Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 2 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Parastā amfībija

Ilmārs Tīrmanis


Daudzu, ļoti daudzu dzīvnieku (protams, arī augu) sugu nosaukumos, ja tie darināti no diviem vai vairāk vārdiem, iekļauts vismaz viens vārds, kas par šiem dzīvniekiem kaut ko zīmīgu pavēsta. Piemēram, kā «Vides Vēstu» pastāvīgie lasītāji atceras, vārds mežs rada pamatotas aizdomas par to, ka tā valkātājs itin cieši saistīts ar mežu. Taču – ne tikai. Bieži vien par meža kustoni kāds nodēvēts tālab (jeb – arī tālab), lai taptu atšķirts no līdzīgiem (lielākoties – sistemātiski radniecīgiem) citās vietās mājojošiem dzīvniekiem. Teiksim, ir meža strupaste, un ir viņas attālas radinieces: lauku strupaste, ūdeņu strupaste (tautā dēvēta par ūdensžurku) un arī tumšā jeb pļavu strupaste. Ir meža tilbīte, un ir upes un purva tilbīte. Meža balodim ir sistemātiski tuvi radinieki – lauku balodis un mājas balodis. Meža susurim ir dzimtasbrālis – dārza susuris (protams, arī lazdu jeb mazais susuris un dižsusuris jeb lielais susuris ir susuri). Ir meža pūce un purva pūce (un arī citas pūces). Ir meža kailgliemezis, lauku kailgliemezis (arī citi kailgliemeži). Ir mežirbe un laukirbe. Ir meža maijvabole un lauku maijvabole.


 

Ja kādam nosaukumā ir vārds lielais, tātad jābūt arī mazajam (vai vismaz augumā mazākam). Loģiski? Loģiski. Lielais dumpis, mazais dumpis. Lielais tritons, mazais tritons. Priežu lielais lūksngrauzis, priežu mazais lūksngrauzis.

Ne visiem cekulainajiem dzīvniekiem nosaukumā pieminēts viņu cekulainums, bet – turpretim –, ja reiz kādam nosaukumā ticis iekļauts cekuls, tad viņam noteikti ir cekuls. Cekulzīlīte, cekulpīle, cekuldūkuris, cekulainais zaglītis.

Arī kādas konkrētas krāsas iekļaušana nosaukumā taču par kaut ko acīm redzamu liecina, vai ne?

Bet par ko liecina vārds parastais? Vai par to, ka ir arī kāds līdzīgs neparastais? Ne gluži. Vārds parastais latviskajos kustoņu nosaukumos pilda saīsinājuma funkciju, aizstājot kādu citu (manuprāt, daudz piemērotāku un būtību vairāk atklājošu) apzīmējumu, teiksim, «visbiežāk sastopamais», «visbiežāk ieraugāmais», «vislabāk zināmais» vai «viegli atpazīstamais». Piemēram, Latvijā mīt gan visnotaļ populārais un samērā bieži ieraugāmais parastais jāņtārpiņš, gan daudz retākais un neuzkrītošākais mazais jāņtārpiņš. Vispār – dažādu parasto mums netrūkst: parastā žokļdēle, parastais zeltainītis, parastais samtenis, parastā lietene, parastais dziedātājsienāzis, parastā tīklērce, parastā varde. Un arī šī raksta centrālais tēls – parastais krupis (Bufo bufo) ir parastais.

Par parasto viņš pie mums droši vien nosaukts gan tāpēc, ka ir biežāk ieraugāmais, gan tāpēc, ka ir labāk zināmais no trim Latvijā mītošajiem krupjiem: biežāk un labāk – par zaļo krupi (Bufo viridis), daudz biežāk un labāk par smilšu krupi (Bufo calamita). Kā nu ne? Parastais krupis taču var un mēdz patrāpīties ļautiņiem acīs daždažādās vietās – mežos, mežmalās, pļavās, laukmalās, krūmājos, upju ielejās, sakņu un augļu dārzos, lauku sētās, ciemos, ciematos, piepilsētās un pat pilsētās! Turklāt piemērotās vietās viņš (atšķirībā no abiem saviem iepriekš minētajiem ģintsbrāļiem) vienlīdz bieži sastopams praktiski visā Latvijas teritorijā.

