Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

Jaunieviņu saimnieki – Uldis un Ineta Rudzīši ar meitu

Neliela, gaumīga un omulīga viesu māja Jaunieviņās

Savvaļas zirgi un mēs – VV redakcija: Lelde Stumbre, Ilze Ramane, Ieva Rožukalne, Anitra Tooma un saimnieks Uldis Rudzītis.

Darbs Jaunieviņās vedās raiti, tomēr atelpa arī vajadzīga
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Jaunieviņās zirgiem ir laipnas acis

Lelde Stumbre


«Vides Vēstu» redakcija, kā zināms, atrodas Rīgā, Kalnciema ielā, taču, kaut arī namiņš ir jauks un omulīgs, par tradīciju kļuvuši izbraukumi ārpus Rīgas – ne tikai lai uzrakstītu rakstu, bet arī lai domātu par nākotni, plānotu nākamā gada žurnālu, izpētītu un analizētu pagājušajā gadā paveikto, sapņotu, rēķinātu, fantazētu un pieņemtu lēmumus. Esam plānojuši un sapņojuši Vērbeļniekos Kurzemes pusē, Zaķos pie Daugavas Zemgalē, šoreiz devāmies uz Vidzemi – uz Jaunieviņām pie Raunas. Šogad redakcija saņēma aptuveni 200 anketu par žurnāla vizuālo un saturisko veidolu, un tā bija vērā ņemama palīdzība, jo varējām plānot un saskaņot savas ieceres kopā ar jums – mūsu lasītājiem


Atceraties, kāds šogad bija rudens? Protams! Kurš gan neatceras tik ilgu, skaistu un siltu laiku līdz pat oktobra vidum, un droši vien nav jēgas censties ietērpt vārdos to, cik krāšņi bija Vidzemes pakalni oktobrī, kāds miers valdīja Jaunieviņu apkārtnē, kur saimnieko Uldis un Ineta Rudzīši. Atbraukšanas dienas pēcpusdienā uzreiz devāmies pastaigā, lai izvēdinātu galvu pēc Rīgas burzmas, gan arī nepacietības dzīti, jo gribējās ātrāk ieraudzīt Jaunieviņu saimniecības lepnumu – savvaļas zirgus. Saprotams, esam bijuši arī Papē, kur savvaļas zirgi Latvijā tika atvesti pirmo reizi un kur tie dzīvo milzīgā teritorijā. Jaunieviņās, izrādās, viss ir nedaudz citādi.

Uldis ved mūs pa labi iestaigātu taku un paskaidro, ka to ieminuši zirgi, arī ziemā viņiem tā vieglāk pārvietoties. Redzama īsi nograuzta zāle un garāki zāļu klājieni: gardāko zirgi apēd vasarā, bet garo atstāj ziemai – tā rēgosies virs sniega. Kopumā Jaunieviņu saimniecībā ir 25 ha pļavu, neskaitot mežiņus, un zirgu teritoriju nožogo 13 km garš dzeloņdrāšu žogs. Dzeloņdrātis ir vecās, padomju laiku, tām neesot asināti dzeloņi, tādēļ Uldis ir mierīgs, ka zirgi nevar sevi nejauši savainot. Pavisam ir 14 zirgi, kā Uldis smej, septiņiem ir Nīderlandes pavalstniecība, bet septiņi ir jau Latvijas pilsoņi.

Un tad mēs tos ieraugām... Viņi nāk lēni un mierīgi, tādi kā pelēki, samtaini dīvāni, apaļi un mīksti, ar skaistām tumšām acīm, kurās ieskatoties katram uzreiz skaidrs, kāpēc senlaikos tika pieradināts tieši zirgs, nevis, piemēram, alnis, kas arī būtu spēcīgs zemes apstrādātājs. Bars lēnā garā plūc zāli un nemaz neliekas traucēts par cilvēku parādīšanos. Uldis stāsta, ka zirgiem nav raksturīgs savvaļas dzīvnieku mežonīgums un tramīgums, rāda, ka zirgi pamazām audzē sev kažociņu, lai izturētu ziemu, – tas būšot 4-5 cm garš, viļņains, mīksts un tik silts, ka izturēšot arī -30°C aukstumu. Bara dzīvi tomēr nemanāmi kontrolē, ziemās jāpēta, kādi veidojas laika apstākļi – vai laukā nav liels sals, sniegs vai sērsna –, jo eksperimentēt ar zirgu izdzīvošanu viņi tomēr neatļaujas. Arī siens ir savākts gadījumā, ja uzsnieg tik bieza sniega sega, ka barība vairs nav pieejama. Cilvēks taču šad un tad palīdz arī stirnām.

Tālumā iezviedzas ērzelis, un viss bars mērķtiecīgi dodas prom – uz vecu māju drupām, kur vēl augot ābeles un pilna zeme ar zirgu gardākajiem našķiem āboliem. Vakara krēslā viņi izskatās tik noslēpumaini un mazliet atgādina brīnumainos zirgus-vienradžus, kurus ieraugot, cilvēka sirdī iekvēlojas mīlestība un ilgas.

Mēs atgriežamies Jaunieviņās, lai pērtos oriģināli veidotā pirtī, lēktu naksnīgajā dīķī, sēdētu pie kamīna un runātu par «darba lietām», lai gan esam vēl drusku romantiski un sapņaini noskaņoti. Zem zvaigžņotajām rudens debesīm zirgu bars atradis patvērumu, kur pārlaist nakti; tāpat kā pagājušā gada ziemas vētrā – tad Uldis ar lukturīti rokās esot skrējis skatīties, vai ar baru viss kārtībā, un ieraudzījis tos drošībā, jo viņi māk izvēlēties drošas un apstākļiem piemērotas vietas.

Nākamā ir darba diena, tādēļ cenšamies to pavadīt pēc iespējas lietišķi un lietderīgi, kas arī izdodas, neskatoties uz to, ka Jaunieviņās baro ne tikai sātīgi, bet arī ļoti veselīgi – ēdiens ir tikai no pašu audzētiem produktiem. Galdā tika likts tāds neredzēts gardums kā pīles cepetis, bet krūzēs lieta pašdarināta ābolu sula. Uldis saka: ja nevar ciemiņus pabarot ar pašu audzētām saknēm un gaļu, tad tas nav nekāds lauku viesu nams!

Jaunumi žurnālā būs, tie jau ir sākušies – redakcijas kolektīvā sākusi strādāt un iedzīvoties maketētāja Ilze, arī grāmatvedis Māris. Atgriezušies no Jaunieviņām, prātojam, ka šajā viesu namā droši var rīkot darba seminārus vai svinēšanas: te rosās gan domas, gan iespējama harmoniska atpūta, jo mēs jūtamies tā, kā tas ir vajadzīgs, – atpūtušies un iespaidiem bagāti, darba spara un ideju pilni. •