Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 2 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Kurš gan skudru nepazīst?

Ilmārs Tīrmanis


Skudras – ticat vai neticat – sistemātiski ir rados ar medusbitēm, kamenēm un lapsenēm; skudras, tāpat kā medusbites, kamenes un lapsenes, ir plēvspārņu kārtas dzēlējplēvspārņu jeb iežmauglapseņu apakškārtas kukaiņi. Skudras, tāpat kā medusbites, kamenes un lapsenes, ir tā sauktie sabiedriskie kukaiņi.

Nevēlos apvainot lasītājus, tāpēc šo kukaiņu izskatu neaprakstīšu, sak, kurš gan skudru nepazīst?!


Latvijā atklātas 42 skudru sugas – aptuveni piecpadsmitā daļa no pasaulē zināmajām sugām. Un nebūt ne visām šo insektu sugām tīk nodarboties ar būvniecību – dažām nav īstu, pašdarinātu mājokļu, tās itin labi iztiek ar šādām tādām pagaidu mītnēm, ko pielāgo savai būšanai. Savukārt lielākā daļa no tām skudru sugām, kuras mājokļus ierīko, tomēr dzīvo itin nemanāmi, cilvēku acīm samērā apslēpti: dažas sugas izveido kolonijas zem sūnām vai akmeņiem, ķieģeļiem, dēļiem, baļķiem un tamlīdzīgiem priekšmetiem, citas ierīko sev apmetnes dziļi pazemē, vēl citas izrok tuneļus un šahtas ciņos, zemes uzbērumos, ne viena vien suga izvēlas ligzdu darināšanai sausus kokus, trupējošus vai jau satrupējušus celmus un kritalas. Šīs dažādās skudru sugas un viņu daudzveidīgās (bet neuzkrītošās) ligzd-vietas parasti nav tās, kuras nāk prātā, izdzirdot vai izlasot vārdus «skudru pūznis».

Mežskudru darbi

Visticamāk, ka dzirdot vai izlasot vārdu savienojumu «skudru pūznis», vairākums Latvijā dzīvojošo cilvēku iedomājas lielas, brūnpelēkas kupolveidīgas no skujām, skuju gabaliņiem, zāles stiebriņiem, sēkliņām, salmiņiem, koku mizas plēksnītēm un zariņiem darinātas kaudzes, kas ļoti bieži ieraugāmas mūsu mežos. Šos krāvumus Latvijā veido četru ārēji ļoti līdzīgu un ļoti līdzīgi dzīvojošu sugu kukaiņi, kurus mirmekologi jeb skudru pētnieki apvienojošā nosaukumā dēvē par rūsganajām mežskudrām.

Mūsu platuma grādos mežskudras ir aktīvas no apmēram (atkarībā no konkrētā pavasara meteoroloģiskajiem apstākļiem) aprīļa beigām līdz apmēram (atkarībā no konkrētā rudens meteoroloģiskajiem apstākļiem) septembra vidum. Šajā periodā katrs, kurš vien to vēlas, bez grūtībām pats var novērot, kā un no kā top mežskudru pūžņi, – kā tūkstošiem kukaiņu meklē un velk uz pūzni celtniecības materiālu. Bet tagad – novembrī? Tagad, ja vēlaties šo to par to uzzināt, jums jāturpina lasīt un iztēlē jāpārceļas uz gada silto sezonu.

Sabiedriski kukaiņi

Skudras, kā jau iepriekš atgādināju, ir sabiedriskie kukaiņi – dzīvo saimēs ar sarežģītu struktūru un pienākumu sadali. Katra skudru saime jeb sabiedrība funkcionē (dzīvo un darbojas) kā viens vienots organisms. Pirmajā brīdī, pavirši skatoties uz ņu-dzošo skudru pūzni, gan šķiet, ka kukaiņu darbošanās ir haotiska, juceklīga, ka katra skudra, nepievēršot ne mazāko uzmanību citām, ir aizņemta savā darbā, rīkojas patstāvīgi, vie-natnē. Re, plūst dzīvas straumes, kurās daļa skudru, saraustīti līkumodamas, steidzas no pūžņa prom, citas, viņām uzgrūzdamās, pretējā virzienā stiepj ēdienu – dažādus dzīvus, pusdzīvus un beigtus kustonīšus, kustonīšu fragmentus, citas stiepj būvmate-riālus, ko atstāj pūžņa pakājē vai – biežāk – nogādā pašā kupola virsotnē un tur nomet, vēl citas tos pārvieto – drūzmējoties nēsā šurpu turpu, vēl citas velk iekšā ejās. Bet citas – paskat! –, gluži otrādi, velk kaut ko no ligzdas dzīlēm ārā, nes prom.

