Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Mārtiņš Eglītis pie B. Delles gleznas «Kāpēc?»
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Mūrnieks mūrē, gleznotājs glezno

Lelde Stumbre


Lai cik dīvaini tas izklausītos, zaļajiem ir arī citas intereses un sapņi, ne tikai zaļās aktivitātes. Piemēram, mūsu žurnāla lasītājiem labi zināmais Mārtiņš Eglītis... Atcerieties – viņš rakstīja par gan Rīgas parkiem un ūdeni, gan daudz ko citu, bet pēdējā pusgadā no «Vides Vēstu» lappusēm bija pazudis? Pazudis, un viss! Un tad piepeši novembrī redakcija saņēma ielūgumu uz mākslas galerijas «Mūrnieks» atklāšanas izstādi. Izrādās, Mārtiņš kļuvis par galerijas līdzīpašnieku.


Mārtiņš: «Man kādreiz bija sapnis – atvērt mazu krodziņu, kur satikties ar draugiem, sēdēt pie vīna glāzes, pļāpāt... Laikam ar galeriju tagad ir kaut kas līdzīgs – arī te var satikt draugus, parunāties, pie viena apskatīt bildes un kaut ko iegādāties savai kolekcijai.»

Galerijā bijušas jau piecas izstādes. Tas ir ļoti daudz pusgada laikā...

Mārtiņš: «Galerijai, kas neatrodas pilsētas centrā, bet drusku tā kā nomalē, jādzīvo – jārīkojas ātri, un mēs organizējām izstādes citu pēc citas. Lai ir skaidrs, kāda veida galerija mēs esam.»

Tā atrodas Mūrnieku ielā, starp Matīsa un Lienes ielu, – rajonā, kas ar galerijām nevar lepoties. Aptuveni pirms gada to restaurēja, ierīkoja jaunas ietves, laternu apgaismojumu; pamazām saved kārtībā arī vecās koka un mūra mājas. Kad par Mūrnieku ielu stāstīja televīzijā, Latgales priekšpilsētas pašvaldības pārstāvji lepni teica, ka pilsētas vēsture arhitektūrā nu būs redzama ne tikai Vecrīgā vai Alberta ielā, bet arī Mūrnieku ielā, kur būs 20. gadsimta sākuma Rīga. Galerija ir kā garda rozīnīte šajā kliņģerī. No 15. maija līdz 15. septembrim galerija «Mūrnieks» atvērs filiāli Jūrmalā – pie Dzintaru koncertzāles –, un tas jau nozīmē, ka galerija ne tikai dzīvo, bet tai pārliecinoši izdevies pieteikt sevi Rīgas mākslas galeriju dzīvē. To pierāda arī fakts, ka konkursā «Zelta ābele» par gada labāko grāmatu Mārtiņš galerijas vārdā pasniedza balvu – Birutas Delles gleznu «Nepieradinātie ziedi».

Bet galvenais, kas veido galeriju, ir tās stils. Pat nosaukums ir – stils. Mūrnieks. Brīvmūrnieks. Kāds, kas ir ārpus parastās dzīves, citā līmenī, ar augstākām idejām un prasībām. Kāds, kas mūrē, rada, veido vienotu veselumu. Arī mākslas galerijas mērķis ir – radīt citu pasauli.

Mārtiņš: «Katra mākslas galerija, protams, cenšas specializēties konkrētā mākslas lauciņā. Mūsu mērķis ir kvalitatīva latviešu glezniecība, specializācija – vecmeistari. Atklāšanas izstāde bija veltīta latviešu vecmeistariem; otra izstāde – latviešu modernajai klasiķei Birutai Dellei, darbus atradām privātkolekcijās; trešā izstāde – scenogrāfi gleznotāji latviešu glezniecībā; ceturtajā izstādē eksperimentējām – savus darbus izstādīja divas Mākslas akadēmijas studentes Kristīne Kvitka un Margarita Veide; piektā izstāde – Vilhelma Purvīša skolnieki. Katrā izstādē ir kāda rozīnīte – īpašs darbs, kas piesaista uzmanību. Šajā izstādē tas ir neredzēts Kārļa Padega zīmējums bez nosaukuma, radīts pāris nedēļu pirms viņa nāves.

Padegs bija ļoti talantīgs, un Purvītis speciāli viņu paņēmis pie sevis. Meistars nebija no tiem, kurš uzmācas studentiem ar savu stilu. Izstādē tas arī labi redzams: ir gleznotāji, kuru gleznās jūtama Purvīša ietekme, un ir tādi, kuriem ir savs, atšķirīgs, rokraksts, piemēram, tam pašam Padegam, Jāņkalniņam vai Arnoldam Spalviņam, kura akvarelis «Tirgū» arī nolikts atsevišķi. Abi ir Purvīša skolnieki, bet – cik atšķirīgi!»

Mazliet Mārtiņš piemin arī finanšu lietas, jo galeriju nevar veidot, vienīgi cēli mīlot mākslu. Jādomā arī par naudu. Piemēram, katalogi, – dārgi un ne visiem pieejami. Bet visiem pieejams ir internets. Nākotnē tiks veidota galerijas mājaslapa, kurā varēs aplūkot šeit izstādītās gleznas. Arī no Purvīša Mārtiņš mācījies, ka vērts palūkoties tālāk par savu degunu. Kādreiz Purvītis, būdams Mākslas muzeja direktors, iepircis daudzus jauno mākslinieku darbus, saņemdams pārmetumus par veltīgi izšķiesto naudu, bet pēc gadiem... šīs gleznas veidoja muzeja zelta fondu.

Mārtiņš: «Mani interesē vecmeistari, lai gan pret Purvīti es arī kādreiz biju visai atturīgs – viņa klasiskie «Pavasara ūdeņi» tā... ne pārāk mani sajūsmināja. Tad es ieraudzīju citas viņa gleznas, piemēram, neraksturīgo «Rīgu». To var redzēt arī mūsu izstādēs – viena mākslinieka darbi mēdz būt visai atšķirīgi! Nākamā izstāde – «Tie, kuri varēja kļūt par Anrī Ruso» – jūnijā arī ir zināms risks – gleznotāju naivistu darbi. Ruso bija pirmais franču naivists, kurš uzdrošinājās izstādīt savus darbus. Mūsu gleznotāji savus darbus pat nav parakstījuši, ne arī iepriekš kaut kur rādījuši – viņi tikai glezno. Tad nu esmu savācis dīvainu kolekciju, un man grūti noteikt tās vērtību. Tomēr liekas mīļi – sēž kaut kur laukos cilvēks, kurš pa vidu saviem parastajiem darbiem piepeši sagrib gleznot. Un grib tik ļoti, ka dodas meklēt audeklu, krāsas, otas. Jo citādi nevar! Un glezno! Turklāt kā!»

Naivistu izstāde katrā ziņā jāapmeklē, jo tā noteikti ar kaut ko pārsteigs. Un tas nekas, ka galerija atrodas tālāk no centra, – atbrauks tie, kuri patiešām grib. Atbrauks arī pircēji jau ar konkrētu lēmumu, bet tie lai paliek Mārtiņa ziņā. Mēs brauksim palūkoties uz īstu mākslu – kad krāsu toņi, ēnas, kārtīgs pindzeles triepiens izraisa apbrīnojamu nojausmu, ka skaties uz Meistardarbu. •