Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

 

 

 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 4 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Zivis vienmēr atgriežas savas cilts ūdeņos

Sagatavojusi Ināra Kaija


Ladislavs R. Hanka ir čehu mākslinieks, kurš pašlaik mācās Čikāgas Mākslas skolā. Dzimis 1952.gadā ASV, Aijovas štatā, Cedar Rapids čehu bēgļu ģimenē. Mācījies gan Amerikā, gan Eiropā: Kalamazū koledžā, Kolorado universitātē, Rietummičiganas universitātē, Vilhelma universitātē Bonnā, Vīnes Lietišķās mākslas augstskolā, privāti – pie izcilā čehu grafiķa Jindras Šmidta Prāgā un tagad – Čikāgas Mākslas skolā. Piedalījies daudzās izstādēs Amerikā, Eiropā un Āzijā; četras personālizstādes – Amerikā, Eiropā un Āzijā, tostarp arī vairākās Krievijas pilsētās.

Kāds ir viņš pats? Viņam ir gari mati un gara bārda, kas izskatās kā samudžinātas stīgas, bet mati un bārda kopā atgādina viņa ofortos attēlotos zarus un koku saknes. Acis ir dzintaraini brūnas, tonī, kādā mēdz būt ūdens upes dibenā. Viņam ir skaista gaita – gariem soļiem viņš iet cauri saules gaismai un ēnām. Ladislavs Hanka daudz klejo apkārt – zīmēdams un gleznodams, kaut kad nākamībā cer atbraukt arī uz Latviju, jo viņam ir sapnis – redzēt Latgali.


 

Es vēlētos, lai mēs visi piederētu pie kādas cilts, kurā tu tiec pieņemts kā savējais, neskatoties uz visu pārējo.

Mēs visi slepenībā vēlētos būt indiāņi, kas atgriežas rezervātā, kur tu tiktu sirsnīgi sagaidīts un kur mistu kāda tantiņa, kas pazinusi tavu vecomammu. Pēc tā klusībā ilgojas ikviens amerikānis, bet mēs esam par daudz globalizējušies, par daudz prasmīgi, lai kaut kas tāds varētu notikt. Šī sistēma ir radīta tā, lai nojauktu cilts identitāti, mēs esam tikai īrnieki, kurus piecieš tik ilgi, kamēr var samaksāt īri. Mēs nemaz neesam cienīgi būt piederīgi pie cilts. Es pazīstu īpašās norādes, kas neļauj pārkāpt robežas, tagad tās parādās arvien vairāk un vairāk. Man derdzas šīs zīmes, tās norāda uz to, ka cilvēki jūtas kā īrnieki, nevis kā īpašnieki.

Vecais didaktiskais simbolisms – saredzēt bitēs vai bebros darba ētiku (čaklumu) – vairs nepārliecina. Mums ir jāredz patiesība, kam noģērbta uzkrītošā ideoloģija. Mēs vēl arvien nespējam būt vienkārši un bērniem līdzīgi savā mīlestībā pret dabu un skaistumu. Bet tai ir jābūt otrās pakāpes bērnībai – tādai, kas iepazinusi dzīvi un nes sevī kļūdīšanās apziņu. Kaut arī nāksies atzīt šķiršanās un atsvešinātības sāpes, mēs varam atkal kļūt veseli, ja māksla darbojas kā lūgšana.

Es esmu atbildīgs par sevi, par Dievu, par mūžību, bet es sev uzstādu augstus mērķus, un dažkārt man šķiet, ka izmisīgi nopūlos, bet nespēju tos sasniegt.

Es vēl neredzu pavisam skaidri, vēl nesaredzu absolūto jēgu, nesaredzu Dieva seju. Migla manu acu priekšā vēl nav pašķīrusies. Vēl arvien es klupdams krizdams staigāju apkārt savā cilvēka ķermenī un kļūdos. Ir interesantā klupšana un neinteresantā klupšana. Kad es atskārstu, ka visu vakaru esmu pavadījis, lūrēdams TV kastē, jūtos kā saindējies, jo puse manas dienas ir nozagta, turklāt ar manis paša piekrišanu.

Visi jau neapzinās, ka notiek cīņa, daudzi ir iemidzināti ar tām iespējām, ko dod materiālā pasaule, nespēdami saskatīt sevī garīgo būtni. Ja cilvēks pamostas, viņš nonāk šīs cīņas laukā.

Es ticu, ka dzīves uzdevums ir realizēt savu dievišķo dabu, tajā pašā laikā piedzīvojot materiālās eksistences pilnību – abas norit līdztekus. Ja mēs šo mērķi nesasniedzam, dzīvojam pastāvīgā dziļā neapmierinātībā, tādā kā šausmīgā izsalkumā, alkstot kļūt veseli.

Mums visiem ir priekšteči, kuri dzīvoja intīmi un saskaņā ar dabu, viņi piedalījās dziļi nozīmīgā un neatkarīgā kultūrā, jo viņi nebija atkarīgi no visām šodienas tehnoloģijām. Tiesības dzīvot dzīvi dziļi mītiskā un folkloristiskā dimensijā vairs nav cilvēkam ieliktas šūpulī, šodien tās vairs nenāk līdzi. Aizvien vairāk un vairāk mēs jūtamies kā bēgļi, kā īrnieki, kā cilvēki, kas atrodas nevietā.

Zivis vienmēr atgriežas savas cilts ūdeņos. Zivīm mēs esam totāli vienaldzīgi. Tām piemīt vēlēšanās atgriezties pirmavotos. •