Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemta 1 atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Daba ir mūsu statūtkapitāls, kuru pamazām zogam paši sev

Sallija Benfelde, «Nedēļa»,
speciāli «Vides Vēstīm»
Andas Krauzes foto


Viņš nepieder zaļajiem, kas sēž Rīgas centra kokos, un sarunā ar viņu ik pa laikam tiek minēta ekonomika. Uģis Rotbergs ir Pasaules Dabas fonda

Latvijas biroja direktors un par sevi stāsta, ka pēc izglītības ir mežsaimnieks. Jūlijā PDF Latvijas pārstāvji iesniedza premjeram Indulim Emsim pētījumu, kas liecina par mazo HES kaitīgumu videi.


 

Vai starp Pasaules Dabas fondu un zaļo kustību var likt vienlīdzības zīmi?

Ir jāskatās uz darbiem un jādomā par to, ko cilvēki ieliek jēdziena «zaļais» saturā. Vieni klausās premjera vārdos, ka viņš ir zaļais, otri dzird mazo HES īpašnieku un aizstāvju sacīto, ka tā ir zaļā enerģija, ko iegūst, bet kāds par zaļajiem uzskata tos, kas uzlec uz zemūdenes vai piesienas pie koka. Pasaules Dabas fonds ir skaidri deklarējis, ko grib panākt gan pasaulē, gan Latvijā – cilvēku dzīvi harmonijā ar dabu. Esam pateikuši, ka labāk izvēlamies sadarbību, kas veidojas caur izpratni, valsts pārvaldes un tirgus mehānisma sakārtošanu, nevis konfliktus. Mēs gribētu, lai mums daba nebūtu jāsargā un lai mēs paliktu bez darba. Lielākā dabas draugu daļa savu apzinīgo mūžu velta cīņai ar sekām, lai glābtu pēdējo, bet mēs gribam atrast cēloņus un strādāt ar tiem.

Vai tas nozīmē, ka Pasaules Dabas fonds nenoliedz attīstību, pārmaiņas un cilvēku mūžīgo vēlmi savā dzīvē kaut ko uzlabot un mainīt? Citiem vārdiem – jūs neaicināt dzīvot divsimt gadu senā pagātnē, lai saglabātu dabu?

Jā, tā ir. Ja paraugās uz fonda desmit gadu darbu Latvijā, tad labi var redzēt, ka mūs ir sunījuši vieni un tie paši cilvēki, brīžiem pārmetot, ka mēs gribam, lai cilvēki dzīvotu alās, bet citreiz apgalvojot, ka mēs ēdam no industrijas rokas. Protams, cilvēkiem ir savas vēlmes, taču dabas aizsardzība patiesībā ir tikai paša cilvēka labā. Daba bez cilvēka var pastāvēt. Vislabākais, kas ar dabu varētu notikt – ja mēs, cilvēki, pārceltos uz citu planētu. Patiesībā daba ir tā, kas nodrošina mūsu pastāvēšanu. Gaiss, ūdens, klimats, vielu maiņa dabā mums šķiet kā Dieva dota, ar ko varam rīkoties pēc patikas un ar ko nekas nevar notikt. Mēs neredzam savu darbību kopējo efektu: zemnieciņš pukšķina savu traktoriņu, zvejnieks velk pēdējo zivi... Bet mēs jau te esam tikai tāpēc, ka temperatūra, planētas atmosfēra, ozona slānis ļauj mums te būt. Normālās valstīs jau gadus divdesmit cilvēkiem vairs nav strīdu par to, ka cilvēces attīstība ir sasniegusi tādus apmērus un ietekmi, kas maina pašus būtiskākos apstākļus mūsu pastāvēšanai. Cilvēkam vajag drošību, pārtiku un laimes sajūtu, un viņam vajag attīstīties. Daba mums to nodrošina.

Kas notiek ar dabu Latvijā? Ir nācies dzirdēt, ka, piemēram, Somijas meži ir noplicināti, tādēļ viņi meklē iespējas izmantot Latvijas mežus?

