Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

Kataržina un Kristofs Navrateki

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Rīga attīstās – vai pareizajā virzienā?

Linda Ezerkalna


Kristofs Navrateks ir polis, tomēr viņš par Rīgu un tās iespējamajiem attīstības virzieniem izrāda tādu interesi, ka neviļus prātā pazib doma, nez kā būtu ar pilsētas attīstību nākotnē, ja nebūtu viņa? Jo tieši viņš bija tas, kurš pamanīja fundamentālas kļūdas Rīgas attīstības plāna 1.redakcijā un cīnījās par to, lai tās tiktu labotas. Viņš ir politiskajos, sociālajos un urbānisma procesos specializējies arhitekts, kurš kopā ar sievu Kataržinu dzīvo un strādā Rīgā, un nemitīgi seko līdzi procesiem, kas saistās ar Rīgas plānošanu un attīstību. Viņi negrib, lai šeit atkārtotu kļūdas, kādas savulaik pieļāva Varšavas attīstības plānotāji. Par sevi viņš nestāsta, bet par savām idejām un uzskatiem gan – ar mirdzumu acīs.

Sarunā piedalās arī K.Navrateka sieva un domubiedre Kataržina.


Kā jūs nonācāt līdz domai par sava, alternatīvā Rīgas attīstības plāna veidošanu?

Kristofs Navrateks: Viss iesākās diezgan vienkārši – kad 2004.gada decembrī publiski tika prezentēta Rīgas attīstības plāna 1.redakcija, es devos to apskatīt, jo dzīvoju un strādāju Rīgā. Man diemžēl nācās secināt, ka plānā pieļautas daudzas būtiskas kļūdas, un vispār man tas šķita diezgan savāds. Toreiz manos nodomos gan neietilpa kaut kāda konkrēta rīcība, jo galu galā esmu ārzemnieks. Tomēr mēs ar sievu nolēmām, ka piedāvāsim palīdzību ikvienam interesentam vai entuziastu grupai, kam būtiska Rīgas nākotne un kuri, tāpat kā mēs, domā, ka plāns neatbilst Rīgas patiesajām vajadzībām. Lai cik dīvaini tas būtu, mums neveicās atrast šādus cilvēkus, jo neviens neko alternatīvu tobrīd neveidoja. Bija gan atsevišķas cilvēku grupas, kas nebija apmierinātas ar eksistējošo plānu, piemēram, mazdārziņu īpašnieki un Bolderājas kultūrvēsturisko vērtību saglabāšanas aktīvisti, tomēr nebija nekāda vienota projekta, ko varētu piedāvāt kā alternatīvu esošajam attīstības plānam. Tad es atradu Aivitas Putniņas komentāru laikrakstā «Diena», kur paustais viedoklis bija tuvs mūsējam, savukārt viņa mūs saveda kopā ar diviem ģeogrāfiem entuziastiem – Andi Zilānu un Kristīni Āboliņu, ar kuriem kopā sākām darboties, lai īstenotu savas idejas. Es sagatavoju nelielu komentāru par būtiskākajām nepilnībām jaunajā attīstības plānā un aizsūtīju to uz vairākiem preses izdevumiem, no kuriem daži izrādīja interesi. Tas bija sākums, tomēr drīz mēs sapratām, ka ar to vien nepietiek.

Oficiālo pilsētas attīstības plānu izstrādā daudzi kvalificēti eksperti, kam par to maksā, savukārt tas, ko izveidojām mēs, nebija plāns, drīzāk gan ideja jeb modelis, ko nosaucām «Rīga spēj vairāk». To būtībā izstrādāja pieci cilvēki – bez jau minētajiem bija vēl mans poļu kolēģis, kam ir pieredze pilsētplānošanā. Tā šķita galīgi traka ideja, tomēr mēs to rea-lizējām, publicējām «Kultūras forumā» ar visām bildēm, tad radījām paši savu mājaslapu internetā. Šo lapu atrada ļaudis no Kopenhāgenas un uzaicināja mūs uz lielu pasākumu – uz pilsētplānošanas biennāli, kur tika prezentēti kādi astoņi plāni no dažādām valstīm. Mūsu plāns bija vienīgais, ko nebija radījusi pilsētas vadība vai kāda milzīga kompānija, bet gan individuāli cilvēki. tas guva lielu atzinību, un tā kā šajā biennālē varēja aplūkot arī oficiālo Rīgas attīstības plānu, atšķirības bija ļoti skaidri saredzamas.

Kas bija būtiskākie trūkumi un kļūdas, kam jūs piedāvājāt alternatīvus risinājumus savā izstrādātajā modelī?

