Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemta 1 atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Laiks aptvert «tauriņa efekta» nopietnību

Uģis Spandegs;
Mārtiņa Varbūta foto


Kā mežā sauc, tā atskan – šis latviešu sakāmvārds vislabāk atspoguļo cilvēka attiecības ar apkārtējo vidi. Jebkura, sākotnēji pat šķietami visnevainīgākā iejaukšanās dabiski pastāvošajā lietu kārtībā tā vai citādi vēlāk atgriežas pie mums atpakaļ – reizumis kā ieguvums, bet visbiežāk tomēr kā zaudējums. Un tas attiecas ne tikai uz tā dēvēto dabas aizsardzības jomu. Šajā gadījumā domāta vide šā jēdziena plašākā izpratnē – gan pilsētvide, gan cilvēkvide, gan globālā vide utt. Vai, uzbūvējot uz upēm neskaitāmas mazās hidroelektrostacijas, kaitējums tiek nodarīts tikai dabai? Neapšaubāmi, ka galvenokārt tai, bet vienlaikus tieši tiek ietekmētas arī citas jomas: daļēji tiek izkropļots energoresursu tirgus, izmainās ievērojamas iedzīvotāju daļas līdzšinējā dzīves kārtība un ritms, kas savukārt tieši atsaucas uz to apdzīvoto teritoriju tālāko attīstību, izmaiņas skar arī ar konkrēto HES it kā tieši nesaistītas jomas, kaut vai, piemēram, rūpnieciskās nozvejas rādītāji (ja upe tiek padarīta nārstojošām zivīm nepieeja- ma, zivju skaits pēc noteikta laika neapšaubāmi samazinās). Šādas «ķēdes» veidojas ļoti daudzos gadījumos, tikai to esamību bieži vien apjauš galēji ekstrēmu izpausmju gadījumos – kad masveidā un acīm redzami iet bojā zivis, kad iecienītās atpūtas vietās sāk smirdēt tik ļoti, ka uzturēties tur vairs nav iespējams, kad, mainoties dabiski izveidotai sociāli ekonomiskai infrastruktūrai, atsevišķi rajoni kļūst par faktiski neapdzīvotām teritorijām un tā tālāk un tā joprojām. Diemžēl lielākajai daļai cilvēku sen formulētais «tauriņa efekts», proti, ka pat tik šķietami nenozīmīga lieta kā tauriņa spārna vēziens var izraisīt visu pasauli aptverošas sekas, šķiet tikai tāds teorētisks prāta vingrinājums. Bet pamazām būtu laiks saprast, ka tā ir skaudra realitāte. It īpaši tāpēc, ka tauriņa spārna vietā cilvēku veiktie «vēzieni» notiek ar daudz lielāku spēku un daudz iespaidīgākiem palīglīdzekļiem. Šoreiz tikai par dažām konkrētām ar vides pārmaiņām saistītām lietām, kas aktuālas tieši Latvijai un tieši šodien.


Vai Daugava kļūs par dīķi?

Viens no spilgtākajiem notikumiem, kas iezvanīja atmodas sākumu, bija Kultūras fonda vadībā izvērstā kampaņa pret Daugavpils HES celtniecību. Toreiz uzvarējām, un Daugava augšpus Daugavpilij joprojām ir viena no krāšņākajām, bioloģiski daudzveidīgākajām un cilvēka nepiedraņķotākajām Latvijas vietām.