Cilvēki aiz kokiem neredz mežu, daudzu izpratnē mežs un koks ir viens un tas pats. Koksnes resursi Somijā nav noplicināti, meži gan. Vienkārši runājot, mēs visi zinām, kas ir bankas statūtkapitāls un ka to nedrīkst tērēt. Raugoties ilgtermiņā, mums vajadzētu panākt attīstību, lai ar savām zināšanām varētu pievienot vērtību statūtkapitālam – dabas kapitālam – un izmantotu šī kapitāla augļus. Jo gudrāki esam, jo drošāk spējam garantēt, ka statūtkapitāls netiek skarts, mēs šo vērtību saglabājam, un bankai – jeb šajā gadījumā dabai – nav vajadzīgs sanācijas plāns. Visvienkāršākais piemērs ir zivis un to zvejošana. Skaidrs, ka zvejnieks grib zvejot un grib, lai jūra būtu pilna ar zivīm, bet valdības nespēj regulēt šos procesus, un tā tas notiek ne tikai Latvijā. Zvejnieks kļūst par draudu un velk ārā pēdējo zivi, lai gan viņš pats ir ieinteresēts, lai zivju jūrā netrūktu – krastā sēž viņa kundze un bērni, kas jāsūta skolā. Zvejošanas jomā mēs jau esam ķērušies klāt neaizskaramajam statūtkapitālam, mēs nevaram turpināt zvejot tāpat, kā visu laiku skujam golfa mauriņu. Tā notiek daudzās jomās.

Šeit, Latvijā, tāpat kā daudzviet citās valstīs, vide ir atdalīta no valsts attīstības, no finanšu tirgiem. Dabas draugi cenšas izveidot jaunas aizsargājamas teritorijas, kuras visi uztver kā apgrūtinājumu attīstībai, bet problēma jau ir tā, ka vides attīstība nav saistīta ar valsts attīstību. Desmit gados Latvijā šajā jomā nekas nav paveikts. Mums ir bijuši ārpolitikas mērķi – NATO un ES, ko tagad esam īstenojuši. Ko tālāk? Kā mēs dzīvosim? Politiķi visu laiku runā par iekšzemes kopproduktu, bet jautājums ir, vai mēs un mūsu bērni dzīvosim labāk, ēdīsim labāku pārtiku, būsim drošāki un celsim mājas tīrā vidē, ja rēķināsim tikai pēc kopprodukta pieauguma? Tas, ko mēs ēdam, kā pārvietojamies un ceļam mājas, tas, kā mēs patērējam dabas resursus, veido cilvēku kopējo iespaidu uz planētu. Mums nav pat nopietnas valsts ilgtermiņa attīstības programmas, kur nu vēl aprēķini par to, vai mēs iezogamies savā statūtkapitālā. Būtu jau labi, ja katra pašvaldība un reģions zinātu, kur viņi atrodas un kādi ir viņu attīstības rāmji. Rīgā strīdamies par ģenerālplānu un to, kur ir vai nav dabas pamatne. Valstī kopumā mums vispār par to nav pat nojausmas. Dabas draugi skrien un meklē pēdējos retumus, kas nekādā veidā nav tie, kas nodrošina bioloģisko daudzveidību visā ainavā. Mēs varētu redzēt, kā pēc piecdesmit vai simts gadiem tagadējā rudzu lauka vietā varam radīt vērtības, kuras tur vajadzīgas, izveidot koridorus, kuros attīstība noris citādāk, veidojot sistēmu. Mums nav nevienas piekrastes aizsargājamās teritorijas jūrā, bet ir vajadzīgs laiks, lai zivis varētu atpūsties un resursi atjaunotos. Pie mums vairāk ir karodziņu vicināšana, dabas aizsardzība tiek sašaurināta uz piesārņojuma mērīšanu. Peldbaseins vai arī golfa laukums var būt ar ļoti tīru vidi, bet tas nenozīmē, ka mums ir saglabājusies daba, kas nodrošina mūs ar visiem tās «pakalpojumiem». Mēs uzskatām par vērtību to, vai notiek apputeksnēšanās, gruntsūdeņu attīrīšanās un vai esam pasargāti no plūdiem.

Mēs redzam nokaltušu liepu, bet neredzam to, kas notiek ar mums visiem kopā?

Dievs vienmēr ir to pusē, kam stiprākie bataljoni. Bez nopietna politiska pasūtījuma – attīstības vīzijām un priekšstatiem par nākotni – mēs tikai lipināsim plāksterus uz pumpām. Turklāt dabas draugi pārsvarā jau cīnās ar sekām. Iedomājieties, kāda tā būtu iespēja ietekmēt notiekošo, ja varētu sēdēt pie viena pārrunu galda ar Pasaules Bankas vai Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas pārstāvjiem un runāt, lai kredītportfeļi būtu draudzīgāki videi! Tā vietā mēs cīnāmies par nokaltušu koku pilsētā. Putnu būrītis pilsētā nav dabas aizsardzība, bet tikai un vienīgi cilvēku dzīves vides uzlabošana, tāpat kā sunītis mājās vai kaktuss uz palodzes. Jautājums ir, kāda ir visas pilsētas ietekme uz Latvijas vidi? Vai mēs patērējam resursus vairāk, nekā tie spēj atjaunoties?

