Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

 

«Paši sējam, stādām, paši novācam.» Rudens raža bijusi laba!

 

Notekūdeņu attīrīšanas iekārta
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 6 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Ekosēta Lizdēnos

Lelde Stumbre,
Andas Krauzes foto


Vai esat ievērojuši cilvēka attīstības dažādās fāzes viņa mūža garumā? Bērnībā cilvēks ir ideālists. Bērns grib lidot un brīnās, kāpēc gan viņam nav spārnu kā putnam, bērns ir ar mieru dzīvot meža ielokā kā stirniņa vai zaķītis vai jūras dzelmē kopā ar nārām un zelta zivtiņām. Bērns nešaubās par to, ka visi ir laimīgi, ja viņš ir laimīgs. Bērns gatavs dalīties savā priekā tūlīt un nekavējoties, viņš grib, lai visi apkārt smaida, un brīnās, kāpēc gan tas tā nenotiek, jo tas taču ir tik vienkārši – pasmaidīt! Bet tad bērns kļūst par pusaudzi, kurš tiek apkrauts ar pienākumiem, tomēr viņš nav vēl pieaudzis un pretojas, cik vien spēj, – ar ironiju, izsmieklu, naidu. Un tad nu no tāda, pretrunu plosīta, pusaudža veidojas pieaugušais... Kāds? To redzam sev visapkārt.


 

Ideālu meklējot

Tomēr visos laikos bijuši pieaugušie, kas sevī saglabājuši bērna ideālismu un tic, ka cilvēks var dzīvot saskaņā ar sevi un dabu, nepakļaujoties reālās sadzīves dzelžainajiem likumiem. Viņi mēģinājuši radīt savu vidi, piedāvāt kārtējo Saules pilsētu, kur visi dzīvo mierā, saticībā un harmonijā, kopā strādā, kopā priecājas. Komūnas, kopienas, kooperatīvi, galu galā – tie paši kolhozi bija tāds ideālistu variants, ja vien netiktu uzspiesti ar varu. Pat latviešu zemnieka sētu varētu ieskaitīt šajā rindā – tā bija vieta, kur kopā dzīvoja ģimenes vairākās paaudzēs, kalpi, pusgraudnieki... Tātad – visai plaša saime.

Šodien esam nonākuši pie nelāga secinājuma, ka visu var pirkt un pārdot, un ir nelaimīgi cilvēki, kas tiešām tic tam, ka viņa vērtība tiek noteikta pēc firmas zīmes uz automašīnas, krekliņa vai kurpēm.

Taču arī mūsdienās atrodas ideālisti. Ir tādi, kas nolien dziļi mežā un izliekas, ka neeksistē ne elektrība, ne dārza šķēres. Ir citi, kas apstājušies pie 19.gadsimta civilizācijas sasniegumiem mehānikā un nesper ne soli tālāk. Ir tādi, kas veido savu kopienu, balstoties uz reliģisku pārliecību... Bet 1940.gadā bēgļu grupa no Austrijas, kas bēga no nacisma, apmetās Skotijā, Kamphilā (Camphill), kur bērnu psihologs Karls Konigs attīstīja savu domu par to, ka politiskie bēgļi daudz neatšķiras no sociālajiem bēgļiem – cilvēkiem ar attīstības traucējumiem. Tā tika izveidota pirmā «Camphill» kustības kopiena, no kuras veidojās citas kopienas Anglijā, Vācijā, Norvēģijā, Krievijā un tagad arī Latvijā. Mūsdienās visā pasaulē ir aptuveni 104 «Camphill» centri. Šīs kustības galvenā ideoloģija balstīta uz Rūdolfa Šteinerta formulēto antroposofiju – katra cilvēka garīgās vienreizības atzīšanu neatkarīgi no rases, nacionalitātes, reliģiskās pārliecības, nespējas vai garīgās atpalicības. «Camphill» kopienas centrā ir cilvēks ar attīstības traucējumiem, viņam ir iespēja dzīvot, strādāt un mācīties kopā ar citiem šajā kopienā, kur visi dara visu un cits citam palīdz. Centri savā starpā nav saistīti ekonomiski vai organizatoriski, tie ir neatkarīgi un darbojas pēc tās valsts likumiem, kur centrs atrodas. Dažās valstīs tie saņem pilnu ekonomisku atbalstu, citās tie ir atkarīgi no ziedojumiem.

