Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

Darbi ezera aizsargjoslā

Sapņa piepildījums – māja Baltezera krastā
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 6 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Cik ilgi Baltezeri paliks «balti» un tīri?

Uģis Spandegs;
autora foto


«Jo kā allaž dzīvojam Ķīšezera maliņā...» – tā pirms gadiem 15 dziedāja Kaspars Dimiters. Un šos vārdus daudzi uztvēra burtiski un ar degsmi – Ķīšezera krastos nu jau sen vairs nevar ne tikai māju uzsliet, bet pat teltij lāgā vietu atrast būs pagrūti. Tā kā lēni un nemanāmi noteiktas sabiedrības daļā savs nams un sava pils ezera krastā kļuva par tādu kā prestiža jautājumu, skati vērsās uz citiem Pierīgas ezeriem. Un atrada Baltezerus – gan Lielo, gan nu jau arī Mazo. Iesākumā pamazām vien ar smalkiem individuāli projektētiem namiem apauga Lielā Baltezera krasti, vēlāk šis process tika pasteidzināts – neviena vien būvfirma steidza iegādāties zemi pie ezera, kura krastos kā sēnes pēc lietus sāka slieties nu jau tipveida «būdiņas» (kas nekustamā īpašuma tirgū drīz vien sasniedza astronomisku cenu). Bet tie, kam tāda dzīvošana cieši kopā ar kaimiņu nelikās diez ko tīkama, joprojām meklēja un atrada iespējas pašiem iegādāties zemes pleķīti, kur celt savu sapņu mājokli. Zemes īpašnieki, to skaitā Rīgas rajona pašvaldības, bija sajūsmā par pēkšņi atvērušos naudas reni, un, sadalīta apbūves gabaliņos, zeme ap ezeru ātri vien mainīja īpašniekus. Šo māju skaits šodien mērāms ne vairs desmitos, bet gan simtos, un nav šaubu, ka drīzumā jau būs jāizmanto četrciparu skaitļi.

Diemžēl pirkšanas, pārdošanas un celšanas karstumā neviens tā lāgā neaizdomājās par kādu gaužām prozaisku lietu. Proti, lai cik cēli, gudri, turīgi, sabiedrībā un nereti arī kriminālajā pasaulē pazīstami un valstī mīlēti vai nemīlēti cilvēki apmetās pie Baltezera, arī viņi katru dienu iet uz tualeti, mazgājas, mazgā traukus ar dažādiem ķīmiskiem līdzekļiem, respektīvi, rada ievērojamu daudzumu šķidruma, ko sadzīvē mēdz saukt par notekūdeņiem. Diemžēl par šo notekūdeņu attīrīšanu tolaik neviens pat neiepīkstējās – nopietns satraukums par šo problēmu radies vien pēdējos gados, kad nu jau pārskatāmā nākotnē var rasties situācija, kad pašu mēsli sāk smelties mutē. Un ne tikai Baltezera krastu iemītniekiem, bet, kas zina, arī visai Rīgai – no Mazā Baltezera ik dienas tiek ņemts ūdens, kas, gan pēc dabiskas attīrīšanas caur «Rīgas ūdens» sūkņiem, nonāk rīdzinieku ūdens krānos.


Kakā Baltezerā

Pirmais, kas jāatceras: ne ap Baltezeru uzaugušie māju ciemati, ne individuālās būves nav pieslēgtas pie vienotas kanalizācijas tīkla. Idejas un projektu aizmetņi par pieslēgšanos Rīgas kanalizācijas tīklam pagaidām ir nomiruši, pat lāgā nepiedzimstot. Tad kur gan paliek tie n-tie kubikmetri notekūdeņu, kurus ik dienas sarūpē Baltezera krastos dzīvojošie?