Kristofs: Pirmā un galvenā nepieļaujamā kļūda bija esošajā plānā izstrādātā pilsētas policentriskā struktūra. Plānā tika paredzēts Rīgā izveidot četrus jaunus centrus, taču šeit nebija runa par kaut kādiem lokāliem centriem un to attīstību, bet gan par pilnīgi jaunu, neatkarīgu centru izveidi Mežaparkā, Rumbulā, Lucavsalā un Daugavas kreisajā krastā pie ostas.

Kāpēc tas nav pareizi? Rīga ir pārāk maza, lai veidotu jaunus augsti attīstītus centrus. Pirmkārt, tas varētu izrādīties ekonomiski ļoti bīstams un nepārdomāts solis, jo investīciju daudzums nav pietiekams, lai kādu no šiem jaunajiem centriem padarītu par tiešām dzīvotspējīgu un spēcīgu, turklāt jau esošais centrs šādā gadījumā tiktu pamests novārtā. Rīgas domnieki uzskatīja, ka šādi iespējams samazināt satiksmes noslogojumu Rīgas centrā, tomēr tas ir aplam – aprēķini liecina, ka tādējādi satiksmes intensitāte tikai palielinātos.

Otrkārt, rastos sociāla problēma, jo jaunie centri nevajadzīgi sadalītu pilsētu. Mēs ļoti iestājamies par lokālo centru attīstību, jo tas ir kas pavisam cits, un, pateicoties tiem, pilsētā notiek integrācija, turpretī šie jaunie centri iznīcinātu pilsētas vienoto struktūru.

Nākamais aspekts, uz ko norādījām savā plānā, – ideja par vieglu pieejamību, tā, lai centrs ir ātri sasniedzams no jebkuras vietas pilsētā, kā arī sabiedriskā transporta pienācīga attīstība.

Lai gan no tehniskā viedokļa varētu šķist, ka Rīgas domes piedāvātais attīstības plāns ir pieņemams un labi izstrādāts un ka visi jautājumi ir pietiekami labi izskaidroti ikvienam interesentam, tomēr plānā pietrūka būtiskākā – nebija pilsoniskas sabiedrības veidošanas iezīmju. Pilsoniskas sabiedrības radīšana ir viena no postsociālo valstu galvenajām problēmām. Lai to aktualizētu, mēs organizējām publisku semināru «Saglabāsim Rīgu mūsu bērniem» un informējām arī Rīgas domi par visiem mūs satraucošajiem jautājumiem, tomēr tā neizrādīja nekādu reakciju.

Ļoti būtiska kļūda, ko pieļauj varas autoritātes, ir demokrātijas nepareiza izpratne, ignorējot vēlētāju ierosinājumus un vēlmes. Taisnību sakot, arī jaunais Rīgas attīstības plāna variants (2.redakcija) dažās vietās atspoguļo pilnīgu demokrātijas neizpratni no pilsētas varas puses. Pieņēmums, ka katrs ir atbildīgs pats par sevi, nav demokrātisks un ir bīstams.

Tomēr jums izdevās panākt, ka Rīgas attīstības plāna 2.redakcijā vairāki būtiski jautājumi pārveidoti pēc jūsu ieteikumiem, piemēram, pilsētas iecerētā policentriskā attīstība pārveidota par monocentrisku. Kā tas īsti notika, kā vispār bija iespējams, ka mūsu eksperti pieļāva šādas kļūdas?

Kristofs: Plāna 1.redakcijas izstrādātāji redzēja mūsu piedāvāto variantu un sāka domāt – ar to laikam ir izskaidrojama mūsu piedāvāto ideju iekļaušana jaunajā plāna redakcijā.

Kļūdas savukārt tika pieļautas, jo plāna izstrādātāji bija nepareizi sapratuši ES politiku. ES policentriskais virziens attiecas uz Eiropas kā vienotas struktūras un reģionālo plānošanu, nevis pilsētplānošanu. Eiropā izteikta tendence, ka ir piecas lielas un attīstītas pilsētas, tālab liels uzsvars tiek likts uz jaunu pilsētu attīstīšanu, lai centri rastos arī Eiropas pe-rifērijās. Gluži vienkārši mūsu eksperti šo principu pārprata un nolēma, ka tas, kas der liela mēroga plānošanā, derēs arī mazam mērogam.