Latvijas «Camphill» centrs «Rožkalni», kas nu jau piecus gadus visai sekmīgi darbojas netālu no Valmieras, no valsts nekādu finansiālu atbalstu nesaņem un ir pilnīgi atkarīgs no ziedojumiem.

Galvenais – māja

«Camphill» centrs varētu būt viena no sadzīves formām, kas palīdz cilvēkiem, ja vien tam nebūtu dažas visai būtiskas atšķirības. Pirmām kārtām – māja. Tā kopienas dzīvē tiek uztverta kā īpaša vieta. Tā ir mājvieta un patvērums, atzīšanas un uzticēšanās vieta, tajā kopienas locekļi satiekas pēc darba un vakarā, tur ir lielais galds maltītēm un mācību procesam, atpūtas vietas un lielā viesistaba, tur var mierīgi pārrunāt dienas darbus un vajadzības, risināt konfliktus un svinēt svētkus.

Tādēļ māja kā būve ir īpašas uzmanības vērta, jo tāda tā arī ir – īpaša. «Camphill» kopienas biedri māju būvē no sapresētiem salmiem un dara to kopīgi. Tātad šīm mājām jau no pirmā brīža tiek iekodēta īpaša aura – tās ir ekoloģiski tīras, veidotas no sapresētu salmu ķieģeļiem, uz koka karkasa. Salmu ķieģeļu sienas tiek pārklātas ar māla, liellopu mēslu un lineļļas maisījumu. Arī mājas grīda veidota kā klons, kas pārklāts ar lineļļu. Mājā ir visas mūsdienu ērtības: centrālā apkure, siltais ūdens, vanna un tualete. Netālu no mājas redzama arī pamatīga notekūdeņu attīrīšanas iekārta, kas ne tikai neļauj notekūdeņiem ieplūst netālajā upītē, bet izveidota par gandrīz vai mākslas cienīgu apskates objektu – notekūdeņu attīrīšanas kaskāde nav sliktāka par greznām strūklakām. Mājā izvietotas mājīgas koka mēbeles, pašausti paklāji, gleznas.

Mājas celtniecība ir kopīgu talku un roku darbs. Latvijas «Rožkalnu» mājas autors ir norvēģis Rolfs Jākobsens, kurš šādas mājas būvējis arī Krievijā un Igaunijā. Latvijā «Rožkalnu» «Camphill» centra māju sāka būvēt 2000.gada augustā, un arī tā ir vairāku talku rezultāts – tas šādā kopienā ir svarīgi, jo te taču dzīvos cilvēki, kas visu darīs kopā arī turpmāk.

Cilvēki, ar kuriem esam kopā

Kādam vienmēr jābūt pirmajam, kādam ir jāsāk. Bet Liktenis veido savus līkločus, un reizēm laimīgi gadās, ka cilvēks nonāk tieši pie tā, par ko viņš tikai nedroši ir sapņojis. Tā laikam noticis ar «Rožkalnu» saimniekiem – Ingu un Vilni Neimaņiem.

Astoņdesmitajos gados Vilnis kopā ar Arvīdu Ulmi braukājis pa baznīcām, jumtus likdams, un sapņojis par kaut ko tādu: ja varētu dzīvot kopā viena liela saime, kaut ko kopīgi darīt – kaut ko tādu, kas sniedz ij labumu citiem, ij gandarījumu pašam... Taču tie bija laiki, kad par tādām lietām varēja tikai sapņot.

