Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemta 1081 atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Trīs jautājumi par nākamajiem četriem gadiem

Sallija Benfelde,
«Nedēļa», speciāli «Vides Vēstīm»


Pirms vēlēšanām «Vides Vēstis» no vides ministra Raimonda Vējoņa gribēja uzzināt tos nepaveiktos darbiņus, ko nāksies darīt jau 9. Saeimas apstiprinātam vides ministram. Atbildi saņēmām par trīs lietām, kas, pēc tagadējā ministra domām, ir vissāpīgākās.

Sākot sarunu, Raimonds Vējonis sacīja, ka neizdarītos darbus var atrast vienmēr, tomēr ir dažas lietas, par kurām sirds sāpot visvairāk, lai gan skaidrs arī tas, ka ministrija viena pati šajos jautājumos neko mainīt nevar. Pirmais un vissāpīgākais – jautājums par kompensācijām tiem zemes īpašniekiem, kam likums ierobežojis saimniecisko darbību, jo zeme atrodas īpaši aizsargājamā dabas teritorijā vai mikroliegumā. Otrā esot problēma, kas skar ne tikai mūsu valsti, bet visas valstis ap Baltijas jūru – mencu zvejas ierobežošana vai pat atteikšanās no to zvejošanas uz vairākiem gadiem, lai glābtu jūru. Trešais jautājums esot par gāzes tirgus lobiju Latvijā un par lēno alternatīvās enerģijas iegūšanas veidu apguvi. Protams, jautājums par Baltijas jūras un Latvijas zvej-nieku nākotni, tāpat kā par gāzes tirgus lobiju, valdībā būtu risināms kopīgā visu Saeimas partiju darbā. Arī naudu budžetā kompensācijām par saimnieciskās darbības ierobežošanu viens ministrs un viena ministrija, kā to liecina pieredze, nekad neizkaros.


