Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemta 1 atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Jānis Poruks

Tēvijai

Es ciezdams tevi mīlēt mācījos,
Nu tev pie aukstām krūtīm noliecos:
Dod manim kapa vietu.

Man sirds priekš tevis sadega
Par upuri uz altāra;
Kurp lai bez sirds es ietu?

Kas savu sirdi atdevis,
Tas vientulis ir palicis,
Tam nav neviena drauga.

Es arī draugu nevēlos, –
Pie tavām krūtīm noliecos;
Dod manim kapa vietu.

 

Vēlējumies

Ir daudz pie debesīm zvaigžņu,
Un katra savādi mirdz;
Ir daudz uz pasaules ļaužu,
Un katram – savāda sirds.
Ir daudz pie debesīm zvaigžņu,
Un visas gaismu vieš;
Ir daudz uz pasaules siržu.
Un visas mīlē un cieš...
Kaut zvaigznes kopā lītu
Un saule taptu iz tām,
Kaut sirdis kopā kustu
Aiz sāpēm un ciešanām:
Lai redzētu, cik daudz gaismas
Ar tumšā naktī mirdz;
Lai justu reiz augstajie gari,
Cik liela ir cilvēka sirds.

 

***

Trīs lietas manim sirdī
Stāv svētas un dārgas gan,
Tās visiem ir uzticētas
Un dāvinātas ar man.
Tas pirmais svētais dārgums,
Ko sirdī nēsāju,
Ir katram dots par laimi –
Tā iraid dzīvība.
Tā otrā dārgā manta,
Ko sirdī glabāju,
Kas dzīvi plašu dara, –
Tā mīlestība ir.
Tā trešā siržu rota,
Kas dzīvei formu dod,
Kas pienākumus stāda, –
Tā ir tā brīvība.