Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

LDM direktores vietniece zinātniskajā darbā Guna Bagrade pastaigas laikā sadraudzējas ar sunīti

Māja bez suņa, kaķa vai maza bērna ir māja bez mīlestības un prieka. Šie mazie suņuki meklē mājas, ko piepildīt ar prieku!
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 3 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Man, lūdzu, kaķi, kas piestāv baltajām mēbelēm!

Egita Kancāne


Mežonīgi iemirdzas zaļas acis, viens šņāciens, un prom viņš ir – rudais runcis metas zem krēsla, brīdinot: nenāc klāt – skrāpēšu! Katram savs bēdu stāsts: man – savs, tev – savējais! Viņu var saprast. Kaut arī gar visu sienu vairākos stāvos izvietotas ērtas kaķu gultiņas, te ir kā bāreņu namā. Dzīvniekiem apkārt ir cilvēki, kas audzina viņus un mīl, bet nav saimnieka, kura klēpī ie-ritinoties, var justies droši – tā, it kā neviens orkāns uz viņiem neattiektos. Un pat tad, ja šādi cilvēki ir, dzīvnieki joprojām labi atceras laiku, kad uz ielas viņi bija pakļauti visu nelabvēlīgo faktoru, tajā skaitā cilvēku, ietekmei.


Patversmē «Dzīvnieku draugs» dzīvnieki nonāk no ielas. Kāds ir kļuvis lieks savam saimniekam, kāds ir nomaldījies, kādam nekad nav bijis saimnieka, kāda saimnieks ir miris. Viņus atbluso, vakcinē, sterilizē vai kastrē, vairākumam no viņiem iemāca pieklājības normas un pieradina mīlot. Lielai daļai atrod labu saimnieku. Taču ir tādi dzīvnieki, kuru psiholoģiskā trauma, kas iegūta, esot uz ielas, ir tik liela, ka viņi nekad vairs nespēj uzticēties cilvēkiem un visu atlikušo mūžu paliek tramīgi.

Dzīvniekiem patversmē ir labi. Tur ir iekārtota kaķu māja, suņu pastaigām ir atvēlēts plašs pagalms. Pie sienas uz tāfelēm sarakstīti būrīšu iemītnieku vārdi un īss veselības stāvokļa apraksts. Katram kaķim ir sava gultiņa. Uz dažām no tām – mīļi novalkātas kaķu rotaļlietas. Tomēr patversmes darbinieki priecājas, ja kāds no šiem dzīvniekiem atrod sev vēl labākas mājas, jo rindā uz vietu patversmē gaida simtiem citu kaķu un suņu. Dzīvniekus no patversmes iespējams paņemt pēc pārrunām ar patversmes darbiniekiem un ziedojot patversmei. Turklāt, paņemot dzīvnieku no patversmes, ir garantija, ka dzīvnieks ir pārbaudīts, vakcinēts un pilnīgi vesels.

«Dzīvnieku drauga» CV

«Dzīvnieku draugs» ir bezpeļņas dzīvnieku aizsardzības organizācija, kas nodibināta 1994.gadā ar Kristīnes Čilveres (Anglija) un Justa Karlsona (ASV) palīdzību; tā ir asociatīva starptautisko organizāciju RSPCA (Royal Society for Prevention of Cruelty to Animals) un WSPA (World Society for the Protection of Animals) biedre. Patversme «Dzīvnieku draugs» Rīgā, F.Candera ielā 4, tika atvērta 2001.gada februārī dzīvniekiem bezpajumtniekiem, kam nepieciešama rehabilitācija un pajumte. Patversme var darboties, pateicoties privātpersonu un firmu ziedojumiem, kā arī starptautisko dzīvnieku aizsardzības organizāciju finansiālai palīdzībai.

Patversmes darbība veicina Rīgas pilsētas vides kvalitātes uzlabošanos. Tās interneta mājaslapā teikts: «Lai izvairītos no nelaimes gadījumiem, kas saistīti ar inficēšanos ar trakumsērgu, transporta negadījumiem, dzīvnieku agresiju un uzbrukumiem cilvēkam, mēs esam ieinteresēti kvalitatīvā un humānā klaiņojošo dzīvnieku kontrolē. Mēs arī cenšamies iepazīstināt sabiedrību ar dzīvnieku un cilvēku mierīgas sadzīvošanas principiem pilsētas vidē, cieņu pret abu pušu vajadzībām. Pilsētniekiem dzīvnieki ir vajadzīgi, nepieciešams tikai regulēt to daudzumu vishumānākajos veidos.»

