Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Ružbekijas dziednīcas vecais korpuss, saukts par Balto namu.

Bardejeva. Viduslaiku bazilika katoļticīgajiem.

Viena no Austrumslovākijas jaunajām baznīcām – izcils arhitektūras meistardarbs.

Tanki Slovākijā kopš Otrā pasaules kara.

Ružbekijas skulptūru dārzā.

Ružbekijas «krāteris».

Viesnīca Ružbekijā turīgajiem ārzemniekiem.

«Izabellas» baseins.

«Ūdens pasaules» burbuļvanna «Whirlpool».

Privātais viesu nams Ružbekijā tiem, kam naudas tā paknapāk.
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemta 1 atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Veselības ceļojums uz Slovākiju

Viljars Tooms; autora foto


Kad vecums sāk mākties virsū no visām četrām debespusēm, pienācis laiks padomāt, kā ceļojumu ap-vienot ar veselības stiprināšanu. Daudz ir dzirdēts par Slovākijas un Ungārijas silto pazemes minerālūdeņu svētīgo iedarbību uz dzīves steigā nodzītu organismu. Tādās noskaņās kādu dienu sāku prātot: vai tikai arī man nav pienācis laiks pazemes dzīļu sulas izmēģināt uz savas ādas? Sāku rīkoties. Mājas bibliotēkā atrodu Eiropas autoceļu atlantu, kur kartēs norādītas termālās dziednīcas. Saskaitu: Slovākijā tādu ir deviņas. Taupīgam latvietim aprēķins vienkāršs – jāmeklē vietiņa, kas atrodas nomaļus no ļaužu masu plūdiem. Tad var cerēt, ka tēriņi summēsies mazāki, nekā apgrozoties kādā visnotaļ izslavētā dziednīcā. Vistuvāk Latvijai – tikai aptuveni 1200 kilometru no Liepājas – Augsto Tatru priekškalnē 650 metrus virs jūras līmeņa atrodoties sena, jau kopš 16. gadsimta veselības uzlabošanai izmantota minerālo ūdeņu dziednīca, kurai dots vārds Vyšne-Ružbachy (turpmāk – Ružbekija). Tās adrese internetā – http://http://www.ruzbachy.sk. Iepazinies ar reklāmu, izlemju: jādodas turp un – jo ātrāk, jo labāk.


Ir agrs, dzestrs jūnija rīts, kad ar mašīnu Ford Escort Combi savas dzīves draudzenes Zigrīdas sabiedrībā uzņemam kursu uz dienvidiem. Drīz aiz horizonta pazūd Liepājas dievnamu torņi un rūpnīcu skursteņi. Pēc 50 kilometriem – pirmais robežpostenis. Aiz tā ļauties cerībām nejauši sastapt kādu latviski runājošo ir velti mīlēts. Vēl 430 kilometri, un klāt poļu panu zeme, kur pat ar lielo krievu valodu ir trūcīgas izredzes saprasties. Atliek visprimitīvākais – starptautisko zīmju un dabas skaņu valoda. Gribi veikalā nopirkt cūkgaļu, rādi vitrīnā uz nesen traģiskā nāvē miruša lopa miesu un urkšķi kā cūka: ruk-ruk! Meklē liellopa gaļas konservus, rādi uz skārdeni un iemaujies kā bullis riesta laikā: mū-mū!

Cauri Polijas ārēm

Lai nokļūtu pie termālajiem minerālūdeņiem, divās dienās pieveicamā ceļa lauvas tiesu aizņem pārvietošanās pa Polijas ārēm – 670 kilometri, braucot cauri Augustovai, Belostokai, Ļubļinai, Žešovai (Rzeszow) un citām pilsētām. Ceļa posms no Augustovas līdz Belostokai nesen paplašināts un ieguvis jaunu, stiprāku asfalta segumu. Taču to blīvi noslogojuši lielie starptautisko pārvadājumu kravenieki. Šis transports ir nevaļīgs, jo tam uz papēžiem min kravas saimnieku noteiktais piegādes laika ierobežojums. Tāpēc daudzrataino milzeņu vadītāji nav sajūsmināti par braucējiem, kuri to pašu ceļu veic ar apdomu un bez steigas. Veidojas dialektiska pretruna. Tā braukšanu sarežģī, jo prasa no katra satiksmes dalībnieka neatslābstošu uzmanību un apdomu. Reizēm gadās redzēt arī sekas – kāds no steidzīgajiem šoseju valdniekiem trauksmes pilno skrējienu finišējis lielceļa grāvī… Vairs nemana vēl nesen bardzības dēļ slavenos poļu ceļu policistus, kuri caur bezkaislīgo radara aci naidīgi glūnēja uz katru ceļa zīmē atļautā ātruma pārsniedzēju. Pa retam ir tikai posteņi, kuros dežurē kāda policijas ekipāža gadījumam, ja notiek nelaime un jāglābj, kas vēl glābjams. Iespējams, tāda kārtība nošpikota Lielbritānijā, kur līdzīgu ceļu uzraudzību redzēju jau 2000. gadā.