Vienas individuālās mājas vidēji trīs iedzīvotāji pēc vispieticīgākajiem aprēķiniem ik dienas «saražo» ne mazāk kā 5 m3 notekūdeņu. Pareizināsim šo skaitli ar māju skaitu.... Bez tam Baltezera krastos ir arī dažas daudzstāvu ēkas un arī citi objekti, kas dod savu tiesu netīro ūdeņu.

Kā pastāstīja Lielrīgas reģionālās vides pārvaldes direktora vietnieks Māris Strautmanis, notekūdeņu savākšanā un attīrīšanā gan pie Baltezera, gan citās līdzīgās vietās patlaban visvairāk tiek izmantoti divi paņēmieni. Pirmais – lokālas izsmeļamas kanalizācijas bedres. Šāda bedre paredzēta jau projektā, un tās drošības un tehniskos noteikumus izstrādā vides pārvaldes speciālisti. Otrais paņēmiens – ierīkot lokālas, katrai mājai paredzētas attīrīšanas sistēmas, kādas samērā plaši šodien piedāvā tirgū. Diemžēl abiem šiem paņēmieniem ir ļoti būtiski trūkumi.

Runājot par lokālajām bedrēm, jāatzīmē, ka to kalpošanas laiks ir ierobežots. Dažādu apstākļu rezultātā ar laiku šādas bedres sienās rodas plaisas, pa kurām netīrie ūdeņi pamazām sūcas ezera virzienā. Jāuzsver, ka visa gruntī nonākošo ūdeņu plūsma dabā pastāvošo likumsakarību rezultātā vērsta tuvākās ūdenskrātuves virzienā.

Caurums bedrē un visi gali ūdenī

Nedrīkst ignorēt arī negodprātīgas rīcības iespēju. Pats iecienītākais paņēmiens ir izsist caurumu kanalizācijas ūdeņu savākšanas bedrē, caur kuru lielākā daļa mēslu nonāk gruntī. Vēl jāpiebilst, ka tieši Baltezera apkaimes specifiskā grunts sastāva dēļ – pamatā to veido smilšu slānis – šāds paņēmiens ir ļoti «efektīvs», jo gandrīz visa šķidrā frakcija aizplūst. Šādas ļaunprātīgas rīcības iemesli ir visai vienkārši – par kanalizācijas bedru izsmelšanu ir jāmaksā. Lai gan ap Baltezeru dzīvojošie ļaudis nepieder pie to cilvēku kategorijas, kuri plāno savus izdevumus no algas līdz algai, tomēr tie 12 lati mēnesī, kas būtu jāmaksā par bedres izsmelšanu, acīmredzot viņiem ir pārāk smaga nasta. Tādējādi lielāko daļu bedru labākajā gadījumā iztīra vienu vai divas reizes gadā. Loģiski domājot, kontroles institūcija varētu pieprasīt māju īpašniekiem uzrādīt kvītis par bedru izsmelšanu, bet nav jau šīs kontroles institūcijas... Bet notekūdeņiem taču kaut kur ir jāpaliek! Un tie paliek – smilšu slānī, caur kuru lēnām, bet noteikti aizvirzās vai nu līdz ezeram, vai gruntsūdeņiem.

Ar bedru izvešanu saistīta vēl kāda problēma. Šodien nesaukšu vārdā nevienu no firmām, kas nodarbojas ar bedru sūknēšanu, jo diemžēl ne manā, ne arī vidi sargājošo institūciju rīcībā nav dokumentāri apstiprinātu faktu, bet daži Baltezera krastos dzīvojošie «aborigēni», kuri te mita jau pirms lielā celtniecības buma sākšanās, zināja stāstīt, ka bieži notiekot tā: bedri izsūknē, bet automašīnas vadītājs tās saturu pāris kilometru tālāk vienkārši izgāž mežā. Lieta tāda, ka, aiztransportējot izsūknēto kanalizācijas ūdeni uz savākšanas kolektoru vai tieši uz attīrīšanas iekārtām, no firmas tiek prasīta noteikta samaksa par to izmantošanu (vidēji apmēram pieci lati). Un labais šoferītis itin bieži krīt kārdinājumā to piecīti iebāzt savā kabatā.