Par spīti tam, ka Latvijā ir Zaļā partija, politiķi tā arī nav sadzirdējuši un sapratuši, ko nozīmē vides aizsardzība?

Diemžēl tā ir. Bet līdzīgi notiek arī citur. Pastāv starptautiskie ekonomikas attīstības standarti, un valstis par vienu no galvenajiem rādītājiem, kā jau sacīju, uzskata iekšzemes kopproduktu. Savukārt politiķi visu skata laika posmā no vienām līdz otrām vēlēšanām. Tik mazai valstij kā Latvija nav tik stipru un neatkarīgu institūciju, kas varētu nest dabas aizsardzības un harmoniskas attīstības ideju neatkarīgi no politiķu iešanas un nākšanas. Esam iestājušies Eiropas Savienībā, sakārtojuši savu likumdošanu atbilstoši Eiropas prasībām, bet tā īsti jau nesaprotam, ko tas nozīmē. Mēs esam tālu no tiesiskas valsts. Ja mūsu pamati būtu normāli un mums pašiem saprotami, mēs kopīgi varētu vienoties par nākotnes vīzijām, tad izstrādātu politiku, jo likumdošana ir tikai viens no tās instrumentiem. Pašlaik esam harmonizējuši lielu daļu savu likumu, bet vai tie sakņojas mūsu sirdīs un domāšanā? Vai mēs saprotam, kas notiek? Kaut vai lauksaimniecības attīstība un valsts lauksaimniecības politika – ir skumji vērot, kas notiek. Aizvien vairāk naudas Latvijā mēs dodam lauksaimniecības atbalstam.

Kāpēc ir skumji, ka naudu dod lauksaimniecībai?

Mums jādomā, kā atbalstīt cilvēkus, nevis lauksaimniecību. Lauksaimniecība dabai ir liela slodze. Naudu vajadzētu dot tiem pašiem cilvēkiem stipendijām, neatkarīgiem biznesa plāniem, nevis solīt, ka viņi dabūs naudu, ja šis lauks būs noganīts. Tā ir vecmodīga izpratne par kopējo lauksaimniecības politiku. Zviedrijā piemaksā par to, ka šo lauku nenoganīsi. Cilvēkiem liekas, ka lauki ir zaļi, tāpēc lauksaimniecība un zaļie ir gandrīz viens un tas pats, bet patiesībā tās ir divas viena no otras ļoti tālu stāvošas lietas. Rudzu lauks ir no dabas izgriezts gabals – nav starpības, vai tas ir golfa laukums, asfalts, lidosta vai labības lauks. Nu labi, rudzu laukā ieskrien divi zaķīši, bet pēc būtības iedarbība uz gruntsūdeņu līmeni, notekūdeņiem, upju kvalitāti ir vienāda.

Kāds ir risinājums? Vai Latvijā nevajag nodarboties ar lauksaimniecību plašā mērogā, bet ļaut, lai Eiropa mūs baro, ja jau reiz tā ir ziedojusi savu vidi lauksaimniecībai?

Lai ko mēs darītu Latvijas lauksaimniecībā, ārējie faktori ir stiprāki par mums. Ziemeļāfrikā cilvēki mirst badā, bet cilvēki nevar realizēt savu produkciju, jo ir Amerika, kas subsidē savu tirgu, un Eiropa, kas subsidē savējo. Globālā problēma ir tā, ka subsīdijas produktu padara ļoti lētu, neatspoguļojot tā izmaksas. Tādā veidā subsidētais produkts veiksmīgi konkurē ar vietējiem produktiem. Lai aizsargātu savu produkciju, mēs arī piemaksājam, lai varētu konkurēt. Skaidrs, ka maza valsts nevar pretoties lielu valstu lielajām subsīdijām. Patiesībā Eiropā tas vairs nebūtu vajadzīgs, jo vēsturiski šīs subsīdijas tika ieviestas bailēs no bada un pārtikas trūkuma.