Ieteikumi naudas mainītājiem

1 Slovākijas krona = 100 halieri
1 SKK = 0,0177 LVL
1 SKK ~ 0,025 EUR
1 SKK ~ 0,033 $

Pēdējais 100 kilometru garais ceļa posms ved pa Slovākiju, izlīkumojot kalnu ielejas rietumu virzienā, cauri pilsētām Svidnikai, Bardejevai, Stara Lubovnai un ciematam Nižne-Ružbachy. Iebraucot Slovākijā, jātiek pie šīs valsts kronām. Aptuvenais maiņas kurss: viena Slovākijas krona pielīdzināma diviem Latvijas santīmiem. Samainīt pa tiešo latus uz kronām neizdosies, jāizmanto starpnieku valūta – eiras, dolāri vai zloti. Pirmais naudas mainīšanas kantoris gribētājus gaida jau pie robežpārejas, bet, kā tas tādās reizēs mēdz būt, ar neizdevīgu maiņas kursu kronu gribētājam un ar 4% atskaitījumu no mainītās summas par labu valstij. Tādēļ derētu paciesties līdz kādai pilsētai, kur bezmaz vai uz katra stūra uzkrītoši uzraksti aicina samīt naudu bez atvilkuma procentiem. Austrumu Slovākija vietām ir čigānu paradīze. Pietiek kādā ciematā pieturēt automašīnu, kad melnīgsnēju bērneļu bars jau saskrējis apkārt kā bišu spiets un cer no svešiniekiem kaut ko izlūgties. Drošs un pārbaudīts paņēmiens, kā no šīs uzmanības atkratīties, ir patverties mašīnā un, šmuļu kompānijai draudzīgi mājot atvadu sveicienus, pazust tālēs zilajās.

Tanki un bazilikas

Pirms Svidnikas (http://www.svidnik.sk/old/indexeng.htm) ceļotāju sagaida cilvēku un viņu darba augļu iznīcināšanas tehnikas izstāde no Otrā pasaules kara laikiem – padomju bumbvedējs uz pieminekļa postamenta un vairākus kilometrus tālāk ceļa malā divi tanki – krievu un vāciešu –, kas sastutēti tā, lai izskatītos, ka tie viens otram cīņas karstumā brūk virsū, kaudamies uz dzīvību un nāvi. Svidnikā jūtams slāvu zemes tuvums, par ko liecina jauna un skaista pareizticīgo baznīca. Dodoties pa Slovākiju rietumu virzienā, pareizticīgo baznīcu vietā ticīgajiem aizvien uzstājīgāk sevi piedāvā seni un vareni katoļu dievnami.

Īpaši iespaidīga ar saviem būvapjomiem ir viduslaiku bazilika Bardejevas rātslaukumā (http://www.e-bardejov.sk/angl/history.html). Pilsētas nomalē atrodam ceļu uz sanatoriju Bardejov Kupele ar minerālūdens kūrortu. Tur vecos laikos pat karalienes un karaļi ārstējuši dīkdienībā iemantotas kaites. Sanatorijas apkārtnē nevienu nemana, visās iespējamās vietās kā ļauni putnu biedēkļi rēgojas bezmaksas apstāšanās aizlieguma zīmes. Nedraudzīgā attieksme pret iespējamiem viesiem un klientiem vedina paklausīt dabiskajam bēgšanas instinktam. Kad vēl uzzinām, ka te tomēr nav dziedniecības ar termālajiem ūdeņiem, taisāmies tālāk, cik rati nes.