Apmēram pirms pusgada dienas gaismu ieraudzīja kāds projekts, kurš tika izstrādāts Iekšlietu ministrijā un kura pamatmērķis (vismaz tā lasāms projekta nosaukumā) bija izstrādāt pasākumu kompleksu, lai novērstu ikgadējos palus pie un lejpus Jēkabpils. Mērķis it kā būtu skaidrs un pat saprotams, jo tiešām šī problēma pilsētas un daudzu pagastu iedzīvotājiem kļūst aktuāla ik pavasari. Skaidrs, ka pie šīs ikgadējās «stihiskās» nelaimes ir vainojama savulaik veiktā «stihiskā» HES būvēšana uz Daugavas, tomēr šoreiz par ne tik tālā pagātnē pieļautām kļūdām (lai gan arī esošās HES lieliski raksturo iepriekš pieminēto ķēdi). Uzmanību pievērsa kas cits. Izstrādātā projekta pamatbūtība ir panākt vēlamo rezultātu ar... trīs (!) jaunu HES izbūvi uz Daugavas – divas tiešā Jēkabpils tuvumā un viena pie Daugavpils. Vai tad kaut kas radikāli būtu mainījies kopš astoņdesmito gadu beigām un šodien šādu aizsprostu izbūve būtu ne vien pieļaujama, bet pat vēlama? Atbilde ir vienkārša: nekas nav mainījies, mainījušies vien tie, kuru interesēs būtu šādu aizsprostu veidošana. Par šīm iespējamajām interesēm mazliet vēlāk, lai gan uzreiz jāsaka, ka jaunā projekta sakarā piesauktais arguments par papildu energoresursu ieguvi, kas būtu svarīgi visas valsts mērogā, neiztur ne mazāko kritiku. Vēl vairāk – pats «Latvenergo» šefs Kārlis Miķelsons savulaik, publiski izsakoties par alternatīvu enerģijas resursu meklēšanu, sacīja, ka jebkādu jaunu HES celtniecība uz Daugavas nekādā veidā situāciju pozitīvā virzienā nemainītu. Miķelsona kungs bija pat visai skarbs, citēju: «Šīs idejas būtu jāatmet un jābeidz par tām debatēt.»

Atgriežoties pie projekta autoru koncepcijas, ka jaunu ūdenskrātuvju radīšana ļautu efektīvi kontrolēt Daugavas ūdens līmeņa kāpumus un līdz ar to regulēt arī vižņu uzkrāšanās problēmu, jānorāda uz vairākiem apstākļiem, kurus uzreiz pēc projekta parādīšanās dienas gaismā minēja daudzi un dažādās jomās strādājoši ar vides jautājumiem saistīti speciālisti.

Pirmkārt, kategoriski ir noraidāma projektā iestrādātā doma, ka pali atstāj postošu ietekmi ne tikai uz tautsaimniecību, bet arī uz vidi kopumā. Pali ir dabiska parādība, kas nepieciešama upes ekosistēmas pilnvērtīgai funkcionēšanai. Tātad šādu koncepciju ietvaros vienīgais, par ko varētu runāt, ir, kā sabalansēt iespējamos kaitējumus videi ar tautsaimnieciskām interesēm. Un ne vairāk. Runas par palu «kaitīgumu» ir vai nu demagoģija, vai, labākajā gadījumā, neorientēšanās ar vidi saistītos jautājumos, kas nu nekādi nebūtu pieļaujama šādu koncepciju autoriem.

Otrkārt, jau samērā sen ir izstrādāti pamatoti un pieņemami vides speciālistu risinājumi palu seku mazināšanai, kuri sazin kādu iemeslu dēļ tā arī līdz galam praksē nav iedzīvināti. Ieteikto risinājumu skaitā ir plāns, kā regulēt vižņu uzkrāšanās problēmu, manipulējot jau ar esošās Pļaviņu HES ūdenskrātuves līmeni, izstrādāta precīza koncepcija ledus laušanas darbiem un vēl citi pasākumi. Bez tam nu jau nevienam nav noslēpums par kaimiņvalsts Baltkrievijas plāniem veidot uz Daugavas veselu HES kaskādi. Mums nav nekādu iespēju iejaukties citas valsts iecerēs, bet viens gan būtu jāņem vērā: ja baltkrievi savas HES uzbūvēs, tad to ūdenskrātuves jau krietni atrisinās arī mūsu teritorijā esošo palu apjoma jautājumu, tādēļ celt pašiem savus aizsprostus būtu jau nu pavisam bezjēdzīgi.

Tagad par skaidri prognozējamajiem zaudējumiem HES izbūvēšanas gadījumā. Pirmkārt, tiktu iznīcināti vairāki unikāli Eiropas mēroga dabas objekti, no kuriem daļa iekļauti «Natura 2000» teritoriju sarakstā. Tās būtu gan Pirkažu un arī citas krāces, Dvietes paliene un tā sauktā Daugavas loku un Augšdaugavas teritorija. Šo objektu iznīcināšana ir absolūti neatgriezenisks zaudējums mūsu ekoloģiskajai un sugu daudzveidībai. Otrkārt, bojā ietu vairāk nekā 100 jau zināmu arheoloģisku pieminekļu, kuru applūdināšanai paredzētajās teritorijās ir īpaši daudz, turklāt liela daļa no tiem nav pat vēl apzināti un iekļauti pieminekļu sarakstā. Jau šodien dzelmē esošajiem kultūrvēsturiskajiem objektiem pievienotos tādas mūsu vēstures pērles kā Jersikas pilskalns un citi. Iebildums, ka ūdens līmenis gluži līdz pilskalna augšmalai nesniegsies, nav nopietns, jo labi redzams, kas notiek ar Daugmales pilskalnu – tas daļēji jau ir nobrucis, un šis process strauji turpinās. Te nu jāpiebilst, ka Latvija 1992. gadā parakstīja Eiropas konvenciju arheoloģiskā mantojuma aizsardzībai, kuras 5. pants skaidri paredz, ka pētījumos par jebkādas darbības ietekmi uz vidi un to rezultātā pieņemtajiem lēmumiem pilnībā jāņem vērā arheoloģiskie objekti un to novietojums...

