Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

 

 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Esmu brīvs, jo varu daudz darīt

Sallija Benfelde
«Nedēļa», speciāli «Vides Vēstīm»
Andas Krauzes foto


Ingmārs Līdaka pieder cilvēkiem, ko zina gandrīz katrs Latvijas iedzīvotājs, jo viņš ir Rīgas nacionālā zooloģiskā dārza Izglītības un informācijas nodaļas vadītājs un dažādos radio un televīzijas raidījumos stāsta par zoodārzu un tā iemītniekiem. Krietni mazāk cilvēku zina, ka viņš ir arī Latvijas Vides aizsardzības fonda Konsultatīvās padomes vadītājs. «Vides Vēstis» aicināja Ingmāru Līdaku uz sarunu – par dabu un dzīvniekiem, par mums pašiem un mūsu izpratni par vietu, kurā dzīvojam.


Lūgts pastāstīt, ar ko viņš īsti nodarbojas, Ingmārs uzreiz saka, ka darbs viņam ir tikai viens – zoodārzā, viss pārējais ir sirdsdarbs – arī Vides aizsardzības fonda Konsultatīvajā padomē. «Tas ir grūts darbs, reizēm padomes sēdi nākas vadīt četras, piecas stundas, bet ir laba sajūta, kad redzi – viss iet uz priekšu, cilvēki uzticas. Tāpat arī raidījums «Dabas grāmata» – tam nākamgad būs jau piecpadsmit gadu Latvijas televīzijas ēterā. Ir patīkami, kad redzu – esmu savējais. Un tad gribas palikt. Laikam jau tas man ir asinīs, jo mani vecāki visu mūžu nostrādāja vienā darbavietā,» saka Ingmārs. Piecpadsmit gadu laikā Ingmāram sakrājies daudz safilmēta materiāla par dzīvniekiem, un viņam vienmēr esot bijis tāds «mazais sapnītis» – raidījums par Latvijas dzīvniekiem. Tas pēkšņi īstenojies rīta raidījumā bērniem TV3, kad tapa gandrīz 40 sižetu par Latvijas dabu. «Es esmu absolūts Latvijas fans. Ja man jautātu, uz kurieni gribu braukt, es uzreiz varētu nosaukt kādas desmit vietas Latvijā, bet man būtu grūti izdomāt, vai es būtu gatavs kaut kur braukt ārpus Latvijas. Tiesa, esmu dažas reizes šur tur bijis ārpus mūsu zemītes, tomēr Latvija mani interesē vairāk. Paskaties, mūsu bērni labāk zina zebru un lauvu, bet neko nezina par mūsu dabu! Tāpēc reizēm rodas nicinoša attieksme – sak’, kas tad mums te ir!?» saka Ingmārs. Viņš stāsta, kā pēc Eiropas Zoodārzu asociācijas konferences ar grupu kolēģu, kas apbraukājuši pusi pasaules, aizbraukuši uz Blažģa ezera liegumu pie Kalvenes, kur savulaik īstenots projekts Eiropas kokvardes atjaunošanai dabā. «Tur ir īsta bebru paradīze, un pēc tās izstaigāšanas pie manis pienāca Holandes zoodārza direktors un ar sajūsmā mirdzošām acīm vaicāja, vai tiešām arī tā tagad ir Eiropas Savienība?» atceroties smejas Ingmārs.

 

Vai esi no laukiem?

Jā, esmu dzimis laucinieks un tāds joprojām esmu. Esmu no Bauskas rajona stūra, kur zemīte ir visnabadzīgākā, – no Vecumniekiem. Tēvs bija atslēdznieks un kalējs, mamma vadīja toreizējo sadzīves pakalpojumu punktu. Tā sacīt, esmu nevis no «kolchozniekiem», bet no strādniekiem un kalpotājiem (smejas). Rīga nav manas mājas, tas div-istabu dzīvoklītis, kurā visi četri dzīvojam, manuprāt, nemaz nevar būt mājas. Tāpat kā nav mājas, pēc manas izpratnes, tie ciemati, kur sacelta ēka pie ēkas. Zini, ja es nevaru aiziet aiz jāņogu krūma pačurāt, lai pēc tam par to nerunātu puse pilsētas, tad tās nav mājas. Tāpat kā mājas nav tās, kur, ejot uz kūti mēslus mēzt, jādomā, kā labāk apģērbties. Maniem vecākiem jau ir ap astoņdesmit, bet viņiem ir sava saimniecība, lopiņi. Māja nav dzīva, ja tajā nav lopiņu. Tādēļ jau laukos ir tik daudz pusdzīvu māju.

