Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Gaiļbiksītes

Pīpenes

Eiropas saulpurene

Bezdelīgactiņa
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemta 1 atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Vai mana pļava ir dabiska?

Ivars Kabucis, biologs


Bioloģiski vērtīgs zālājs – vārdu savienojums, kas pāris gadu laikā ienācis gan lauku zemju īpašnieku, gan ar lauksaimniecību dažādi saistītu cilvēku un arī biologu sarunvalodā. Tas ir termins, kas ieviests saistībā ar atbal-sta maksājumiem lauksaimniecības zemju īpašniekiem un apsaimniekotājiem, lai pēc galvenokārt augāja pazīmēm nodalītu zālāju platības, kurām ir vislielākā nozīme dabas aizsardzībā. Tās visbiežāk ir nemeliorētas upju un ezeru palienes, upju ieleju nogāzes un terases, stāvas pauguru nogāzes, starppauguru ieplakas vai jebkuras citas platības, kurās sugu sastāvs veidojies galvenokārt dabisko procesu gaitā. Tas ir zālājs, kas veidojies, to ilgstoši vienveidīgi apsaimniekojot, t.i., regulāri pļaujot vai ganot. Parasti šādus zālājus sauc par dabiskām pļavām, lai arī pareizāk būtu tā saukt tikai pļautās platības, bet ganītās dēvēt par ganībām.

Vislabāk, ja platība nekad nav bijusi uzarta un tajā nav sētas ne kultivētās graudzāles, piemēram, pļavas auzene, pļavas lapsaste, pļavas skarene, pļavas timotiņš, ne arī kultivētie tauriņzieži pļavas āboliņš, bastarda āboliņš, sējas lucerna. Atšķirībā no zālājiem, kuri, lai dotu lielāku ražu vai būtu ar mājdzīvniekiem augstāku barības vērtību, ir regulāri mēsloti, kuros ir piesētas ražīgākās iepriekš nosauktās graudzāles vai tauriņzieži vai kuri ir iesēti aramzemes platībās lopbarības iegūšanai. Šādās saimnieciski intensīvi apsaimniekotās platībās galvenais ir maksimālas ražas ieguve. Tādēļ saimnieks tās īpaši aprūpē. Taču agrotehniskie pasākumi, it īpaši mēslošana un ražīgo sugu piesēja, ievērojami samazina tur mītošo sugu skaitu, līdz ar to arī zālāja nozīmi dabas aizsardzībā. Arī ar zālaugiem aizaudzis tīrums, t.i., atmata, visbiežāk neatbilst bioloģiski vērtīga zālāja kritērijiem. Lai arī šādas platības bieži izmanto pļaušanai un ganīšanai, tajās vēl ilgi sastopamas tikai plaši izplatītākās augu sugas, kas ātri ieviešas jebkurā brīvā platībā, bet iepriekš veiktā regulārā aršana, kultūraugu audzēšana un to pavadošā cīņa ar nezālēm ir pamatīgi noplicinājuši sēklu banku augsnē. Ja tuvumā nav labu pļavu, daudzām augu sugām nav no kurienes šādās atmatās iesēties un tajās vēl ilgi dominē tikai pienenes un kamolzāle.


Bioloģiski vērtīga zālāja vērtība

Ja sētā zālāja vērtību var izmērīt zaļbarības vai siena tonnās, tās savukārt – aprēķinot iegūšanas izmaksas vai tirgus vērtību – viegli pārvērst latos, tad bioloģisko vērtību aprēķināt latos, eiro vai dolāros nav tik vienkārši. Šeit vērtības mēri ir citi. Var saskaitīt, cik sugu sastopamas visā pļavā vai, piemēram, tikai vienā tās kvadrātmetrā. Vēl precīzāka informācija par vērtību būs tad, ja saskaitīs, cik katras sugas īpatņu ir kādā platības vienībā vai visā pļavā. Tikai jāatceras, ka bez viegli ieraugāmajām augu un dzīvnieku sugām ir simtiem citu, kas slēpjas velēnā, augsnē, neapbruņotai acij nemanāmas mājo uz labi pamanāmiem un saskaitāmiem augiem un dzīvniekiem. Pat tad, ja šīs pūles vainagotos panākumiem, absolūtie skaitļi ne vienmēr dos vēlamo priekšstatu par vietas bioloģisko daudzveidību. It īpaši, ja nepieciešams salīdzināt dažādās atšķirīgās vidēs veidojušos augāju. Sausā nabadzīgā pļava ar pāris desmitiem sugu no bioloģiskā viedokļa nebūt nebūs mazvērtīgāka par mēreni mitru zālāju ar vismaz pussimtu augu sugu. Te vērtēšanā var palīdzēt dažādi sugu daudzveidības indeksi vai citas vērtēšanas metodes, kuras jāizvēlas, apzinoties vērtēšanas mērķi, no kura vistiešāk ir atkarīga dažādo rādītāju izvēle. Ja milzu grūtības sagādā visu sugu atrašana un īpatņu saskaitīšana, tad vēl grūtāk pārrēķināt katra indivīda vai sugas kopumā vērtību naudā. Jo tā nav tikai kādas krāšņas puķes iespējamās pārdošanas cena tirgū. Katra suga nesaraujamām saitēm saistīta ar daudzām citām, kuras nereti nemaz vienas pašas nevar eksistēt un līdz ar to vērtējamas arī kā barības, attīstības un vairošanās ķēdes elements. Un kā pateikt, cik maksā šī papildu vērtība?

