Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

 

 

 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Aiziesim... Bet kur?

Uģis Spandegs,
Andas Krauzes foto


Cilvēka aiziešanas mīkla, suģestija un neizbēgamība vienmēr nodarbinājusi gan sabiedrību kopumā, gan katru cilvēku atsevišķi, jo ar nāvi un bēdām, zaudējot tuviniekus un draugus, dzīves laikā saskaramies katrs.Tāda ir pasaules kārtība.

Šoreiz vairāk mēģināsim palūkoties uz šo cilvēka dzīves pēdējo nopūtu ne tikai no ētiskās puses (lai gan izvairīties no tā nav iespējams), bet vairāk no ekoloģiskā viedokļa. Kas paliek no mūsu miesiskā ķermeņa, guldīta zemes klēpī? Vai kremācija ir dabai un videi draudzīga? Vai nepienāks brīdis, kad visa zeme būs kļuvusi par vienu vienīgu kapsētu, kur atdusēsies mirušo senču pīšļi?


 

«Mēs nevaram šķirt ekoloģiju (t.sk. ķermenisko iznīcību) un dvēselisko momentu, runājot par cilvēka aiziešanu. Tas viss ir saistībā. Lai kur arī paliktu mirušā ķermenis, rodas jautājums, kur paliek cilvēka aura. Kas ir būtiskāk – ķermeņa aprakšana, sadedzināšana vai viņa dvēseles jeb auras tālākais ceļš?» sarunā ar «Vides Vēstīm» vaicāja Rīgas vides centra «AGENDA 21» direktors Juris Putriņš. Viņš ir pārliecināts, ka kremēšana ir nehumāna un varmācīga. «Vai zināt, kāpēc viduslaikos dedzināja raganas? Lai iznīcinātu cilvēka auru. Mums būtu jāpieturas pie senajām tradīcijām, kas ir piederīgas mūsu kultūrai. Tā gan, bez šaubām, ir katra personiskas izvēles lieta. Lai gan es negribētu kategoriski noliegt arī kremāciju, bet vai tas ir ekoloģiski pieņemamāks risinājums? Es gribu jautāt, vai, sadedzinot satrūdējušu lapu kaudzi, mēs nenodarām videi tikpat lielu ļaunumu?» – tā Juris Putriņš. Pēc viņa domām, tas galvenokārt ir filozofisks, dvēselisks un arī kultūras jautājums, tādēļ izcelt to kā būtisku ekoloģisku problēmu – vismaz pagaidām – neesot aktuāli. Tomēr mūsdienu pilsētā jādomā par kapsētu un apbedījumu vietu attīstības plānošanu, ņemot vērā gan ētiku, gan tīri tehniskas iespējas.

Atgriežoties pie ētikas jautājumiem, Juris Putriņš vēlreiz akcentēja mūsu tautas tradīciju mantojumu: «Tautas dainās viss ir pateikts: kā rīkoties, kā izvadīt, kā pieminēt... Ja mēs to ignorēsim, pieņemsim no svešuma nākušas tradīcijas, tad kā tauta kļūsim arvien vājāki, mūsu nākotne – neprognozējama.»

Kremācijai pieder nākotne?

Pašlaik arvien lielāka sabiedrības daļa ir pārliecināta, ka miruša cilvēka kremēšana ir optimālākais variants. Lielpilsētās jaunu kapsētu ierīkošana kļūst par īstu problēmu, jo zemes cenas pieaug, turklāt ne visi var apmaksāt pat vienkāršus apbedīšanas izdevumus, kur nu vēl atļauties nopirkt ģimenes kapavietu. Viens no visaktīvākajiem kremācijas piekritējiem ir Rīgas domes deputāts Aivars Ozols. Nenoliedzot, ka no dažādu reliģisko konfesiju puses šim apbedīšanas veidam ir arī pretinieki, Ozola kungs uzskata, ka kopējie argumenti tomēr runā par labu miruša cilvēka ķermeņa atdošanai ugunij. Neiedziļinoties reliģiskās diskusijās, Ozola kungs sarunā ar «Vides Vēstīm» vairāk akcentēja praktisko pusi. Pirmām kārtām apbedījuma vietu vides sakārtotība. Ārvalstīs jau labu laiku ļaudis pieraduši pie kolumbārijiem, nevienam nešķiet, ka tuvinieka pelnu urnas apglabāšana sienā būtu necieņas izrādīšana vai nepietiekama godināšana. Kā blakus faktoru Aivars Ozols minēja tādas samērā jaunas nozares kā kapu arhitektūra attīstību.