Kādā saulainā vasaras dienā ziedojiet nedaudz sava dārgā laika – pavērojiet paši, pavērojiet ilgāk un ieskatieties vērīgāk: šīs it kā juceklīgās tekalēšanas un drūzmēšanās rezultātā pamazām vien pilnveidojas, aug augumā, plešas platumā pilnīgi noteiktas formas kupols.

Pūžņa arhitektūra

Piramīdveida celtne patiesībā ir tikai pūžņa viena puse – virsējā, redzamā daļa. Zem šī lielā virszemes kupola zemē paslēpta tik-pat liela neredzamā daļa. Un arī tur kūsāt kūsā dzīvība.

Pūžņa pazemes daļas pamatu veido eju un tuneļu tīkls augsnē. Šie ceļi saista neskaitāmas dažādiem nolūkiem izbūvētas dažāda lieluma kameras. Ligzdas apakšzemes centrā gaiteņi un galerijas, kameras, velves un tuneļi savijušies tik ciešā mudžeklī, ka pārvērtuši augsni līdzīgu lētai tostermaizei. Jo tālāk no ligzdas centra, jo izalojumu kļūst mazāk, to tīkls aizklīst dažādos virzienos. Skudru pūzni var pielīdzināt lielai ēkai ar neskaitāmām virszemes un pazemes telpām. Viss šai ēkā ir uzbūvēts, izbūvēts, darbojoties galvenokārt ar augšžokļiem un mazliet ar priekškājām.

Savā pūznī skudras pārziemo, siltajā sezonā pūznī viņas nakšņo, pūznī viņas pārlaiž nelabvēlīgus meteoroloģiskos apstākļus, teiksim, lietu. Skudru pūznis ir izturīgs pret lietu, arī pret ilgstošām lietavām. To nav viegli izskalot. Pūžņa virszemes kupols, kaut arī pamatīgi izlijis, vienmēr saglabā izturību, tāpēc ligzdas iekšienē ūdens parasti nenokļūst. Šķiet pat, ka lietus būvmateriālu gaba-liņus, no kuriem celtne veidota, sablīvē vēl ciešāk kopā, tādējādi palielinot pūžņa izturību.

Skudru pūžņa kupols uztver saules staru siltumu un diezgan ilgi saglabā to ligzdas apsildīšanai, tāpēc aukstā laikā temperatūra tās iekšienē ir par vismaz pieciem grādiem augstāka nekā apkārtējā āra gaisa temperatūra.

Cilts uzbūve

Normāla, attīstīta skudru saime sastāv no bezspārnainas ciltsmātes (dažreiz – no divām vai pat vairākām), no mātei ārēji līdzīgām, bet augumā mazākām sieviešu kārtas darba skudrām jeb strādniecēm, kas faktiski ir neattīstītas, neauglīgas mātītes, no kāpuriem, no kūniņām un no oliņām. Zināmu laiku saimes ligzdā ik gadu uzturas arī jaunā dzimumpaaudze – spārnotas mātītes un tēviņi.

Ikdienišķā situācijā aplūkojot pūzni un tā apkārtni, parasti redzami tikai bezspārnu īpatņi – darba skudras –, jo tieši tās veic visus nepieciešamos āra darbus: barības sagādi, pūžņa aizsardzību un būvi. Bet tās veic arī visus nepieciešamos darbus pūžņa iekšpusē: aprūpē ciltsmāti, aprūpē jauno paaudzi, gādā par tīrību. Strādnieču funkcijas sadalās un mainās atkarībā no viņu vecuma: pašas vecākās dodas barības meklējumos, nedaudz mazāk pieredzējušās gādā būvmateriālus un veido, pilnveido pūzni, uztur tajā daudzmaz vienmērīgu temperatūru, kā arī izvāc atkritumus un sadala starp saimes locekļiem vecāko māsu sarūpēto ēdienu, bet visjaunākās baro un visādi citādi aprūpē tramīgo ciltsmāti, aprūpē lielmutainos, negausīgos kāpurus un ovālās, brūngani dzeltenās kūniņas, ko cilvēki parasti uzskata par oliņām. Viņas aprūpē arī jaunās mātītes un tēviņus.

Kad jāaizstāv saime no ienaidniekiem, skudras-celtnieces uz laiku pārtop par kareivjiem un pirmās drosmīgi metas cīņā, pēc tam, ja nepieciešams, viņām piebiedrojas arī citas darba skudras. Cīnītāju arsenāla galvenie ieroči ir, pirmkārt, spēcīgie, relatīvi lielie, līkie, asie augšžokļi. Otrkārt, pretinieka atvairīšanai tiek izmantots indes dziedzeru izdalīts kodīgs šķidrums, kas satur skudrskābi. To kukaiņi spēj izšļākt pat vairākus desmitus centimetru tālu. Ja kādā vietā tiek bojāta ligzda, kareivju funkcijas pildošās celtnieces kļūst sevišķi negantas. Bet, kad apdraudējums novērsts, tās tūdaļ atkal ķeras pie sava pamat-pienākuma – būvniecības: drudžainā cītībā steidz veikt bojātās vietas remontu.

