Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemta 1 atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Kad visi Ķīnas velosipēdisti nopirks auto, pasaule ies bojā

Jānis Brizga


Ķīna ar saviem 1,3 miljardiem iedzīvotāju ir ne tikai lielākā valsts pasaulē, bet arī viena no valstīm ar straujāk augošo ekonomiku. Ķīnas komunistiskā partija jaunajā valsts attīstības plānā par vienu no galvenajām prioritātēm ir noteikusi autotransporta sistēmas attīstību valstī. Mobilitāte, protams, ir ļoti būtisks labklājības priekšnosacījums, turklāt mūsdienu dzīve nav iedomājama bez nemitīgas pārvietošanās ar automašīnu, sabiedrisko transportu vai lidmašīnu. Un arī ķīniešiem, protams, ir šādas tiesības. Taču šā mērķa sasniegšana var radīt grandiozu ietekmi uz visu pasaules sabiedrību.

Pasaulē ir aptuveni 551 miljons automašīnu, un katru gadu tiek pārdoti 44 miljoni jaunu spēkratu. Ceturtā daļa no visām šīm mašīnām atrodas ASV, un tiek prognozēts, ka drīz vien Ķīna Ameriku šajā ziņā panāks. 1990.gadā Ķīnā bija tikai viens miljons automašīnu. 2004.gadā automašīnu skaits sasniedza jau 12 miljonus. Paredzams, ka šogad ķīniešu autoparks papildināsies vēl par 2,4 miljoniem automašīnu. Taču, neskatoties uz šiem milzīgajiem skaitļiem, Ķīnā vēl joprojām ir tikai astoņas automašīnas uz tūkstoti iedzīvotāju. Salīdzinājumam: Latvijā patlaban ir aptuveni 300 automašīnas uz vienu tūkstoti iedzīvotāju, savukārt Rietumeiropā vidēji katram otrajam ir savs auto. Nepārspējami pirmajā vietā ir ASV ar 940 automašīnām uz tūkstoti iedzīvotāju. Ja katram otrajam ķīnietim būtu sava automašīna, tad Ķīnā būtu vairāk automašīnu nekā visā pasaulē kopā.


Autoražotāji berzē rokas

Lielie auto ražotāji «Ford» un «General Motors» uzskata, ka līdz 2025.gadam Ķīna pārspēs ASV un kļūs par lielāko automašīnu tirgu pasaulē. Tādēļ ražotāji ir ļoti ieinteresēti apgūt šo tirgu un ir priecīgi pārdot automašīnu katram no Ķīnas 200 miljoniem velosipēdistu. Arī Ķīnas valdība arvien vairāk investē tieši autotransporta infrastruktūrā, līdz ar to kājāmgājēju un velosipēdistu iespējas droši pārvietoties arvien samazinās. Tas dod vēl papildu impulsu ķīniešiem pirkt automašīnu.

Braucējs nesamaksā par radīto skādi

Galvenais stereotips, kas pamato automašīnas lietderību, apgalvo, ka tās mums nodrošina ātru un ērtu pārvietošanos. To gan pamazām grauj satiksmes sastrēgumi un dārgā degviela. Taču reti kad tiek pieminēts tas, cik auto izmaksā sabiedrībai. Lielākā problēma ir tā, ka automašīnu lietotāji nesedz visas izmaksas, kas tiek radītas: klimata izraisošo gāzu emisijas, gaisa un trokšņa piesārņojums, satiksmes negadījumi, bioloģiskās daudzveidības sama-zināšanās un asfaltēto platību palielināšanās. Šīs izmaksas tiek uzliktas visai sabiedrībai. Lielai daļai šo problēmu ir arī pārrobežu raksturs. Ķīna šajā gadījumā ir spilgts piemērs.

Lai Ķīnā nodrošinātu autotransportam nepieciešamo infrastruktūru (ceļus, stāvvietas u.tml.), nepieciešami 16 miljoni hektāru zemes. ASV jau tagad automašīnu stāvvietām noasfaltēti 16 miljoni ha zemes – 0,07 ha uz vienu automašīnu. Tā ir puse no platības, ko Ķīnā pašlaik izmanto valsts ikgadējās rīsu ražas – 132 miljoni tonnu – saražošanai. 2004.gada pirmajā pusē lauksaimniecības produkcijas imports Ķīnā pieauga par 63%. Valstī, kur aramzeme ir liels deficīts, izšķērdība, to pārklājot ar asfaltu, var novest pie neparedzamām sekām. Tas var palielināt Ķīnas atkarību no pārtikas eksporta, palielināt bada risku un nabadzību. Tajā pašā laikā pieaugošā transporta infrastruktūra arī segmentē dabas teritorijas un tādējādi apdraud bioloģisko daudzveidību.

Vēl viens negatīvais faktors, kas tiek saistīts ar autotransporta attīstību, ir nelaimes gadījumi uz ceļiem. Pasaulē katru gadu 1,2 miljoni cilvēku iet bojā auto negadījumos un 50 miljoni tiek ievainoti. Latvijā pagājušajā gadā bojā gāja 512 cilvēki, savukārt Ķīnā – 100 tūkstoši. Šis skaitlis pēdējo 20 gadu laikā Ķīnā ir pieckāršojies. Taču transporta negadījumos bojā iet ne tikai cilvēki. Uz ceļiem ik gadu mirst simtiem tūkstoši dzīvnieku un putnu.