Vēl ir Latvijai tik ļoti sāpīgais jautājums par zivju migrāciju, kas gan īpaši saasinājās mazo HES sakarā. Jauni aizsprosti uz Daugavas, pat pieņemot, ka tiks ievērota vismaz lielākā daļa nosacījumu par zivju ceļu izveidošanu, nekādi neveicinās pašlaik joprojām notiekošo zivju migrāciju augšup pa upi. Lieki teikt, ka tas strauji veicinās upes ekosistēmas vispārēju noplicināšanos un zivju skaita strauju samazināšanos. Arī paredzamās Daugavas krastu izmaiņas ievērojami mainīs līdzšinējo to apsaimniekošanu, ainavu un esošo sabalansētību.

Nevar nepieminēt arī kādu tendenci, kas visus ar Daugavas iespējamo pārveidošanu saistītos plānus liek uzlūkot ar lielu aizdomu un neuzticības devu. Viss līdz šim ir noticis lielā slepenībā, nav notikusi nekāda šā projekta sabiedriska apspriešana, lai gan šis ir jau otrais projekts, kas paredz ļoti kardinālas vides pārmaiņas. Gandrīz identisku projektu izstrādājusi organizācija «Enerģētikas attīstības centrs» sadarbībā ar kādu itāļu organizāciju. Tātad atkal Daugavu cenšas nobeigt paklusām, jo kādreizējā tautas iestāšanās par savu likteņupi jau droši vien nav aizmirsta. Un vēl kāds kliedzošs fakts: līdzšinējā projekta darba grupā netika iekļauts neviens (!) vides speciālists un lielākajai daļai profesionāļu ziņas par izstrādāto koncepciju bija kā pērkons no skaidrām debesīm.

Jūrmala, Baltezers, Kundziņsala...
un intereses

Protams, ne jau tikai Daugavas sakarā rodas projekti, kuru realizācija atstās sekas un nereti pat graujoši izmainīs vidi. Jūrmalas Domes pieņemtais attīstības plāns, kurā paredzēta ievērojama pilsētas daļas pārvēršana no dabas pamatnes teritorijām par apbūvējamām platībām, jau vien ir pietiekami daiļrunīgs. Jūrmalnieku protesti palika faktiski bez jebkādas ievērības, liekot secināt, ka izskanējušais viedoklis par to, ka pētījumi par ietekmi uz vidi vai nu vispār nav veikti, vai tie veikti tikai «vienos vārtos», nav bez pamata. Un atkal jādomā par vienu: kā interesēs tas viss notiek? (Nule kā izskanējušie «Jaunā laika» nopēlumi Jūrmalas Domes priekšsēdētājai arī izskatās dīvaini. Vai tad, pieņemot tik strīdīgus, pretrunīgus un pat skandalozus lēmumus, nebūtu jākonsultē savas partijas ievēlētās un ieceltās amatpersonas pirms, nevis pēc to pieņemšanas? Tas viss liek domāt, ka publiskā poza šoreiz ir nevis patiesa ieinteresētība vides jautājumu korektā risināšanā, bet gan tikai rūpes par savu mundieri. Un tas vēl – labākajā gadījumā – nebūtu nekāds pārsteigums, ka ieguvēji no jaunā attīstības plāna izrādītos tādām vai citādām saitēm saistīti ar šo pašu politisko spēku.)

