Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemta 1 atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

«Ejiet pie augstu augošiem Kokiem
Un pie viena tāda,
Kas ir skaists, cēls un varens,
Runājiet vārdus:
Esi sveicināts,
Tu, labais dzīvības Koks,
Kas esi Radītāja roku darbs!»


Senās dienās, kad visa Radība bija jauna,
Zeme pildījās milzu kokiem,
Kuru zari pacēlās virs mākoņiem,
Un tur dzīvoja mūsu Senie Tēvi
Kopā ar eņģeļiem
Un dzīvoja pēc Svētā Likuma.

Šo zaru paēnā cilvēki dzīvoja mierā,
Un viņiem bija viedums, zināšanas
Un Bezgalīgās Gaismas atklāsme.
Caur viņu mežiem plūda Mūžīgā Upe,
Un tur auga arī Dzīvības koks,
Kas nebija viņiem apslēpts.

Viņi ēda no Zemes Mātes galda
Un gulēja Debesu Tēva rokās
Un viņu derība ar Svēto Likumu bija uz mūžīgiem laikiem.

Tajos laikos koki bija cilvēku brāļi
Un viņu laiks uz zemes bija ļoti ilgs,
Tik ilgs kā Mūžīgajai Upei,
Kas plūda bez mitas
No nezināmiem avotiem.

Tagad tuksnesis svilina zemi karstām smiltīm
Un milzu koki ir pelni un pīšļi
Un platā upe – dubļu peļķe.
Jo svētā derība ar Radītāju
Ir tikusi lauzta no cilvēkdēlu puses.
Un viņi tika padzīti no savām mājām kokos.
Tagad taka, kas ved pie Dzīvības Koka,
Ir paslēpta no cilvēku acīm
Un skumjas pilda tukšās debesis,
Kur cēlās lapotnes reiz šūpojās.

Tagad svelmainajā tuksnesī
Nāk Gaismas bērni,
Lai strādātu Brālības dārzā.
Sēkla, ko viņi sēj neauglīgā zemē,
Izaugs par varenu mežu,
Un koki vairosies
Un izpletīs savus zaļos spārnus,
Līdz kamēr visa zeme būs apklāta,
Visa zeme atkal būs dārzs.
Tajās dienās Gaismas Bērni dziedās jaunu dziesmu:
Mans brāli, Koks!
Neļauj man vairs bēgt no tevis,
Bet ļauj mums dalīties dzīvības elpā,
Ko Zemes māte mums dāvā.
Brīnišķīgāks kā visskaistākais audēja paklājs
Ir zaļais paklājs zem manām basajām kājām,
Cēlāka par bagāta tirgotāja zīda baldahīnu
Ir zaru lapotne pār mani,
Caur kuru spožās zvaigznes dod man savu gaismu.
Un vēji ciprešu lapās dzied kā eņģeļu kori.
Ar raupjo ozolu un karalisko ciedru
Zemes māte ir sūtījusi Mūžīgās Dzīvības vēsti
Debesu tēvam.

Mana lūgšana paceļas debesīs
Pa zariem, kas sniedzas augstumos,
Un aiznes manu balsi pie Debesu Tēva:

Par katru bērnu tev būs iestādīt koku
Tā, lai Zemes māte varētu auklēt dzīvību
Tāpat kā bērnus sievietes klēpī.
Tas, kas samaitā kādu koku,
Nocērt pats savus locekļus!

Tā dziedās Gaismas Bērni
Tad, kad zeme atkal būs kļuvusi par dārzu:
Svētais Koks, dievišķā Likuma dāvana!
Tava majestāte apvienos visus tos,
Kas bija noklīduši no savām īstajām mājām,
Kas ir Brālības Dārzs.

Visi cilvēki atkal reiz kļūs brāļi
Zem taviem plašajiem zariem.
Tāpat kā Debesu Tēvs ir mīlējis visus savus bērnus,
Tā mēs mīlēsim un sargāsim kokus,
Kas aug mūsu zemē,
Tā mēs viņus turēsim un sargāsim,
Lai tie augtu cēli un stipri
Un atkal pildītu zemi ar savu skaistumu.
Jo koki ir mūsu brāļi,
Un kā brāļi mēs mīlēsim un sargāsim viens otru.

 

The Essene Gospel of Peace; Book three
(Esēņu Miera evaņģēlija 3. grāmata. Šis Evaņģēlijs atrasts 1964. gadā «Nāves jūras tīstokļos», kad tika atrasti vairāki nezināmi Evaņģēliji, kuri nav iekļauti kanoniskajā Jaunajā Derībā.)