Jautājums nav, ko Latvijā darīt ar lauksaimniecību, bet ko darīt ar cilvēkiem. Mēs noliekam laukus pirmajā vietā, jo cilvēkiem tas patīk. Ja viņiem brīvi būtu pieejami tie paši resursi, kas tagad tiek tērēti lauku apstrādei... Cilvēki varētu mācīties, viņu bērni varētu iegūt labu izglītību, kas ir sociālais kapitāls. Ar labu dabas un sociālo kapitālu mēs varētu daudz panākt. Gudrākas valstis prasa nevis lielākus tiešos maksājumus, bet naudu ceļiem, izglītībai, zinātnei. Jebkam, kas laukos nav lauksaimniecība, naudu no Eiropas ir vieglāk dabūt, un tas, manuprāt, ir signāls, kā mums vajadzētu domāt par nākotni.

Vai tas ir stāsts par Papes zirgiem?

Tie ir hektāru tūkstoši, kuros nekad nevarēs nodarboties ar lauksaimniecību, jo tur ir smilšaina augsne. Protams, tur varētu gāzt iekšā bezgalīgu subsīdiju daudzumu, bet kam no tā labums? Mēs uztaisījām dabas parku, kurā cilvēkiem ir darba vietas, jo vajadzīgi gida pakalpojumi, naktsmājas apmeklētājiem. Protams, tas neglābs pasauli, bet Pape ir piemērs, kā var izmantot naudas resursus.

Mums katram ir savs priekšstats par to, kas ir laba un pareiza daba, bet mums valstī nav formulēta sistēma, kāds ir atskaites punkts. Vienam labie un pareizie liekas pirmskara Ulmaņa laiki, kas no dabas aizsardzības viedokļa patiesībā ir pēdējās aplamības, citam varbūt laiks pirms simt gadiem. Ir tikai divi veidi, kā to uzzināt. Pirmais ceļš ir aizbraukt uz līdzīgu klimatisko joslu, kas vēl nav cilvēka darbības pārveidota, ja tāda ir. Otrais ceļš – rakties vēsturē un saprast, kāda būtu daba, ja cilvēks nebūtu to pārveidojis ar šaujamieročiem, mākslīgajām ķīmiskajām vielām un tamlīdzīgām lietām. Latvijā ir dzīvojuši tauri, sumbri, savvaļas zirgi. Tautas dziesmās lasām «šķērsu skrēja Dieva zirgi», bet par Dieva zirgiem dēvēja nevienam nepiederošos savvaļas zirgus. Nu lūk, šie dzīvnieki ēda zāli, bija vairāk gaismas, mazāk krūmu un nebija kūlas, ko dedzināt. Tad atnāca cilvēki, ievilka tauru kūtī un, vienkārši sakot, pārveidoja par govi, bet savvaļas zirgu pārtaisīja par zirgu. Cilvēki vāca sienu saviem mājlopiem pļavā, kur to ēda taurs vai savvaļas zirgs. Tā savvaļas dzīvnieki kļuva par konkurentiem mājlopiem. Tā ir pasaules tendence, ka dzīvnieki, kurus cilvēks padarīja par mājlopiem, savvaļā tiek iznīcināti vai arī to populācija ļoti samazinās. Mēs atjaunojam dabisko ciklu – dzīvnieki noēd aizaugošos laukus, bet cilvēki nenodarbojas ar zemkopību vai lopkopību, bet dara ko citu. Tā tas notiek Papē. Mēs atgriežam Latvijai ekoloģiski pazaudētu posmu. Cilvēki mēdz uzskatīt, ka Dievs viņus ir radījis ar izkapti kā pļavas menedžerus, tādēļ ir ar mieru maksāt zemniekam, lai viņš katru gadu to pļavu nopļauj. Es piedāvāju šo naudu atdot tam pašam cilvēkam, lai viņš dara ko citu – piemēram, audzē savvaļas zirgus, kas nokops pļavu dabiskā veidā. Tā ir dabas atjaunošana.

Pirms dažiem gadiem mēs sākām ar mazo grantu sistēmām Jūrkalnē. Savulaik tas bija ciematiņš, kas apkalpoja padomju armijas bāzi. Lauksaimniecības tur nekad nav bijis, bet ir skaists skats uz jūru. Cilvēki saprata, ka skaistā vieta ir viņu unikālais plāns, un tagad vasarā atpūtniekiem tur vairs nav brīvu vietu.

Valsts nevar katram cilvēkam pateikt priekšā, ko darīt, jo katram ir savas spējas un prasmes, bet ir jādod iespēja darīt arī ko citu, ne tikai laukos nodarboties ar lauksaimniecību. Mums tik daudz cilvēku ir saistīti ar lauksaimniecību, ka varbūt politiķu pašu komforta dēļ viņi muļķo tos un valsts attīstību. Ir pagājuši laiki, kad ar lauksaimniecību varēja kļūt bagāts. Stāsti par bekona lielvalsti vai Argentīnas steikiem pieder pagātnei.