Baltezers, kura krastos ir mērķtiecīgi veicināta apbūves attīstība, vienlaikus pat neuzsākot nekādu notekūdeņu savākšanas vai utilizēšanas plānu (šie notekūdeņi jau tagad nonāk ezera apkārtnē esošajos gruntsūdeņus un pat tieši ezerā), Kundziņsalas atdošanas mēģinājums ostas termināļu celšanai, apdraudētā unikālā koka apbūve Pārdaugavā, kuras vietā jau iecerēta kārtējā lielveikala kaste... Šo sarakstu var turpināt vēl un vēl. Bet tos visus vieno kas kopīgs – aiz iecerētajām kardinālajām vides pārmaiņām neslēpti stāv kādas ļoti konkrētas intereses. Turklāt ļoti dažādas – sākot ar sīku zemes spekulantu vēlmi pēc vieglas peļņas un beidzot pat ar šodien tik ļoti bieži piesauktajām ģeopolitiskajām interesēm. Šā raksta mērķis nav atmaskot kādu sīku blēdi ne no lēmumos ieinteresētajām personām, ne lēmumus pieņemošo vidus. Drīzāk tas ir aicinājums apjēgt šādu interešu klātesamību ikvienā vidi izmainošā projektā. Un tieši šo interešu saprašana ļautu meklēt un pieprasīt ievērot noteiktus pamatprincipus ietekmes uz vidi izvērtēšanā, arī pamatotu interešu izpausmju gadījumos, ievērot noteiktus kompromisus. Tā, piemēram, nevar noliegt un apstādināt Rīgas brīvostas attīstības un paplašināšanās centienus. Tikai jāatbild uz jautājumu: vai šodien ar vieg- lu roku akceptētās radikālās vides pārmaiņas ilgtermiņā neatspēlēsies simtkārt? Vai Daugavas grīvas ekosistēmas sagraušana nepārvērtīs to par mirušu upi? Vai mirusī upe neatstās iespaidu uz Rīgas līča ekosistēmu? Vai Rīgas līča ekosistēmas izmaiņas neradīs neatgriezeniskas sekas visā Baltijas jūrā? Vai šīs straujās izmaiņas neatstās iespaidu uz piekrastes klimatu, krastu tīrību, zivju resursiem utt.? Vai šādu, nu jau var teikt globālu procesu attīstība galu galā principiāli nemainīs situāciju visā piejūras reģionā, un, ja mainīs, tad kā un vai mēs tam būsim gatavi? Un tikai tad, kad ir atrastas atbildes uz šiem jautājumiem, mēs patiesi objektīvi varam paraudzīties uz iepriekš minētajām «interesēm» un saprast, vai pieprasītā cena par to ievērošanu nav pārāk augsta. Un tikai tad mēs spēsim rast kompleksu risinājumu, kurā būtu ietverta visu interešu ievērošana – gan vides, gan potenciālo pārmaiņu.

Atgriežoties pie Daugavas, nevar nepieminēt dažu vides speciālistu vidū jau pasen skanošās runas par ģeopolitiskajām interesēm Daugavas sakarā, proti, atsevišķi ekonomiski un arī tīri tirdznieciski politiskas dabas cēloņi vedina domāt, ka Daugavu ir paredzēts pārveidot par tā saukto baržu upi, kas būtu viena no Dņepras–Daugavas tranzītceļa izbūves plāna galvenajām sastāvdaļām (atcerēsimies arī Baltkrievijas plānus). Protams, kā ekoloģiska sistēma un Latvijas kultūrvēsturiskā mantojuma neatņemama sastāvdaļa Daugava šāda plāna realizācijas gadījumā tiktu pilnībā iznīcināta. Varbūt uz šo jautājumu būtu jāprasa atbildes mūsu valdībai (valdībām) neatkarīgi no tā, kādās krāsās tā nu kuru reizi ir iekrāsota. Un jādara tas visiem kopā, jo atsevišķu vides aktīvistu nereti panaivās un pašdarbnieciskā teātra līmenī veiktās akcijas vien neko nedos. Tas jāapzinās sabiedrībai kopumā. Nu gluži kā atmodas sākumā. Tikai jautājums: vai šodien neesam palikuši inertāki, vienaldzīgāki un tuvredzīgāki?

 

P.S. Varbūt arī tas ir naivi, bet nudien gribētos ieteikt skolotājiem kārtējās izklaides ekskursijas vietā aizvest bērnus uz kādu no smago «vēzienu» tiešo seku vietām, piemēram, uz Inčukalna gudrona dīķiem. Varbūt tieši skaudra nevairīšanās no reālajām sekām ļaus nākamajām paaudzēm kļūt vides izpratnē gudrākām un galvenais varošākām un darošākām. •