Tu savulaik esot spēlējis teātri. Kā tiki līdz putniem un zvēriem?

Vecumniekos esmu no sirds izspēlējies «Skroderdienās Silmačos» – no Kārlēna līdz Ābramam. Mana mamma bija Bebene, kaut ne reizi mūžā nav pīpējusi, bet viņai labi padevās tā spēlēšana. Par putniem un zvēriem... Es uzaugu viensētā, biju vienīgais bērns, bērnu dārzā neesmu gājis. Laukos jau dzīve apkārt mudž, ja tikai ieskatās. Varu pastāstīt, kā sāku interesēties par putniem. Pa mežu dauzoties, atradu putnu olas, ko nepazinu. Paņēmu vie-nu olu, aiznesu mājās tēvam, kurš manās acīs bija liels zinātājs, bet arī viņš nevarēja pateikt, kura putna ola tā ir. Beidzās ar to, ka bioloģijas skolotāja teica, lai es aizbraucu uz Bioloģijas fakultātes Zooloģijas muzeju. Izrādījās, ka tā bija mērkaziņas ola. Pirms tam rūpīgi biju izlasījis Griguļtēva «Putnu grāmatu» no pirmās līdz pēdējai lapai. Tā sākās mani pirmie braucieni pie ornitologiem.

Esi laucinieks, bet tev ir savs atšķirīgs skatījums uz rapšu audzēšanu...

Rapsis uz šīs pasaules varētu būt mans lielākais ienaidnieks. Es ļoti cienu savas Zaļās partijas līdzpriekšsēdētāju Induli Emsi, viņš nekad nav mani pievīlis, bet, kad es atceros viņa teikto pēdējā kongresā par latviešu zemniekiem kā par naftas šeihiem... Tad gribu jautāt, kā izskatās Kuveitā un vai naftas šeihi paši tur vairs maz dzīvo? Zeme ir sagandēta, un es baidos, ka Latvijā mēs izdarīsim to pašu. Es jau saprotu, ka salīdzinājums ar naftas šeihiem bija domāts pārnestā nozīmē. Zemnieki, audzējot rapsi, varētu nodrošināt Latvijai vajadzīgo biodegvielas daudzumu. Tomēr monokultūras ieviešana var padarīt Latviju par sava veida tuksnesi – tajā nozīmē, ka pazudīs visa bioloģiskā daudzveidība. Pēdējā laikā tik daudz runā par to, ka ir vajadzīgas teritorijas, kurām noteikti izmantošanas ierobežojumi. Ja paskatāmies piecu, septiņu gadu ilgā nākotnē, man šķiet, ka mums būs divu veidu teritorijas: tās, kuru izmantošana ir ierobežota, un tās, kurās pletīsies monokultūru tuksneši. Paskaties uz nedabiski zaļajiem ziemāju laukiem, no kuriem ar ķīmijas palīdzību tiek izspiests viss, ko vien var! Aizpagājušajā gadā es braukāju pa Kurzemi un redzēju, kā laukus saga-tavo rapšu sējai – lielos daudzumos tika izmantots raundaps. Vasaras vidū lauks jau ir pavisam rūsgans, tajā viss ir nobeigts, lai vēlāk tur varētu sēt rapsi. Tādā tuksnesī kukaiņiem nav barības, un arī tie pazūd. Manam draugam netālu no rapšu lauka vienā vasarā gāja bojā sešpadsmit bišu saimes. Man rapšu un citu monokultūru audzēšana ir pieņemama tikai tad, ja tiek atbalstītas arī teritorijas ar ierobežotu izmantošanu. Latvija ir jāpasargā no intensīvas lauksaimniecības un plašas monokultūru audzēšanas. Tad es kā cilvēks, kas piekrīt kompromisiem, neiebildīšu pret lauksaimniecību. Nevajag jau zemniekiem un zaļajiem savā starpā karot, jo labi saprotu, ka visiem ir jādzīvo. Katram gribas kļūt par «naftas šeihu», bet tad vajag būt gatavam kaut ko dot pretī. Starp citu, pabraukā pa Latviju, paskaties, pajautā, kas ir milzīgo lauksaimniecības platību īpašnieki. Ļoti bieži tie ir ārzemnieki, kam ir pilnīgi vienalga, kāda ir mūsu ainava. Mūsu saimnieks tomēr lielākoties dzīvo savā pagastā, viņu interesē vide, skola, visas pārējās lietas.

