Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Mēs esam bagāti, lai gan to neapzināmies

Sallija Benfelde,
«Nedēļa», speciāli «Vides Vēstīm»
Andas Krauzes foto


Ik pa brīdim sarunās par «mūsu laikiem» atskan kāda nopūta par to, ka agrāk zāle bija zaļāka, debesis augstākas un zvēru visapkārt bija papilnam. Tumšajā veļu mēnesī bieži atceramies par tiem, kas reiz bijuši kopā ar mums, tādēļ «Vides Vēstis» vaicāja biologam Vilnim Bernardam, Vides ministrijas Dabas aizsardzības departamenta Sugu un biotopu nodaļas vadītājam, ko esam zaudējuši, dzīvojot ar sapņiem par nākotni. Varbūt neesam zaudētāji, tikai paši to neprotam novērtēt?


 

Vai par dabu var teikt, ka tā ir bagāta? Tuksnesim taču ir sava, bet džungļiem – sava bagātība.

Bagāts vai nabags – tas ir filozofisks jēdziens. Vienam lats ir daudz, bet otram arī tūkstotis ir maz. Ar dabas lietām ir gluži tāpat. Viens no objektīvajiem kritērijiem, lai teiktu, ka esam bagāti, ir tas, ka dabas aizsardzībā lielākoties mēs tērējam naudu, lai sugas saglabātu. Tātad mums ir, ko saglabāt. Man par nabagiem vairāk gribētos dēvēt tos, kam nekā vairs nav un kas naudu un savu enerģiju iegulda atjaunošanā.

Tad jājautā, kas mums ir? Un ko esam zaudējuši no tā, kas mums reiz bija?

Ir jāizdomā, ko uzskatīt par Latvijas dabu un pirms cik gadiem ir veidojusies daba, ko tagad uzskatām par pamatu? Raugoties sugu sarakstā, diez vai kāds var sacīt, ka Latvijas dabai raksturīgs dzīvnieks ir sumbrs, kas Latvijā dzīvoja pirms 800 gadiem. Šajā zemītē toreiz bija pavisam cits cilvēku skaits un zemes apstrādāšanas veids. Pirms 500 gadiem Latvijā dzīvoja citi pārnadži. Bet, piemēram, pelēkais zaķis visā Latvijas teritorijā ir sastopams pēdējos 100 gados, pirms tam tas dzīvoja tikai Daugavas rietumu krastā. Pirms 50 gadiem Latvijā nebija Amerikas ūdeles, kas pašlaik sekmīgi ir pabeigusi Eiropas ūdeles iznīcināšanu, nebija arī jenotsuņu, kas nav Latvijas dabai raksturīgs dzīvnieks. Raugoties globāli, pasaulē katru dienu pazūd kāda suga, un Latvijā nav nevienas sugas, kas pēkšņi kādā dienā varētu pazust. Skumjākais piemērs par izzudušu sugu ir jau pieminētā Eiropas ūdele.

Tomēr kāds atskaites punkts vai standarts taču ir, ja runājam par Latvijas sugām?

Jārēķinās ar pārskatāmu laiku, jo nav korekti raudzīties pagātnē pirms 200 gadiem. Vai pirms 150 gadiem kāds pazina minerālmēslus? Vai bija transporta radītais piesārņojums? Daba ir mainījusies, un mums jāsamierinās ar to komplektu, kas mums ir tagad. Galvenais – nesākt kaut ko pārveidot pēc sava prāta, jo pasaulē ir daudz piemēru, kā cilvēki mēģinājuši vidi uzlabot, bet sekas ir bēdīgas.

Vai tas nozīmē, ka tauri un sumbri Latvijā tā īsti nemaz nav vajadzīgi? Kā tad ar Papes dabas parku?