Nauda, kuras nav

2005. gada 12. jūlijā tika izsludināts likums «Par zemes īpašnieku tiesībām uz kompensāciju par saimnieciskās darbības ierobežojumiem īpaši sargājamās dabas teritorijās un mikroliegumos» (turpmāk tekstā – «Par zemes īpašnieku tiesībām uz kompensāciju»). Likums stājās spēkā šā gada 1. janvārī, un līdz tam laikam Ministru kabinetam (MK) bija jāizdod noteikumi, kas nosaka kompensāciju aprēķināšanas un saņemšanas kārtību, kā arī jāizveido Maiņas zemes reģistra noteikumi un kārtība. Likumā ir paredzēta vai nu atlīdzība (par mežsaimnieciskās darbības ierobežojumiem), vai arī zemes gabala maiņa (lauksaimniecības un meža zemei) kā kompensācija par saimnieciskās darbības ierobežojumiem. Atlīdzību sedz vai zemi piedāvā valsts vai pašvaldība – atkarībā no tā, kura no šīm institūcijām ir izveidojusi aizsargājamo dabas teritoriju. Pirms likuma stāšanās spēkā kompensāciju par saimnieciskās darbības ierobežošanu nebija iespējams saņemt, un tās saņēma tikai tie zemes lietotāji, kuru zaudējumi bija saistīti ar īpaši aizsargājamo nemedījamo sugu un migrējošo sugu dzīvnieku nodarītajiem būtiskajiem kaitējumiem jeb, vienkāršāk izsakoties, ar to dzīvnieku un putnu, kuru statuss Latvijā ir īpašs, nodarītajiem zaudējumiem. Vides speciālisti skaidro, ka Latvijā zvēri, kurus nedrīkst medīt, un putni, kurus nekādā veidā nedrīkst baidīt, ir lāči, ūdri, dzērves un ērgļi. Tā kā lāču un ērgļu pie mums ir ļoti maz, tad reālās zaudējumu nodarītājas ir dzērves. Visas pārējās savvaļas dzīvās radības, kas apdraud saimniecisko darbību, cilvēks var un viņam ir tiesības atbaidīt. Šo zaudējumu kompensāciju nosaka MK noteikumi Nr. 345. Piemēram, 2004. gadā no Latvijas Vides aizsardzības fonda administrācijas līdzekļiem šo zaudējumu segšanai tika izmaksāti 51 972 lati. Vēl jāpiebilst, ka par īpaši aizsargājamo dabas teritoriju apsaimniekošanu Latvijā ir pieejams arī Eiropas Savienības (ES) un Latvijas Vides aizsardzības fonda administrācijas finansējums, tādēļ likums «Par zemes īpašnieku tiesībām uz kompensāciju» paredz, ka īpašnieks varēs saņemt atlīdzību tikai tādā apmērā, kādā to nesedz viņam jau piešķirtie citi valsts, pašvaldības vai ES maksājumi. Tiesa, ne katrs īpašnieks, kura zemē aug kāda reta puķe vai kuram aizliedz būvēt iecerētās ēkas, var saņemt kompensāciju par saimnieciskās darbības ierobežojumu. Pirmkārt, kompensāciju par saimnieciskās darbības ierobežošanu var saņemt tikai tie īpašnieki, kuru zeme atrodas valsts vai pašvaldības noteiktajās aizsargājamajās teritorijās. Otrkārt, kompensāciju var saņemt tikai tie īpašnieki, kuri ir atjaunojuši vai mantojuši savas īpašuma tiesības vai arī ierobežojumi ir noteikti pēc zemes iegūšanas īpašumā. Teorētiski tā tam vajadzētu būt. Dzīvē atklājas pavisam cita aina. «Jau likumprojekts gāja smagi, kamēr dabūjām to līdz Saeimai. Pavisam muļķīgi ir tas, ka spēkā ir tikai daļa likuma, bet otrai daļai spēkā jāstājas nākamajā gadā, bet kas to zina, kā vēl notiks. Iznāk, ka daļa zemju īpašnieku var prasīt, lai likuma normas tiktu īstenotas, bet daudziem vēl būs jāgaida – varbūt kaut kad viņiem arī būs tiesības uz kompensāciju. Turklāt nauda kompensāciju maksāšanai netiek dota,» skaidro Raimonds Vējonis. Teorētiski kompensācijas šogad varētu saņemt tie, kam ir ierobežota meža izmantošana. Pašlaik esot saņemti 42 iesniegumi, no kuriem 16 atbilst likuma nosacījumiem. Tiem, kam likums paredz dot nevis naudu, bet vietā piešķirt zemi, ar cerībām jāgaida nākamais gads. «Man brīžiem šķiet, ka pagarinājums likumā tika ielikts speciāli, jo beidzas pieteikšanās uz privatizāciju un daudzas zemes, kuras varēja izmantot kā maiņas fondu, tiks privatizētas. Brīvo zemju daudzums 1. janvārī būs mazāks, un atliek cerēt, ka zeme vēl būs. Pretējā gadījumā likums nemaz nevarēs sākt darboties, jo nebūs zemes, ko mainīt,» skaidro ministrs. Pēc sākotnējiem aprēķiniem, pavisam saimnieciskās darbības ierobežojumu kompensācijām būtu vajadzīgi 28 miljoni latu. Šogad tika prasīts miljons, bet netika iedots ne santīms. Vides ministrijai šī summa esot bijusi prioritāte. Tā kā bijuši iebildumi pret to, ka šī summa tiek ielikta valsts budžetā, naudu tika plānots iegūt no privatizācijas fonda. Tika izdarīti grozījumi likumā, bet laikā, kad likuma grozījumi tika virzīti uz Ministru kabinetu, atkal parādījušies iebildumi – šo summu vajagot ielikt budžetā, nevis ņemt no privatizācijas fonda. Tiesa, šā gada budžeta grozījumos ministrija prasa 300 tūkstošus latu, jo šī summa šogad vēl ir apgūstama, bet, protams, grūti paredzēt, kas tālāk notiks. Lai kā, valdības attieksme tos, kuriem zemes īpašumi atrodas aizsargājamās dabas teritorijās un mikroliegumos, noliek nelīdztiesīgā situācijā, salīdzinot ar citiem īpašniekiem. Turklāt zemes maiņai valsts un pašvaldību zemes var arī nepietikt. Lieki sacīt, ka tāda situācija nevairo arī cilvēku izpratni par vides saglabāšanu un vēlmi to darīt.

Kas notiks ar zvejniekiem?

