Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

Lai atbrīvotu Užavas upes grīvu lašu un nēģu nārstam, pietika 20 reizes pacelt ekskavatora kausu. Cena Ls 20/gab
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 4 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Vieni nevar nesodīt, otri – nerakt

Anitra Tooma
autores foto


«2005.gada 2.oktobrī Valsts vides dienesta (VVD) Ventspils reģionālā vides pārvalde saņēma informāciju, ka Užavas upes grīvā notiek rakšanas darbi, tiek veikta upes padziļināšana. Pārbaudot fakti apstiprinājās. Darbus veica Užavas pagasta zvejnieku apvienības priekšsēdētājs, piekrastes zvejnieks Nikolajs Lode. VVD Ventspils reģionālā vides pārvalde, izskatot lietas mate-riālus, šo gadījumu kvalificēja kā administratīvi sodāmu pārkāpumu un pieņēma lēmumu par administratīvā naudas soda piemērošanu Nikolajam Lodem saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 64.pantu – par darbu patvaļīgu veikšanu ūdens objektos. Administratīvās soda naudas apmērs – 400 latu. VVD Ventspils RVP pieļauj, ka, novērtējot zvejnieka radīto kaitējumu dabai, sods varētu divkāršoties.»

Ziņu portāls «Apollo»


Izlasot šādu, samērā sausu ziņu, «Vides Vēstis» nolēma doties uz Ventspili un Užavu, lai izpētītu, kas par lietu. Izrādās, konflikts starp zvejnieku un vides aizsargātājiem ilgst jau gadus trīs. Vides inspektoru atskaitēs var atrast liecības, ka zvejnieks Lode par Užavas bagarēšanu tiek sodīts katru rudeni. Katru vasaru jūra aizskalo piekrastes upes grīvas, un katru gadu laiku laikos zvejnieki tās ir attīrījuši, lai upēs uz nārstu tiktu gan laši un taimiņi, gan nēģi. Protams, var teikt, ka viņu intereses ir savtīgas – ja zivis nenārstos ierastajā upē, izlaidīs ikrus citā. Un tad pieaugušie zivju mazuļi uz nārstu dosies nevis vecāku dzimtajā upē, bet gan tajā, kur izšķīlās paši. Un zvejniekam nebūs, ko zvejot. Tā kā nārsta laikā drīkst murdos ķert nēģus, tad upes ietekas atbrīvošana no oļiem ir ikdienas iztikas jautājums. Starp citu, vai zinājāt, ka Carnikavas nēģus zvejo Užavā?

Vispirms devos pie Ventspils reģionālās vides pārvaldes direktores Ingūnas Pļaviņas – viņa, saņēmusi ziņu, ka zvejnieks Nikolajs Lode otrajā dienā pēc lašu un nēģu lieguma sākuma sarunājis ekskavatoru, lai atraktu Užavas upes grīvu, kopā ar kolēģiem nekavējoties devusies ceļā un nolēmusi sodīt zvejnieku ar augstāko naudas sodu. «Užavas upes grīvas 100 m posms ietilpst dabas lieguma «Užava» teritorijā, kas izveidots pelēkās kāpas aizsardzībai. Liegumam zinātnieki ir izstrādājuši dabas aizsardzības plānu piekrastes biotopu apsaimniekošanas ietvaros. Un ja dabas aizsardzības plānā nav paredzēta upes gultnes tīrīšana, tad to nedrīkst darīt, iekams nav veikts ietekmes uz vidi novērtējums. Turklāt jūra ir spēks, ko cilvēks nevar ietekmēt. Užavas upes grīva, tāpat kā visas Kurzemes piekrastes upju grīvas, vēju ietekmē pagriežas uz ziemeļiem. Jau agrāk ir bijuši mēģinājumi mainīt gultni, bet daba saka, tā nu nebūs vis, un gultni aiznes ciet. Užavas upi 2002.gadā Lode jau iegrieza pa taisno uz jūru, bet dabai vajadzēja vien pāris gadu, lai viss būtu pa vecam.

Nikolajs Lode jau ieradis rīkoties pēc sava prāta, pieradis, ka jāmaksā tikai simboliski sodi, bet nu likumdošana ir mainījusies – mēs varam viņu sodīt par dabai nodarīto kaitējumu. Lai upes grīvas padziļināšanas darbi būtu likumīgi, vismaz mēnesi iepriekš bija jāiesniedz iesniegums, lai mēs, saskaņojot ar Zivju resursu aģentūru un Zivsaimniecības pārvaldi, izstrādātu tehniskos noteikumus šiem darbiem. Tehniskie noteikumi ieteiktu rakšanas darbus plānot tā, lai nebūtu jārakņājas katru rudeni. Ir jāzina, cik garā posmā rakt, kur likt grunti.