Taurus un sumbrus diez vai var uzskatīt par Latvijai raksturīgām sugām. Tad jau varam arī vaicāt, kāpēc ne dinozauri vai kādas citas senas sugas? Tolaik, kad te dzīvoja tauri un sumbri, Latvijā nebija staltbriežu un stirnu. Tagad mums ir izveidojies šis komplekts un sugas ir pazīstamas, jo arī klimats pie mums ir mainījies. Kamēr tauri un sumbri dzīvo iežogojumā, viņiem nav tiešas ietekmes uz vidi, bet palaist viņus savvaļā nebūtu prāta darbs. Pārnadžu blīvums Latvijā ir pietiekami liels, un dažās vietās mežacūkas, brieži, aļņi un stirnas jau nodara postījumus mežsaimniecībai un lauksaimniecībai.

Vai lācis Latvijā ir mūsējais? Šķiet, ka lāči cilvēku prātos ir mīļas un jaukas radības, kurām gribas pieiet un pabužināt pakakli.

Latvija noteikti nav lāču zeme. Lāči mums ir, taču, ja salīdzinām ar igauņiem, tad esam nabagi, jo Igaunijā viņi ir skaitāmi simtos, bet mums ir kādi pārdesmit lāči. Daba pati visu ir nolikusi savās vietās, un mums vairāk arī nevajag. Starp Latviju un Igauniju nav žoga, un lāči paši ir atraduši sev labāko dzīves vietu, viņiem vajag vairāk meža un vairāk miera, ko netraucē meža darbi. Turklāt lācis tomēr ir plēsējs un ietekmē citu dzīvnieku populāciju – pārnadžus un mājdzīvniekus. Cilvēku priekšstati un tradīcijas attiecībā uz plēsējiem ir būtiskas. Somi un igauņi ir iemācījušies sadzīvot un rēķināties ar lāčiem, nav dzirdēts, ka ogotāji vai sēņotāji būtu saplosīti. Starp citu, pirms kāda gada Latvijā žurnālā «MMD» bija aptauja par attieksmi pret lielajiem plēsējiem, un tās rezultāti bija pārsteidzoši. Cilvēki Latvijā lāci uztver ļoti pozitīvi.

Pieminējāt radības, kas savulaik Latvijā ievestas un kuras tagad te iedzīvojušās. Vai šīm sugām te jāpaliek?

Ja suga dabai nav raksturīga, tad pret to attieksme ir citādāka nekā pret dabiskajām sugām, jo svešās sugas vai nu ieņem citas sugas nišu, vai arī mijiedarbība ar vietējām sugām izpaužas izkropļotā veidā. Tādēļ arī jenotsuņiem un Amerikas ūdelēm medību termiņš ir visu gadu. Pasaulē pieņemtā prakse ir tāda, ka invazīvās jeb svešās, agresīvās sugas apkaro. Ir valstis, kas šim nolūkam tērē ļoti lielus līdzekļus. Piemēram, Lielbritānijā ir lielas problēmas ar Dienvidamerikas pīlēm, kas krustojas ar vietējām sugām. Dienvidamerikas pīles izšauj, nerēķinoties ar medību sezonu, un tas valstij maksā bargu naudu, turklāt sabiedrībai tā nav labi saprotama un pieņemama rīcība.

Vai ir tik svarīgi, kāda ūdele dzīvo Latvijā?

Amerikas un Eiropas ūdele ir divas pavisam atšķirīgas sugas. Eiropas ūdele ir daudz mazāka un miermīlīgāka, turpretim Amerikas ūdele ir daudz agresīvāka un ir izspiedusi no dabiskās dzīves nišas Eiropas ūdeli. Amerikas ūdele ir labi pazīstama arī kā nercs, un savulaik dāmas jūsmoja par nerca apkaklēm un kažokiem. Latvijā bija daudz zvēraudzētavu, kādi dzīvnieki droši vien izbēga, varbūt kāds arī speciāli palaida šīs ūdeles dabā, un tagad Amerikas ūdeles ir Latvijā un arī visā Eiropā. Te vietā būtu pieminēt nesaprātīgu dzīvnieku mīlestību, ko es gribētu nosaukt pat par zaļo terorismu. Piemēram, Somijā dažas smukas jaunkundzes naktī ielavījās zvēraudzētavā un atvēra krātiņus, palaižot savvaļā visas Amerikas ūdeles. Somijai šis dabai nodarītais kaitējums maksāja miljonus – veselā reģionā pazuda uz zemes perējošie putni un tāpēc mainījās arī dabas vide.

