Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 
 
 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

 

Saulaini sveicieni!

Negribas jau atzīt, bet septembris mūs atkal sadzen pilsētās, jaukā vasara cauri. «Vides Vēstis» atkal iznāks katru mēnesi, cītīgi gatavojam Tev gadu mijas dāvanas, pašlaik Ilmārs Tīrmanis strādā pie grāmatas par Latvijas dzīvniekiem, lai visi, kas abonēs mūsu žurnālu nākamajam gadam, saņemtu to kā velti par velti.

Vides aktīvistu kalendārā ierakstīts, ka šomēnes jāatzīmē Ozona slāņa aizsardzības diena. Redzi to caurumu žurnālā? Paskaties caur to uz debesīm – kāpēc viņām tādu?

Gatavojot septembra numuru, sapratu, ka tas ir par mazu. Nu nevaram ievietot visus interesantos rakstus, ko sarūpējuši mūsu autori. Nespējam aprakstīt arī visas problēmas, kas nomāc cilvēku prātus. Esmu piedalījusies vairākās sabiedriskās apspriešanās par azbesta atkritumu noglabāšanu un lopu atlieku dedzināšanu. Kur ir tas zelta vidusceļš, kam taisnība, kur maldi? Cilvēki, kas dzīvo Daibes pagastā, protestē pret to, ka modernajā ZAAO poligonā grib glabāt vecos šīfera jumtus, kaut speciālisti gatavi apzvērēt, ka no droši iepakotajām loksnēm azbesta šķiedras nekad neapdraudēs tuvējo māju iedzīvotājus. Lopu atlieku dedzinātavas Vaivē skursteņi neizgaros pretīgu smaku un ceļi nebūs glumi no vecām asinīm. Mēs neticam, ka Latvijā kaut ko varētu izdarīt tā, kā Eiropas likumi prasa. Tad vienmēr sapulcē parādās sirmi vīri, kas sevi godā par zinātniekiem, un stāsta, ka zaļāk zarnas un astes pūdēt un iegūt bioenerģiju. Citi, kas šīs metodes ir redzējuši ārzemēs, sauc, ka tad nu gan smirdēs pār deviņi novadiņi.

Kam lai tic? Vai viss pašiem jāizcieš, vai pietiek ar kritisku situācijas modelēšanu? Atceries, pirms gada aprakstīju cūku audzēšanas fabrikas smaku problēmas? Tagad arī Vides ministrija atzīst, ka viņiem rokas ir par īsu: Jaunrauna tinas cūku mēslu smārdā, īpašumu cenas krīt, bet, tā kā dāņu fermeris Alekss Rasmusens var pierādīt, ka visas Eiropas prasības ir izpildījis, neko padarīt viņam nevar. Citādi būs tiesu darbi. Pietiek jau, ka celulozes fabrikas mīļotāji «Baltic Pulp» sūdz IVN biroju tiesā, ka tas atradis iemeslus, kā kavēt skandināvu biznesu. Par to netieši maksā arī mūsu zaļais premjers Indulis Emsis, kuru nemitīgi aplej ar dubļiem skandināvu ietekmē esošie masu mediji.

Reti kurš uzdrošināsies apgalvot, ka tieši viņš uzskata: daba nav jāsargā. Sargājam dzērves, savvaļas zosis un gulbjus. Tagad zemnieki, kuru sējumus nobradā migrējošie putni, priecīgi: Vides aizsardzības fonds atmaksā zaudējumus. Bet tā vien liekas, ka šo naudu cilvēki cenšas nelietīgi piesaistīt, jo lētāk taču ir iesēt un sagaidīt dzērvju dejas – kombains nav vajadzīgs. Nekad vēl neesmu piedzīvojusi, ka zemnieki būtu apmierināti ar laika apstākļiem – tad par sausu, tad par slapju, tad par aukstu, tad par karstu... Jāpiekrīt vien Uģim Rotbergam, ka lauksaimniecība laikā, kad pasaules pārtikas tirgus jau sadalīts, Latvijā vairs nav galvenā nozare. Bet kurš gan priekšvēlēšanu laika ēnā to uzdrošināsies pateikt?

Benzīns drīz būs vīna cenā, valsts sasparojusies no viena gala līdz otram Latviju apsēt ar rapsi... Kur dēsies kukaiņi, putni un zvēri? Bet viņiem jau neviens neprasīs... Toties aizvien biežāk uzzinām, ka lauksaimniecība vairs nav nabagu nodarbošanās, bet miljonāru vaļasprieks. Gan jau viņi sen saprot, no kurienes dotāciju vēji pūš.

Bet es ganu cūku un kasu savai kazai aiz raga, man patīk, ka zāli pļavās ap māju noplūc lopiņi. Braucu ar pilnu grozu uz Rīgu, baroju draugus un darba biedrus ar lauku labumiem, un viņi ir priecīgi. Kam lai tic – pasaulē pieņemtām tendencēm vai govs tumši zilajām acīm?

 

Anitra