Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Zīmējums: Ilze Ramane
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 2 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Meties rāpus katru rītu!

Inese Ziņģīte


Iepriekšējā žurnāla numurā iepazīstināju ar rīvēšanās pamatprincipiem, tagad kārta rāpošanai. Kad jauna, akrobātikas nodarbībā traumētu mugurkaulu, visu pamesta gulēju bez kustībām uz gultas, sāku lasīt dažādu medicīnisku literatūru par ķermeņa uzbūvi un funkcijām. Tad arī sapratu, ka jāsāk dzīve no paša sākuma – it kā es būtu mazs, sešus mēnešus vecs bērns, kam jāsāk kustēties. Tā arī nonācu līdz rāpošanai, ko daru līdz šai baltai dieniņai, jo esmu sapratusi, ka mūsu ķermeņa balsts ir mugurkauls, kam jābalsta miesas un dvēseles saturs – galva! Viss pārējais šā vai tā tomēr ir piestiprināts pie mugurkaula. Kā kokam – viss pie stumbra. Un ja stumbrs sāk slimot, nomirst arī visi zari.

Kāpēc cilvēkam būtu jārāpo visu mūžu? Tāpēc, ka tas ir visefektīvākais un visvienkāršākais līdzeklis, kā no-stiprināt un sabīdīt mugurkaula skriemelīšus, diskus pa taisni, padarīt elastīgas visas saites, ar ko pie mugurkaula piestiprināti mūsu locekļi, un neļaut izliekties lāpstiņām.

Un tas neprasa nekādus kapitālieguldījumus, tikai ceļgalu aizsargus, arī bērniem. Veciem cilvēkiem zem ceļgalu sarga vajadzētu uztīt elastīgo saiti. Ceļsargus ļoti viegli var izgatavot no vecas vilnas jakas vai vējjakas piedurknēm. Nogriež jakai piedurknes šauro galu, uzvelk uz kājas un virs ceļgala vairākas reizes uzloka.

Rāpot var jebkur, jebkad un visos apstākļos! Tikai tas jādara pareizi – tā, kā to dara mazs bērns. Lūk, bērniņš rāpojot galviņu cenšas turēt augšā, viņam, virzoties uz priekšu, atpakaļ vai sāņus, gribas redzēt visu, kas ir augstāk par viņa četrrāpus līmeni. Vai esat ievērojuši, kā bērns rāpo? Viņš liek uz priekšu labo roku un labo kāju vienlaikus, tad kreiso roku un kāju, pēc brīža piepeši visu maina un liek labo roku un kreiso kāju vai otrādi, turklāt groza galviņu uz visām pusēm, jo jāredz taču, kas visapkārt notiek! Lūk, vispusīga bērna fiziskā attīstība. Kad pēc dažiem mēnešiem, šādi darbojies, bērns pieceļas kājās, viņš ir stabils, lokans, bez drebelības un netenterē inerces dzītām kājām, kamēr krīt. Šāds bērns neiet uz skolu līku muguru.

Pēc mugurkaula lūzuma, ciešot drausmīgas sāpes un rijot tabletes, es rāpoju – jo paiet nemaz nespēju – aptuveni četrus gadus, bet tā es piecēlos un sapratu, ka darīju pareizi. Vēl līdz šai dienai esmu taisna, lokana, bez ikdienas sāpēm un ārstu izrakstītām ripām. Es pati ieeļļoju savas locītavas un skriemelīšus. Viss kustas, un līdz ar to visās spraudziņās ieplūst vai izstrādājas vajadzīgais apasiņojums un vielas, kas «ieeļļo».