Čāpojošs gaļēdājs

Vasarā (arī tagad – septembrī) un rudenī (apmēram līdz oktobra vidum, kad dodas ziemot) parastais krupis ir aktīvs galvenokārt krēslā un tumsā. Vienīgi lietainā laikā un uzreiz pēc lietus viņš rosās arī gaišajā diennakts periodā. Galvenais rosīšanās veids: uz visām četrām kājām piepacēlies, čāpodams, dzīvnieks meklē, atrod, tad nopēta un, izšaudams pagaro, lipīgo mēli, noķer, ievīsta mutē un, ar acīm (!) iespiezdams rīklē, apēd sliekas, kas, glābdamās no lietūdens, izlīdušas un staipās virszemē. Ja kāds tārps aplipis ar augsnes daļiņām, krupis to pirms norīšanas noslauka – nobrauka ar vienas vai abu priekškāju pirkstiem.

Kā noprotat, krupis ir gaļēdājs. Nē! Patiesībā – visīstākais plēsoņa, jo neko nedzīvu neēd. Neēd, jo nemaz neredz! Pats būdams nekustīgs, krupis neredz neko nekustīgu. Apkārtnē orientēties ar redzes palīdzību – aplūkot nekustīgus objektus – viņš var tikai tad, kad pats atrodas kustībā. Savas īpatnās redzes sistēmas dēļ dzīvnieks par ēdienu atzīst tikai kustīgus kustoņus, ja vien spēj tos iedabūt mutē. Sliekas, kukaiņi, zirnekļi, gliemji – krupja pamatbarība.

Ja jums kāds apgalvo, ka krupis ēd arī zemenes (sak`, ko gan citu viņš zemeņu dobē dara?), neminstinoties varat teikt: blēņas! Sakiet – gliemji un ne vienas vien sugas kukaiņi gan neatsakās no zemenēm... Sakiet «Blēņas!», ja jums mēģina iestāstīt, ka krupis izzīž no govīm pienu, ka cilvēkiem, kuri viņam pieskārušies, krupis pielaiž kārpas vai apmiežot saindē, vai pat pavisam smagi saslimdina ar nelabu elpu. Sakiet, ka ar velnu šis dzīvnieks nav rados un par nelaimes tuvošanos nevēsta.

Tas nu reiz zināms pavisam droši: krupis pienu no brūnaļām neizzīž – viņš to nemaz nespēj, jo viņam nav zīšanai obligāti nepieciešamo vaigu muskuļu un lūpu. Nav! Zīst spēj tikai zīdītāji jeb zvēri. Krupis vispār ar muti šķidrumu neuzņem. Slāpes viņš veldzē caur ādu, kurā ir mazas atverītes, un pa tām dzīvnieka ķermenī nokļūst valgums no mitras zemes. Kāpēc tad krupis tik bieži ieraugāms ar Eiropas standartiem nesabojātās kūtīs? Ko citu viņš tur meklē, ja ne pienu?! Kūtī krupis ķer dažādus kukaiņus, kuri, lopu mēslu un sviedru smakas pievilināti, tur pulcējas. Starp citu, mūsu senči krupi uzskatījuši par Piena mātes radījumu un tāpēc cienījuši, dainās viņš bieži saukts pamazināmā jeb mīlināmā formā – par krupīti.

Vēl – mītu atspēkošanas sakarā: pavisam droši mūsdienās zināms arī tas, ka kārpas krupis cilvēkam nepielaiž, kaut arī viņa paša virspuses āda viscaur nosēta ar kārpiņām. Krupju kārpiņās ir inde, kas paredzēta aizsardzībai pret ienaidniekiem. Bet cilvēku kārpās ir vīruss; cilvēkiem kārpas pielaiž citi – kārpaini – cilvēki.

