Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Jura Putriusa mājas pagalmā

Būtiņģes latviešu kapsēta

Skulptūru grupa «Trīs neizdzīvotas dzīves»

Majora bruņinieks
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 2 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Pie tautiešiem Palangā

Viljars Tooms, autora foto


Aktiera Gunta Skrastiņa uzteicamā rosība ārzemju latviešu apzināšanā mudinājusi arī Liepājas kultūrvēsturisko vietu sakopējus stāties zem sava liepājniekiem tik labi zināmā «Optimistu pulka» karoga. Šoreiz «optimistu» dižvadone Skaidrīte Solovjova pārsteigusi savējos ar interesantu projektu «Tautieši svešumā». Stāsts būs par tikko tapušā projekta pirmo pasākumu. Nākotnē būšot vēl citi, ne mazāk jauki ceļojumi. Šoreiz – par ciemošanos pie Leišmales latviešiem Klaipēdas apriņķī.


 

Raksts tapis Baltijas jūras reģiona sadarbības programmas finansētā projekta «Masu saziņas līdzekļi un vide: Latvijas-Lietuvas pierobežas dabas un kultūras mantojums» ietvaros.

 

Kad plūškoki zied

Ceļotājiem par laimi un patikšanu, Benitas dienā ir izgadījies jauks un saulains laiks. Ceļš ved pa senās Kursas ārēm, kur tobrīd aizgūtnēm zied plūškoku krūmāji. Izskatās, it kā zarus kāds neprātis būtu dāsni aplaistījis ar krējumu. Ceļojums no Liepājas līdz Būtiņģei nav nedz ilgs, nedz tāls: nepilna stunda, 50 kilometri, un esam jau pie Latvijas–Lietuvas robežstaba, ko no abām pusēm ielenc nemīlīgas apsargu būves. Kad visiem braucējiem pārbaudīts, vai viņu sejas vaibsti atbilst dokumentos ielīmētajam noģīmim, varam doties pie mūsu sagaidītājiem, kas jau pa gabalu ir pamanāmi leišu pusē aiz raibi svītrotās robežbarjeras. Tālāk «optimistus» divas dienas visur pavadīs un par viņu labsajūtu rūpēsies Gotfrīds Tapiņš – Klaipēdas apriņķa latviešu asociācijas «Atpūta» priekšsēdis.

Senā Mēguve

Lai saprastu, kāpēc dažas latviešu dzimtas dzīvo Palangas novadā, ko vecie kurši dēvējuši par Mēguvi jeb Mēgavu, jāpaveras kādā dažam labam latvietim mazāk zināmā Latvijas vēstures lappusē. Palangas novads aizņem šauru piejūras joslu no Būtiņģes gandrīz līdz Klaipēdai. 1819.gadā cariskās Krievijas valdība to pievienoja Kurzemes guberņai. Tajā laikā Klaipēdas (vācu Mēmele) apgabals piederēja Vācijai, līdz ar to Kurzeme ieguva īsu robežu ar Vāciju, bet Lietuva savukārt zaudēja jau tā niecīgo piekļuvi Baltijas jūrai. 1921.gadā, nospraužot Latvijas–Lietuvas robežu, Latvija augstsirdīgi atdeva Lietuvai Palangu un tās novadu 111 kvadrātkilometru platībā, lai arī leišiem tiktu kāds mazumiņš no jūras krasta jaukumiem. Taču šo izmaiņu dēļ Lietuvā palika daudzas latviešu ģimenes. To senči šo zemi bija apdzīvojuši jau kopš neatminamiem gadsimtiem gan kā kuršu pēcteči, gan arī te apmetušies jaunākos laikos, kad Palanga piederēja Kurzemes guberņai. Par to runā arī latviešu tautas dziesma:

Mēs bijām duj māsiņas,
Katra savā novadā:
Viena bija Leišmalē,
Otra Kursas maliņā.