Īpaši viņš uzsvēra tieši kremācijas ekoloģisko nozīmi. «Patlaban Latvijā vienīgā krematorija ir moderns un mūsdienu prasībām atbilstošs uzņēmums ar moderniem gaisa filtriem, un es varu garantēt gan izmešu kvalitāti, gan potenciālu slimību ierosinātāju iznīcināšanu,» apgalvo Aivars Ozols. Protams, var būt gadījumi, ka kāda no miruša cilvēka daļām netiek pilnībā pārvērsta pelnos, bet tie ir atsevišķi gadījumi, piemēram, operācijas ceļā mākslīgi implantēti, īpaši metāla sakausējumi. Taču tie ir tikai atsevišķi specifiski gadījumi, kuriem principiālas nozīmes nav. Pašlaik Rīgas krematorijā notiek aptuveni 120 kremācijas mēnesī, un šim skaitlim ir tendence palielināties.

Runājot par latviešu nereti negatīvo attieksmi pret miruša cilvēka kremāciju, Ozola kungs ir lakonisks: «Mēs nepieņemam to, ko nepazīstam.»

Ko darīt ar pelniem?

Padomju laikā dzirdēta anekdote. Kāda ģimene saņēmusi sūtījumu no ASV. Tur bijuši dažādi pārtikas produkti, arī kāda kārbiņa ar pelēku pulveri, kas varētu būt kāda pārtikas piedeva. Īsti nezinot, kas tā par vielu, ģimene dīvaino «piedevu» lēnā garā izlietojusi, piemaisot gan pankūkām, gan citiem ēdieniem. Kad ar novēlošanos pienāca vēstule no Amerikas radiem, atklājās, ka kopā ar visu pārējo Latvijas radiniekiem nosūtīti kremētās vecvecmāmiņas pelni. Ģimene bija šokā. Tas gan vairāk kā melnais humors, bet problēma, ko darīt ar kremēto cilvēku pelniem, pastāv. Var jau glabāt urnu savā grāmatplauktā, var atdot zemei (pret ko gan iebilst atsevišķu reliģisko konfesiju pārstāvji), var izkaisīt tur, kur vēlējies nelaiķis (daudziem atmiņā notikumi ar dzejnieka Aivara Neibarta vēlmi, lai viņa pelni tiktu izkaisīti Liepājā, Rožu laukumā, un visas tās problēmas, kas radās ar šīs vēlmes realizāciju). Daži ekologi uzskata, ka patiesībā problēmas kā tādas nav – ik dienas pasaulē gaisā nokļūst tik daudzi videi un cilvēkam naidīgi rūpnieciski izmeši, ka cilvēka organisko atlieku sajaukšanās ar dabu nerada ne vismazākās ekoloģiskās briesmas. Taču, no otras puses, kas notiks, ja 100 tūkstoši rīdzinieku vēlēsies savus pelnus izkaisīt Doma laukumā?

Jautājumu vairāk nekā atbilžu?

Aplūkotā tēma nav pabeidzama ar vienpusīgu un vieglprātīgu problēmu uzskaitījumu. Savs vārds būtu sakāms gan pilsētplānotājiem un vides speciālistiem, gan esošo kapsētu apsaimniekotājiem un arī dažādu ticību pārstāvjiem. Vides valsts inspekcijas vadītāja Sandra Krivmane ir pārliecināta, ka pavisam drīz vajadzētu sākt nopietnus zinātniskus pētījumus. (Amerikā tādi jau notiek.) Kaut ko dara sanitārā inspekcija, vismaz kontrolējot apbedījumu vietu atrašanos ūdenskrātuvju tuvumā. Taču ar to vien diemžēl ir par maz. Kapsētu plānošanai un attīstībai būtu jākļūst par stabilu pilsētvides attīstības nozari. Protams, kamēr vien latvieši nezaudēs savu nacionālo identitāti, savu artavu kapu sakārtošanā dos mirušo cilvēku radinieki. Tomēr, pēc Krivmanes kundzes domām, situācija arī šajā jomā ar laiku var pasliktināties, jo mūsdienās arvien vairāk sāk izpausties ekonomiskie un laika trūkuma faktori, kas atstās iespaidu uz dzīvo attieksmi pret saviem aizsaulē aizgājušajiem tuviniekiem. «Bet tas jau tomēr ir, bija un būs katra paša sirdsapziņas jautājums,» viņa piebilst.