Sadarbojas ar Dabas muzeju

Lai aktualizētu dzīvnieku tiesību un aizsardzības jautājumus un caur mākslas un informācijas sintēzi parādītu dažādās pasaules, kas ir mums līdzās, ar moto «Dzīvo un ziedi!» Latvijas Dabas muzejā bija aplūkojama gleznu un informatīvā izstāde «Ziedi un Zvēri». To organizēja dzīvnieku patversme «Dzīvnieku draugs» un māksliniece Ilze Klarka. Kā pastāstīja Latvijas Dabas muzeja sabiedrisko attiecību speciāliste Vineta Grigāne, izstāde galvenokārt bija orientēta uz ģimenēm ar bērniem un jauniešiem, jo tā piedāvāja iespēju ne vien izprast dzīvnieku tiesību problēmas un aplūkot mākslinieces I.Klarkas gleznas, bet arī pašiem izstādes dalībniekiem ļāva aktīvi piedalīties izstādes norisē – izstādes laikā māksliniece mācīja bērniem no plastilīna ātri un gaumīgi veidot dzīvnieku figūriņas, bija iespējams apmeklēt atvērto durvju dienas dzīvnieku patversmē.

Bēdu stāsti

Atvērto durvju dienās patversmi muzejniekiem un citiem apmeklētājiem izrāda administratore Diāna Arefjeva: «Ja mums ir aizdomas, ka dzīvnieks nav vesels, mēs viņu turam atsevišķā telpā un ārstējam. Ir tādi dzīvnieki, kam ir psiholoģiskās traumas, arī tiem cenšamies palīdzēt. Tāpēc te, atsevišķi no pārējiem, mums ir akla kaķenīte, kuras veselību iespējams mazliet uzlabot, bet pilnīgi vesela viņa nebūs nekad,» rādot mīļu, pūkainu būtni, stāsta Diāna. «Šim kaķim bija salauzta kājiņa, un saimniece viņu vairs negribēja ārstēt un auklēt. Savukārt šo kāda pensionāre atrada miskastē, taču pati nevarēja atļauties uzturēt kaķi. Bet tā ir mana mīlulīte. Mēs domājām, ka viņu nevarēs izglābt, jo viņa ilgu laiku bija iesprūdusi starp divām caurulēm. Kad viņu atnesa pie mums, viņa bija auksta – asinis necirkulēja.»

Lai gan sākotnēji patversmē bija paredzētas vietas aptuveni 30 kaķiem, pašlaik tur ir vairāk nekā 80 kaķu un rindā uz vietu patversmē gaida vēl aptuveni 200. Cilvēki bieži vien neaizdomājas, cik tālejošas sekas, reiz pieradinot dzīvnieku, var būt viņu rīcībai. Tāpēc, paņemot mājās dzīvnieku, būtu jāizsver visi par un pret. Par to liecina arī patversmē mītošo dzīvnieku dzīvesstāsti: viena saimniekam pēkšņi atklājās alerģija pret kaķiem, cita saimnieks aizbrauca no Latvijas utt.

Bieži vien cilvēki savus mīluļus vienkārši izmet uz ielas, ap-zinīgākie kaimiņi atved tos uz patversmi, jo dzīvniekiem, kas dzīvojuši mājās, ir ļoti grūti izdzīvot ārā. Mežonīgie dzīvnieki jebkuros apstākļos adaptējas ātri, bet tos, kuri visu laiku dzīvojuši mājās, bieži savaino suņi vai cilvēki vai arī tie iet bojā bada nāvē. Zinot tik daudz bēdu stāstu, patversmes darbinieki atklāj: «Mēs ļoti ilgi runājam ar cilvēkiem, kas vēlas sev kādu dzīvnieku no patversmes, un pārliecināmies, vai tiešām varam viņam atdot kaķi vai suni. Dzīvniekus nedodam dažādu iemeslu dēļ. Dažreiz atnāk pāris ar bērniem un grib ņemt dzīvnieku tikai tāpēc, lai bērnam nebūtu garlaicīgi. Dažreiz nāk cilvēki, kas mums vienkārši nepatīk. Bija gadījums, kad ieradās sieviete un teica: es gribu to balto kaķi, jo tas man piestāvētu pie baltajām mēbelēm! Ja dzīvnieks ir vajadzīgs stilam kā interjera elements, loģiski, ka neviens kaķis neies pie viņas, – un ja nu pēc gada sieviete atkal uztaisīs remontu, nomainot baltās mēbeles pret melnām?! Viņai būs nepieciešams citas krāsas kaķis, bet šis tiks izmests kopā ar vecajām mēbelēm.»

