Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Daudzie spīdīgie katli šajā restorāniņā solīja pavisam labu maltīti

Tik ļoti gribējās ēst, ka riskēju ko iebaudīt arī šajā ēstuvē, un bez kādām nepatīkamām sekām

Mantu un cilvēku pārvešanas efektivitāte Indijā tiešām ir apbrīnojama

Lieliskā masalas tēja jādzer no puķupoda

Lai arī izskatās bezcerīgi, arī šeit bērni kaut ko noderīgu atrod

Šādu sliteņu Indijā ir ļoti daudz, it īpaši ceļa malās... Kas laimīgāki – šie indieši vai jaunlatvieši?

 

 

 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Zaļās un ne tik zaļās Indijas dzīves ainiņas

Dace Dravniece
autores foto


Pošos uz Indiju un saņemu vēl pēdējos norādījumus: sveicināt svētās govis un neiekāpt to atstātajās vēstulītēs, iepazīties ar Kamasutru, pavirpuļot indiešu dejās, iegādāties sari, pavizināties uz ziloņa muguras un neļauties pasaulslavenajiem Āzijas šmaukļiem. Izlasītā literatūra sola interesanti pavadītu laiku, un šķietami viens no svarīgākajiem noteikumiem ir nemērīt Āziju ar Eiropas mērauklu, ļauties cilvēkiem un notikumiem un, cik nu tas iespējams, neļauties apšmaukties.


Dzīve gluži kā tirgū

Jau pirms brauciena esmu iepazinusies ar statistikas datiem, kas liecina, ka Indijā iedzīvotāju blīvums vidēji ir 10 reižu lielāks nekā Latvijā. Tā arī ir – cilvēku daudzums ir faktors, kas visu ceļojuma laiku liek justies nu gluži kā dzīvojot tirgū. Tam, protams, ir savas priekšrocības, jo izsalkuma gadījumā kaut ko ēdamu var nopirkt ik uz soļa – vilcienu ik pa brīdim caurstaigā kārumu un dzērienu tirgotāji, autobusu un vilcienu stacijās ir lērums lielāku un mazāku būdiņu, kur var dabūt gan lielisko masalas tēju, gan šādas tādas uzkodas, gan arī pavisam labus indiešu siltos ēdienus. Slinkākos un tādus, kam bail atstāt savas somas nepieskatītas, pie vilcienu un autobusu logiem apciemo apelsīnu, banānu, kokosriekstu, gurķu, čipšu un dzērienu piedāvātāji.

Vienīgais, ko šādā veidā nevar dabūt, ir alkohols – alu, vīnu, sidru un kādus stiprākus dzērienus var iegādāties tikai specializētos veikalos, un tos visā ceļojuma laikā manīju tikai dažus. Arī indiešu kāzās, kurās palīksmojos divas dienas, alkoholu neviens nelietoja, kas gan netraucēja cilvēkiem no sirds dejot un priecāties.

Pirmajās dienās mazliet vilcinos ar ēdienu baudīšanu, jo uz vispārējā netīrības fona esmu pārņemta ar neticību par ēdiena gatavošanas higiēniskuma iespējamību. Vēlāk tas pāriet, un baudu visu, ko indiešu virtuve spēj sniegt, gan neaizmirstot augļus rūpīgi mazgāt un pārbaudīt, vai dzēriena pudeles korķīti kāds jau nav atskrūvējis pirms manis un tajā iepildījis ūdeni no krāna.

Indija ir lieliska vieta veģetāriešiem – ēdienu izvēle ir plaša pat visvienkāršākajā ēstuvē. Pamatēdiens parasti ir rīsi ar visplašāko variāciju diezgan pikantām mērcēm vai sautētiem un ceptiem dārzeņiem. Šķiet jau gan, ka ikviens ceļotājs no Eiropas pirmajā laikā labprātīgi kļūst par veģetārieti, šokēts no apkārt valdošās netīrības un cerībā efektīvāk izvairīties no vēderkaitēm.

