Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Burtnieku zirgaudzētavas plašumi

Aleja uz Burtnieku centru

Zirglietu muzejs Briedes krogā

 

Burtnieku zirgaudzētava. Te mitinās ap 200 zirgu

Mellaču akmens. Ne tik sausās vasarās zem tā urdz avots

Dižvītols pie Briedes kroga

Dambja ozols. Te vieta veselai klasei, bet pagaidām sēž skolotājs Guntars Krūmiņš

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Astigerve, Asters, Bortņiks...
Burtnieks!

Lelde Stumbre;
autores foto


Burtnieku ezers
Virsmas laukums – 4007,4 ha
Sateces baseins – 2290 km²
Vidējais dziļums – 2,9 m
Lielākais dziļums – 4,1 m
Ūdens tilpums – 117 000 m³
Garums – 13,5 km
Platākā vieta – 5,5 km
Augstums virs jūras līmeņa – 40,2 m


 

Burtnieks – viens no leģendārākajiem ezeriem Latvijā. Iespējams, viens no skaistākajiem. Arī – viens no aizaugušākajiem. Nezinātājam atrast peldvietu pie Burtnieka gandrīz nav nekādu cerību, zinātāji brauc peldēties citur, jo vienīgā publiskā peldvieta ir... publiska ar visām no tā izrietošajām sekām – cilvēki, mūzika, maksas pa-kalpojumi...

Bet pats Burtnieks 13,5 km garumā ērti un skaisti iegūlis Ziemeļvidzemes rietumdaļā – Tālavas zemienē, Valmieras rajona Burtnieku, Matīšu un Vecates pagastu teritorijā. Vai tas nācis kā liels, melns mākonis no debesīm un, savu vārdu izdzirdējis, piezemējies? Astigerve vai Asters – tā savulaik ezeru saukuši šajā novadā dzīvojošie Iībieši (latviski – igauņu ezers, arīdzan trauks). Burtnieka vārds ienāca dažus gadsimtus vēlāk kopā ar latgaļu ciltīm un vēstures annālēs pirmoreiz minēts 1336. gadā. Pēc autoritatīvu zinātnieku domām (J. Endzelīns, E. Blese u. c.), toponīms Burtnieki, iespējams, cēlies no sena dravnieku, biškopju apzīmējuma, jo šie «burtnieki» iegrieza bišu kokos pazīšanas, t.i., sava īpašuma zīmes. Arī veckrievu valodā šai nodarbei ir radniecisks apzīmējums – bortņiki.

Ezera krastos jau pirms septiņiem tūkstošiem gadu parādījušās pirmās cilvēku apmetnes – pie Zvejnieku mājām Rūjas ietekas rajonā, kā arī Riņņu kalnā pie Salacas iztekas. Arheoloģiskie izrakumi Zvejniekos līdz šim bijuši lielākie Latvijā un pat Ziemeļeiropā, tajos atrasts neparasti daudz senatnes priekšmetu un to fragmentu, kas norāda, ka Burtnieku apkaime bijusi nopietns vietējo iedzīvotāju apmešanās centrs.

Pēc virsmas platības Burtniekam pienākas ceturtā, bet pēc izteces baseina lieluma – otrā vieta Latvijas ezeru topā. Ezers kopā ar 23 tajā ietekošajām upēm, upītēm, urgām un krāšņo iztekupi Salacu veido savrupu noteces baseinu, kādu Latvijas teritorijā pavisam ir vienpadsmit. «Meliorprojekta» 1971. un 1991. gadā veiktie pētījumi liecina par ezera līmeņa paaugstināšanos – attiecīgi 39,5 un 40,2 m virs jūras līmeņa. Iemesls ir Salacas intensīvā aizaugšana, gultnes piesērējumu un dažādu šķēršļu veidošanās. Līmeņa celšanās dēļ applūdušas arī agrāk zināmās salas – Cepurīte un Enksāre. Turpretim trešā – Koksala – saaugusi kopā ar tuvējo krastu un pārtapusi par pussalu.

