Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

 

 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 11 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Par bebru dzīvi bez cilvēciskām emocijām

Ilmārs Tīrmanis;
Jana van der Vēna foto


Latvijā netrūkst ar lapu koku mežiem un krūmājiem apaugušu upju, upīšu, strautu, strautiņu, arī grāvju un grāvīšu, ezeru, ezeriņu un dīķu. Tās visas ir vietas, kurās mitinās 2006. gada pasaules hokeja čempionāta simbolkustonis bebrs. Kāpēc hokejnūja pagājušoziem tika ielikta tieši bebra priekšķepās? Viņa ķermenis taču maksimāli pielāgots dzīvei ūdenī, nevis uz ledus. Šis dzīvnieks ir teicams peldētājs un nirējs, nevis slidotājs. Bebrs ir radījums, kura dzīve visās jomās tieši un ļoti cieši saistīta ar ūdeni. Toties uz sauszemes (un arī uz ledus!) viņš ir samērā tizls – iet, smagnēji gāzelējoties, skrien, lēni un neveikli lumpačojot; fiziski vidēji attīstīts cilvēks, nemaz nerunājot par pasaules līmeņa hokejistu, bebru noskrien bez grūtībām. Toties ūdenī...


Ūdenī bebrs peld, airējoties ar īsām, bet spēcīgām pakaļkājām, kas atrodas drukna rumpja sānos un starp kuru pirkstiem ir peldplēves. Ja jāpagriežas pa kreisi, viņš stiprāk atgrūžas pret ūdeni ar labo pakaļkāju, ja pa labi – ar kreiso. Kad jāmaina dziļums – jāienirst vai jāpaceļas virspusē –, peldētājs darbina «dziļumstūri» – asti. Bebra aste ir kā kārtīga aira gals: plakana, gara (aptuveni 30 cm), plata (aptuveni 10 cm). Turklāt tā nav segta ar apmatojumu, bet viscaur pārklāta ar ragvielas plātnītēm. Bebrs ir tik labi pielāgots dzīvei zem ūdens, ka var tur ne vien ilgi (pat piecpadsmit minūtes!) uzturēties un tālu aizpeldēt, bet, ja nepieciešams, pat kost un grauzt. Tas tāpēc, ka zvērs spēj aiztaisīt muti jeb, precīzāk sakot, saslēgt lūpas tā, ka viņa priekšzobi paliek ārpusē. Lai ūdens neiekļūtu nāsīs un ausīs, bebrs nirstot arī tās aizver: nāsu malas cieši sakļauj, ausis aizloka. Nirēja nelielās, vājredzīgās acis dzelmē aizsargā izturīgas mirkšķināmās plēves; tās ir caurspīdīgas, tāpēc bebrs zem ūdens var skatīties.

Ja bebrs būtu zivs, to varētu ēst gavēnī

Dzīvnieks, kas tik labi pielāgots ūdensdzīvei, saprotams, pārtiek no... zivīm.

Ja esmu ar iepriekšējā teikumā pausto apgalvojumu jūs pārsteidzis, sadusmojis vai vismaz samulsinājis, tad – labi. Divdesmit pirmajā gadsimtā ikvienam daudzmaz informētam eiropietim būtu jāzina, ka bebrs ir simtprocentīgs veģetārietis. Jā, bet agrāk... To, ka tik labs peldētājs un nirējs, ūdensdzīvei tik labi pielāgots radījums tomēr pārtiek no augiem, nevis no zivīm, nedaudzie senlaiku dabaspētnieki nespēja ieskaidrot daudzajiem zivju zvejotājiem, kas bebru uzskatīja par nevēlamu konkurentu. Faktiski – bebrs jau pats arī ir zivs! Ceru, saprotat, ka es atkal jūs provocēju, atkal dzenu velnu. Bet Francijas Medicīnas augstskola 18. gadsimta vidū šādu atzinumu publikai sniedza pilnā nopietnībā. Augstskolas atziņu, vēderus braucīdami, toreiz steidza akceptēt un izplatīt mūki, jo zivis – kā nekā – ir atļauts ēst gavēņa laikā. Kāpēc gan gavēņa laikā gavēt, ja var legāli negavēt!?