Ko tu piedāvā likt vietā? Zemniekam ir jānopelna un mums – dažādu iemeslu dēļ – ir jātiek vaļā no fosilā kurināmā biedējošās ietekmes ikdienas dzīvē.

Ir jāsakārto kompensāciju sistēma, lai īpašnieki varētu saņemt naudiņu par videi draudzīgu saimniekošanu, kas peļņu nenes. Saimniecībai, kur ir sakārtota vide, kur ir bioloģiskā daudzveidība, jābūt rentablai arī ar desmit, piecpadsmit govīm, ar valsts pabalsta palīdzību. Nelielām saimniecībām jābūt rentablām. Otrs risinājums ir lauku tūrisms un cilvēku smadzenes. Ar rapsi jau Latviju neglābsim – to var audzēt Zemgalē un Kurzemē, kur tas jau kļūst bīstams; Latgale tam nav piemērota, un tas nozīmē, ka varam pazaudēt cilvēkus Latgales laukos.

Tavi uzskati atšķiras no daudzu tavas partijas biedru uzskatiem. Kā izdodas izlīdzināt tavus uzskatus ar darbošanos politikā?

Man nepatīk kašķēties un strīdēties, bet savu viedokli es nekad neesmu slēpis. Es vairāk esmu emociju cilvēks, neesmu pēc būtības tautsaimnieks vai lauksaimnieks. Zaļajā partijā nekad neesmu jutis noraidošu attieksmi pret sevi.. Četrus gadus biju arī Rīgas Domes deputāts no Zaļās partijas, bet nekad nebija obligātā balsojuma. Manu viedokli respektēja. Neapšaubāmi politikā, it sevišķi saimnieciskajā politikā, reizēm ir vērts piekāpties, lai sasniegtu lielāku uzvaru. Tas, manuprāt, ir loģiski – ja tu redzi, ka zaudēsi tik un tā, vajag atkāpties ar pēc iespējas lielāku ieguvumu. Man patīk skaidrojums, ka demokrātija ir vairākuma diktatūra. Ja redzi, ka demokrātiskā veidā nekādu labumu nevari iegūt, – piekāpies! Kādā citā reizē vari atgādināt, ka tu biji piekāpies, tādēļ tagad – vai nu būs skandāls, vai arī tomēr atrodam kompromisu. Tā mēs, divi zaļie, strādājām Rīgas Domē. Bija situācijas, kad mums vaicāja, ko tad mēs, tikai divi cilvēki, varam padarīt? Atceros Andra Amerika, toreizējā Attīstības komitejas vadītāja, sacīto koalīcijas padomē, ka varētu jau par šo jautājumu spriest, bet to jau zaļie «noairēs». Tas ir panākums, ka šaubīgus projektus vispār neizvirza apspriešanai. Nekur pasaulē zaļajiem nav kontrolpaketes jeb vairākuma, bet svarīgi ir, lai zaļajiem būtu pieejama procesa uzraudzība. Tā dažs labs jautājums nemaz nenonāk līdz apspriešanai, kaut vai tāpēc, lai neceltu zaļo rei-tingus, jo ir skaidrs, ka viņi neklusēs. Par Rīgas Domi jāsaka, ka pēdējā laikā neko labu nebiju dzirdējis, vienīgi pēc tam, kad Dainis Īvāns kļuva par Vides komitejas priekšsēdētāju, nāk arī labas ziņas. Ir parādījusies rūpe par koku (es domāju – koku simboliskā nozīmē), un tas nozīmē, ka ir atvērts ceļš arī dziļākām diskusijām. Ja nav pat rūpes par koku, tad par visu pārējo vispār var nerunāt.

Sacīji, ka tev nepatīk balsošanas mehānisms. Kā tiec galā ar dažādajiem zaļo viedokļiem, kurus tev nākas saskaņot?