Jaunā gada svinības bez slaktēšanas

Lai arī Indija ir hinduistu valsts un budistu kopiena nav liela, budisma mierpilno gaisotni izbaudu Daramsalā Ziemeļindijā, kur atrodas Ķīnas okupētās Tibetas oficiālā valdība izsūtījumā, Dalailamas XIV mītne, kā arī apmetušies vairāki tūkstoši budistu bēgļu. Februāra beigās pēc Mēness kalendāra tibetieši svin jauno – 2133. gadu, un pilsētiņa no vienas vietas ir izlīmēta ar plakātiem, kas aicina svinēt svētkus atšķirīgi no iepriekšējiem – sākot jauno gadu bez vardarbības, praktizējot mīlestību un līdzjūtību dzīvē, nevis tikai lūgšanās, uzsverot, ka dzīvnieki ir mūsu senči un ir nelietīgi tos noslaktēt apēšanai.

Taures, melni dūmi un koši gleznojumi

Pāris dienu pavadu galvaspilsētā Deli, kur transportlīdzekļu skaits tiek lēsts uz kādiem četriem miljoniem, cik nu Indijas statistikai var ticēt. Motori ir veci un degviela – neko laba, tādēļ Deli smogs ir pavisam reāli sataustāms – vakarā uz sejas un drēbēm ir uzkrājusies melna kārtiņa no putekļiem un izplūdes gāzu paliekām. Pārvietošanās līdzekļu izmantošanas efektivitātes ziņā gan indieši noteikti daudzkārt pārsniedz, piemēram, amerikāņus vai eiropiešus, jo cilvēki pārvietojas tik lielā skaitā, cik nu transportlīdzeklis spēj vest. Reiz saskaitu no trīsriteņu tuk-tuk izkāpjot astoņu indiešu ģimeni, kur pirms tam tik tikko pietika vietas man un manam austrāliešu draugam.

Pārvietošanās līdzekļu sektors sajūsmina ar savu daudzveidību: velorikšas, trīsriteņu tuk-tuk takši, motocikli, motorolleri, velosipēdi, autobusi, mikroautobusi, zirgu un vēršu pajūgi, kravas mašīnas un pa retam arī cēli soļojošs zilonis ar savu pavēlnieku – lielpilsētās visi pārvietojas vienā kopīgā draudzīgā plūsmā, un attālums starp transportlīdzekļiem nepārspīlējot ir 5-10 cm. Ja Latvijā attiecīgā platumā būtu trīs joslu satiksme, Indijā pārvietošanās notiek vismaz septiņās joslās, turklāt mazākajiem transportlīdzekļiem nepārtraukti meklējot iespējas izvirzīties priekšpusē. Man nākas vien apbrīnot šoferu fantastiskās manevrēšanas spējas.

Kā jūs domājat, kas ir svarīgākā mašīnas sastāvdaļa? Taure! Ja taure nestrādā, apdzīšana ir praktiski neiespējama, kas, vērojot indiešu šoferu kāri uz apdzīšanu jebkuros apstākļos – pret kalnu, no kalna vai pāri uz ielām ubagojošajiem kropļiem –, pavisam noteikti iedzītu viņus pilnīgā izmisumā. Tomēr jāatzīst, ka šī sistēma strādā ļoti labi, jo mēneša laikā redzēju tikai vienu no kraujas nobraukušu autobusu, savukārt Rīgā saskrējušos spēkratus nākas redzēt katru dienu.

Tomēr šim stāstam par transporta radīto bēdīgo vides piesārņojumu ir arī estētiski skaistā puse – spēkratu noformējums. To nu var baudīt ik uz soļa – lai arī kādas grabažas pārvietojas pa ceļiem, ikvienai pie stūres ir dievu bildes, samteņu virtenes un visvisādi kareklīši. Savukārt no ārpuses viskrāšņākās ir kravas automašīnas, jo apgleznojamais laukums šajā gadījumā ir ievērojams. Gleznojumi ir visdažādākie: lotosa ziedi, dievi un dievietes, jogas praktizētāji, britu un kanādiešu karogi, tempļi, dabas ainavas, cilvēki lūgšanu pozās, saule un zvaigznes – viss kā dzīvē un sapņos.