Profesors Pēteris Cimdiņš lekcijās atgādināja, ka, spriežot par ekoloģiju, var iekrist divos grāvjos: viens ir Mičurina piegājiens, proti, negaidīsim dāvanas no dabas; otrs ir fundamentāli ekoloģiskais – dabā viss ir labi un pareizi, tāpēc viss ir jāsaglabā par katru cenu. Viens ignorē dabas likumus, otrs – sabiedrības vēlmes. Jebkura dzīvošana dabā ir kompromisu meklēšana: cik daudz daba piekāpjas mums, cik mēs piekāpjamies dabai.»

Nosit ar mapi

Un te nu par to piekāpšanos gribu turpināt: zvejnieks Lode nepiekāpās vides aizsargu lēnīgumam un prātīgumam. Redzot, kā zivis kārpās upes grīvas viļņos, nolēma rīkoties, nevis nogaidīt. Un nu viņu nositīs ar mapi kā tādu mušu. Toties viņš piekāpās zivju instinktam nērst ikrus dzimtajā upē. Bet vēl vakar Nikolajs priecīgs man zvanīja un stāstīja, ka nu laši nākot Užavā ar joni, pat zivju inspektori atzinuši, ka tādu zivju aktivitāti sen neatceras piedzīvojuši.

Tas cilvēks ar jūru ir precējies: sarunas laikā ik pa brīdim piebāž degunu barometram, parauj vaļā logu un ieklausās vēja balsī, nakts vidū skrien uz Užavas grīvu skatīties, vai nerosās maliķi. Par vieglu nu gan šo biznesu nenosauks pat cilvēks, kas kopā ar zvejniekiem padzīvojis kaut pāris dienu. Bet droši vien arī viņa divas augstākās izglītības nav pietiekams izpratnes līmenis, lai citi ieklausītos tāda cilvēka ieteikumos, kas jūrā ir ieaudzis.

Veco zvejnieku domas

Zvejnieks Jānis Otomers atzina: cik nu viņš atceras, vienmēr upju grīvas rudeņos tikušas padziļinātas bez lielas prātošanas un saskaņošanas. Un vecajam vīram var ticēt, jo arī viņš jūrā iet no bērnības. Pensionētais zivju inspektors un zvejnieks Artūrs Vilguts skaļi sauc, ka, viņaprāt, Lodem nevis sodu, bet Lāčplēša ordeni piešķirt vajagot, jo viņš drosmīgi izglābis veselu zivju paaudzi. Un ved mani uz Ventas malu Leču pagastā: «Pļaviņa neliekas par Ventu ne zinis, skat, tauvas joslas pārraktas, makšķernieks nevar iziet. Jūnijā gāju pie viņas, bet priekšniece mani izbāra: kāda man darīšana, mēs te strādājam pēc plāna! Tos kanālus rok, lai bagātnieki tiktu ar laivām un ūdens motocikliem garāžā. Ja nabags būtu paracies, dabūtu 500 latu sodu, bet šie visu drīkst. Kad es padomjlaikos būvēju mājiņu, man kanalizācijas akas bija jārok virzienā prom no upes, tagad lepno māju mēsli pa trubu satek Ventā!»

Stabiņu ierinda

Kad biju apskatījusi Nikolaja Lodes rakumus, pabraucu arī tālāk pa dabas lieguma «Užava» piekrastes ceļu. Un ie-raudzīju, ka kilometru tālāk uzsākta vērienīga rakņāšanās: 1,20 m augsti mieti sadzīti ik pa trīs metriem zemē tā, ka vērtīgie biotopi gājuši pa gaisu. Izrādās, tie ir a/s «Latvijas valsts meži» īstenotie Užavas dabas lieguma labiekārtošanas darbi, ko veic saskaņā ar «LIFE Nature» piekrastes dabas aizsardzības projektu. Izskatās, ka projekts ir dāsni finansēts un nauda steidzami jāizlieto vēl šajā gadā... Te nu arī labā ziņa zvejniekam Lodem: kad papīri kārtībā un Eiropai tīkami, tad var rakties uz nebēdu – nevienai sugai tas vairs nekaitē!