Kā liecina vācu arheologu izrakumi, Kursas aizvēsturiskā kultūra Klaipēdas apkārtnē ziedu laikus piedzīvojusi ap 9.–11.gadsimtu. To apliecina arheologu atraktie ugunskapi, kas raksturīgi vienīgi kuršu apbedījumu tradīcijām: kurši sadedzinājuši savus mirušos kopā ar metāla senlietām kapa bedrē sakrautā sārtā. Tādēļ var secināt, ka Palangas novads joprojām ir un paliek latviešiem interesants kā no vēsturiskā, tā arī no etnogrāfiskā viedokļa.

Termināļa pavēnī

Pabraukusi no robežas tikai pāris kilometru pa leišu zemi, ceļotāju karavāna, kurā ietilpst divi mazie autobusiņi un vieglā mašīna, pagriežas pa labi, uzņemot taisnu virzienu uz pēdējā desmitgadē daudzināto Būtiņģes termināli. Bezmaz jau sāk šķist, ka pienācis pēdējais laiks lūkot pēc stipriem ķepu dzelžiem, lai, uzkurinot starpnacionālu skandāla gaisotni, pieķēdētos pie melnā zelta pumpēšanas ierīcēm. Taču dižās sudraba krāsā spoži mirdzošās cisternas ar Baltijas jūras veselībai par nāvīgu izklaigāto saturu paliek no mums pa kreisi, kad tiekam slaidi ievizināti Būtiņģes latviešu biedrības vadītāja Jura Putriusa dzimtās mājas pagalmā. Tur jau esam mīļi gaidīti: gaiļi dzied, suņi rej, mājinieku sejas staro viesmīlīgā smaidā. Suņi, šie neaprēķināmie kodēji, ir iesprostoti drošā drāšu pinuma aizžogā, nelielais pagalms atbrīvots no visa liekā, un pie namdurvīm ēstgribu rosinošu iekāri rada divi «zviedru galdi». Bet, lai tiktu līdz apēdamajiem labumiem, ir jāveic virkne saviesīgu rituālu. Iesākumā tautiska dziedāšana ģitāru pavadījumā, kad galvenā dziedamā dziesma ir jau iepriekš visiem atbraucējiem labi ielāgotā:

Sāl’ un maizi, veselību,
Mūžam labu saticību,
Mīļus, jaukus dzimtos laukus
Mēs jums visiem novēlam.

Daudzbalsīgai dziedāšanai seko īsas uzrunas, sirsnīgi labvēlības vārdi un tautiski danči pagalma viducī. Pa tam lāgam Skaidrīte suņu dārza tuvumā izklāj pārnēsājamu fotoizstādi, kas uzskatāmi stāsta par «optimistu» dzīvi un sabiedriskajiem veikumiem daudzu gadu gājumā. Vaicājam saimniekam, kāda ir dzīve tik tuvu terminālim? Tam dzīvot līdzās esot droši: videokameras visu tuvējo apkārtni uzrauga labāk par visnešpetnākajiem suņiem.

Vērojot Lietuvas latviešu māju ārējo iekārtojumu, nezinātājam tomēr būs grūti pateikt, ka te dzīvo latvieši. Viss vairāk līdzinās leišu garam. Taču nav jau arī nekāds brīnums – lietuvieši dara visu, lai viņu zemē virsroku ņemtu lietuviskais – nav nevienas latviešu skolas, latviskos vārdus un uzvārdus pārraksta pēc šīs valsts tradīcijām. Raugos Gotfrīda Tapiņa vizītkartē. Tajā viņš ir Gotfridas Tapinas. Latvieši, kas nav gribējuši pakļauties neatlaidīgajai pārlietuviskošanai, ir pārcēlušies uz Latviju – Liepāju, tuvējo Rucavu vai cituviet. Kad vaicāju Gotfrīdam par lietuviešu un latviešu savstarpējām attiecībām, viņš dziļdomīgi nopūšas, bet nesaka neko. Atliek vien secināt, ka Lietuvā pret cittautiešiem tomēr nevalda tāda lēnprātība un labestība kā Latvijā. Ciemošanās stunda pirmajā Leišmales latvju sētā aizskrien vēja spārniem. Saimniece uz atvadām visiem uzdāvā neapēstos sava «zviedru galda» labumus. Tie pēc vairākām stundām lieti noder. Līdz ar to pusdienošana ēdnīcā šoreiz atkrīt.