Latvijā svešu sugu palaišana savvaļā ir aizliegta, taču viena lieta, ko nosaka likums, otra – ko izdara cilvēks. Tādēļ, jo vairāk runāsim par to, ko dabai nodara svešās, invazīvās sugas, jo labāk. Minēšu dažus piemērus. Ļoti slikti, ka pie mums, Latvijā, ezeros ir parādījusies zivtiņa rotans. Ceru, makšķernieki saprot, ka Latvijā nav vajadzības ieviest jaunu zivju sugu, kam sekas ir neparedzamas. Rotans ir ieviesies Daugavpils rajona ezeros. Tā ir ļoti dzīvelīga un rijīga zivtiņa. Leģenda vēsta, ka kāds makšķernieks ar sasaldētu rotanu aukstumkastē braucis no Krievijas Tālajiem Austrumiem. Kad cilvēks redzējis, ka atkususī zivtiņa sāk kustēties, viņam laikam kļuvis tās žēl, tādēļ palaidis atpakaļ ūdenī. Pārsteigumi pie mums ierodas arī ar kuģu balasta ūdeņiem. Tā Daugavā zvejnieku tīklos pēdējā laikā regulāri gadās pa Ķīnas krabim, un tas nozīmē, ka krabis pie mums jau iedzīvojies. Tāpat pie mums ir parādījies Amerikas signālvēzis, kas ir Latvijai neraksturīga un agresīva suga. Suga, nokļuvusi sev neraksturīgos apstākļos, uzvedas pavisam citādi. Kaut vai mūsu pašu ķīsis – jauka zivtiņa, kas nav populāra makšķerniekiem, bet nevienam neko ļaunu nedara. Ar kuģu balasta ūdeņiem ķīsis ir nonācis Amerikas Lielajos ezeros un tur nodara milzu postu lašveidīgo populācijai, jo apēd to ikrus. Jauka «dāvana» no Baltijas jūras Lielajiem ezeriem ir arī nēģis, kas, tur nokļuvis ar balasta ūdeņiem, uzvedas pavisam citādi nekā pie mums. Līdzīgi ir ar molusku sugām. Savukārt no Kaspijas reģiona uz mūsu pusi pamazām virzās tā dēvētie jūras bullīši (latviešu valodā šīm zivīm vēl nav īsti pareiza nosaukuma). Savā areālā tā ir ļoti normāla zivs, kuru zvejo un makšķerē un kurai pat ir uzcelts piemineklis, bet, piemēram, Polijā, Gdaņskas līcī, šī zivs jau pārmāc visas citas zivju sugas. Polijā ir citas tradīcijas, un šai zivij pat īsti nav gastronomiskā lietojuma. Katrā vietā cilvēkiem taču ir savas ēšanas tradīcijas. Piemēram, karpa, ko labprāt pērk Rīgas tirgos un kas maksā pietiekami lielu naudu, lielākajā daļā Eiropas valstu netiek lietota pārtikā. Ziemeļvalstīs saldūdens zivis vispār pārtikā nelieto. Dažos Amerikas štatos karpa ir svešā, no Eiropas iekļuvusī suga, kas tiek iznīcināta visos iespējamos veidos.

Tā ir smaga tēma – dzīvnieki svešā zemē. Palasiet kaut vai Darelu – kas notika, kad eiropieši aizveda uz Jaunzēlandi staltbriedi? Nevienam nevarēja ienākt prātā, ka staltbriedis tur labi iedzīvosies un nodarīs krietnu postu vietējām sugām. Vai, piemēram, jenotsuns pie mums. Man bija pārsteigums, kad no Krievijas kolēģiem uzzināju, ka Krievijas rietumu daļā faktiski nav sastopams ērču encefalīts. Pirmo saslimšanas gadījumu ar ērču encefalītu Maskavā konstatēja pagājušā gada vasarā. Izrādās, no Tālajiem Austrumiem atvestais jenotsuns pie mums ieradās kopā ar inficētu ērcīti.

Acīmredzot aizliegumi ir vajadzīgi, bet vai tie palīdz?

