Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Ķirmis Teredo navalis regulāri sabojā koka konstrukcijas, radot daudzu desmitu miljonu zaudējumus

Planktoniskais vēzītis Cercopagis pengoi veido recekļus, kas sabojā tīklus

Gliemene Mya arenaria Latvijā iedzīvojusies jau sen

Planktoniskā aļģe Gyrodinium cf.aureolum izraisa zivju bojāeju

Apaļais jūras grundulis piesaista kormorānus, kas izskauž sudrabkaijas
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 3 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Drauds baltijas jūrai – ieceļotājsugas

Līga Bulmeistere


Eitrofikācija un piesārņojums – šīs ir tipiskākās un visvairāk apspriestās Baltijas jūras problēmas. Tomēr ne mazāk nozīmīga un jūras vidi ietekmējoša problēma, kuras izpētei pievērsts salīdzinoši maz uzmanības, ir invazīvās sugas. Ūdeņi ir sakustējušies arī Latvijā, jo pagājušā gada novembrī tika uzsākts gadu ilgs projekts «Invazīvo sugu izplatība un identifikācija Baltijas jūras ziemeļaustrumdaļas ostās». Par projekta darbību un invazīvo sugu izraisītajām problēmām kopumā izsmeļošu informāciju sniedza Latvijas hidroekoloģijas pētniece un šā projekta vadītāja Solvita Strāķe.


Problēma ar vēsturi

Invazīvo jeb svešo sugu problēma apzināta jau 12. gadsimtā, konstatējot pirmos svešos organismus – lielas gliemenes Mya arenaria, ko var sastapt arī mūsu pludmalēs lielu, baltu gliemežvāku veidā. Kopumā pašlaik Latvijas jūras teritorijā konstatēti vairāki desmiti invazīvo sugu, tomēr nepietiekamas izpētes dēļ informācija par to izraisītajām sekām ir tikai daļēja. Spilgts piemērs invazīvo sugu attīstības negatīvajām sekām ir saistāms ar planktoniskās aļģes Gyrodinium cf.aureolum parādīšanos un straujo vairošanos, sākot no 1981. gada, izraisot zivju masveida bojāeju pie Dānijas, Norvēģijas un Zviedrijas krastiem. Problēmas joprojām rada pirms vairākiem gadsimtiem no Austrumāzijas ieceļojušais ķirmis Teredo navalis, kas regulāri sabojā koka konstrukcijas, radot daudzu desmitu miljonu zaudējumus. Ne mazums galvassāpju zvejniekiem sagādā planktoniskais vēzītis Cercopagis pengoi, kas 5-7 gadu laikā izplatījās no Gdaņskas līdz pat Botnijas līcim, populācijām veidojot kamolveida recekļus, tādā veidā sabojājot zvejnieku tīklus. Līdzīgi kaitē arī pirms aptuveni piecpadsmit gadiem ievazātā zooplanktona kladocera Cercopagis pengoi. Pēc pēdējām aplēsēm, šīs sugas nodarītie zaudējumi Somu līcī zvejojošajiem no 1996. līdz 1998. gadam bija aptuveni 50 tūkstoši dolāru. Ekonomiskajai zvejai par labu nenāk arī sarkanā mazsartārpa M. viridis vairošanās, kas konkurē ar vietējām bentisko tārpu sugām. No tautsaimnieciskā viedokļa, mazsartārpa populācijas ienākšanas problēma ir tāda, ka tā aizstātās un izzūdošās sugas bija «treknākas», tāpēc arī zivis, kas no tiem pārtika, bija lielākas.

Invāzija ar jūras transportu

Intensīva augu un dzīvnieku valsts pārstāvju izplatība un pārvietošanās sākās 20. gadsimtā, attīstoties kuģu būvei un šim ūdens transportam kļūstot par prioritāro preču pārvadājumu veikšanai. Tādēļ kuģi, konkrēti – tieši kuģu balasta ūdeņi, kas sevī spēj koncentrēt 7000-9000 sugu, pamatoti tiek atzīti par galveno invazīvo sugu izplatīšanās avotu. Vienkāršoti sugu nokļūšanu balasta ūdeņos var skaidrot šādi: lai nodrošinātu kuģa stabilitāti uz ūdens, kuģis ostā, kur iekrauj kravu, uzņem arī balasta ūdeņus. Atbrīvojoties no kravas, turpat ostā tiek novadīti arī balasta ūdeņi līdz ar visiem tajā esošajiem dzīvajiem organismiem. Protams, izdzīvot un attīstīties balasta ūdeņos spējīgas tikai stiprākās, agresīvākās un pielāgoties spējīgākas sugas. Šā iemesla dēļ vairāk nekā 30% invazīvo sugu ir no Ziemeļamerikas reģiona, jo tur esošā ūdens vide sāļuma ziņā, kas ir izdzīvošanai svarīgākais priekšnoteikums, ir vislīdzīgākā Baltijas jūrai. Tādējādi līdz ar jaunu sugu nonākšanu ūdeņos jūras ekosistēmu var pārsteigt gan infekcijas slimības izraisoši mikroorganismi, gan toksiskas aļģes, kas var nodarīt ļaunumu kā zivīm, tā arī cilvēkiem.