Ķīna kļūs par galveno piesārņotāju pasaulē

Trokšņi un gaisa piesārņojums ir neatņemami arvien pieaugošās transporta plūsmas pavadoņi. Ķīnā ir piecas ar smogu vispiesārņotākās pilsētas pasaulē. Neskatoties uz to, ķīniešu autobraucēji pašlaik rada tikai 3% no CO2 emisijām, salīdzinot ar amerikāņiem. Taču, pieaugot automašīnu skaitam, Ķīna drīzumā varētu apsteigt ASV un kļūt par galveno klimata pārmaiņas izraisošo gāzu emitētāju pasaulē. Transports rada arī daudz citu emisiju, kas pastiprina gaisa piesārņojumu, veicina skābos lietus un izraisa būtiskus veselības traucējumus gan cilvēkiem, gan dabai. Pēc Pasaules Bankas aprēķiniem, automašīnu radītais piesārņojums un sastrēgumi var radīt zaudējumus, kas ir līdzvērtīgi 5% valsts nacionālā kopprodukta.

Nepietiks ar visas pasaules naftu

Līdz 1990.gadu vidum Ķīna spēja pati sevi apgādāt ar nepieciešamo naftas apjomu. Taču tagad, pēc straujā automašīnu skaita pieauguma, arī naftas patēriņš ir ievērojami palielinājies. Ķīna tagad ir pasaulē otrā lielākā naftas produktu patērētāja aiz ASV. Ja Ķīnai veiksies un, kā tas ir plānots, katra ķīniešu ģimene iegūs savu automašīnu, ķīniešu mobi-litātes nodrošināšanai katru dienu būs nepieciešami aptuveni 80 miljoni barelu naftas. Tas ir nedaudz vairāk par 74 miljoniem barelu, kas šobrīd ir pasaules vidējais ieguves apjoms dienā. Drīzumā Ķīna viena pati patērēs visu pasaules naftu. Tātad Ķīnas attīstības plānā iecerētā sapņa piepildīšanai nepieciešamie resursi pārsniedz reāli pieejamos.

Tas radīs ne tikai milzīgu negatīvu ietekmi uz vidi, bet arī palielinās globālo nedrošību, jo lielākā daļa naftas būs jāieved no citām valstīm. Jau tagad ir vērojama valstu cīņa par ierobežotajiem resursiem, bet, pieaugot pieprasījumam pēc naftas, tā tikai saasināsies un palielināsies valstu savstarpējā konkurence.

Taču automašīnas patērē ne tikai naftu. To ražošanai ir nepieciešams arī milzums dažādu citu izejvielu. Tā, piemēram, 1450 kg smagas automašīnas saražošanai ir nepieciešami 800 kg tērauda, 180 kg dzelzs, 112 kg plastmasas, 86 kg tehnisko šķidrumu, 85 kg alumīnija un 62 kg gumijas. Ķīna pēdējos gados ir kļuvusi par šo izejvielu galveno patērētāju pasaulē, tādējādi palielinot izejvielu cenas. Taču ražošanas laikā tiek patērēti arī 150 tūkstoši litru ūdens, dažādu mazgāšanas un eļļošanas līdzekļu, šķīdinātāju un citu toksisku vielu. Arī šo resursu ieguve un apstrāde rada papildu slodzi uz vidi un augošais pieprasījums pēc resursiem saasina valstu sav-starpējo cīņu.

Nekur nespruks bez alternatīvās enerģijas

Jāatzīst, ka Ķīna apzinās situāciju un saprot, ka straujā attīstība var radīt globālas vides, ekonomikas un drošības problēmas. Ķīnas valdība ir sākusi aktīvi domāt par jaunām tehnoloģijām, kas palīdzētu atsaistīt ekonomisko attīstību no resursu patēriņa un vairāk balstītos uz zināšanām, nevis resursiem. Daudzi eksperti uzskata, ka Ķīna varētu veicināt straujāku ūdeņraža dzinēja, kam ir daudz mazākas emisijas un resursu patēriņš, attīstību pasaulē un šīs tehnoloģijas ieviešanu sērijveida ražošanā. Komunistiskās partijas vadoņi ir solījušies šīs tehnoloģijas attīstībā tuvākajos gados ieguldīt 200 miljonus dolāru.

Taču optimismam nav iemesla, jo naftas kompānijas jau sākušas aktīvu degvielas uzpildes staciju būvniecību pie Ķīnas autoceļiem. Arī valdība ir noteikusi ar automašīnu iegādi saistītus nodokļu atvieglojumus. Ķīnas degvielas kvalitātes standarti ir daudz zemāki nekā Eiropā vai ASV, un Ķīnā lietotās automašīnas patērē par 10-20% vairāk degvielas nekā Eiropā un ASV un divreiz vairāk nekā Japānā.

Tie ir tikai daži skaitļi, kas raksturo Ķīnas autotransporta attīstību. Taču jāatzīst, ka attīstās ne tikai Ķīna. Lielākā daļa pasaules iedzīvotāju, arī Latvijā, vēlas sasniegt tādus pašus dzīves standartus kā Rietumeiropā vai ASV. Ķīna ir labs piemērs, kas pierāda to, ka visiem pasaules iedzīvotājiem nevar nodrošināt tādu dzīvi kā reklāmās. Ir pienācis laiks pārdomāt vērtības un principus, uz kuriem balstās mūsu attīstība, un pārtraukt 20.gadsimtā dominējošo uz resursu patēriņu balstītās ekonomikas attīstību. 21.gadsimta attīstībai vajadzētu balstīties uz ilgtermiņa investīcijām un zināšanām, sadarbību, savstarpējo izpratni un kopības sajūtu jeb, citiem vārdiem sakot, ir jāveido ilgtspējīga attīstība, kuras pamatā būtu cilvēku un dabas līdzāspastāvēšana. •