Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

 

 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 3 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Mazais vismazākais

Ilmārs Tīrmanis


Dažādu sugu zīlīšu bariņš siro pa piesnigušu mežu, saceļot ne visai tālu dzirdamu daudzbalsīgu kņadu. Putniņu grupējums, pārlidodams no vienas vietas uz citu, «ķemmē» egļu un jauktu koku audzes: izpēta gan dzīvu, gan nokaltušu koku zarus, stumbru spraugas un spraudziņas, ielūkojas zem pusatlupušas mizas – meklē sala nobeigtus un noslēpušos kukainīšus, kūniņas, kāpurus. Zīlītes gandrīz nepārtraukti sasaucas, paziņo par savu atrašanās vietu, lai kāda nenoklīstu, – bariņā drošāk, jo vienkop vairāk acu, kas uzmana apkārtni. Nule aprakstītā – raksturīga situācija Latvijas ziemā.


 

«Džē-džē-džē» noskandina pelēkā zīlīte, «civ-civ-cī-civ» – meža zīlīte, «psi-žežeže» – purva zīlīte. Bet, klau, – «tuīt-tuīt-tuīt» – tā nu gan nav zīlītes balss! Tie ir zīlīšu ziemas bariņa uzticīgā pavadoņa dzilnīša melodiskie svilpieni. Klau, klau, – «cīīc» – arī nevienai zīlīšu sugai neraksturīga balstiņa! «Cīīc» – vēlreiz nocīkst neiztrūkstošā trokšņotāju kompānijas locekle brūnraibā līkknābe mizložņa. Un kam pieder šie, tikko dzirdētajiem mazliet līdzīgie, smalkie, augstie cīkstieni «csī-csī-csī, csī-csī-csī»? Tos skandina vēl kāds zīlīšu ziemas sabiedrotais – zeltgalvītis. Palūk, viņš nolaidies uz sausa egles zara līdzās meža zīlītei – sīks olīvzaļu spalvu kamoliņš! Sekundi pusotru, galvu grozīdams, patupējis un zīlītes darbošanos pavērojis, viņš, spārniņus kā tauriņš strauji tirinādams, iespurdz vecas, apsūnojušas egles nokarena, ķērpjiem apauguša zara gala skuju mudžeklī un cīkstinādams bez mitas rosās tur – kustīgs kā dzīvsudrabs. Kur gadījies, kur ne – klāt vēl viens, pēc brītiņa – vēl viens zeltgalvītis. Līdzko zīlīšu bariņš pārlido uz citu vietu, zeltgalvīšu grupiņa nekavēdamās seko, ne mirkli neatpaliek.

No cilvēka visi šie dažādie mazputniņi ziemā īpaši nebīstas, tāpēc ir samērā viegli aplūkojami. Tomēr mēs šoreiz tuvāk neaplūkosim nedz zīlītes, nedz dzilnīti (ar viņu, atgādināšu, jau iepazināmies «Vides Vēstu» marta numurā), arī mizložņu ne. Šai rakstā apskatīsim tikai vienu no raibajā putnu pulciņā pārstāvētajām sugām – augumā vismazāko lidonīti.

Visvisvis...

Vismazākais ir zeltgalvītis (Regulus regulus). Faktiski viņš ir visvismazākais – Latvijas faunā nav neviena par zeltgalvīti (un mūsu valstī reti sastopamo viņa ģintsbrāli sārtgalvīti) mazāka putniņa. Visvismazākais – tas arī vēl, starp citu, samērā pieticīgi sacīts. Domāju, diezgan droši var teikt visvisvismazākais, jo zeltgalvītis mazumā pārspēj ne vien Latvijas, bet visus Eiropas putniņus. Acīmredzot tieši tāpēc pundurvalsts Luksemburgas iedzīvotāji tieši šo pundursugu izvēlējušies par savu nacionālo putnu – simbolu.

Cik mazs ir zeltgalvītis? Mērot no smailā knābīša galiņa līdz astes spalvu galiņiem, tikai deviņus centimetrus īss. Protams, viņš ir arī viegls – sver vien nieka 5–7 gramus.

Kalambūram – nē!

Kāpēc sīkputniņš latviski nodēvēts par zeltgalvīti? Tāpēc, ka nav nodēvēts par dzeltengalvīti. Lai gan tomēr visprecīzāk viņa galvas apspalvojuma krāsojumu, manuprāt, raksturotu nosaukums dzeltenjoslmelnsvītrgalvītis. Tā būtu precīzāk, toties, maigi izsakoties, sarežģīti, vai ne? Īsts kalambūrs! Tāpēc – zeltgalvītis.

Zeltgalvītim, kā noprotat, ir dzeltena, precīzāk, koši dzeltena, paplata josliņa gareniski pār galvas vidu. Katrā pusē šai josliņai gar malu stiepjas melna, šaura svītriņa.