Latviešu veļu dārzā

Nākamais pasākums dienaskārtībā – Būtiņģes latviešu luterāņu kapsēta. Nogriežoties pa kreisi no Liepājas–Klaipēdas šosejas, līdz tai kāds kilometrs pa šauru meža ceļu braucams. Kapsēta nav visai plaša. Iekārtojumā tā ļoti atgādina Kurzemes lauku kapsētas. No piemiņas akmeņos iekaltajiem uzrakstiem var gūt priekšstatu par kūru uzvārdu oriģinālo skanējumu: Ķērsta Līparte, Jānis Stirbis, Mārcis Pankoks, Slēžu ģimene, Laimonis Putris. Kapsētas malā, galveno vārtu tuvumā, krusts un viens liels kaps. Te zem Lietuvas velēnām mūža mierā dus 80 no jūras izskaloti nezināmi latviešu bēgļi, kas ceļā no Liepājas uz Vāciju gājuši bojā, kad Otrā pasaules kara beigās krievu zemūdene nelietīgi torpedējusi bēgļu kuģi.

«Optimistu pulka» saietos ir pieņemts, ka kultūrvēsturiskās izziņas pasākumi mijas ar čaklu strādāšanu. Tādēļ līdzi no mājām ir paņemti arī darba rīki, un nu visa sabiedrība metas kapu sakopšanas darbos. Darbu kapsētā jau var atrast vienmēr, kur nu vēl tādā Dieva aizmirstā kaktā, kāds ir Būtiņģes veļu dārzs. Galvenie spēki tiek mesti uz gadiem ilgi nekoptām kapu kopiņām, kur laikam neviena piederīgā vairs nav starp dzīvajiem. Taču to gan nevar teikt, ka šajos kapos valdītu tikai nesakoptība. Tuvinieku apkopto apbedījumu ir krietni vairāk nekā aizmirsto. Darbu noslēgumā kapsētas klajākajā vietā, kas brīvs no apbedījumiem, tiek iedēstīts Latvijas ozols. Vai tas liesajā smilšu zemītē ieaugsies, jo stādīts laikā, kad vasara pašā plaukumā, rādīs nākotne. Ja gadīsies te iegriezties citu reizi, būs jāapskatās. Stādīt Latvijas ozolus – arī tā ir viena no «optimistu» tradīcijām.

Kule priekšā, kule pakaļā

Tālāk Gotfrīds rāda ceļu uz Sventāju, kur paredzēta ciemošanās pie Kuršu kultūras biedrības vadītāja Miķeļa Balčus. Arī Miķelis savas mājas mauriņā tiek sumināts ar skanīgām lat-vju dziesmām un saņem dāvanā pamatīgu pašceptas maizes kukuli, apaļu kā rausis un ievīstītu žurnāla «Vides Vēstis» firmas mugursomā. «Nu man divas kules,» priecīgs joko Miķelis, «viena priekšā, otra pakaļā.» Savas mājas jumtistabiņā Balčus ir sakrājis dažnedažādas vecas lietiņas, kurām katrai ir īpašs stāsts. Paiet krietns laiks, kamēr ciemiņi tiek iepazīstināti ar visu šo bagātību. Bez tam Miķelis lepojas arī ar savām melnajām kā antracīts vistām, kuras pagalma jāņogu krūmu pavēnī gana biezsekstains sarkanbrūns smagsvara gailis – tik krāšņu putnu ģimeni ne jau katru dienu gadās redzēt.