Līkie bērni

Tā nu iznācis, ka mūža pēdējā cēlienā daudz jābraukā, lai par savu pieredzi stāstītu tālāk, parādītu un ieinteresētu cilvēkus cienīt un mīlēt savu ķermeni. Bieži esmu arī Rīgā un maz redzu veselus cilvēkus. Žēl šo salīkušo pamatskolas bērnu. Tikai dažiem soma uz muguras ir pareizā augstumā – tā, lai atliektu plecus un lāpstiņas. Lielākajai daļai mugursoma karājas gandrīz vai zem jostasvietas – bērna mugurkaulu un krustus dauza bezveidīgi smags «maiss», un plecu daļa ir kūkumā. Vecāki, kur jūsu acis un izpratne! Šādi «kamielīši» vairākas stundas nosēž stundās un nesaprot, kas traucē koncentrēties. Bet tur jau ir tā vaina: uz āru izspiedušās lāpstiņas, slikta pašsajūta, pa kreisi, pa labi izliecies skriemelītis, saspiests nervs, un, lūk, bērns ir nemierīgs, viņam kaut kā jātiek ārā no šī nepatīkamā stāvokļa. Un tad sākas: viņš dauzās, traucē stundas... Speciālisti to visu steigšus pieraksta «hiperaktivitātei», kas lielākoties ir nepamatoti. Vienkārši neviens – ne vecāki, ne skolotāji – nepievērš uzmanību bērnam kā fiziskās kultūras objektam.

Pliks vēders sabojā mūžu

Un kā ar jauniešiem? Tās somas un somiņas uz pleca gadiem dienu no dienas, turklāt uz viena un tā paša pleca... Ja visiem, kas nēsā plecu somu, uztaisītu mugurkaula rentgenuzņēmumu, atklātos dažādu pakāpju mugurkaula deformācija. Bet vēl jau nesāp! Brīdinu – sāpēs, un jau pavisam drīz! Visas meitenes grib būt skaistas un modernas – ar pliku nabu, vizuļiem un tetovējumiem visās iespējamās vietās. Bet vai esat padomājuši, ka dzīvojam citā klimatiskajā joslā, ka regulāra muguras, krustu atkailināšana mūsu vējos un caurvējos meitenēm, sievietēm var izraisīt smagu reimatismu visu turpmāko dzīvi? Un kā būs ar bērniņa iznēsāšanu? Sieviete, somas ieliekta, savu bērniņu nēsās vienā pusē, cietīs sāpes, lietos medikamentus, un galu galā tas viss atsauksies uz bērniņu. Sāpēs mugura, arī seksuālā joma vairs neliksies pievilcīga. Partnerim pievilcīgāka būs kāda cita, kurai nekas nesāp!

Tāpēc jāmaina ieradumi, soma jānēsā vienu dienu uz viena pleca, otru – uz otra. Pavērojiet sevi: ja nēsāsiet somu vienu nedēļu uz viena pleca, tad to noņemsiet un liksiet uz otra pleca, jutīsities ļoti neērti. Tad pavērojiet sevi spogulī kailu: viens – «somas» – plecs būs augstāks. Kaut arī tikai mazliet, bet tas jau tikai pagaidām...

Daba cilvēku radījusi samērīgu un proporcionālu, tādi mēs esam piedzimstot. Un tas būtu cilvēka pirmais uzdevums – uzturēt sevi samērīgu un veselu visa mūža garumā.

Ja darbā, skolā un citur pārsvarā sēžam, tad mājās desmit minūtes aprāposim dažādos veidos kaut vai ap galdu. Ticiet man – bērni un «veči» rāpos līdzi. Būs smiekli un jautras minūtes, un vakara darbi pēc tam sokas raitāk un loģiskāk.

Vecie cilvēki, labosim savas nevērības kļūdas pret ķermeni! Visiem zināms mūsu smagā darba mūžs. Ar smaidu sejā rāposim, un es garantēju – daudzas kaites atkāpsies, jo lokanā, elastīgā ķermenī tām nav kur ieperināties!

Mūsu pēdās noslēdzas visu mūsu orgānu nervu gali. Ja masēsim šajos punktos, jebkura orgāna darbība būs vesela. •