Pat tad, ja cilvēks apzināti nejaucas dabā, notikt var dažādas lietas – visu nekad nevar paredzēt. Piemēram, bija gadījums ar kādu aviokompāniju, kad tās lidmašīnā pasniegtajos svaigajos dārzeņu salātos sēdēja maza, dzīva un zaļa vardīte! Iedomājieties, caur cik daudzām procedūrām iziet aviokompānijas pārtika, un tomēr – atverot pārtikas iesaiņojumu, uz jums raugās varde!

Ir tāda brūnā koku čūska, kas pamanās ielīst iznīcinātāju šasijās. Pārslodze, temperatūras maiņa un citi faktori netraucē šo čūsku izdzīvot un izlīst no savas patvēruma vietas, kad iznīcinātājs nosēžas pavisam citā zemē. Mums par mierinājumu gan jāteic, ka tas notiek siltākās zemēs. Svešās sugas jau nav tikai dzīvnieki. Savulaik Latvijā ieveda latvāni, ar kuru tagad nevaram tikt galā. Paldies jāsaka padomju lauksaimniecībai, jo to ieveda kā vērtīgu lopbarības augu. Taču tika sajauktas sugas un ieveda nepareizās sēklas.

Runājot par vidi, kas mums patīk vai nepatīk, jāatceras, ka dabā viss notiek mijiedarbībā. Pie mums, Latvijā, netrūkst odu, un vasaras vakaros tas kļūst par nepatīkamu traucēkli, ar ko esam samierinājušies. Esam samierinājušies arī ar to, ka mūsu jūras ūdens sāļums ir par mazu, lai te dzīvotu garneles un ēdamie gliemeži. Bet varbūt tā ir mūsu bagātība? Jo mūsu jūrā tādēļ nevar iedzīvoties svešās sugas, kas pie mums nokļūst ar kuģu balasta ūdeņiem. Ja jūras sāļums būtu lielāks, migrantu būtu vairāk. Ir labi, ka Latvijā dzīvo pietiekami daudz plēsēju – vilki, vārnas, kraukļi –, kas neļauj tik vienkārši ieviesties svešām sugām. Tāpat kā mūs traucējošie odi ir vajadzīga barība tiem, kas mīt Latvijā.

ASV valdība lielas summas «iegāž» Mičiganas ezerā, lai apkarotu tur ieviesušos gliemežus – tie jau vairākas reizes pilnībā ir pārtraukuši ūdens piegādi pilsētai, aplīpot ap ūdens caurulēm un filtriem. Igauņi savulaik mēģināja salās izķert Amerikas ūdeles, lai atjaunotu Eiropas ūdeļu populāciju. Izrādījās, ka jūra Amerikas ūdelēm nav šķērslis – gan peldot, gan pa aizsalušās jūras ledu viņas atkal ieradās salās. Laikam kaut kas dzīvnieku iekšējā «navigācijas sistēmā» liek ūdelēm pārvietoties rietumu virzienā. Arī aļņi un mežacūkas pārvietojas vienā virzienā – no kontinentālās Igaunijas uz salām, ja jūra ir aizsalusi, viņi dodas tālāk uz Zviedrijas pusi.

Ko mēs Latvijā aizsargājam un vai tas ir iespējams?