Trīs neizdzīvotas dzīves

Sventāja ir kūrorta ciemats pie jūras. Vēl neredzējušam leišu visus atpūtnieku pievilināšanai domātos labumus, pārņem nojauta, ka te iespējams labi pavadīt laiku. It īpaši tiem, kam nākotne sola vēl daudzus skaistus jaunības un spēka gadus. Ceļa malā rindu rindās stāv vietējo mājokļu saimnieku automobiļi. Ikvienam logā iestiprināts vilinošs uzraksts kambarius, turpat slaistās šo kambariu īpašnieki. Latviski tas jāsaprot kā istabiņas piedāvājums. Te nu jāteic – katrs kuļas pa dzīvīti kā prot un var. Dodamies tuvāk jūrai. Tur atpūtnieku taku ielenc dāsni rotāti ēdināšanas uzņēmumi, kas varbūt labi ir domāti, bet, iekārtoti ar daiļajās mākslās neskolotu amatnieku spēkiem, atstāj visai juceklīgu nemākulības iespaidu.

Gotfrīds ved savus Latvijas ciemiņus garām metālā atlietai skulptūru grupai «Trīs meitenes». Saules apmirdzētajā pludmalē tās patīkami iederas, vedinot ikvienu mesties Baltijas jūras vēso viļņu skavās. Taču patiesība ne tuvu nav tik rožaina, kā tas pirmajā brīdī šķiet. Pirms dažiem gadiem šajā vietā kādam tēvam jūrā noslīkušas abas meitas un viņu draudzene. Sirds mierinājumam par nelabojamo zaudējumu izmisušais tēvs tēlniekam pasūtījis skulptūru grupu, ziedojot tās izgatavošanai visus savus ietaupījumus. Tā izgatavota rūpnīcā «Liepājas metalurgs» un kopš pieminekļa uzstādīšanas kalpo kā baigs brīdinājums ikkatram peldēt gribošajam. Stāvot līdzās trīs smuidrajām bronzas meičām un raugoties selgā, atceros Zentas Mauriņas atziņu: «Skumjāka par nāvi ir neizdzīvota un nepiepildīta dzīve.»

Vakars pie Baltijas jūras

Trešā latviešu adrese, kurp aizved Gotfrīds, ir Katrīnas Usinienes un viņas meitas Vijas sēta Kārklē, Klaipēdas pievārtē, pašā jūras krastā. Līdzās ir atpūtas nometne. Aiz alksnāja dārd megavatu jaudas jandālmūzika. Kļūstam gluži bāli no vēsts, ka šajā ļembastā mums būs lemts pavadīt nakti. Gotfrīds gan sola visādus labumus – varot turp doties un augu nakti pļumpēt alu, karsēt miesu kopus pirtī un uz danču plača līdz nemaņai kratīties rēcošās mūzikas taktīs. Taču «optimistu» vairākums ir ļaudis, kas jau samērā sen atvadījušies no jaunības dulluma un patlaban par visu vairāk ilgojas pēc klusuma un miera. Turpat lejup pa trepītēm ir jūra. Raugos tālu izstieptajā krasta līnijā un atceros Latviešu konversācijas vārdnīcā lasītas rindas: «Baltijas jūras taisnais un līdzenais krasts senos laikos bijis ērts satiksmei starp kuršu un prūšu zemi. Sākot ar 13.gadsimtu, kad Baltiju apsēda krustneši, šis ceļš kalpojis Livonijas ordenim sakaru uzturēšanai ar Prūsijas ordeņa valsti.» Lūk, kā! Vecos laikos nevajadzēja ne asfalta, ne ceļa taisāmo mašīnu – visu to pašu paveica krasta viļņi, ik brīdi līdzinādami zirgu pakavu izmīņāto liedagu. Bet, ja gadījās kāda upes grīva, tad «zobens grieza baltu smilti, ūdens skaloj’ kumeliņu».