Tad nu ziniet: no cilvēku savtīga izdevīguma viedokļa vērtējot, krupim nav itin nevienas (nevienas!) sliktas īpašības. To es uzsveru tādēļ, ka daudziem šolaiku cilvēkiem diemžēl piemīt niķis (tieksme?) – itin visu pasaulē, arī dzīvniekus – vērtēt tikai no izdevīguma viedokļa: derīgs ir tas kustonis, kurš ļautiņiem kaut ko acīm redzami vai rokām taustāmi derīgu dod vai dara; slikts – tas, kurš cilvēku patiesām vai iedomātām interesēm kaitē.

Kāzu laiks

Parastais krupis, kurš savā būtībā, kā noskaidrojām, ir tumsas un krēslas dzīvnieks, īpaši uzkrītošs un pamanāms ik gadu kļūst tad, kad uz neilgu laiku top gavētājs un pārtop visu diennakti aktīvā dzīvniekā.

Aprīļa beigās, kad gaisa temperatūra naktīs sasniedz apmēram piecus grādus virs nulles – kad pavasaris daudzmaz nostiprinājis savas pozīcijas –, parastajiem krupjiem ik gadu sākas «kāzu» laiks. Protams – «kāzas svin» tikai pieaugušie dzīvnieki: tēviņi, kas sasnieguši vismaz trīs gadu vecumu, mātītes, kas nodzīvojušas vismaz četrus gadus. Atpazīt – tēviņš vai mātīte – nav grūti, jo krupienes ir manāmi korpulentākas un garākas par pretējā dzimuma vienaudžiem. Otrkārt, viņām uz vēdera ir plankumi. Treškārt, viņām uz muguras ir – kurš gan to nezina?! – tēviņš (protams, viņš tur atrodas tikai «priekškāzu» un «kāzu» laikā).

Še vēlos piebilst, ka krupju «priekškāzu» laiks ir viens no ikgadējiem periodiem, kad neviens kārtīgs autovadītājs nejoņo ar savu braucamo pa ceļiem kā velna plēsts, bet ik pa gabalam piebremzē vai pat apstājas (jo nevēlas, lai zem viņa auto riteņiem pakļūtu kāds uz to brīdi vēl vientuļš krupis vai krupju pāris – dāma ar kungu uz muguras). Kārtīgs autobraucējs izvairās sabraukt jebko dzīvu, tostarp, protams, krupi, kurš dodas uz nārsta dīķi vai ezeriņu – uz konkrētu – savu nārsta dīķi vai ezeriņu, kurā aizritējusi paša bērnība vai uz to, kurā viņš pirmoreiz veiksmīgi pārojies. Katru pavasari – no vienas un tās pašas ikgadējās ziemotavas pa vienu un to pašu maršrutu uz vienu un to pašu dīķi. Ja vien šī ūdenstilpe vēl eksistē... Pa ceļam uz savu dīķi krupis bez emocijām var šķērsot citus ūdeņus, kuros jau pilnā sparā «mīlējas» viņa radinieki. Savdabīgo instinktu, kas spiež dzīvnieku meklēt pirmām kārtām tieši dzimto ūdenstilpi, zinātnieki svešvārdā dēvē par homingu (no angļu val. home – atgriezties mājās).