Pilsētplānotājus sarunā ar «Vides Vēstīm» pārstāvēja Rīgas domes Vides departamenta Atkritumu saimniecības nodaļas vadītāja Nata Vanaga. Viņa ir pārliecināta, ka Rīgā par mirušo atdusas vietām domā – tas varbūt notiek pārāk gausi un neefektīvi, tomēr darbs notiek. Problēmu daudz arī ekoloģiskā jomā – lai ierīkotu jaunu atdusas vietu, jāizcērt koki, jāveic gruntsūdeņu izpēte, tādēļ šie procesi pārsvarā ir ilglaicīgi. Vanagas kundze tomēr bija spiesta atzīt, ka pilsētai konkrētas vīzijas un koncepcijas par stabilu šīs jomas sakārtošanu nav. «Tagad mēs vairāk uzmanības pievēršam zālē nomestām plastmasas pudelēm un maisiņiem, kas arī ir svarīgi, bet par mirušo atdusas vietām tīri ekoloģiskā plāksnē piedomāt aizmirstam,» viņa sacīja. Paužot Rīgas saimnieku vairāk vai mazāk oficiālo viedokli, Vanagas kundze apgalvoja, ka nākotne tomēr piederēs mirušo kremācijai un kolumbāriju veidošanai.

Rīgas domes Komunālā departamenta Kapsētu pārvaldes priekšnieks Gunārs Eniņš pastāstīja, ka patlaban Latvijas galvaspilsētā ir 29 kapsētas. Projekta stadijā ir kolumbārijs. Akcentējot tās pašas problēmas, ko minēja iepriekšējie sarunas dalībnieki, Eniņa kungs izteica kādu ļoti interesantu domu. «Vai jums nav ienācis prātā, ka mūsu mirušo atdusas vietas pārsvarā ir skaisti un sakopti parki? Tātad tās ir Rīgas zaļo «plaušu» neatņemama sastāvdaļa. Tieši par šo aspektu, pēc manām domām, vajadzētu padomāt tiem, kuri kliedz, ka visa Rīga drīz būs viena vienīga kapsēta. Tā būs ne tikai mūsu senču piemiņas vieta – tas būs arī tīrs gaiss nākotnē mūsu bērniem,» viņš sacīja. Gunārs Eniņš minēja arī vairākus nesakārtotus jautājumus, piemēram, par apbedījumiem jau kādreiz šiem nolūkam izmantotās teritorijās, bet tās, pēc viņa domām, jau ir tehnisko speciālistu jautājums un kompetence. «Tomēr esmu pārliecināts, ka attieksme pret mirušajiem vienmēr bijusi un būs tautas garīgās veselības, stipruma un izaugsmes rādītājs. Šajā ziņā esmu optimists,» sacīja Eniņa kungs.

Mūsu attieksme pret mirušajiem gan no morāli ētiskā, gan ekoloģiskā aspekta ir ļoti būtisks mūsu tautas tālākas pastāvēšanas un attīstības priekšnosacījums. Kā teica viens no Latvijas Dievturu sadraudzes vadītājiem Oļģerts Auns: «Savējie jāatceras, jo viņi ir tie, kuru dvēseles jau tagad ir pie Dieva.»

 

Vedat mani dziedādami,
Nevedat raudādami,
Lai iet mana dvēselīte
Pie Dieviņa dziedādama.

Skujām taku pakaisīja
Māsa, brāli vadīdama,
Lai brālītis novēlēja
Māsai labu dzīvošanu.

Maģa, maģa dvēselīte,
Pus gaisiņa lidināj!
Šī zemīte neizdeva,
Viņa labi nesaņēm!
•