Kataržina Navrateka: Vēl viena būtiska kļūda no plānotāju puses bija uzskats – ja izveidos esošo Rīgas centru vājāku, tad to izdosies labāk saglabāt. Tās ir muļķības, jo tādējādi centrs neattīstīsies un kļūs līdzīgs muzejam. Vecajā plāna variantā nebija arī stingras idejas par satiksmes novirzīšanu uz pe-rifērijām, lai atslogotu centru, jo to plānoja atdalīt no lielajiem ceļiem.

Kristofs: Ļoti svarīgi ir izvērtēt investīciju devējus un viņu mērķus. Tie, kurus tiešām interesē pilsētas attīstība, ir ļoti nepieciešami, savukārt jāuzmanās no tiem, kas darbojas tikai savās interesēs. Valdība gan šo problēmu ir atstājusi diezgan lielā pašplūsmā, sak, lai ceļ, ko grib, ka tikai būtu nauda.

Kataržina: Tā notiek, ja pilsētai nav stingra plāna un politikas. Lielisks piemērs ir Varšava, kur neviens savulaik nekontrolēja, kas tiek būvēts, kā rezultātā Varšava ir kļuvusi par diezgan briesmīgu pilsētu, kur daudzas no toreiz uzceltajām ēkām tagad jauc nost.

Kristofs: Seminārā, ko bijām sarīkojuši, kāds amerikānis apliecināja, ka brīvā tirgus attīstība bez pienācīgas kontroles var radīt katastrofālu situāciju, un šajā jautājumā amerikāņi tiešām ir eksperti.

Lai nu kā, plāns tika mainīts. Tagadējais variants paredz attīstīt jau esošo pilsētas centru, tomēr vēl daži policentrijas relikti ir novērojami, tādēļ domāju, ka šis nebūs galīgais Rīgas attīstības plāna variants.

Tika atbalstīta arī mūsu «industriālā apļa» ideja, kas palīdzēs atrisināt galvenās transporta un satiksmes problēmas pilsētā.

Kas vēl, jūsuprāt, būtu pilnveidojams jaunajā attīstības plānā?

Kristofs: Noteikti publiskais transports. Rīgas amatpersonas saka, ka tā ir prioritāte, tomēr, kad papēta naudas sadalījumu, redzama klaja pretruna – publiskā transporta attīstībai iedalīts trīs reizes mazāk naudas nekā ceļu attīstībai.

Vispār jau politika attiecībā uz sabiedrisko transportu un tā attīstību nav īpaši pārdomāta. Tādēļ, ka netiek uzlabots sabiedriskais transports, tajā nav īpaši patīkami braukt, un tad apgalvo, ka ar sabiedrisko transportu neviens negribot braukt. Ja braukšanas apstākļus pilnveidos, arī braucēju netrūks.

Tāpat netiek izdarīti pilnvērtīgi secinājumi no veiktajiem pētījumiem par sabiedrisko transportu un tā lietošanu, kas varētu palīdzēt tā attīstīšanai, nosakot prioritātes vai intensīvākās lietošanas zonas.

Jūs neatbalstāt arī pašreizējā Rīgas attīstības plāna versijā pausto mazdārziņu attīstības politiku.

Kristofs: Es neredzu iemeslu, kāpēc Rīgas vadība grib attīstīt mazdārziņu teritorijas tieši tagad. Protams, tas ir relatīvi viegls risinājums – jālikvidē dārziņi un tad to vietā jābūvē jauni projekti. Tomēr, kā teicis Harijs Poters, jāizvēlas starp to, kas ir vieglāk un kas pareizāk. Pareizāk šajā gadījumā būtu dār-ziņus pagaidām likt mierā, jo īpašniekiem tie ir svarīgi ne tikai no ekonomiskā viedokļa – tajos audzē pārtiku pašu lietošanai –, bet arī no sociālā viedokļa, jo te viņi pavada lielu daļu sava brīvā laika un šie dārziņi viņiem nozīmē ļoti daudz.

Kataržina: Pilsētas tēvi gan piedāvā alternatīvu – pārvietot dārziņus no centra uz citām teritorijām, gandrīz ārpus pilsētas robežām, taču tas nav vērtējams kā nopietns ierosinājums. Iedomājieties cilvēkus, kas ir veci un noguruši, – viņi taču nespēs tos gabalus izbraukāt!

Kristofs: Vispirms pilsētas vadībai būtu jādomā, kā attīstīt daudzās postindustriālās teritorijas Rīgā, un tikai pēc tam ķerties klāt dārziņiem. Pašlaik domei būtu jāpalīdz dārziņu apsaimniekotājiem uzlabot to vizuālo kvalitāti.