Deviņdesmitajos gados Vilnis jau aptuveni sapratis, kas varētu būt tāda vieta – Valdorfa skola –, taču tad nebija ne tādu sakaru, ne pieredzes, ne zināšanu. Ģimene pārcēlās uz dzīvi vecāku mājā pie Valmieras un centās izdzīvot, kļūstot par zemniekiem. Bet tā ideja, tā tālā doma tomēr nelika mierā, un, kad Ingai radās iespēja studēt Norvēģijā, ģimene, lai visi būtu kopā, devās viņai līdzi. Sieva studēja, bērni mācījās, bet Vilnim īsti nebija ko darīt, un tad tas notika – viņš satika cilvēkus no «Camphill» centra, iesaistījās viņu dzīvē un saprata, ka tagad beidzot ir skaidrs, ko viņi visi darīs Latvijā – cels māju no salmiem un izveidos šeit «Camphill» centru.

Un tagad māja ir uzbūvēta. Tajā dzīvo Neimaņu ģimene un vēl aptuveni desmit cilvēku. Dažādi – draudzīgi un strādīgi, tādi, kas vienkārši ir vientuļi, cilvēki ar attīstības traucējumiem, cilvēki, kas grib palīdzēt gan sev, gan citiem. Māja nosaukta rakstnieces Zentas Mauriņas vārdā kā apliecinājums tam, ka gars ir stiprāks par fizisku nespēju.

Mājā nav televizora, un uz jautājumu, kā tās iedzīvotāji pavada brīvo laiku, saņemu vienkāršu atbildi: lasām grāmatas, dziedam un muzicējam, spēlējam teātri, mācāmies, svinam svētkus... Arī lauku darbi tiek sadalīti tā, lai katrs justos vajadzīgs un noderīgs, pat virtuvē pie plīts puisis, kurš cep kabaču pankūkas, nav nekas pārsteidzošs. Un pankūkas tiešām bija ļoti gardas! Kopienas iekšējās kārtības noteikumos ir dažas lietas, kas netiek pieļautas nekādā gadījumā, – alkohols un narkotikas.

Nākotnes ciemats

Patlaban «Camphill» centrs «Rožkalni» ir neliela lauku saimniecība, bet Vilnis stāsta arī par nākotnes plāniem, par to, ka uz šīs saimniecības pamata varētu veidoties ciemats ar vairākām dzīvojamām mājām. Jau tiek domāts par otras salmu mājas būvēšanu – tur varētu apmesties ģimenes, kas grib iekļauties «Camphill» centra dzīvē –, par lielās kūts labiekārtošanu, kas pavisam nesen atvesta no Zviedrijas un kur varētu turēt ne tikai govis, bet dažādus mājlopus, arī ēzelīti. Vilnis un Inga nepiekrīt, ja viņus grib ieskaitīt naturālās saimniecības zemniekos... Jā, viņi kopienu var apgādāt ar lauksaimniecības produktiem, tomēr nekādā ziņā nenoliedz mūsdienu dzīves stilu un saistību ar ārpasauli, pat līdz iespējai šo ciematu pamest un sākt nodarboties ar pilnīgi ko citu. Viss ir iespējams, nekas nav mūžīgs un nemainīgs. Varbūt tieši šāda attieksme viņus visus vieno un padara stiprus? •

 

«Rožkalnu» ļaudis uzrunā arī mūs:

  • ja zini kādu, kam vajadzīga palīdzība īpašā dzīves situācijā;
  • ja kopā ar mums garāku vai īsāku laika sprīdi vēlies būt atbildīgs par dzīvi mūsu ciematā;
  • ja vēlies finansiāli vai arī kā citādi mūs atbalstīt;
  • ja vienkārši vēlies mūs apciemot – brauc šurp!

 

Atklātais sabiedriskais «Camphill» ciematu fonds «Rožkalni»: P/n Lizdēni, Valmieras raj., LV 4231.
Tālr.: 9108235, 4233211. Fakss 4233210.
E–pasts: rozkalni@apollo.lv
Banka: NORD/LB Latvija.
Konts ziedojumiem: LV40RIK00002010092555.