Tas ir tāds stiepjams jēdziens – aizsargāt. Nav jāsargā stirna no vilka, jo tās ir viņu attiecības, ar kurām viņi paši tiks galā. Sugu aizsardzība īstenojas caur piemērotas vides saglabāšanu. Ir sugas, kuru saglabāšanās ir atkarīga no mežaudžu vecuma, bet ir sugas, kurām vajadzīgi izcirtumi. Cilvēkam tas ir jāsabalansē. Paradoksāli, ka pasaulē vairāk izzūd sugas, ko nemedī. Zināmā mērā medības ir garants tam, ka suga neizzudīs, jo ir cilvēku interešu kopa, kas rūpējas par to, lai suga saglabātos. Savulaik Kenijā aizliedza lielo dzīvnieku medības, tādējādi zaudējot mednieku interesi. Palika malumednieki un valsts institūcijas, kas cenšas pasargāt dzīvniekus. Daļa bijušo mednieku pievienojās malumednieku pulkam, daļa nostājās valsts institūciju pusē. Šodien Kenijā lielo dzīvnieku ārpus nacionālajiem parkiem nav un nelikumīgas medības nacionālajos parkos ir liela problēma. Zimbabve un Zambija izvēlējās citu ceļu – trofeju var pārdot baltajam medniekam par lielu naudu, un vietējie necenšas šaut ziloņus ziloņkaula dēļ, viņi tos saudzē, jo ziloni var pārdot dārgāk nekā medību trofeju. Pārdot medības ir izdevīgāk. Savulaik bizonu barus Amerikā iznīcināja nevis tāpēc, ka uzskatīja par medījumu, bet tādēļ, ka uz tiem raudzījās kā uz ienaidniekiem lauksaimniecībai. Pagājušā gadsimta sākumā, mērķtiecīgi atbrīvojot zemes lauksaimniecībai, Kenijā tika iznīcināti degunradži.

Piemēram, Latvijā vilkiem nav dabisko ienaidnieku, tādēļ šo lomu uzņemas cilvēks, lai saglabātu vajadzīgo līdzsvaru. Kādas sugas medību pārtraukums var dot pilnīgi pretēju efektu, jo vilki var izdzīvot tikai tad, ja viņiem pietiek barības. Ja suga ļoti savairojas, barības nepietiek un metiens iet bojā.

Par Latvijā aizsargājamām sugām jāteic: ir sugas, kas Latvijā nav retums, bet ir retums Eiropā, vai arī Latvijā tas ir retums tādēļ, ka šeit, piemēram, ir sugas izplatības areāla robeža un vairāk īpatņu te nevar būt. Mazumā ir gājusi alata, upju pērļgliemene. Pērļgliemenei, piemēram, ir mainījusies dzīves vide – minerālmēslu lietošana, mazie HES un arī bebru daudzums Latvijā pasliktina tās dzīves apstākļus. Bebru saceltie aizsprosti šai gliemenei ir nepārvarams šķērslis, turklāt bebru celtie dambji palēnina ūdens plūsmas ātrumu, rodas dīķīša efekts, tādējādi paaugstinot ūdens temperatūru. Cilvēks var fiziski neiznīcināt katru īpatni, bet vides apstākļu maiņa veicina īpatņu izzušanu.

Šķiet, ka bebru pie mums netrūkst.

Par bebriem ir cits stāsts. Latvijā un visā Eiropā bebri bija stipri iznīdēti. Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados tos šeit reintroducēja un tā bija stingri aizsargājama suga. Tikai pamazām tos sāka medīt – bebrādas bija lielā vērtē. Mainoties ekonomiskajām attiecībām, kad ādas vērtība zuda, bet medību izmaksas bija augstas, sākās bebru uzvaras gājiens, un tagad suga Latvijā ir krietni savairojusies – te dzīvo aptuveni 80 tūkstoši bebru. Bebru nodarītajos postījumos savu roku ir pielicis arī cilvēks, jo meži tiek applūdināti, bebriem aizdambējot cilvēku raktos novadgrāvjus. Bebrus drīkst medīt, jo Latvija Eiropā saņēmusi ģeogrāfisko izņēmumu attiecībā uz šo sugu.

Vai mums ir izdevies saprasties ar Eiropu sugu un biotopu aizsardzības jautājumos?

Tas nebija vienkārši. Mēs tomēr spējām saprasties jautājumos par vilkiem un bebriem, nedaudz sliktāk mums veicās ar lūšiem, jo lūsi mēs drīkstam medīt saskaņā ar sugas aizsardzības plānu un par katru nomedīto dzīvnieku būs jāziņo. Lieta ir tā, ka aizsargājamo sugu saraksti ir veidoti pirms krietna laika un tām valstīm, kas toreiz bija Eiropas Savienībā. Putnu direktīvai ir jau 25 gadi, biotopu direktīvai – 12 gadi. Lielākoties šīs direktīvas attiecas uz situāciju Britu salās, Vidusjūras baseinā un kontinentālajā Eiropā. Ja mēs sakām «lūsis», tad Eiropas dienvidu valstis saprot, ka runa ir par Tibērijas lūsi, par globāli apdraudētu sugu. Latvijā un Skandināvijā dzīvo cita suga – Eirāzijas lūsis.