Pārējais apspalvojums, salīdzinot ar galvu, necils: ķermeņa virspuse priekšdaļā gaiši sūnzaļa, tālāk tā pakāpeniski kļūst olīvzaļa, spārni ir manāmi tumšāki un pelēcīgāki, «izrakstīti» ar divām baltām svītriņām, bet vēderpuse – bāli pelēkdzeltena vai zaļganbalta.

No attāluma ieraugāmu uzkrītošu dzimumatšķirību šai sugai nav. Lai droši atpazītu tēviņu no mātītes, vai nu jācenšas saklausīt (pavasarī, vasarā) viņa skandēto dziesmiņu, vai jāmēģina sagūstīt un tad aplūkot. Putniņu rokās turot, viņa galvas virsu pabužinot un tuvumā apskatot, redzams, ka zeltgalvīša tēviņam dzelteno joslu veidojošās spalviņas lejas daļā iekrāsotas oranžas. Ja spalviņas līdz pat pamatnei izrādās viscaur dzeltenas, skaidrs, ka noķērums ir mātīte.

Kustīgs kā dzīvsudrabs

Augšup, lejup, zigzagiem aši tekalē pa stumbru, pārlec uz zaru, uz nākamo zaru, ieķer tajā no apakšpuses nadziņus un karājas augšpēdu, ar sparīgiem spārniņu vēzieniem ķermeņa līdzsvaru ieturēdams, – jā, zeltgalvītis ir ne vien kustīgs kā dzīvsudrabs, bet arī itin veikls akrobāts. Viņš turklāt spēj un mēdz plivināties gaisā uz vietas. Neviena zīlīte nestāv klāt!

Bet zeltgalvītis gan, ja atceraties, klāt – pie zīlītēm, aiz zīlītēm... Re, meža zīlīte izklaudzina sausu zaru, palūkojas kādā mizas ieplaisājumā ar vienu aci, ar otru aci un mēģina iegrūst izlūkotajā spraudziņā knābi. Nekā – par šauru! Zīlīte aizspurdz. Un, skat’, tūdaļ pielido zeltgalvītis! Zeltgalvītim knābītis, garumā neatpaliekot no zīlītes knābja, smalkumā jeb tievumā un smailumā krietni pārspēj to. Ko zīlīte neaizsniedza, to zeltgalvītis izķeksē un apēd. Ja gadās, ka kāds atradums izkrīt no viņa knābīša, zudumā tas neiet: vai nu zeltgalvītis pats, vai kāda zīlīte nolaižas uz zemes – savāc un notiesā. Sadarbība izveidojusies – sensena, viegli novērojama sadarbība. Tā tas ir rudenī, tā tas ir ziemā – neligzdošanas periodā.

Tur – augšā (1)

Toties pavasarī un vasarā ir pavisam citādi. Neraugoties uz aprēķiniem, kas vēsta, ka ligzdošanas sezonas sākumā mūsu valsts teritorijā dzīvojot vismaz miljons zeltgalvīšu, bet šā perioda beigās viņu it kā jau esot vairāk par pieciem miljoniem, siltajā gadalaikā putniņu klātbūtni konstatēt tomēr ir krietni vien sarežģītāk nekā gada aukstajā periodā. Sarežģītāk tāpēc, ka putniņi grūti ieraugāmi, jo siltajā periodā nekāro pēc citu sugu kompānijas, dzīvo samērā slēpti, faktiski visu dienu – no agra rīta līdz pat vēlam vakaram – uzturas galvenokārt lielās eglēs, parasti samērā lielā augstumā.

Tur – augšā, var teikt, aizrit ikviena zeltgalvīša visa saulainā dzīve. Tur putniņš izraugās sev dzimumpartneri un dzīvo ģimenes dzīvi. Tur putniņš, protams, diendienā meklē un ķer barību – lai atrastu sīkus kukainīšus, to kāpurus, oliņas, viņš vērš savu brūno actiņu skatienus mizas spraugās, ieplaisājumos, atlupumos, izpluina un izpēta uz koku zariem augošos ķērpjus, sūnas, allaž rūpīgi pārmeklē visas uzietās citu putnu un vāveru vecās ligzdiņas. Ja kāds potenciālais ēdiens glābjas bēgot, zeltgalvītis cenšas to satvert ne vien skrienošu vai lecošu starp skujām, bet, ja nepieciešams, itin veikli vajā bēgli arī gaisā lidojošu. Kā nekā – viņš taču ir mušķērāju dzimtai piederīgs.