Raganai no rokām izkrīt klints bluķis

Apkārtnē zemes virsma kļūst aizvien kalnaināka. Ceļi, paklausot kalnu garu pavēlēm, līkumo pa ieleju līdztekus Popradas upei. Pamalē kāda augsta kalna virsotnē pret debesīm slienas pils tornis. Atkal smeļos noderīgas ziņas no izpalīdzīgā interneta: http://www.muzeumsl.sk/eng/index.htm. Tas ir poļu viduslaiku robežcietoksnis Stara Lubovna, kur mūsdienās restauratori saglābuši laika zoba kodumus un vēsturnieki, ļautiņiem par prieku, iekārtojuši muzeju. Sena teika vēstī, ka iespaidīgā kalna virsotni Popradas upes krastā senos laikos noskatījis poļu dižmanis Lubovenskis. Viņš licis kalna galā celt savu dēlu «pieticīgajām» vajadzībām pilscietoksni un nosaukt to par Lubovnu. Taču būvdarbi nav sekmējušies – kas dienā uzcelts, tas naktī sabrucis. Tad Lubovenskis uzzinājis, ka pilij izvēlētā vieta ir kādas vecas raganas īpašums, un devies pie tās izlūgties atļauju celtniecībai. Ragana bijusi ar mieru, bet par laipnību pretī prasījusi Lubovenska dvēseli. Pēc ilgākām šaubām Lubovenskis darījumam piekritis. Jau nākamajā dienā kā uz burvja mājienu kalna galā slējusies varena pils visā savā krāšņumā. Bet Lubovenski kopš tā brīža mocījuši sirdsēsti par nešķīstenei iztirgoto dvēseli, līdz beidzot viņš devies uz tuvējo klosteri izsūdzēt grēkus. Tas nācis zināms raganai. Viņa nolēmusi Lubovenski sodīt par solījuma laušanu un pili iznīcināt. Ieceres īstenošanai tā izvēlējusies kārtīgu klints bluķi un, tupēdama uz slotas kāta, lidinājusies uz pili. Negaidot sākuši zvanīt klostera zvani, atņemot raganai burvju spēku. Spīgana atlaidusi ļaunuma akmeni pusceļā. Klints bluķis novēlies Popradas krastā, kur tas apskatāms vēl šobaltdien.

Klāt ūdensprieku vieta Ružbekija

Aiz Stara Lubovnas vēl ducis kilometru jāpabrauc pa ainaviski skaistu ceļu Popradas pilsētas virzienā, kad klāt ir Nižne Ružbachy ciematiņš. Te pagrieziens pa labi uz pāris kilometru attālo Vyšne-Ružbachy (turpmāk – Ružbekija), un ceļa mērķis ir sasniegts. Tagad ir vairākas izvēles. Pirmā: termālo pazemes ūdeņu baseins «Izabella» – moderna peldiestāde veselajiem, bet noder arī pret vieglākām kaitēm. Zem baseina kristāldzidrā ūdens līmeņa dažādā augstumā pa sienā ierīkotām atverēm izplūst spēcīgas masējošās strūklas. Reklāma apgalvo, ka šā baseina ūdens dziedē bronhītu, astmu, neirozi, kustību aparāta traucējumus, psihozi. Termālā ūdens ārstnieciskais sastāvs: ūdeņraža karbonāts, ogļūdeņradis ar augstu kalcija un magnija saturu, minerālvielas. Ieejas maksa uz baseinu ir viens lats stundā, iepriekš nav jāpiesakās. Iespējams, ka tagad cenas jau ir paaugstinātas, jo arī Slovākijā valda inflācijas bieds. Uz baseinu vēlams doties no rīta, tikko tas atvērts un kamēr kāds autobuss vēl nav piegādājis bērnu bara dzīvespriecīgo skaļumu un palaidnīgo nemieru.

Otrā izvēle – ārstnieciskā Kupele Vyšne Ružbachy, kur «Ūdens pasaule» (Vodny svet) piedāvā rehabilitējošas peldes lielajā baseinā, kolektīvajā sēdbaseinā ar paaugstinātas koncentrācijas minerālūdeni, masāžas baseinā Whirlpool, kas pie mums pazīstams kā džakuzi, un saunā ar vēsa ūdens baseinu. Uz seansiem jāpierakstās iepriekš, viena seansa ilgums 1,5 stundas un tas maksā 3 latus.

Trešā izvēle – pelde zem klajas debess krāterī ar termālo ūdeni, kas visu gadu ir aptuveni 20oC silts, un šī pelde nemaksā neko. Peldēt gan ir jāprot labi, jo krāteris ir dziļš jau no paša krasta. Turklāt Ružbekijas krāteris ir lieliska vieta, kur drošuļiem izrādīt savu peldētvarēšanu bailīgo acīs.