Aizkustināta no sirsnīgās apdziedāšanas un apdāvināšanas (koši sarkana roze un maizes rausis «Vides Vēstu» kulē), Katrīna laipni atvēl telšu vietas sava dārza zālienā, kur teju līdzās kvēlo dārza zemeņu sārtās oglītes. Vismaz es šai vidē jūtos kā ganu suns, kam pavēlēts sēdēt nekustīgi, kad uz purna uzlikta desas šķēlīte. Gods kam gods – neviena zemene netika norauta, it kā to tur nemaz nebūtu.

Pamali aizvien draudošāk ducina pērkona dārdi. Pāri tuvējo priežu galotnēm milst melleņu zils negaisa mākonis. Visi steidz uzsliet teltis. Tikko šis darbiņš galā, sāk birt resnas lietus lāses. Tās nāk kā Dieva sūtība: atpūtnieku nometnē apklust civilizēto mežoņu mūzika, tās patērētāji steidz izklīst kur nu kurais, un pēc dažiem bargiem debesu rībieniem iestājas miers un klusums. Tikai labais Dieviņš vēl turpina aplaistīt ar dižu lejkannu savu plašo valstību.

Pie dārza triku meistara Majoronkuļa

Svētdienai Gotfrīds ir aiztaupījis savas latviešu programmas «naglu». Nokļuvuši pie Klaipēdas uz lielā loka, kur sākas Kauņas–Viļņas automaģistrāle, no loka nogriežamies uz Šilutes ceļa (Nr.141). Seko aptuveni 20 kilometru skrējiens pa gludu asfaltu. Pa kreisi paliek plašie Klaipēdas Jaunie kapi, kas arī būtu apskates vērti, bet tam nav laika. Tilts pāri Minajas upei, tad vēl 200 metru – un tūristu apmetnes piktogramma, kas aicina nogriezties pa kreisi uz šauru grantētu ceļu. Pēc kilometra nozarojas tikpat šaurs ceļš pa labi, krustojumā laukakmens ar iegravējumu Majoru sodyba. Nē, nekāda sodība ceļa turpinājumā negaida. Leiši tikai gribējuši pateikt, ka tālu vairs nav līdz Majora dārzam. Tas nu reiz ir jāredz ikvienam bērnam un arī pieaugušajam, ja vien dzīves vētras no viņa nav izpūtušas spēju reizēm arī bērnišķīgi papriecāties. Majora dārzs ir Vitauta Majora mūža veikums. Sācis viņš 1961.gadā, kad resnā koka klucī izcirtis trīs leišu zemnieku – 1861.gada nemiernieku – figūras. Tās iepatikušās vācu viesiem, un viņi pasūtījuši Vitautam kaut ko līdzīgu arī Berlīnei. Tad tā lieta aizgājusi. Vitauts licis lietā visus savus amatus. Viņš – būvgaldnieks, metālkalējs, elektriķis. Un tagad te tie ir: bruņinieks uz zviedzoša zirga, rūķu saturēts soliņš, salūtu lielgabals, kas arī šauj ar lielu blīkšķi, ja tikai atrodas pulveris un sērkociņi, velns, kas pēc slepenas komandas paklausīgi griež maltuves dzirnakmeni, ratos iejūgts koka kumeļš, ragana – tā apjāšus uz slotas kāta izmetas no koku zaros paslēptas būdas un, lidinādamās pāri dīķim, leitiski penterē neapmierinātību par mūsdienu jaunatnes samaitātību, skārda vilks, kurš pie vajadzības gaudo un šņakstina zobus. Tas viss Klaipēdas rajona Dovilu pagasta Jurģu ciemā (Jurgiu kaimas).

Tā nu sanāk – it kā dzīvojam tuvos kaimiņos, bet tik pārsteidzoši maz zinām viens par otru. Bet divas Leišmalē pavadītās dienas Latvijas latviešiem bija bagātas ar jauniem atklājumiem. Par to paldies Skaidrītei Solovjovai un Gotfrīdam Tapiņam. •