Tur – augšā (2)

Putniņš rosās augstu. Cilvēkam nav binokļa. Cilvēkam neizdodas putniņu aplūkot. Jāliek lietā ausis! Bet arī ar dzirdi cilvēkam atpazīt zeltgalvīti siltajā sezonā nebūt nav viegli. Un ne tikai tādēļ, ka grūti putniņu saklausīt, jo balstiņa viņam, kā zinām, ļoti smalka un lielākoties skan no samērā cienījama augstuma, bet arī tāpēc, ka zeltgalvīša vīterotā riesta dziesmiņa (ko viņš, protams, velta zeltgalvītes, nevis cilvēka ausīm) it kā ne ar ko raksturīgu īpaši neizceļas, neuzkrītoša – klusa, čivinoša. Man tā izklausās tāda: «csī-sī-sī-siu-si-si-csī-sī-sī-siu-si-si». Iepriekšējā teikumā uzrakstīju «it kā neizceļas», nevis «neizceļas», jo kāds ausīgs cilvēks tomēr uzķēris vienu savdabīgu līdzību, kas krietni palīdz sugas noteikšanā, izmantojot dzirdi, proti: zeltgalvīša dziesma atgādinot «skaņu, kas varētu rasties, velkot mazus čīkstošus ratiņus». Cieņā noliecu galvu šo līdzību atklājušā cilvēka asociatīvās dzirdes priekšā.

Parasti zeltgalvītis savus «ratiņus velk» vai nu tupot, vai arī rosoties augstu egles galotnē. Atkal tur – augšā.

Tur – augšā (3)

Tur – augšā – tēviņš ne tikai no aprīļa līdz pat augustam dzied kāzu dziesmiņas, tur viņš arī laiku pa laikam demonstrē izredzētajai mātītei savu vīrišķo skaistumu, sasliedams galvas zelta spalviņas, tādējādi atklājot dāmas skatienam to oranžās apakšiņas.

Tur – augšā – viņš un viņa, abi kopīgi, aprīļa nogalē vai maijā uzvij bērnistabu sezonas pirmā pēcnācēju pulciņa radīšanai. Vismaz četru piecu metru, parasti gan krietni lielākā augstumā kādas garas egles vidusdaļā, kupla zara apakšpusē, patālu no stumbra, skuju biezoknī, zeltgalvīšu pāris no smalkiem egļu zariņiem, no tieviem dažādu lakstaugu un paparžu stiebriņiem, no sūnu un ķērpju pikucīšiem darina apaļu perēklīti, kam ieejas spraugu atstāj jumtā un ko no iekšpuses iztapsē ar zvēru vilnu un izklāj ar putnu spalviņām. Drīz pēc tam mātīte citu pēc citas iedēj ligzdiņā 8–10 bāli sārtas, ar sīkiem brūnganiem raibumiņiem resnākajā galā klātas, nespīdīgas jeb matētas zirņa lieluma oliņas un sēžas perēt. Kamēr viņa sēž, viņš viņu no ausmas līdz rietam nepārtraukti apgādā ar barību. Arī apgādnieks pats, protams, negavē, tāpēc meža insekti dabū krietni trūkties.

Ievērojami lielāks robs dažādu meža insektu populācijās tiek iecirsts tad, kad pēc aptuveni divu nedēļu perēšanas no mazajām oliņām izšķiļas mazuļi. Aptuveni nedēļu mātīte viņus silda. Kamēr mātīte viņus silda, tēviņš viņu un viņus apgādā ar barību. Apgādā viens, toties čakli jo čakli. Bet pēc tam, kad bērni jau daudzmaz paaugušies un vairs nav tik siltumprasīgi, taču kļuvuši jau krietni ēstgribošāki, mātīte arvien biežāk un uz arvien ilgāku laiku sāk atstāt ligzdu, lai piebiedrotos tēviņam. Vēl nedēļu bērnus vienlīdz čakli ēdina abi vecāki, un tad jaunuļi atstāj perēklīti. Bet tas nenozīmē, ka vecāki tūdaļ atstāj viņus savā vaļā. Nē! Arī kādu laiku pēc izlidošanas no ligzdas pēcnācēji vēl saņem barību no tēva un mātes knābja – kamēr iemācās pilnīgi patstāvīgi atrast visvisādas ēdamas meža sīkbūtnes. Kad ir iemācījušies, tad viņi uz mūžīgiem laikiem pamet savus radītājus un līdz pavasarim – līdz dzimumbrieduma sasniegšanai – cīkstēdami klejo pa dzimtenes (varbūt arī siltāku zemju) mežiem.

Bet vecie putni neilgi pēc pirmās bērnu «porcijas» izvadīšanas dzīvē ķeras pie jaunas ligzdiņas būves, tēviņš atkal dzied un demonstrē galvas spalviņu lejasgalus, mātīte dēj un perē vēlreiz, un pēc tam mazputniņu pāris lolo sezonas otro pēcteču pulciņu. •