Vai postpadomju tipveida daudzdzīvokļu namiem Rīgā nākotnē nedraud pamestība, jo pašlaik jauno projektu skaits aizvien palielinās?

Kristofs: Ļoti iespējams, ka tie paliks tukši. Bijušajā Austrumvācijā, piemēram, cilvēki masveidā pārcēlās uz jaunām dzīvesvietām, pametot tipveida mājas, kā rezultātā šajos rajonos uz dzīvi apmetās sabiedrības zemākie slāņi, kas veicināja sociālās un kriminogēnās situācijas katastrofālu pasliktināšanos.

Mēs un daudzi citi eksperti, kas izteicās sakarā ar Rīgas attīstības plāna jauno variantu, bijām ļoti sašutuši par to, ka pilsētas vadība pilnīgi nemaz nedomā par postpadomju rajonu rehabilitāciju. Tas ir ļoti dīvaini un nesaprotami, jo sevišķi, ja ņem vērā to, ka tajos mitinās lielākā daļa Rīgas iedzīvotāju.

Ko būtu iespējams darīt, lai šīs teritorijas attīstītu un neaiz-laistu postā?

Kataržina: Plāna veidotāji pauda viedokli, ka šo teritoriju uzlabošanā līdzēt varētu ainavu arhitekts, tomēr šāda iespējamība vērtējama diezgan skeptiski. Polijas piemērs ir šādu vietu izolēšana, taču arī tas nav risinājums. Tas, ko piedāvājam mēs, ir postpadomju teritoriju humanizēšana. Princips ir diezgan vienkāršs, tomēr tas varētu izrādīties grūti īstenojams un diezgan dārgi izmaksāt. Problēma šo rajonu iedzīvotājiem ir tā, ka nav iespējams sevi identificēt ar savu dzīvesvietu, jo absolūti trūkst individualitātes, nav nekā sava. Mēs ierosinām sadalīt teritoriju ap namiem tādā veidā, lai cilvēkiem būtu iespēja kopā ar, teiksim, desmit vai pat simts kaimiņiem (tomēr ne tūkstoti, kā tas ir pašlaik) šo vietu uzskatīt par savu. Šajā gadījumā tik tiešām varētu tikt pieaicināts arī ainavu arhitekts.

Kristofs: Es tomēr negribētu piekrist, ka šis projekts varētu izmaksāt pārāk dārgi. Salīdzinot ar vairākiem jauniem ieguldījumiem, šāds projekts nebūt nav vērtējams kā dārgs. Piemēram, patlaban tiek būvēti jauni debesskrāpji Imantā, kas liekas pilnīgi bezjēdzīgi, ņemot vērā jau eksistējošās problēmas ar daudzdzīvokļu namiem Rīgā. Tā teikt, negribam tipveida mājas, bet būvējam atkal jaunas. Šeit gan nav runa par arhitektūru, bet gan stratēģiju, jo valsts būtībā var lieliski kontrolēt investoru darbības, tomēr to nez kāpēc nedara. Jābūt ļoti pārdomātai urbānā stila stratēģijai, lai pilsēta varētu normāli attīstīties.

Kataržina: Jābūt zelta vidusceļam starp arhitektūru un plānošanu. Tāpat katram pilsētas reģionam nepieciešams izstrādāt atsevišķu plānu – ko un kā tieši tur būvēt, lai nerastos haoss un patvaļa.

Kristofs: Ja pilsētu pareizi plāno, ņemot vērā pilsoniskas sabiedrības principus, tad tai nav vajadzīgas arī novērošanas kameras uz ielām. 70.gados ASV sāka attīstīt šāda veida plānošanu, kur apbūve veidota tā, lai iedzīvotāji justos droši un būtu komunikācija kaimiņu starpā.

Kataržina: Šīs kameras, kas ir visur, kā, piemēram, Londonā, ierobežo manu brīvību. Valsts apgalvo, ka tā ir liberāla, tomēr vēro manu seju kamerās katru dienu. Tam tā nevajadzētu būt.

Kristofs: Vispār jau mēs te varam runāt un runāt par to, kā ir un kā vajadzētu būt, tomēr viss ir atkarīgs no varas autoritāšu nostājas. Ja politiskie spēki nav ieinteresēti pilsētas attīstībā un investīciju kontrolē, nekas nemainīsies. Kā labs piemērs ir minama Viļņa, kur mērs personīgi izvērtē jaunos projektus un to atbilstību pilsētas izaugsmei. Domāju, arī Rīgas vadībai nevajadzētu būt kūtrai un ņemt grožus savās rokās. •