Otrs veids, kā lokāli nodrošināt netīro notekūdeņu nenokļūšanu gruntī, ir speciālu individuālām būvēm paredzētu attīrīšanas iekārtu uzstādīšana. Piedāvājums tirgū ir samērā plašs – daudzas pasaulē pazīstamas firmas ir izstrādājušas savus variantus. Tikai atkal vairāki «bet». Šīs iekārtas ir samērā dārgas, un, kā jau iepriekš minēts, lielākā daļa Baltezera krastos mītošo lieka lata izdošanu uzskata par personīgu apvainojumu. Bez tam neviens likums vai noteikums neparedz obligātu šādu iekārtu ierīkošanu, tāpēc tas paliek vienīgi indivīda apzinīguma un godaprāta ziņā. Un ar to, jo īpaši vides jautājumu sakarā, mūsu sabiedrībai ir tā, kā ir.

Vēl jau esot arī pavisam nekaunīgi ļautiņi, kas kanalizācijas ūdeņu caurules pa tiešo ir ievadījuši ezerā, bet fiksēt to praktiski nav iespējams, jo, kā jau minēju, gandrīz 100% individuālo būvju tuvumā pie ezera piekļūt nav iespējams, ja vien nav uznākusi vēlēšanās dabūt ar steku pa galvu vai lodi ceļgalā...

Secinājums tātad ir viens – situāciju kardināli labot var tikai visu ap ezeru esošo būvju pieslēgšana vienotai kanalizācijas sistēmai. Kuras nav un tuvākajā laikā, visticamāk, nebūs.

Pašvaldība skatās uz valsti, valsts – uz pašvaldību

Kuram tad īsti būtu jāsāp galvai par situāciju ap ezeriem? Strautmaņa kungs uzskata, ka lielākā atbildības daļa būtu jāuzņemas pašvaldībām. Baltezera krasti ietilpst divu Rīgas rajona pašvaldību – Ādažu un Garkalnes – teritorijā. Pēc viņa teiktā, Lielrīgas reģionālā vides pārvalde tikai izstrādā noteiktus kritērijus, bez kuru ievērošanas neviens projekts nevar tikt apstiprināts vai saskaņots. Bez tam vides pārvaldes speciālisti piedalās arī katra objekta pieņemšanā, pārbaudot, vai visi nosacījumi ir ievēroti. Diemžēl ar to arī beidzas vides pārvaldes kompetence un minētos caurumus kanalizācijas bedrēs var sākt dauzīt jau tad, kad vēl redzamas objekta pieņēmēju automašīnu pakaļējās ugunis.

Pārvalde atzīst, ka principā tikai centralizēta pieeja spēs kaut ko mainīt. Būt par šādas pieejas iniciatori pārvalde neuzņemas, jo likumdošana paredzot tiešu vietējās varas atbildību par nepieciešamo komunikāciju sistēmu veidošanu. Strautmaņa kungs nenoliedza, ka šāda nasta pašvaldībai var būt par smagu, tomēr uzsvēra, ka katra vietējā vara tā vai citādi izlemj konkrētas vietas nākotni, apstiprinot teritorijas plānojumus. «Paredzot ezera krasta teritorijas kā apbūves platības, vienlaikus neparedzot vienotas komunikācijas sistēmas izveidošanu, šīs vietas liktenis faktiski ir izlemts un mūsu kompetencē nav pateikt «nē» šāda plānojuma apstiprināšanai, mēs varam tikai izstrādāt noteiktus vides saudzēšanas kritērijus,» – tā Māris Strautmanis. Viss tādējādi paliekot tikai nākamo iedzīvotāju sirdsapziņas jautājums, bet, kā zināms, mūsu sabiedrībā nerakstīti likumi nepastāv un pat rakstītiem bieži vien ir tikai makulatūras svars. Problēmu saasinājums gaidāms pēc kādiem 10 gadiem, kad Baltezera iedzīvotājiem ievērojami pasliktināsies dzeramā ūdens kvalitāte, jo to iegūst no lokāliem urbumiem, notiks izmaiņas ezera ekosistēmā utt.