Vai tiešām Eiropas speciālisti to nezina un nesaprot?

Speciālisti to labi zina, bet runa ir par sabiedrību, kam ir liela ietekme Eiropā. Tas ir arī jautājums par dzīvnieku mīļotājiem. Tā pati Amerikas ūdele attēlos ir tāds smuks, pūkains dzīvnieciņš. Diez vai dzīvnieku mīļotāju attieksme būtu tāda pati pret kādu kailgliemezi, kas nav ne smuks, ne pūkains. To parasti sauc par Bembija kompleksu, kad notiek dzīvnieku personifikācija un cilvēku vārdu piešķiršana. Pat skatoties «Discovery» programmas, uzreiz, nelasot titrus, var pateikt, kas ir finansējis uzņemto filmu. Ja tekstā dzīvnieks ir cilvēciskots un viņam tiek piedēvētas cilvēka īpašības, ir skaidrs, ka ar dabas aizsardzību tam nav nekāda sakara.

Tāpat kā ar karsti mīļoto kaķi, kuram mēs piedāvājam savu visgaršīgāko ēdienu un nesaprotam, kāpēc viņš nenovērtē, mūsuprāt, patiesus labumus? Jo mēs taču zinām, ka šis ēdiens ir vērtīgs un mīlulim piedāvājam vislabāko...

Jā, tieši tāpat. Par suņiem un kaķiem jāsaka, ka Latvijas laukos tie ir kļuvuši par draudu dabai. Bieži vien saimnieki tos nebaro, uzskatot, ka dzīvniekam pašam sevi jāpabaro. Tā arī notiek, un kaķi iznīcina griezes, kas ir globāli apdraudēta suga un kas kaķiem ir viegls medījums. Savukārt suņi medī stirnas, kas sērsnā savainojušas kājas. Tas ir baiss skats, kā suns nomedī nodzīto stirnu ar asiņojošām kājām.

Vēl par Eiropas Savienību un vēlmi saglabāt sugas. Kāpēc speciālisti tomēr pieprasa aizsargāt sugas, kas pie mums nav retums?

Viņi domā nevis par dažām valstīm, bet par Eiropu kopumā. Eiropas Savienībā lūšu tikpat kā nebija. Tad pievienojās Somija un Zviedrija ar saviem lūšiem, tagad arī Latvija un Igaunija. Atšķirības starp valstīm ir lielas, jo, piemēram, Lietuvā lūsis ir rets un aizsargājams dzīvnieks, ko jau sen nemedī, tādēļ Eiropas Savienība cenšas domāt par sugu kopumā. Mums stārķi ir aizsargājamo putnu sarakstā, lai gan to ir daudz, kamēr Vācijā vai Dānijā ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi stārķu pāri, kurus visi zina, kuriem katram ir vārds un par kuriem katru gadu plašsaziņas līdzekļi raksta un filmē reportāžas.

Nedomāju, ka šīs lietas vajag dramatizēt, jo esam saņēmuši to, ko gribējām, un esam bijuši krietni veiksmīgāki nekā igauņi un lietuvieši.

Esam bagāti un laimīgi ar to, kas mums ir?

Domāju, ka pašlaik nav pamata lieliem satraukumiem. Tiesa, grūti paredzēt, kā situācija veidosies tuvākajos desmit gados, jo minerālmēslu un pesticīdu lietošanā mums bija tāds kā tukšais laiks, kad tos lietoja mazāk. Paradoksāli, ka, no dabas viedokļa, mums pat būtu gribējies lielāku lauksaimnieku aktivitāti, jo ir jābūt lielākai daudzveidībai – mežam, pļavām, tīrumiem. Daudzās ar kokiem aizaugošās pļavas, piemēram, aizdzen griezes.

Grūti prognozēt, kā attīstīsies lauksaimniecība – ko audzēsim un vai ar prātu atgriezīsimies pie ķīmijas. Dzīvosim, redzēsim!•