Rados vāverei un pelei

Dzīvnieku mūsdienu klasifikācija gan apgalvo, ka bebrs (šā raksta kontekstā – Eirāzijas bebrs (Castor fiber)) ir zvērs jeb zīdītājs, kas pieder grauzēju (Rodentia) kārtas vāverveidīgo (Sciuromorpha) apakškārtai. Patiešām: pēc visām pazīmēm – īsts grauzējs. Ar vāveri gan tam ļoti maz ārējas līdzības. Bebrs nu nepavisam neizskatās vāverveidīgs, vismaz pirmajā acu uzmetienā ne. Es teikšu: viņš ir maisveidīgs. Enciklopēdijas par pieaugušu bebru vēsta: bez astes tas ir nepilnu metru garš, 20 līdz 30 kg smags. Bebram ir relatīvi maza, nedaudz saplacināta galva, strups purns.

Aste – visgardākā

Senākos gadsimtos Eiropas un Āzijas boreālo mežu zonā visur, kur vien bija dzīvei piemērotas vietas, bebru netrūka. Un, jāteic, netrūka tādās vietās arī šīs sugas zvēru bendētāju. Lielos grauzējus medīja itin cītīgi. Bet medīja ne jau tāpēc, lai likvidētu kā barības konkurentus – zivjēdājus. Medīja galvenokārt tāpēc, lai tiktu pie mīkstām, zīdainām, siltām, un izturīgām kažokādām un – galvenais – pie smaržīgām brīnumzālēm – bebru dziedzeriem. Ak, jā – arī pie itin gardas gaļas. Bebru gaļa agrāk bijusi ne vien mūku un citu «gavētāju» dzīru galda, bet arī augstmaņu mielasta iecienīta sastāvdaļa, turklāt dažviet Eiropā par dižciltīgo ļaužu galda īpašu privilēģiju tikušas pasludinātas bebru taukainās astes. Arī mūsdienās ir ne mazums cilvēku, tostarp Latvijā, kas ēd šā grauzēja gaļu – gan vārītu, gan ceptu, gan kūpinātu. Atzīta delikatese ir aknas. Tiesa, ne visiem, kas bebra miesu nobaudījuši, tā iet pie dūšas, un ne visi bebri garšo vienādi, jo gaļas kulināro vērtību lielā mērā ietekmē konkrētā dzīvnieka barībā dominējošie augi.

Nedrīkst negrauzt

Gada siltajā periodā bebri pārsvarā ēd visādu lakstaugu, kas aug ūdenī un piekrastē, sulīgās daļas; vasaras ēdienkartē ietilpst kalmes, jaunās niedres, lēpes, ūdensrozes, vilkvālītes, kosas, meldri, cūkauši, puplakši, purenes, vīgriezes, vārnkājas un pat nātres. Rudenī, ziemā un agrā pavasarī bebri pārtikā izmanto galvenokārt krūmu un koku zarus, koku mizu, priekšroku dodot mīkstajiem lapu kokiem (apsēm, vītoliem, baltalkšņiem, bērziem). Lai pie šīs ēdmaņas tiktu, viņi nograuž krūmus un kokus, kas aug ūdenstilpju krastos un to tuvumā. Vareni grauzēji – ja vajag, spēj nolaist no kājas pat resnu ozolu! Vareni grauzēji ar vareniem priekšzobiem! Priekšzobi – divi augšžoklī, divi apakšžoklī – ir visu mūžu augoši, tāpēc visu mūžu deldējami (bebri nedrīkst negrauzt!), gari, kaltveida, asi un oranži (nevis balti kā zobu pastas reklāmā). Zobus bebri laiž darbā ne tikai tādēļ, lai tiktu pie ēdmaņas, bet arī gādājot kokmateriālus savām būvēm.

Ģimenes bizness

Bebru būves ir no koku stumbeņiem, zariem, zariņiem, no velēnām, dūņām un dubļiem uzceltas mājas, pusmājas un dambji; bebru būves ir arī kanāli, krastos izraktas alas. Kas, kur un kā tiek darināts, cik augsts, cik plats un cik garš tiek būvēts – tas atkarīgs no konkrētās vietas īpatnībām, prasībām. Pirmais un galvenais uzdevums – aizturēt un saglabāt ūdeni (izveidot bebru dīķi). Bebri dzīvo ģimenēs. Un strādā ģimenēs – plecs pie pleca. Bebru ģimenes ir stabili veidojumi, jo šie dzīvnieki ir monogāmi. Ar savu dzīvesbiedru, ko izraugās trīs četru gadu vecumā, bebrs turas kopā līdz tam brīdim, kad partneris aiziet bojā. Zinot, ka bebri ir grauzēji ilgdzīvotāji, kas, ja nemirst vardarbīgā nāvē, nodzīvo piecpadsmit, bet labvēlīgos apstākļos pat vairāk gadu, šo dzīvnieku pāris var pastāvēt no mūsdienu cilvēku viedokļa apskaužami ilgu laiku.