Vides aizsardzības fonds tomēr ir saimnieciska institūcija, jo Vides ministrijas maksājumu programma gadā ir liela – aptuveni astoņi miljoni latu. Skolā es biju komjaunatnes sekretārs (ilgi turējos pretim, bet, kad beidzot Bauskā iestājos komjaunatnē, pēc pāris nedēļām kļuvu par klases komjaunatnes sekretāru). Tā bija laba sēžu vadīšanas prakse. Dzīvē man daudz ir nācies vadīt dažādas sēdes, pasākumus, apspriešanas. Vides fondā es esmu tas, ko mēs mēdzam dēvēt par spīkeru. Reti gadās, ka visos jautājumos visiem ir vienādi uzskati, tomēr līdz balsošanai nonākam vienu reizi no septiņiem, varbūt pat no desmit gadījumiem. Ja vien nav acīm redzama interešu konflikta, cilvēki pieņem, ka varbūt viņiem nav zināma visa informācija, kas ļauj pieņemt neapstrīdamu lēmumu. Turklāt ar gadiem mēs cits citu esam iepazinuši un zinām, kāds nu kuram ir tas jājamzirdziņš. Tādēļ ir reizes, kad es varētu stingri un noteikti pateikt: «Viss! Par šo jautājumu tu vairāk neizteiksies. Pietiek!» Bet arī to var pateikt tā, ka cilvēks neapvainojas, – piemēram, es piedāvāju piecu minūšu pīppauzi, kuras laikā tad viņš var izrunāties no sirds, bet pēc tam vairs vārdu neprasīs. Varbūt man ir mazās viltībiņas, kas palīdz strādāt, un mēs jau arī nepretendējam uz absolūti nemaldīgo un vienīgo pareizo lēmumu. Ja atšķiras Vides fonda padomes un Konsultatīvās padomes viedoklis, kurš ir noraidošs, tad Fonds apstiprinošu lēmumu nepieņem – to vai nu noraida, vai atliek līdz papildu informācijas iegūšanai.

Vai esi labs psihologs un diplomāts?

Nezinu, vai esmu labs psihologs, drīzāk teikšu, ka man ir liela pieredze. Piemēram, Vides aizsardzības fonda Konsultatīvajā padomē darbojos jau deviņus gadus. Un zini – pirmo reizi uz skatuves es kāpu, kad man bija seši gadi!

Vai skaitīji dzejolīti?

Es teicu runu Vecumnieku veco ļaužu deju kolektīvam jubilejā. Tā bija pirmā uzstāšanās uz skatuves, un tā es tur visu laiku arī esmu bijis. Katrs sēdes vadītājs savā ziņā ir aktieris. Tāpat arī zoodārzā – bieži ir gadījumi, kad nepietiek ar vienas konkrētas profesijas zināšanām. Nu jau vairs pat precīzi neatceros, cik ilgi tur strādāju. Šķiet, ka sešpadsmit vai septiņpadsmit gadus. Paradoksāli, ka pirmo reizi zoodārzā es biju piecu gadu vecumā, bet nākamā reize bija tā, kad stājos darbā. Turklāt ierados ar pavisam mazu bērnu, kurš apslapinājās, un man uz nākamās priekšnieces darba galda nācās viņu pārģērbt.

Zooloģiskie dārzi cilvēkus reizēm atbaida, jo viņiem negribas redzēt dzīvniekus nebrīvē.