Ir arī ceturtais variants – segtais jaunatnes peldbaseins kalnu slēpotāju nometnē. Ružbekijā nav sarežģījumu ar naktsmītnēm. Gultasvietu var salīgt pie vietējiem iedzīvotājiem, kuri pie savas mājas izlikuši uzrakstus ar viesmīlības piedāvājumiem, vai arī kādā no ciemata viesnīcām. Lētākā gultasvieta maksā 3 latus diennaktī. Ēst var gan ēdnīcā, gan, pērkot produktus veikaliņā, kur to cenas aptuveni atbilst Latvijas cenām.

Ružbekijas kūrortā ir pieejamas ārstu konsultācijas. Ja paredzēts tās izmantot, tad pirms ceļojuma būtu jāapmeklē ģimenes ārsts, lai viņš uzraksta jūsu vainas latīņu valodā. Ružbekijā slovāki pārsvarā ir vienvalodīgie. Tikai ar grūtībām viņiem iespējams kaut ko ieskaidrot krievu, vācu vai angļu valodā. Bet, tā kā slovāku valoda pieder pie slāvu valodu cilmes, tad ar krievu valodas skaņu līdzību un ar to pašu mīļo, labo zīmju valodu vienmēr pastāv cerība rast saprašanos. Bez tam piebildīšu, ka slovāki ir izteikti lādzīga, miermīlīga un ikvienam pretī nākoša tauta. Ružbekijā bez slovāku viesiem kūrorta labumus baudīt brauc arī daudz poļu, ukraiņu un vāciešu. Un tie jau nu arī nav nekādi poligloti. Taču apmierināti ar servisu ir visi.

Ružbekijas termālais minerālūdens ir noderīgs ne tikai ārīgai lietošanai, tas ir arī dzerams un ārstē dažādas iekšējo orgānu vainas, atveseļo aizkuņģa dziedzeri, žultspūsli, aknas. Ružbekijas minerālūdens ir ar nedaudz skābu reakciju, to var dzert arī vesels cilvēks, lai attīrītu organismu. Turklāt tas iztek pa cauruli no pazemes visiem brīvi pieejamā vietā viegli atrodamā lapenītē pie pastaigu takas. Pie avota nāk veldzēties ikviens, kam nav slinkums. Mēs kādus 20 litrus šā brīnumūdens sapildījām pudelēs, atvedām uz Latviju un izlietojām dažās nedēļas.

Kalni un krautuves

Vēl kāds vārds par dabas jaukumiem, ar ko Ružbekija lepojas. Pie tiem pieder ar slaidu egļu audzēm apmežotie kalni, spirdzinošais gaiss un saules dāsnums. Garām kūrortam kalnup ved šaurs, tomēr asfaltēts ceļš. Pie tā daža vienkārša brīvdienu vasarnīca. Citviet pavīd zāģbaļķu krautnes, jo slovāki nedzīvo tikai no skuju smaržas ostīšanas vien. Ja labi ieskatās, skaidrā laikā rietumu pamalē kādas ielejas tālē var ieraudzīt Augsto Tatru klinšu smailes un daža kalna sniegotās virsotnes. Ružbekijai ir arī savs tēlnieks, kurš no vietējiem kalnu iežiem darina dažādus fantastiskus veidojumus. Tie izvietoti pie viņa darbnīcas topošajā skulptūru dārzā un Ružbekijas kūrorta parkā. No procedūrām brīvajā laikā – un tāda bija ļoti daudz – klejojām pa Ružbekijas apkārtni un skumām, ka laika kavēklim nav paņemta līdzi kāda lasāmviela – varēju taču iekraut mašīnā kaut vai Fjodora Dostojevska Kopotos rakstus, kas laika taupīšanas dēļ mūsmājās nelasīti jau gadu desmitus rotā grāmatu plauktu. Slovākijas ainavai raksturīgi – kur zemes virsma kaut cik līdzena, plešas cilvēku iekopti tīrumi ar kartupeļu stādījumiem un labības sējumiem. Tas pārsteidza: nekur neredz ne zemeņu, ne citu ogulāju stādījumu! Vai tad atpūtnieki ogas nemaz nepieprasa?

Ružbekijā divatā pavadījām desmit dienas un izgājām ārstu ieteikto desmit termālo minerālūdens procedūru kursu. Kā apgalvo Ružbekijas dziednieki, atveseļošanās efekts visspēcīgāk jūtams nedēļu pēc kursa pabeigšanas. Un tā patiešām bija. Pārbraukušiem mājās, sajūta tāda, it kā pabūts pie kāda prasmīga riebēja vai pie brīnumdaktera – vecās kaites atkāpušās. Tagad ar atgūto veselību varu atkal laimīgs soļot pa savu dzimto zemīti un baudīt labas pašsajūtas jaukumus. •