Ar «mīlestību» bebri nodarbojas gada aukstākajā periodā – janvārī, februārī. Aprīlī vai maijā nāk pasaulē šīs nodarbes rezultāts – 3-5 jau labi attīstīti mazuļi. Kopā ar vecākiem tie dzīvo divus gadus, tātad paspēj satikt arī savus jaunākos brāļus un māsas, kas ģimenei pievienojas nākamajā pavasarī. Iznāk, ka bebru saime struktūrāli līdzinās vilku saimei jeb praidam, kas arī sastāv no tēva, mātes, viņu šā un iepriekšējā gada pēcnācējiem pusaudžiem. Kopā var vairāk paveikt.

Intensīvākā darba periods bebru ģimenei ir rudenī, kad, gatavojoties ziemai, jānostiprina būves, jāsagatavo barības krājumi. Rudens naktis ir garas. No vakara krēslas līdz ausmai skan zobu skrapstēšana, šļakst ūdens... Brakšķēdami lūst, krīt, top sagarināti un pārvietoti koki... Ceļas ūdens līmenis bebru dīķos – palielinās applūdinātās teritorijas... Tas viss bieži vien sadusmo, pat padara traku ne vienu vien cilvēku, pirmām kārtām jau mežīpašniekus, kuriem grūti iestāstīt, ka «tas nāk par labu meža sukcesiju maiņai», ka «tas paātrina enerģijas apriti un uzkrāšanos ekosistēmā». Meža īpašnieku un apsaimniekotāju vidū bebru nīdēju netrūkst. Ne mazums to ir arī starp lauksaimniekiem, kuru zemes grauzēji applūdina. Un – kas pats paradoksālākais! – bebru nedraugi ir arī daudzi mednieki. Visticamāk, tāpēc, ka viņi tiek vainoti nespējā veiksmīgi apkarot mežsaimniecības un lauksaimniecības «kaitēkļus». Bebri ir teritoriāli konservatīvi nometnieki, kam izteikta cieša saistība ar reiz aizņemto iecirkni. Tāpēc no tiem grūti tikt vaļā nenogalinot. Nogalināšana – mednieku pienākums. Taču arī nogalināšana lielākoties pat lokāli «neatrisina problēmu», jo laba vieta ilgi tukša nepaliek... Jauno bebru, kas meklē savu dzīvesvietu, netrūkst. Bet medniekiem nepietiek resursu un, jāatzīst, arī īstas motivācijas, jo traperisms kļuvis nerentabls, nodarboties ar lielo grauzēju izskaušanu tiem nav izdevīgi.

Atgriežoties atkal pie agrāko laiku medniekiem, jāteic: viņiem, atšķirībā no mūsdienu bebru galinātājiem, neapšaubāmi stimuls bija. Viņus stimulēja vēlme iegūt specifiskos dziedzerus un ādas. Par bebrādām no uzpircējiem savulaik varēja dabūt ļoti labu naudu. Tomēr dziedzeri maksāja vēl krietni lielāku naudu, jo tos, kā jau minēju, uzskatīja par panaceiskiem līdzekļiem – brīnumzālēm, kas dziedē bezmaz visas miesas kaites.

Brīnumlīdzeklis zem astes

Bebru dziedzeriem jeb kastorejam – olveida muskusa dziedzeru pārim, kas abu dzimumu bebriem atrodas pie astes pamatnes un satur zaļgandzeltenu vai gaišbrūnu, eļļainu, dažaprāt, pēc kārkliem, citaprāt, pēc baldriāna smaržojošu sekrētu, – piemīt tikai divu veidu ārstnieciskais efekts. Pirmais ir salicīnu esamība sekrētā. Salicīni, kas uzkrājas kastorejā, kad bebri barojas ar kārklu mizām, dziedē līdzīgi salicilacetilskābei jeb aspirīnam, tomēr krietni maziedarbīgāk. Otrs – manuprāt, iespaidīgākais efekts ir ticība brīnumlīdzeklim, jo tā psihoterapeitiski palīdz mobilizēt paša organisma aizsargspējas.

Mūsdienās līdzās joprojām noturīgajam uzskatam par ārstējošo iedarbību šo dziedzeru sekrētam ir arī patiesi praktiska nozīme – to izmanto dažādu smaržvielu aromātu fiksācijai.

Te, šķiet, derētu piebilst, ka bebru muskusa dziedzerus tautā nereti mēdz dēvēt (uzskatīt?) par bebru pautiem. Ja visus vīriešu dzimuma bebra ķermenī esošos pautveidīgos veidojumus – muskusa dziedzeru pāri, abus sēkliniekus plus vēl divus tauku dziedzerus – sauksim par pautiem, iznāks, ka bebram ir seši pauti!