Jums ir savs stāsts arī par lašiem un mazajiem HES...

Lasis reiz ir tāda zivs, kas vienmēr atgriežas vietā, kur dzimusi. Jūrā lašus ķer zvejnieki ar tīkliem, bet upju augštecēs cilvēki uzceļ HES. Lašiem vairs nav kur nārstot. Tajā pašā laikā cilvēki maksā lielu naudu, brauc uz Ālandu salām vai Islandi makšķerēt. Viss notiek pilnīgi ačgārni. Vajag tikai labu gribu, lai mēs atjaunotu vidi, upes, kurās laši var nārstot. Jāiegulda nauda un laiks, tad arī vietējie iedzīvotāji varēs pārdot licences, piemēram, tiem, kas grib makšķerēt lašus. Attiecībā uz lašu populāciju mēs esam pārkāpuši tam slieksnim, aiz kura apdraudētas ir gan zivis, gan arī zvejnieku iespēja darīt savu darbu. Latvijā nav kopīgas valsts politikas un izpratnes šajā jautājumā. Mani priecē Latvijas Makšķernieku asociācijas nostādne, jo viņi tiešām saprot, kam un kā jānotiek, viņi paši sargā upes. Mums ir draudzība ar pavāru un konditoru apvienību, kurus aicinām dzīt projām visus nelegālos lašu ikru tirgotājus par lētām cenām lašu nārsta laikā.

Vēl ir jautājums par to, ka upes nedrīkst nobeigt. Politiķi ir radījuši sistēmu, kas plānveidīgi sabojā upes. Ir nožēlojami, ka mums bija jāveic pētījums, lai pierādītu acīm redzamo, bet vēl skumjāk, ka valstij pašai bija tāds pētījums, kurš veikli tika noslēpts atvilktnē. Spēle taču visu laiku ir bijusi vienos vārtos. Kuram gan nebija skaidrs, ka mazie HES ekonomiski nav izdevīgi, jo par iegūto elektrību tiek maksāts dubultais tarifs!? Kāpēc tad netiek izvēlētas fermas, no kurām pienu iepirks par dubultu tarifu? Kuram nav skaidrs, ka arī no ekoloģijas viedokļa tas ir aplam!? Es nevēršos pret mazo HES īpašniekiem, viņiem ir jādod nauda, lai viņi varētu visu vērst par labu un meklēt sev citu nodarbošanos.

Labi, Latvija varbūt nemēģinās noķert Eiropu lauksaimniecības jomā, saglabās savu dabu un atradīs cilvēkiem citus nodarbes veidus. Bet Eiropa ir ieskrējusies konkurences skrējienā, un tad jājautā, ko nozīmē intensificēta lauksaimnieciskā ražošana globālā mērogā?

Kā piemēru varam paņemt kaut vai Holandē audzētu tomātu. Visas analīzes liecinās, ka tomāts ir tīrs un kārtīgs, bet intensīvās ražošanas procesā ir iesaistīts tāds enerģijas apjoms, ka kopējais iedarbības efekts uz planētu un tās dabas resursiem ir dramatisks. Pasaules lauksaimnieciskā ražošana, aiz kuras stāv ķīmijas un mašīnbūves industrija, ir viens no lielākajiem vidi ietekmējošajiem faktoriem. Un te nu ir jautājums par valstu un valdību nostāju šajos jautājumos – videi draudzīgu produktu ražošana ir dārgāka, jo tikai trīs aitiņas dzīvojas uz vienas pļaviņas. Vienas valsts valdība nevar atrisināt šos jautājumus, jo netiek galā ar kopējā tirgus lielo katlu. Klasiskais piemērs, kā valdības rada vides degradācijas draudus, ir nespēja vienoties par kopējo resursu izmantošanu – gaisu un ūdeni. Mēs raugāmies cits uz citu kā ballē, kad katrs grib paķert pēdējo cīsiņu, uzmanot citus, lai pamanītos paši ko pakampt. Man mēdz jautāt, kas notiks slikts, ja es noķeršu vienu zivi? Un vai tāpēc, ja iedzeršu glāzīti šņabja, varēs teikt, ka tauta dzer? Reāli tauta nodzeras, un dabā ir kumulatīvais efekts. Jā, katra atsevišķa cilvēka rīcību nevar saistīt ar vides piesārņošanu, globālo sasilšanu un līdzīgām lietām, bet kopā tas viss summējas. •