Dzimumkaislību periodā cauru diennakti krupji tātad vai nu pārvietojas no ziemošanas vietas uz nārsta vietu, vai jau, paklusu kvangstēdami, nārsto. Nārsto: mātītes nērš nelielus ikriņus (olšūnas), kas tūlīt pat salīp, izveidojot vairākus metrus garas, smalkas ķēdītes, kas vizuāli atgādina lentes. Katrā no tām – ne viens vien tūkstotis ikriņu. Krupienes šīs lentes tin uz zemūdens augiem, ap dažādiem priekšmetiem, krupju tēviņi tās tūdaļ apsēklo. Dzimumšūnu saplūšana tātad notiek ārvidē – ūdenī; visādi citādi – tipiska apaugļošanās: tikko ikriņš atstāj krupienes dzimumceļus, caur gļotaino apvalku tam piekļūst vairāki spermatozoīdi, no kuriem viens ieurbjas olšūnā; dzimumšūnu kodoli saplūst – veidojas vienšūnas dīglis, kas jau pēc pāris stundām sāk drostaloties. Viss – klasiski.

Aste uzsūcas

Nu lūk, bērnība krupjiem iesākas ar ikriem. No ikriem izšķiļas jeb, pareizāk sakot, izlobās kāpuri (kurus latviski pierasts dēvēt par kurkuļiem) – bezkājaini, astaini, viņiem ir žaunas, viņiem ir līdzsvara orgāns sānu līnija. Pāris mēnešus veci kurkuļi, kas sākumā ne tikai ārēji, bet arī pēc iekšējās uzbūves vairāk līdzinās zivīm nekā saviem vecākiem, līdzīgi zivīm mīt zem ūdens. Šajā laikā notiek pārvērtības – rit metamorfoze: jaunajiem dzīvnieciņiem pamazām veidojas pakaļkājas, priekškājas, aizvelkas žaunu spraugas, attīstās plaušas, izzūd sānu līnija un notiek dažādas citas iekšējas un ārējas pakāpeniskas izmaiņas. Kad visbeidzot uzsūcas aste, var teikt, ka kurkuļi pārtapuši mazos (aptuveni vienu centimetru īsos), bet tipiskos krupīšos. Viņi iznāk uz sauszemes. Metamorfoze beigusies.

Slapjā un sausā dzīve

Rezumējam: krupji pārojas ūdenī un bērnību pavada ūdenī, bet pēc metamorfozes uzturas uz sauszemes. Abās vidēs – ūdenī un uz sauszemes – abējādi. Kā nekā – krupji taču ir abinieku jeb, zinātnisko terminoloģiju lietojot, amfībiju (Amphibia) klasei piederīgi mugurkaulnieki. Te, manuprāt, varētu būt vispiemērotākā vieta piebildei, ka kopumā Latvijā amfībiju klasi pārstāv trīspadsmit sugas: divi tritoni (mazais un lielais), piecas īstās vardes (ezera, dīķa, zaļā, purva un parastā), kokvarde, sarkanvēdera ugunskrupis, brūnais varžukrupis un trīs īstie krupji (zaļais, smilšu un parastais).

Kurš daiļāks?

Ja cilvēki sarīkotu Latvijas īsto krupju skaistumkonkursu, mūsu galvenais varonis parastais krupis droši vien iegūtu godpilno trešo vietu. Viņš ir visneizteiksmīgākais savas dzimtas (Bufonidae) un savas ģints (Bufo) pārstāvis: nekāda krāšņuma – brūnganpelēka vai pelēka, dažreiz plankumota mugura, nedaudz iedzeltens vai – biežāk – netīri balts vēders. Nekāda krāšņuma! Vienīgi bronzas krāsas spulgās acu varavīksnenes nedaudz atdzīvina kustoņa necilo ietērpu. Toties, ja sarīkotu Latvijas krupju lielumkonkursu, parastais krupis neapstrīdami ieņemtu pirmo vietu – vienas otras pieaugušas mātītes ķermeņa garums sasniedz divpadsmit trīspadsmit, bet varot (nerakstu «var», jo pats savām acīm neesmu skatījis) sasniegt pat piecpadsmit centimetrus! Šī suga droši ieņemtu pirmo vietu ne tikai starp krupjiem, bet starp visiem Latvijas abiniekiem, ja vien... nebūtu ezera vardes – mūsu amfībiju goliāta. •