Cilvēka skats uz dzīvi bieži ir citāds nekā dzīvniekam.Piemēram, vecajā kazu kalnā kazas vairojās uz nebēdu, lai gan skats, no cilvēku viedokļa raugoties, tur nebija jauks. Nesen Mežaparkā kāda advokāta pastkastītē uz dzīvi apmetās zīlīte. Lai gan advokāts bija lūgtin lūdzies, lai viņa pastkastītē nemet reklāmas prospektus, tas tomēr tika darīts, un zīlīte bija pagalam. Stāsta morāle ir, ka zīlītei bija visas iespējas izvēlēties sev piemērotu dzīves vietu, bet viņa nezin kādēļ gribēja dzīvot pastkastītē. Tāpat ir arī ar dzīvniekiem – jautājumu, vai dzīves vide ir viņiem piemērota, vajadzētu atstāt zoodārza darbinieku ziņā. Runājot par zoodārziem, patiesībā vienmēr būtu jāuzdod jautājums, vai tie kalpo savam patiesajam mērķim. Vai zooloģisko dārzu pilnībā izmanto mērķim, kura dēļ būtu vērts ziedot dažu dzīvnieku labsajūtu? Man ir kāds visai sens stāsts, kurš, manuprāt, apliecina, ka varbūt ir vērts kādus dzīvniekus turēt nebrīvē. Pirms gadiem septiņiem astoņiem atvērām jaunu voljēru vilkiem. Pie voljēra pieskrēja maza meitenīte un sauca: «Mamma, mamma, redz, kur vilks! Un nemaz nav briesmīgs!» Turklāt pēdējā laikā zoodārzos cenšas neturēt dzīvniekus sprostos, bet pēc iespējas dabiskākā vidē dabā. Un vēl – ja cilvēks atnāk uz zooloģisko dārzu un viņam kļūst žēl būrī iesprostotā putna vai zvēra, tad tas nozīmē, ka viņa sirds kaut mazliet atveras un tu ar viņu jau vari sākt runāt, piemēram, par to, ka ērglim, uz kuru viņš raugās ar līdzcietību, dabā ir vajadzīgs kāds koks, kur apmesties. Tāpēc nav jāizcērt visi veca meža koki. Tu parunājies ar cilvēku, un varbūt viņš ir gatavs kaut ko pats darīt. Ja cilvēks nav gatavs neko darīt, viņam nav arī tiesību pārmest, ka ērglis ir ieslodzīts būrī, – varbūt putns tur tiek turēts tādēļ, lai saglabātu genofondu.

Kāds tad ir zooloģiskā dārza uzdevums?

Ir vairāki uzdevumi, un tos ir definējusi Eiropas Zoodārzu asociācija, kurā Latvija iestājās jau 1992. gadā – atšķirībā no Eiropas Savienības, kuras biedri mēs esam tikai divus gadus. Gribu teikt, ka šajā asociācijā var iestāties tikai tie zoodārzi, kas atbilst pieņemtajai praksei un uzdevumiem. Viens no uzdevumiem ir sugu saglabāšana un vairošana. Mūsu zoodārzā ir aptuveni 70 sugu, kas pasaulē ir apdraudētas. Otrs uzdevums ir cilvēku izglītība. Trešā lieta uztur pirmās divas lietas – tā ir izklaide cilvēkiem. Ja nevajadzētu izklaidēt cilvēkus, tad zoodārzā, piemēram, nebūtu vajadzīgas lauvas. Bieži vien saudzējamie dzīvnieki nav tie, kurus cilvēki noteikti nāks skatīties. Piemēram, kiangi Kalvenes zoodārzā; cilvēki uztver viņus vienkārši – zirgi kā jau zirgi. Starp citu, ir kāda lieta, ko nerimstu atkārtot: zooloģiskajā dārzā nedrīkst barot dzīvniekus! Vai tad operā reizēm negribas uzvilkt meldiņu līdzi neapolitāniešu dziedātāja dziesmai!? Gribas! Ornitologs Jānis Vīksne par mani un Jāni Baltvilku reiz teica, ka mēs esot divi cilvēki ar fenomenālām vokālām dotībām – mēs varot veselu dziesmu nodziedāt, ne reizi netrāpot uz meldiņa. Tad nu iedomājies, kas notiktu, ja uz operu aizietu kādi septiņi ar tādām vokālām dotībām apveltīti cilvēki, lai dziedātu (smejas)! Bet zoodārzā nez kādēļ drīkst darīt to, ko gribas! Tas ir kultūras jautājums.

Cilvēks pielīdzina sev katru dzīvnieciņu, kurš viņam patīk, un grib no visas sirds to iepriecināt tāpat, kā iepriecinātu cilvēku. Un sirsnīgi brīnās, kāpēc viņa mīlulis bieži vien ar to nav mierā. Kā jau tu teici – cilvēku un dzīvnieku uzskati daudzos jautājumos nesaskan.