Ar jūras transportu atceļo ne tikai ar neapbruņotu aci neredzami organismi, bet arī krietni lielākas sugas, kas rada pamanāmas sekas. Spilgts piemērs ir apaļais jūras grundulis, kas īsā laikā Polijas piekrastē savairojās ievērojamos apjomos, izēda kādu gliemeņu sugu un piesaistīja kormorānus jeb jūras kraukļus, kas šīs zivis labprāt iekļauj savā maltītē. Tagad ejot gar Polijas pludmali, rodas jautājums: kas notiks ar Baltijas jūras piekrastes tipisko putnu sugu – sudrabkaijām –, jo svešo sugu attīstības lielākais risks ir iedarbības mehānisma neparedzamība, kas, problēmai aktualizējoties, vairs nav novēršama.

Ņemot vērā, ka Baltijas jūra ir sekla (tās vidējais dziļums ir 56 m), pēc Balasta Ūdeņu konvencijas prasībām faktiski nav tāda rajona, kur apmainīt balasta ūdeņus, tādēļ aizliegums būtu jāuzliek visai jūrai. Protams, ņemot vērā arī ostas vidi, kur kuģis uzpildījis ūdeņus (ja vide ir ļoti atšķirīga – ūdens ar sāļumu 35 promiles), tad balasta ūdeni droši var noplūdināt Baltijas jūras ostā, kur vidējais sāļums ir 5 promiles. Pagaidām šis pasākums ir nākotnes vīzijas līmenī, jo mūsdienās vienīgais, ko pārbauda, ir ķīmiskais piesārņojums un balasta ūdeņu piesārņojums ar naftas produktiem.

Pētīs ieceļotājsugas Latvijas piekrastē

Uzmanību sugu invāzijai ar balasta ūdeņiem sāka pievērst tikai deviņdesmito gadu sākumā, kad tam pievērsās starptautiska jūras organizācija «IMO». Tālāko problēmu risināšanas attīstību varētu saistīt ar «Starptautisko kuģu balasta ūdeņu un nogulšņu konvencijas» ratifikāciju. Līdz šim Latvijas līdzdalība aktivitātēs, kas saistītas ar konvencijas ratifikāciju, ir niecīga, likumdošana balasta ūdeņu apsaimniekošanā joprojām nav izstrādāta, tāpēc pozitīvi vērtējams Latvijas Hidroekoloģijas institūta īstenotais projekts «Phare 2003» «Pārrobežu sadarbības programma Baltijas jūras reģionā» programmas ietvaros – «Invazīvo sugu izplatība un identifikācija Baltijas jūras ziemeļaustrumdaļas ostās». Projekta darba grupā ietilpst 11 speciālisti, kas darba gaitā novērtēs invazīvo sugu klātbūtni četrās Baltijas jūras ostās – Liepājas, Rīgas, Pērnavas un Mūga –, novērtēs balasta ūdeņu daudzumu un to iespējamo izcelsmi, identificēs esošās sugas, apkopos rezultātus un informēs sabiedrību un valsts institūcijas gan par konkrēto pētījumu, gan invazīvo sugu problēmu Baltijas jūrā kopumā. Paraugu ņemšana jau sākusies – līdz šā gada 31. maijam ūdens, grunts un ostas apaugumu paraugi trīs reizes ievākti Liepājas ostā un vienreiz Rīgas ostā. Kā zināja teikt projekta vadītāja Solvita Strāķe, pašlaik noņemto paraugu izpētē svešu sugu klātbūtne nav konstatēta, bet izdarīt secinājumus vēl pāragri.

Ostu vadība izturas piesardzīgi

Projekta vadītāja ar «Vides Vēstu» starpniecību vēlējās pateikties Liepājas ostas vadībai par atsaucību – tā ne vien neliedza remontrūpnīcas teritorijā ņemt paraugus, bet dāsni atvēlēja arī kuģīti ērtākai paraugu ņemšanai. Diemžēl tikpat veiksmīga sadarbība ar Rīgas un Ventspils ostām neizveidojās, un kārtējo reizi apstiprinājās fakts, ka starp zinātni un sabiedrību ir vāja saikne, kam par pamatu ir informācijas trūkums. Solvita Strāķe skaidroja, ka ostu vadības bažu iemesls ir bailes no atbildības un neparedzētiem finanšu ieguldījumiem jaunu sugu konstatēšanas gadījumā. Skaidrības labad jāpaskaidro, ka šoreiz tie ir dūmi bez uguns, jo ostām nekādas sankcijas un ierobežojumi nedraud. Balasta ūdeņu apsaimniekošana ir valsts instanču kompetencē un veicamajiem pasākumiem var būt tikai rekomendējošs raksturs. Šis konkrētais pētījums ostās ir vides novērtējums ar rekomendējošiem ieteikumiem bez atbildības uzlikšanas. •