Jāpiebilst, ka Strautmaņa kungs necentās īpaši spodrināt mundieri, atzīstot, ka daļu vēlākās uzraudzības un kontroles funkcijas vides pārvalde varētu uzņemties. «Bez šaubām, mēs nevaram pilnībā pārņemt kaut kādas policejiskas metodes, bet kaut ko lietas labā darīt varētu, tikai tam būtu nepieciešamas izmaiņas likumdošanā,» sacīja Strautmanis. Tomēr vēl un vēlreiz esot jāapzinās – bez vienotas kanalizācijas sistēmas izveidošanas visi uzraudzības pasākumi būs tikai tāda kosmētiska rakstura.

Savukārt pašvaldības uzskata, ka viņas vienas šādas problēmas atrisināt nevar. Ādažu novada domes projektu menedžeris Aivars Dundurs uzskata, ka valsts varētu un tai vajadzētu aktīvāk iesaistīties ezeru likteņos. «Galu galā ezers ir valsts īpašums. Un kam citam, ja ne īpašniekam, būtu par to jārūpējas?» tā sarunas sākumā samērā skarbi izteicās Dundura kungs. Tomēr arī viņš atzina, ka problēmas var risināt, darbojoties kopā. Pašlaik jau esot izstrādāti un pieņemti pašvaldības saistošie noteikumi par Baltezeriem, kas nosaka atpūtas vietu novietojumu, regulē kustību ar motorizētiem transporta līdzekļiem utt. Kopā ar Garkalnes pagastu ir izveidota Lielā Baltezera apsaimniekošanas pārvalde, kuras darbs gan tikai tagad tā īsti sākoties. Esot panākta arī Baltezera salu pasludināšana par dabas liegumu, šogad tikšot izvietoti informatīvi plakāti ar noteikumiem, kas jāievēro ezera tuvumā.

Pašvaldības savu iespēju robežās jau iesaistoties daudzos un dažādos ar vides aizsardzības jautājumiem saistītos projektos, piemēram, Ādažu novads aktīvi darbojas un jau saņem gan no Eiropas, gan pašmāju kabatām nākošu finansējumu Austrumlatvijas upju baseinu ūdenssaimniecības projektā. Neskatoties uz to, Aivars Dundurs pašvaldības vārdā pauda apņēmību aktīvi iesaistīties arī Baltezera likteņa mainīšanā. «Mēs esam gatavi kaut rīt sēsties pie sarunu galda kopā ar visām atbildīgajām un ieinteresētajām struktūrām un meklēt risinājumus,» – tā Aivars Dundurs. Arī viņš uzskata, ka vienīgā iespēja ir projektēt un uzcelt kanalizācijas sistēmu, kas notekūdeņus novadītu vai nu uz Rīgas, vai Ādažu attīrīšanas iekārtām. Varianti ir, tikai tie jāizskata un jāatrod optimālākais.

Runājot par pašvaldības iespējām kontrolēt lokālo kanalizācijas bedru ekspluatācijas un drošības noteikumu ievērošanu, Dundura kungs bija visai skeptisks. «Mums nav ne finanšu, ne cilvēku resursu, lai regulāri apskraidītu un ar mietu izbakstītu visas bedres, meklējot noteces caurumus, bez tam daudzviet tas fiziski nemaz nebūtu iespējams, jo piekļuve īpašumiem ir dažādi ierobežota. Un situāciju kopumā jau neuzlabos daži administratīvi sodi, kurus, iespējams, mums izdotos uzlikt. Katrai bedrei policistu blakus nenoliksi, un pat pēc samērā simboliskā soda nomaksas viss turpināsies tāpat kā līdz šim,» uzskata Aivars Dundurs.

