Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemta 1 atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Reibinošais vaivariņš

Renāte Siliņa–Piņķe


Pēc vaivariņiem smaržoja vecmammas dziju maisi un vilnas drēbes plauktā. Augs sabirza, mazās, ādainās lapiņas piebira, visur izplatīdamas īpatnējo vaivariņu smaržu. Un kur tad vēl purvāji vasarās beigās un rudenī. Vecas tantes baidīja: neēd zilenes – slikti kļūs, apreibsi! Bet draugi tikai smējās: pašas saostās vaivariņus un tad gāžas gar zemi.


 

Vaivariņš ir sens Latvijas iedzimtais. Mīlēdams mitru un vēsu klimatu, tas pie mums ieradies jau drīz pēc ledāju aiziešanas, ieradies, lai paliktu mūsu purvos. Tādēļ to varam sastapt gan Skandināvijā, gan Sibīrijā Krievijā, gan Grenlandē, bet jo tālāk uz dienvidiem, jo tas kļūst retāks. Vismīļākā sabiedrība tam ir priedes un bērzi.

Vaivariņu puduri pazīst katrs purvā pabijis ogotājs – tas ir mūžzaļš, 30–120 cm augsts krūms ar šaurām, garenām, apakšā rūsganām lapām. Tomēr skaistos baltos ziedu čemurus redzējuši jau krietni mazāk ļaužu, jo jūnijā taču purvā nav ko meklēt.

Kā daudzām lietām un būtnēm, arī vaivariņam ir vairāki vārdi. Latviešu vārda «vaivariņš» cilme nav zināma, arī citi tā varianti – «vāverenes», «vāveriņi», «vāverāji» – visticamāk, ir šā vārda atvasinājumi un pārveidojumi, nevis kāds īpašs vāveru slavinājums.

Kā dziedniecības augs vaivariņš jau izsenis ir bijis cieņā, gan ievērojot zināmu piesardzību tā indīguma dēļ (mazas devas uzbudina, lielas – paralizē). Gan Sibīrijas tautas, gan sāmi lieto vaivariņu iekšķīgi un ārīgi pret dažādām kaitēm: ierīvējas, ja sāp kauli un locītavas, dzer tēju vai ieelpo dūmus, ja ir garais klepus, saaukstējoties inhalē, mērcējas vaivariņu vannā, ja apsaldējas. Arī latvieši vaivariņu ir lietojuši gan pret saaukstēšanās slimībām, gan kodēm un utīm. Tāds īsts ziemeļu augs pret tipiskajām ziemeļu vainām! Daba taču ir gudra!

Bet ne jau tikai no miesas cilvēks sastāv un ne tikai to augi spēj dziedināt. Vaivariņš jau izsenis ieņem arī savu nozīmīgu vietu Sibīrijas šamaņu rituālos. Tungusu (no kuru valodas ir cēlies vārds «šamanis») un to kaimiņu giljaku šamaņiem vaivariņš kopā ar paegli ir galvenais rituālais kvēpeklis dvēseles ceļojumiem. Dziļi ieelpodami vaivariņa dūmus, tie nonāk šamaniskajā apziņas stāvoklī un, paskatoties pāri ikdienišķās pasaules slieksnim, gūst pagātnes un nākotnes atziņas. Bieži viņi dūmus ieelpoja, lai saskatītu pacientā viņu mokošās slimības perēkli. Arī ziemeļu Japānas pirmiedzīvotāji aini cienīja šo kvēpekli.

Ģermāņi, lai arī zināja par vaivariņa dziedniecisko iedarbību, vairāk bija to iecienījuši kā reibinošu alus piedevu un rituālo augu. Vaivariņš, tāpat kā driģene un velnābols, bija svarīga seno ģermāņu reibinošo alu sastāvdaļa pirms 1516.gada Vācu tīrības likuma, kas noteica kanoniskās līdz mūsdienām atzītās alus sastāvdaļas. Vaivariņu alus nebija ilgi uzglabājams, tāpēc to brūvēja tikai īpašiem svētkiem, upurēšanām vai dzīrēm un dzēra līdz dibenam. Tā kā vaivariņu eļļa (ledols) var stimulēt uz agresīvu rīcību, pastāv uzskats, ka tieši vaivariņu alus berserkerus – slavenos vikingu cīnītājus – ir novedis līdz izdaudzinātajām berserkeru dusmām – pārcilvēciskam spēkam un mežonīgai cīņas degsmei.

Par to, ka šādi brūvēts alus ir bijis pazīstams ne tikai ģermāņiem, liecina rindas no 1768.gada «Latviešu Ārstes»: «Vāveriņi ir zināma zāle, smird nikni un apreibina galvu. Aplamnieki to jauc starp apiņiem, alu dzerot. Tas ir aplam, nedari to, galva sāp un kaist, vēmiens griež sirdi; dažs no vāveriņiem tā ir aizgrābts, ka kājas jeb rokas neļaužu palikušas. Kas tāpēc tādu kaitīgu lietu pie dzēriena liks?» Tipisks komentārs laikā, kad praktiskās darbības ir saglabājušās, bet to rituālā, garīgā nozīme ir gājusi zudumā.

Arī latviešu tautasdziesmās vaivariņš ir pieminēts. Viens ir tīri praktiskais skatījums, kur vaivariņš pretnostatīts par to stipri vērtīgākām zālēm:

Svešas mātes goves ganu
Vaivariņu puriņā;
Savas mīļas māmuliņas
Baltābola kalniņā.

Otrs skatījums glabā šo to no vaivariņa mītiskās nozīmes, jo vasaras saulgriežos mītiskā pasaule mums ir vistuvāk, vārti ir visatvērtākie un katras sētas Jāņu svinības ir Debesu notikumu vieliskais atspoguļojums. Protams, varam visu skatīt arī tikai vienā – zemes – līmenī:

Es nopinu vainadziņu
No tiem purva vaivariem;
To uzliku Jānīšam,
Lai tas reiba nepiedzēris.