Kas vienam atkritumi, otram gardas vakariņas

Atkritumus varētu nosaukt par vienu no mūsu cilvēces lāstiem, un arī Indija nav izņēmums šajā ziņā, it īpaši ņemot vērā tādu moderno atkritumu invāziju kā polietilēna maisiņi, plastmasas pudeles un gumijas riepas. Vērojot indiešus, jāsaka, ka viņi nu galīgi nepieder pie pedantiem, savu tuvāko apkārtni uzkopt alkstošiem cilvēkiem. Tas, manuprāt, arī varētu būt viens no iemesliem, kāpēc ir svētās, nevienam nepiederošās govis, kuru misija ir apēst visu lieko. Laikos, kad izmantoja tikai dabiskus materiālus, tas noteikti darbojās ļoti labi. Tomēr pašlaik nereti nākas redzēt pavisam bēdīgas ainas – govis, kas laiski gremo polietilēna maisiņa saturu ar visu iesaiņojumu, jo iekšā ir kas garšīgs un ēst gribas, bet izsaiņot to visu no maisiņa un iepakojuma govij neviens nav iemācījis un nepalīdz.

Filozofiskais pamatojums svētajām govīm gan ir atšķirīgs – tās dod pienu tāpat kā cilvēku mātes, no to piena iegūst sviestu gee, kuru izmanto tempļos sviesta lampiņu dedzināšanai un dievu pielūgšanai. Bet, lai arī kā tas būtu, svētās govis ir viens no baudāmākajiem Indijas fenomeniem, kas dienas laikā nereti sacenšas skriešanas sacensībās ar motocikliem un velorikšām, savukārt pēc tumsas iestāšanās dodas mieloties, pāršķirojot un nogaršojot visu, ko cilvēki uz ielām dienas laikā atstājuši.

Mani neatstāj doma, ka tieši paši indieši ir lielākie vides piesārņotāji. Te nu sastopas cilvēku gadsimtiem piekoptie ieradumi un mūsdienu situācija. Indijā, kā jau agrārā zemē, izsenis sadzīvē tikuši izmantoti visdažādākie dabas materiāli, piemēram, lapu bļodiņas, kuras pēc izmantošanas izmet ārā pa logu vai durvīm, kur tās apēd lieliski sanitāri – svētās govis.

Mūsdienās tā tas notiek arī ar visu pārējo: stikla un plastmasas pudelēm, čipšu paciņām, izlietotajiem tējas maisiņiem un visu citu nevajadzīgo, ko vienkārši lidina ārā pa autobusu un vilcienu logiem. Taču tā kā nabadzīgo indiešu slānis ir ievērojams, ir pamatotas cerības, ka ikviena vēl kaut cik izmantojama lieta nepaliks novārtā.

Vai arī tēja, ko dažkārt lej neapdedzināta māla trauciņos, nu gluži kā mazos puķupodos, kurus pēc tējas izdzeršanas vienkārši sasit turpat uz ielas un pirmais lietus tos aizskalo. Tā nu atkritumu šajos gadījumos faktiski nav.

Arī tūrisms sniedz savu artavu vides piesārņojumā. Piemēram, lai izvairītos no visādu veidu nelabumiem un vēdera problēmām, viens no pamatlikumiem ir dzert tikai ūdeni no rūpnīcā aizvalcētām pudelēm. Kāpjot kalnos,

dzert gribas, savukārt nest tukšo taru negribas, tāpēc kalnu takas ir piemētātas ar plastmasas pudelēm un visdažādāko iesaiņojamo materiālu. Lai situāciju labotu, indieši uzsākuši kampaņu, mudinādami vietējos iedzīvotājus pārdot vārītu ūdeni, ko ceļotāji varētu uzpildīt savās pudelēs.

Vēroju indiešus un cenšos izprast viņu dzīvesspara, neviltoto smaidu un relaksēti pozitīvās attieksmes pret dzīvi noslēpumu. Varbūt klimats? – visu gadu taču ir silts un, pat dzīvojot uz ielas, nav jābaidās nosalt? Varbūt alkohola trūkums? – uz ielām nenākas sastapt iereibušus un agresīvus gājējus un braucējus. Varbūt smagie dzīves apstākļi, kad jādomā par izdzīvošanas lietām, nevis ko cēlu un nezināmu? Bet varbūt vienkārši sapratne, ka ar smaidu un labestību var panākt daudz vairāk nekā pukstot un īgņojoties? •