Problēma ar notekūdeņiem var saasināties ļoti strauji, jo jau pavisam drīz tiešā Baltezera tuvumā paredzēts celt vairākas ļoti lielas daudzdzīvokļu mājas. Skaidrs esot viens – risinājums jāmeklē nekavējoties.

«Rīgas ūdens» pagaidām mierīgs

Lielo Baltezeru ar Mazo savieno kanāls, tāpēc lielā Baltezera apbūves kanalizācijas ūdeņu jautājums tieši attiecas arī uz Mazo Baltezeru. Tieši no šīs ūdenstilpes ik dienas tiek ņemti papildinājumi tiem pazemes ūdeņu krājumiem, ko caur «Rīgas ūdens» Baltezera sūkņu stacijām novada uz Rīgu.

Vispirms ir jākliedē kāds mīts, kas valda daudzu rīdzinieku vidū, proti, ūdeni pumpē pa taisno no ezera uz pilsētas ūdens apgādes sistēmu. Tā nenotiek. Ar «Rīgas ūdens» Baltezera sūkņu stacijas direktora Andreja Červinska palīdzību man tika dota iespēja ieskatīties Rīgas ūdenssaimniecības apgādes «virtuvē». Šoreiz ne tik daudz par pašu šo ļoti komplicēto un sarežģīto struktūru (lai gan iepazīties ar to būtu vērtīgi katram rīdziniekam). Andreja Červinska vārdiem runājot, varbūt tad cilvēki pamazām sāktu apjaust, ka mums tik pierastais un pašsaprotamais ūdens no krāna ir dabas resurss, kura iegūšana ir ļoti dārga un sarežģīta – ne velti ūdens cena daudzviet pasaulē ievērojami pārsniedz «melnā zelta» cenas. (Starp citu, visi interesenti, vienojoties grupās un iepriekš piesakoties, ir laipni aicināti uz Baltezera sūkņu stacijas muzeju. Tur patiešām ir ko redzēt.)

Šoreiz tieši par ūdens ņemšanu no mazā Baltezera. Katru dienu sertificēta laboratorija pārbauda ūdens kvalitāti. Notiek arī pastiprinātas analīzes ik pēc mēneša un reizi ceturksnī. Ir bijuši gadījumi, kad ūdens ņemšana no Mazā Baltezera pārtraukta, jo tā kvalitāte nav atbildusi normām. Tomēr šādi gadījumi bijuši reti, tas vairāk bijis saistīts ar dažām lokālām ūdens piesārņošanas problēmām.

Ja ūdens kvalitāte atbilst normām, to no ezera sūknē uz vairāk nekā puskilometru attāliem mākslīgiem baseiniem, kuri izrakti smilšu slānī. Caur šo slāni ūdens, vienlaikus dabiskā ceļā filtrējoties un attīroties, nonāk gruntsūdeņu slānī, no kurienes sūcas uz speciālām akām. No šīm akām ar vakuumsistēmas palīdzību savāktie gruntsūdeņi tiek aizvadīti uz sūkņu staciju, kur vēlāk tam pievieno hloru, pēc tam ūdeni novada uz kolektorbaseiniem. Un tikai no šiem baseiniem ūdeni sūknē uz Rīgu. Īpaši jāuzsver, ka no Baltezera nākušais ūdens ir attīrījies dabiskā veidā – laiks, kas nepieciešams, lai no ezera izsūknētais ūdens caur smilšu slāni un akām atgrieztos stacijā, ir no 40 līdz 90 dienām. Šajā laikā, dabiski filtrējoties, ūdens kvalitāte neatšķiras no dabisko gruntsūdeņu kvalitātes līmeņa.

