Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 
Foto: Foto Teiksma Puriņa
Foto: Foto Teiksma Puriņa
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemta 1 atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

 

Pēc karstās, sausās vasaras, ko tik ļoti gaidījām pavasarī un par ko šausminājāmies vasaras vidū, «Vides Vēstis» septembrī stāstīs par ūdeni.

Ūdens – viena no trim mistiskākajām dabas stihijām, un ir vismaz trīs nopietni iemesli, kādēļ ūdens cilvēkiem patīk. Šoreiz teiksim – patīk, nevis ir vajadzīgs. Par to, ka tas ir vajadzīgs, nekādu šaubu laikam nav. Bet ūdens stihija ir arī dziļi emocionāla un brīnumaina – tā nomierina, dziedē, rada estētisku baudījumu, iedvesmo radoši un stabilizē psiholoģiski. Ne jau vienmēr, braucot no pilsētas «pie ūdeņiem» vai iegādājoties māju, lai «blakus būtu ūdens», cilvēks domā vienīgi par praktisko labumu – kā apliet dārzu vai zālāju un nodrošināt sevi ar dzeramo ūdeni. Patiesībā viņš ilgojas pēc ainavas ar ūdenstilpi, jo jūra, ezers, upe vai dīķis rada ainavā īpašu burvību – gan rāmā ūdens skalošanās krastā, gan debesu spoguļošanās, pat negaisa vai rudens pelēkums zaudē savu bardzību ūdens tuvumā.

Vasarā bijām pie ūdeņiem daudz – gan pie jūras Rucavas pusē, gan atklājām Daugavas varenību dabas parkā «Daugavas loki», gan riņķojām ap Burtnieku. Dažādi ūdeņi, bet sajūtas gandrīz vai nemainīgas – ūdens mūs ne tikai glābj no slāpēm un karstuma, bet arī mierina un izraisa jūtu gammu, sākot no apbrīnas un cieņas, beidzot ar gluži nesavaldīgiem sajūsmas kliedzieniem.

Vasaras karstuma nomocītajiem laikam ne reizi vien radās bažīga doma: kā tad īsti ir ar ūdeni? Kur tas rodas? Vai pietiks? Kā ar to būs nākotnē? Latvijā ir 12 400 upju, 2256 ezeri, neskaitāmi dīķi un citas mākslīgi veidotas ūdenstilpes. Pēc mežiem mūsu iekšzemes ūdeņi ir valsts lielākā bagātība. Taču bagātnieks, kā zināms, nemaz tik lēti nešķiežas ar savu bagātību pa labi un pa kreisi, bet cenšas to saglabāt un vairot.

Ko mēs varētu darīt, lai visiem – gan ūdenim, gan mums – būtu labi? Jā, protams, to pašu – nepiesārņot. Ūdeņi ir mūsu zemes asinsvadi, un būtu tiešām prātīgi negāzt tajos notekūdeņus, ķimikālijas, pat matus nevajadzētu mazgāt ar šampūnu ezerā uz laipas... Jo nez vai vēl atradīsies Eiropas viducī lielpilsēta, kur joprojām var atrast skaidra avota ūdeni. Bet Rīgā tādu ir vismaz desmit!

Pasaules ūdens kartē saldūdens ir aptuveni tik liela daļa kā 200 ml krūzītē. Un mēs, var teikt, atrodamies šīs krūzītes vidiņā. Tas, bez šaubām, iepriecina, bet, man šķiet, uzliek arī visai nopietnus pienākumus pret šo stihiju, kura tik labprāt kalpo cilvēkam. Tikai ar vienu noteikumu – turēt to tīru un skaidru.

Septembris nāk ar jaunu mācību gadu, tad nu turpināsim mācīties arī mēs – spītīgi nezāģēt zaru, uz kura sēžam.

 

Lelde Stumbre