Oža un dzirde ir galvenās maņas

Bet kāda ir muskusa dziedzeru nozīme pašu bebru dzīvē? Dziedzeru sekrēts tiem kalpo par vienu no svarīgākajiem sazināšanās līdzekļiem. Pieaugušie dzīvnieki regulāri izšļāc sekrētu uz dažādiem dabiskiem un pašu uzkārpītiem paaugstinājumiem, tādējādi, tieši nekontaktējot, nododami informāciju gan savas ģimenes locekļiem, gan svešiem sugasbrāļiem. Oža ir galvenā un attīstītākā no bebra maņām! Otrajā vietā – dzirde. Briesmu gadījumā bebrs ar astes sitienu pa ūdeni raida skaļu, tālu dzirdamu akustisko brīdinājuma signālu sugasbrāļiem. Bebru izdotās, zemās toņkārtās ieturētās balsiskās skaņas – šņākšana, rūkšana, stenēšana, īdēšana – gan saklausāmas tikai no neliela attāluma.

Bebri ir samērā piesardzīgi un uzmanīgi zvēri, kas darbojas galvenokārt krēslā un tumsā. Apdraudējuma brīžos viņi vienmēr steigšus glābjas un slēpjas savā stihijā – ūdenī. Ja neizdodas paglābties bēgot, pret uzbrucēju aizsargājas, laižot darbā priekšzobus, vārdu sakot, kožot. Bebri kož arī cits citam. Kodumu pēdas vislabāk redzamas, apskatot asti. Jebkura pieauguša bebru tēviņa astē ir robi. Kodienu pēdas – rētas – atrodamas arī ādā. Jo vecāks bebrs, jo vairāk sakosta aste un āda.

Par bebra ādu vēl noteikti jāpasaka: tā ir klāta ar biezu, blīvu, tomēr mīkstu pavilnu, ko cieši nosedz samērā rupji, gari akotmati. Pavilna sargā dzīvnieku no atdzišanas. Akotmati, kas, dzīvniekam atrodoties ūdenī, paši samirkst, pasargā no saslapšanas pavilnu. Bebra kažoka krāsa – pamatā brūna, tomēr ļoti variē no gaiši kastaņbrūnas līdz pat gandrīz melnai. Tirgū pieprasītākās un tāpēc arī medītāju iekārotākās allaž bijušas tumšākās bebrādas.

Tagadējā Latvijas teritorijā bebru ir ļoti daudz. To bija diezgan daudz arī senāk – līdz pat 18. gadsimtam. Tad viņus šeit, tāpat kā citur pasaulē, arī daudz medīja. Bebrus te medīja, medīja, kamēr visus līdz pēdējam izmedīja. Aizpagājušā gadsimta beigās Latvijas teritorijā vairs nebija atlicis neviens šīs sugas zvērs.

Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados bebrus Latvijā sāka reintroducēt – atkalieaudzēt. Atkalieaudzēt nozīmē kādā vietā ieaudzēt tās dzīvnieku sugas, kuras tur kādreiz jau mitušas, bet iznīkušas vai iznīcinātas.

Bebrus Latvijā sāka reintroducēt pirmās brīvvalsts laikā. Un turpināja padomju okupācijas periodā. Bebru atkalieaudzēšanā visvairāk darba savulaik ieguldīja zvēru pētnieks Mārtiņš Balodis, kuru līdzbiedri tāpēc draudzīgi iesauca par Bebru Mārtiņu. Ja Baloža kungam iesauka būtu jāpiešķir mūsdienu situācijā, diezin vai tā būtu labestīga, jo, kā jau vairākkārt iepriekš ļāvu noprast, tagad bebru Latvijā atkal ir ļoti daudz, gribas piekrist tiem, kuri apgalvo: jau par daudz. Viņu darbus un «nedarbus» – noslīcinātus mežus, applūdinātas pļavas un tīrumus, tāpat aizsprostotas ceļu caurtekas un pat pilsētu kanalizācijas sistēmas – tagad var redzēt gandrīz katrā vietā, kur cik necik iespējams aizturēt ūdensteci.

 

Galvenās redaktores replika: kad, tiekoties ar cilvēkiem, stāstu, ka pasaule ir pārapdzīvota un Zemei ir grūti mūs nest, daudzi nesaprot, kā radības kroņa var būt par daudz. Tad izsakos līdzībās: Zeme ar cilvēkiem jūtas līdzīgi kā Latvija ar bebriem. •