Tātad pagaidām daba ar cilvēku līdzdalību spēj mūs nodrošināt ar tīru ūdeni. Bet vai šis process būs bezgalīgs? Červinska kungs sacīja, ka pagaidām varam būt puslīdz droši, bet jāapzinās, ka arī gruntsūdeņu un pazemes ūdeņu krājumi nebūt nav bezgalīgi un to iegūšana pamazām kļūst arvien sarežģītāka un dārgāka. Arī to tīrības līmenis ar laiku var pazemināties, jo visa dabā cirkulējošā ūdens sistēma ir nesaraujami saistīta un savu «melno lappusi» tajā neapšaubāmi ieraksta arī atklāto ūdenstilpju piesārņošana. Tieši tādēļ savulaik «Rīgas ūdens» rekonstrukcijas un modernizēšanas plāna ietvaros kā viena no projekta sastāvdaļām bija paredzēta kanalizācijas ūdeņu novadīšana no Baltezeru krastu apbūves uz Rīgas kanalizācijas sistēmu. Diemžēl tieši šai sadaļai finansējums neatradās, lai gan bija izstrādātas pat skices un projekta plāna aizmetņi... Sīkāk par finansējuma atteikuma iemesliem Červinska kungs nevēlējās runāt, jo tas pārkāpj viņa kompetences robežas, tomēr nenoliedza, ka zināmu neizpratni par tik vitāli svarīgā jautājuma noraidīšanu esot paudis ne reizi vien.

Kāpēc «nomira» iecerētais projekts?

Uz šo jautājumu šodien atbildēt tā īsti nevar neviens – tā kā no Eiropas bankām nākošo aizdevumu pietrūcis, tā kā neatliekamākas vajadzības bijušas utt. Kāds visos procesos savulaik iesaistīts speciālists, kas vēlējās palikt anonīms, pauda viedokli, ka Rīgas ūdenssaimniecības rekonstrukcijai savulaik ņemto Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas un Eiropas Investīciju bankas kredītu (kopā vairāk nekā 22 miljoni latu) sadales plānošana notikusi samērā šaurā lokā un uz papīra redzamais finanšu līdzekļu izlietojums pilnā apjomā ne gluži atbilstot īstenībai, neesot izslēgts, ka daži «darbi» notikuši vien virtuālā realitātē. Diemžēl to pierādīt esot faktiski neiespējami, jo, lai nu ko, bet dažādu finanšu līdzekļu izlietojumu «pareizas noformēšanas» ziņā Latvija jau nu noteikti ir vienā no vadošajām pozīcijām Eiropā. Protams, kur liela nauda, tur netrūkst arī skauģu un nelabvēļu, un, iespējams, Baltezera kanalizācijas sistēmas izveidei nepieciešamā projekta noraidīšanai ir patiesi objektīvs pamats. Lai nu kā tur būtu, fakts ir viens – projekts par Baltezera teritorijas kanalizācijas ūdeņu savākšanu un novadīšanu uz attīrīšanas iekārtām pagaidām ir palicis bez finansējuma un šodien neviens nespēj sniegt skaidru atbildi, kad pie šā jautājuma varētu atgriezties.

Tikmēr ezeru jaukumu cienītāji sāk mest skatus arī Mazā Baltezera virzienā. Tieši Rīgai nepieciešamā ūdens ņemšanas dēļ šā ezera krasts pagaidām bija pasargāts no intensīvas apbūves, jo «Rīgas ūdens» saimniecību samērā stingri sargā speciāli aizsargjoslu un citi likumi. Tomēr, kā prakse ne reizi vien ir pierādījusi, nav tāda likuma, ko nevar apiet ar līkumu. Katrā ziņā daudzie zemes pārdošanas piedāvājumi, kas izkarināti vien pārsimt metru no Mazā Baltezera krasta, liek aizdomāties... Un nav ne mazāko šaubu, ka jaunie īpašnieki ies jau zināmajās takās, rokot lokālās kanalizācijas bedres vai gāžot savus notekūdeņus tieši ezerā. •