Nāve kastītē

Lai gan parasti cilvēki noklīdušos dzīvniekus atdod patversmes darbiniekiem, reizēm tā nenotiek. Sevišķi šokējošs gadījums bijis pavisam nesen. Kāds bija pārmetis pāri patversmes sētai kastītē iesaiņotus kaķēnus. Taču kastīte nokrita tajā pagalma daļā, kur patversmes darbinieki ikdienā staigā ārkārtīgi reti. Kad to pamanīja, visi kaķēni jau bija miruši.

Kaķu paradīze

Redzot, cik daudz mājdzīvnieku Rīgā atrodas uz ielas, patversmes darbinieki ir iekārtojuši ne vien plašas suņu mītnes, bet arī atsevišķu kaķu māju. Tā ir apkurināma koka mājiņa, kas pieder tikai kaķiem: tur ir gultas kaķiem, bļodas kaķiem, ēdiens kaķiem, durvis kaķiem. «Pie mums ir arī tādi kaķi, kas dzīvo te divus, trīs un vairāk gadu – viņi nav atraduši sev saimniekus. Dažiem ir smagas psiholoģiskas traumas – tie, piemēram, paniski baidās no svešiem cilvēkiem,» stāsta Diāna. Kaķu mājas iemītniekus regulāri pārskaita, tiem veic veselības pārbaudes. Daži kaķu mājas iemītnieki šurp atved arī savus draugus. «Mēs viņus īpaši netraucējam, viņiem te ir sava hierarhija, sava ģimene,» komentē Diāna.

Gaida palīgus

Lai uzturētu kārtībā patversmi un organizētu darbu turpat esošajā dzīvnieku slimnīcā, patversmē ir pieci algoti darbinieki, pārējie ir brīvprātīgie. Patversmes administratore Diāna Arefjeva, kura pati vairākus gadus patversmē strādājusi brīvprātīgi, bez atalgojuma, stāsta, ka viena no uzcītīgākajām «Dzīvnieku drauga» patversmes brīvprātīgajām darbiniecēm pašlaik ir Latvijas Lauksaimniecības universitātes Veterinārmedicīnas fakultātes 2.kursa studente Daiga Rozenšteine. Tā kā dzīvnieki jāapkopj arī brīvdienās, Daiga patversmē pavada arī sestdienas un svētdienas, jo viņai tur patīk. Daiga atklāj, ka viņai ir prieks būt kopā ar dzīvniekiem, jo «viņi taču ir tik mīļi»! Viņa rāda savu mīluli – draudzīgo sunīti Ēriku, kuru ziemā uz patversmi atvedusi kāda sieviete. «Viņš ir sešus septiņus gadus vecs un viņam ir problēmas ar pakaļējo kāju, ko veca ievainojuma dēļ suns nevar saliekt. Pēc rakstura viņš ir ļoti patīkams dzīvnieks,» Daiga var raksturot vai katru šīs patversmes iemītnieku. Tādiem laikam ir jābūt īstiem dzīvnieku draugiem.

Mācies mīlestību un prieku

Kad līdzās ir kāds vājāks par tevi, tu pats, apzinoties, ka tev viņš jāsargā, kļūsti daudz drosmīgāks un stiprāks. Un, turot rokā saitīti, pie kuras lēkšo melnā pūdeļmeitene Rebeka, tu pēkšņi saproti, ka arī patversmes bēdīgajiem stāstiem pa vidu ir daudz dzīvespriecīgu četrkājaiņu, kam maz daļas gar cilvēku kļūdām. Katram viena dzīve – savējā. Katram savas mājas – vienalga, vai tā vārtrūme vai lepna villa.

Šai patversmei ir tāds dzīvīgs gars – reizēm ļoti skaļš kā rejošie suņi, reizēm mazs un pūkains kā mazie kaķēni, reizēm skumīgs kā smilkstošie, reizēm spurains kā šņācošie. Māja bez suņa, kaķa vai maza bērna ir māja bez mīlestības un prieka (sena skotu paruna). Mācies priecāties! Un esi man līdzās, mans draugs... •