Bioloģiski vērtīgā zālāja tiešā ekonomiskā vērtība vienmēr būs mazāka, salīdzinot ar kultivēto zālāju. Mazāka būs ražība no platības vienības, mazāka arī barības vērtība. Taču šādam zālājam ir milzīga papildu vērtība – tur augošās un dzīvojošās sugas. Bez tam katrai ilgstoši apsaimniekotai pļavai ir arī ainaviska un kultūrvēsturiska vērtība. Tā liecina par zemes izmantošanas sistēmu konkrētajā vietā un reizē priecē acis ar tikai šai vietai piemītošu skais-tumu. Ja papūlas, daļu no šīs vērtības pat var pārrēķināt naudā, kā iespēju šīs vietas rādīt ekskursantiem, izmantot atpūtai, kā arī viesu un pašu vietējo izglītošanai gan par apkārtnes vēsturi, gan dabu.

Kā pazīt bioloģiski vērtīgo zālāju?

Botāniķim zālāja bioloģisko vērtību priekšā pateiks tur augošie augi. Pļavas, kas veidojušās bez tīruma starpstadijas, mežu izcērtot vai tam izretinoties ganīšanas vai pļaušanas rezultātā, parasti ir ar vislielāko bioloģisko vērtību. Pie mums šādi zālāji veidojušies no mežiem un krūmājiem, arī upju un ezeru krastmalu lakstaugu audzēm, zāļu purviem. Pļavām raksturīgās sugas šajās vietās saglabājušās no agrākā augāja vai pakāpeniski ieviesušās pašas. Šādos zālājos aug daudz dažādu sugu, no kurām daļa nekad vai ļoti reti ir sastopamas agrākajos tīrumos vai ielabotos zālājos. Un tieši šīs sugas zinātājam kalpo par zīmēm – indikatoriem pļavas novērtēšanai. Starp šādiem augiem ir gan krāšņiem ziediem ziedošā Eiropas saulpurene, gan labi pamanāmās bezdelīgactiņas un gaiļbiksītes, gan grūtāk ieraugāmās graudzāles zilganā seslērija un zilganā molīnija. Īsti labā zālājā šādu sugu nav mazums.

Grūtāk ir tad, ja zālājā var ieraudzīt tikai dažus kādas indikatorsugas eksemplārus. Tad talkā jāņem zināšanas par zālāja telpisko struktūru: cik un kādi tajā ir augāja stāvi un vai katrā no tiem augi izvietojušies vienmērīgi. Jāapskata, vai ir izveidojusies pļavai tik raksturīgā blīvā velēna. Un ir virkne sugu, kas zinātājam uzreiz pasaka, ka zālāja vērtība dabas aizsardzībā ir mazāka un par tāda apsaimniekošanu nevarēs saņemt atbalstu. Un arī šīs sugas ir ļoti skaistas, labi pamanāmas, daudziem pazīstamas, piemēram, cūkpienes, pīpenes un dzeltenās ilzītes. Tās var būt arī plaši izmantotie ārstniecības augi asinszāles un pelašķi. Vecākas atmatas izdaiļo krāšņi ziedošie tauriņzieži pļavas dedestiņa un vanagu vīķis, kas, saaugot blīvās grupās, ziedēšanas laikā veido dzeltenus un violetus krāsu laukumus. Šīs sugas sastop arī bioloģiski vērtīgās pļavās, tikai tad bez tām ir vēl daudz citu un šeit pieminētās nav sa-stopamas lielā skaitā. Tās ir sugas, kas labāk pielāgojas cilvēka vairāk izmainītai videi, izmanto cilvēka darbības radītus tukšumus augājā un tāpēc liecina par vairāk vai mazāk nesenu citādu izmantošanu pašreizējā zālāja aizņemtajai platībai. Tā kā skaistuma un dažkārt pat sugu daudzuma kritērijs ne vienmēr ir izmantojams, lai noteiktu vai zālāja apsaimniekotājs varēs saņemt Lauku attīstības plānā paredzētos atbalsta maksājumus.

Vai var izveidot bioloģiski vērtīgo zālāju?

No atmatas vai veca sētā vai kultivētā zālāja var. Tam vajadzīgs ne tikai laiks un regulāra pļaušana vai ganīšana. Jo nereti pat pāris gadu desmitu ir par maz, lai cūkpieņu un kamolzāles vietā parādītos krāsains puķu paklājs. Ja tuvumā ir īstas pļavas, visticamāk, tas notiks ātrāk. Ja agrākā izmantošana bijusi ļoti intensīva un ilgstoša, augsne sablīvējusies, ar pāris gadu desmitiem būs par maz. Šo procesu var paātrināt ar īpašām metodēm, sējot sēklu maisījumus, izmantojot velēnas fragmentus. Taču tas prasa zināšanas, tāpēc bez speciālista konsultācijas būs grūti iztikt, jo jāņem vērā augsnes īpatnības, mitruma apstākļi, jāzina, kur, kad un kā sagatavot sēklas vai iegūt velēnu. Un rezultāti arī gaidāmi pēc gadiem desmit.

Bet, atjaunojot apsaimniekošanu aizaugušās vērtīgo zālāju platībās, rezultāts būs jau pēc pāris gadiem. Pļavu sugas ātri novērtēs iespēju ļauties saules gaismai un vēja spēkam. Tāpēc galvenais ir saprast un novērtēt jau esošās bioloģiski vērtīgās pļavas, atjaunot aizaugušās. •