Es nesaku, ka apmeklētāji ir nedisciplinēti noziedznieki, kurus varētu nelaist zoodārzā, ja nevajadzētu naudu. Es saku, ka zooloģiskais dārzs būs tik atvērts apmeklētājiem, cik apmeklētāji būs gatavi ievērot tā noteikumus. Domāju, ka šovasar lauku sētā būs atvērtā zona, kur cilvēki varēs ieiet un parunāties ar kazu «rags pret ragu». Ceru arī, ka būs dzīvnieku barības automāts, lai tad apmeklētāji var nopirkt un pabarot mīluli ar to, ko drīkst dot. Starp citu, dzīvnieki lieliski saprot cilvēkus. Piemēram, man lāči nekad netēlo Brežņevu uz mauzoleja un nemāj ar ķepu, lai izlūgtos kaut ko ēdamu. Atliek lācim dzirdēt, ka tuvojas bērni, un viņš ieņem izmisuša lūdzēja pozu, viņa izskats skaidri saka: «Glāb, jau mēnesi neko neesmu baudījis!» Dzīvniekiem dabā ir jābūt ļoti gudriem, lai izdzīvotu. Tāpēc nav gudrāku vai dumjāku dzīvnieku – katrs ir pie-tiekami gudrs, lai spētu izdzīvot. Par pūci mēs domājam, ka viņa ir visgudrākā tāpēc, ka viņa ar savu acu novietojumu līdzinās cilvēkam. Zoodārzā dzīvniekiem ir garlaicīgi, tādēļ viņi izklaidējas, kā nu prot. Savukārt par cilvēkiem gribu teikt: kamēr cilvēku apziņā arī 30 centimetru augsts žogs nav žogs, tikmēr ar daudzām lietām vēl jāpagaida. Ir valstis, kurās tāds žogs arī ir žogs, pie mums vēl pagaidām tā nav. Tiesa, pamazām cilvēki sāk šo to saprast: pirms septiņpadsmit gadiem puķu dobes zoodārzā nebija tādas kā tagad – tās izskatījās tā, it kā tām pāri būtu brāzies antilopju gnu ganāmpulks.

Vai tavi bērni arī saprot dzīvniekus?

Nu, man gan jāsaka, ka es nesaprotu ne dzīvniekus, ne savus bērnus (smejas). Laikam vecums jau cits. Mana meita Daija jau ceturto vasaru strādā zoodārzā. Pagājušajā vasarā viņa vadīja roņu šovu un arī stāstīja par viņiem. Šopavasar viņa beidza desmito klasi, nākamā gada pirmajā janvārī viņai būs astoņpadsmit gadu. Vai dzīvnieki būs galvenais viņas dzīvē, nezinu, jo viņa darbojas arī teātra studijā. Mans dēls Rūdolfs, cienījamais sestklasnieks, iespējams, aizies datorspeciālista vai ekonomista ceļu, bet laikos, kad kandidēju vēlēšanās un nedrīkstēju rādīties televīzijas ekrānos, viņš manā vietā vadīja raidījumu «Dabas grāmata» – toreiz viņš bija kādā ceturtajā klasē.

Vai atpūtu sev meklē prom no pilsētas?

Kad man ir brīvs laiks, sapņoju, kā varētu tikt ārā no pilsētas. Ja nesanāk, kārtoju savu videotēku. Ja tieku ārā kaut uz vienu vakaru, lai pasēdētu slēpnī, pavērotu, kļūst labāk. Esmu divas reizes bijis Indonēzijā, un tā ir vienīgā vieta no ārzemēm, kur es gribētu atgriezties. Abas reizes nodzīvoju tur ilgāk nekā mēnesi, un tikai tad var kādu vietu tā īsti ieraudzīt. Tāda caurskriešana, braukt apskatīties, nevis apskatīt, mani neinteresē. Indonēzijā man arī radās pārliecība, ka katram jādzīvo savā valstī un savā vietā. Pati vieta to nosaka; mēs dzīvojam no krājumiem, lai sagaidītu pavasari, bet Indonēzijā tas nav iespējams, jo visu aiznesīs vai nu faraonskudras, vai arī krājumi sapūs. Lielajā karstumā nav iespējams steigties, un to neviens arī nedara. Māju nav jēgas būvēt lielu un fundamentālu, jo zemestrīce tāpat to var sagraut. Indonēzijā ir pavisam cits dzīves stils un ritms. Iedomājies, kas notiktu, ja šo dzīves stilu mēģinātu pārnest uz Latviju! Tāpēc domāju, ka pasaulē katram ir sava vieta. •