Reizi siltajā sezonā no kūniņām izšķiļas un zināmu periodu katrā saimē, kā jau minēju, uzturas arī spārnotas jaunās mātītes un spārnoti tēviņi (no mātītēm viņi atšķiras ar garāku vēderiņu). Kas kuro reizi izšķiļas – neauglīgas darba skudras vai auglīgas mātītes un tēviņi –, ir atkarīgs no tā, kā un ar ko jaunā paaudze ēdināta, kādā temperatūras un kādā mitruma režīmā audzēta kāpura stadijā. Kad pienāk pārošanās laiks, spārnotās skudras uz neatgriešanos izlido no pūžņa.

Kā sākas skudru pūznis?

Atcerieties iepriekš lasīto: kad pienāk pārošanās laiks, no pūžņa izlido dzimumpaaudze. Izlido. Parasti kāzu izlidojums notiek siltā pēcpusdienā, drīz vien pēc lietus. Skudras izlido un lielā skaitā vienkop spieto. Kukaiņēdājiem putniem par patikšanu...

Visi tēviņi pēc pārošanās neglābjami mirst. Viņi savu uzdevumu izpildījuši. Bet mātīšu uzdevums tikai tagad pa īstam sākas. Lielākā daļa apaugļoto mātīšu, kuras nav gājušas bojā spietošanas laikā, tūlīt pēc pārošanās veic ne īpaši tālus lidojumus, pēc tam, daudz nevilcinādamās, aplauž sev visus četrus nu jau nevajadzīgos, dzīslotos spārnus un drīz vien kādā piemērotā vietā sameklē vai, darbojoties ar žokļiem un kājām, pašas izrok nelielu aliņu, labiekārto to ar diviem trim paplašinājumiem jeb kamerām, iekārtojas tajā, no iekšpuses aizdara ieeju un dziļākajā no kamerām iedēj apmēram desmit sīkas oliņas, tādējādi kļūstot par ciltsmāti – liekot pamatus saliedētai kukaiņu kopienai. Kāpurus, kas izšķiļas no pašiem pirmajiem dējumiem, ciltsmāte ēdina ar siekalu dziedzeru izdalījumiem. Iesākumā viņa spējīga izbarot tikai nelielu daudzumu pēcnācēju, jo nedz sev, nedz kāpuriem ēdienu nemeklē, iztiek vienīgi no ķermenī esošajām rezervēm (no tauku ķermeņa un no vairs nevajadzīgās spārnu muskulatūras), kad šīs rezerves izsīkst, izbaro bērniem un arī pati bez aizspriedumiem notiesā daļu vēlāk izdēto oliņu. Viņa dēj, baro, dēj, baro, izbaro, apēd, atkal dēj... Šāda ēdināšana, mērot ar skudru mērauklu, nav īpaši dāsna, tāpēc pirmo dējumu kāpuri aug un attīstās samērā lēni, no kūniņām izlobās relatīvi nelielas darba skudras.

Līdzko jaunveidojamās saimes nīkulīgie strādnieki izrakuši ejas uz virszemi un viņu skaits pieaudzis jau tiktāl, ka tie spēj veikt visus nepieciešamos «saimnieciskos» darbus, ciltsmāte sāk saņemt daudzveidīgu barību no ārpasaules – sāk negausīgi baroties ar piegādāto ēdmaņu, bet par viņas vienīgo pienākumu daudzu gadu garumā, līdz pat nāvei kļūst dēšana, tāpēc no turpmāk radītajām olām vecākās māsas, dāsni ēdinot un rūpīgi kopjot kāpurus, kā arī pienācīgi aprūpējot kūniņas, spēj izlolot lielas, pilnvērtīgas darba skudras: mednieces, gādnieces, strādnieces, cīnītājas, aprūpētājas, aukles.

Taču ne vienmēr viss norit tā, kā tikko aprakstīts, jo rūsganajām mežskudrām raksturīga kāda bioloģiska īpatnība – tā sauktais ligzdošanas parazītisms, proti, ne katra apaugļotā mātīte pati liek pamatus jaunai ligzdai, daudzas iekļaujas jau gatavā savas vai kādas citas mežskudru ģints sugas pūznī, kur pilnībā vai daļēji uzurpē ciltsmātes tiesības (un arī galveno funkciju – olu dēšanu). Šo pasākumu var atzīt par visnotaļ derīgu gadījumos, kad saimes īstā ciltsmāte kaut kāda iemesla dēļ gājusi bojā. Bet kā to novērtēt tad, ja pūžņa galvenā skudra ir sveika un vesela? •