Ezera krasti pārsvarā ir lēzeni un purvaini. Seklajā piekrastes zonā bagātīgi aug niedres, stāvkrastā pie Dūres atsedzas smilšakmens. Te atrodas skaistā Burtnieku baznīca un mācītājmāja. Baznīcas tornis tālu saskatāms no ezera, krasti pēdējos gados attīrīti, tāpēc tā ir labs orientieris laivotājiem. Ezera aizaugums visai ievērojams – tas aizņem aptuveni 40% no akvatorija platības. Burtnieks pieskaitāms pie seklo eitrofo ezeru tipa. Vecākās paaudzes zvej-nieki stāsta, ka agrāk tas neesot bijis nekas sevišķs, ja kāds noķēris 16 kg smagu breksi. Vēl agrākos laikos muižnieki, kam piederējušas visas zvejas tiesības, tos sūtījuši kā dāvanu gan krievu, gan vācu ķeizariem.

Burtnieka ezers apvīts nostāstiem un teikām, kā jau tas pienākas tik lielam ezeram, pie kura cilvēki pārdzīvojuši neskaitāmus asiņainus, bargus karus, slimības un visdažādākos kungus. Tik raibs un vētrains liktenis ezeram un tā apkārtnes dabai rada nostāstus, kuriem var gan ticēt, gan neticēt, tomēr spītīgākie Burtnieka ezera entuziasti kādreiz tik ļoti notic leģendām, ka galu galā atrod tām apstiprinājumu – kā Zvejnieku kapulauku bagātīgie arheoloģiskie izrakumi vai slavenās nogrimušās Burtnieku pils atrašanās vietas meklējumi. Burtnieka apkaime pilna dažādām zīmēm un norādēm par to, ka šis novads aizvien sargā senatnes liecības: akmeņi, dižkoki, strauti un pilskalni.

Ir vērts aizbraukt uz Burtniekiem. Lēnā garā izbraukāt apkārtni, kas atšķiras no citām Latvijas lauku ainavām ar tādu kā gluži vai vācisku simetriju un sakoptību. Arī dabas brīnumi te tiek kopti un uzskaitīti; to dara vietējie pagasta iedzīvotāji un entuziasti, piemēram, skolotājs Guntars Krūmiņš, kurš, ja laiks atļauj, ir ar mieru stāstīt, rādīt un atkal stāstīt, aizvest pie milzīgā vītola pie Briedes kroga, kura apkārtmērs nu jau ir 8,05 m, Durbes ozola un Dambja ozola, uz kura varenajām saknēm var sakāpt gandrīz vesela klase skolēnu, vai pie Mellaču akmens, kas pāršķēlies uz pusēm divu brāļu dēļ – viņu strīdos klausoties, Pērkons iespēris akmenī, lai brāļus vestu pie prāta. Tagad Briedes krogā ir zirglietu muzejs, jo Burtnieku pagasts slavens arī ar zirgaudzētavu, kas sākusi darboties barona Šrēdera laikā un nav pārstājusi to līdz pat mūsu dienām. Skaisti ir vecie mūra staļļi, kuros mitinās aptuveni 200 zirgu. Zirglietu muzeju gan vajadzētu apskatīt iepriekš, lai varētu pabrīnīties ne tikai par vecajām droškām, ratiem un kamanām, bet arī par augumā zemajiem agrāko laiku zirgiem, kuri redzami vecās fotogrāfijās. Mūsdienu Latvijas šķirnes zirgi izskatās stalti un lieli dzīvnieki. Un nekas jau nav salīdzināms ar skaistu zirgu baru pļavā vakara saules gaismā...

Latvija ir bagāta skaistām vecu koku alejām, un Burtnieku pagasts nav izņēmums – ejot vai braucot pa tādu aleju, patiesi rodas sajūta, ka staigā zem debešķīgām, svētsvinīgām, zaļām velvēm un tevi sargā ne tikai lapotne, bet arī simtgadīgie koki. Aleja ir arī Burtnieku barona Šrēdera muižas parkā, turklāt divas – Nopūtu un Mīlestības aleja: pa pirmo barons staigājis, kad tam bijis noguris un apmācies prāts, pa otru, kad bijis jautrs un mīlīgs.

Mūsu prāts, ciemojoties Burtniekos, bija jautrs un mīlīgs. •