Baltijas jūra ir piesārņota, tās ekoloģiskā situācija aizvien pasliktinās. Jūrā satek visu apkārtējo valstu notekūdeņi, un slāpekļa un fosfora daudzums palielinās, savukārt tādēļ aiz-vien aktīvāk aug aļģes un citi sīkie ūdens augi. Skābekļa dau-dzums ūdenī samazinās, turklāt tas vairs nav dzidrs, tādēļ ūdenī nenonāk arī saules gaisma. Baltijas jūrai ir arī slikta ūdens apmaiņa ar Ziemeļjūru, kas vēl vairāk samazina skābekļa dau-dzumu ūdenī un paša ūdens sāļumu. Rezultātā cieš reņģes, bet mencas pavisam drīz Baltijas jūrā var kļūt par retumu. Kā zināms, mencas, no ekonomiskā viedokļa raugoties, ir vērtīgākās Baltijas jūras zivis. Ja runājam par lašiem, vairāk nekā trīs ceturtdaļas šo zivju tiek audzētas mākslīgi, un jau tagad šīs zivis neiesaka ēst biežāk kā reizi mēnesī, jo to taukos uzkrājušies bīstamie dioksīni. Protams, ekoloģisko situāciju var labot tikai ilgākā laika posmā. Jau tagad zivju nozveju Baltijas jūrā nosaka kvotas, kuras visu laiku tiek samazinātas, lai glābtu kas glābjams: ja no-zveja turpināsies tādos pašos apjomos kā tagad un zivju dau-dzums samazināsies (bet, neuzlabojoties ekoloģiskajai situācijai, tā notiks), pēc gadiem pieciem vai mazliet vairāk Baltijas jūrā būs atlikušas vien brētliņas. Šogad jūlijā Eiropas Komisija (EK) pieņēma vairāku gadu plānu, kas paredz katru gadu samazināt mencu nozvejas kvotu par 15%. Tomēr, raugoties patiesībai acīs, jāatzīst, ka kvotas var samazināt vēl un vēl un vissliktākajā gadījumā mencu nozveju var pārtraukt vispār. Tātad īstenība ir skarba, un var gadīties, ka jūras piekrastē dzīvojošajiem nāksies aizmirst seno arodu. Varētu domāt, ka partijām savu galvu par to daudz nav vērts lauzīt, jo ne jau partijas vai valdības lēmums var atveseļot Baltijas jūru – gan ekoloģiskā reanimācija, gan lēmumi par kvotu samazināšanu vai pat mencu nozvejas pārtraukšanu tiks kopīgi lemti Eiropā. Taču vides ministrs saka, ka mencu nozveju Baltijas jūrā vajadzētu aizliegt jau tagad un pavisam, tomēr skaidrs ir arī tas, ka daudziem politiķiem nemaz negribas atklāti pateikt zvejniekiem, ka nākotne tuvākajos gados nav spoža, tāpat kā mūsu politiķiem nemaz negribas būt tiem, kas EK pieprasīs aizliegt mencu nozveju tūlīt. «Tāds lēmums ietekmētu ne tikai piekrastes zvejniekus, bet arī visu zivsaimniecību, tādēļ to ir sarežģīti pieņemt. Atrast budžetā vajadzīgos miljonus tagad, lai kompensētu zvejniekiem zaudējumus, gan ir vieglāk, nekā pēc trīs vai pieciem gadiem atteikties no zvejošanas jūrā uz visiem laikiem. Tomēr daļa politiķu jau tagad runā par «slikto Eiropu», kas gribot mūs dabūt ārā no tirgus, un nedomā par valsts ilgtermiņa attīstību. Protams, ja valsts atklāti pateiktu, kāda ir situācija un ka visprātīgāk būtu pašlaik nezvejot, nāktos nopietni domāt par zvejnieku nodarbinātību un par to, ko tad piekrastē darīt,» atzīst Raimonds Vējonis. Viņš arī piebilst, ka zvejas aiz- liegums ir jāpieņem visām Baltijas jūras valstīm un obligāti jābūt kompensācijas mehānismam. Ministra sacītajam atliek vien piekrist, jo ar reģionālo attīstību un dažādajiem plāniem par iedzīvotāju nodarbinātību ārpus lielajām pilsētām Latvijā iet kā pa celmiem – skaistu un pareizu vārdu ir daudz, bet darbu maz. Tādēļ vismaz kompensācijai un skaidram nākotnes redzējumam jābūt.

Latvijas «gazificēšanas» plāns

Ja par Baltijas jūras ekoloģijas problēmām un nozvejas kvotu samazināšanu atbildību varbūt var uzvelt Eiropas institūcijām, sakot, ka mēs jau neko nevaram izdarīt un jāgaida, ko Eiropa liks darīt kopīgā korī, kāds šīs vasaras Latvijas valdības lēmums šķiet visai neaptverams, ja raugās no veselā saprāta viedokļa. Pēdējos gados gan Eiropā, gan, protams, arī Latvijā tiek runāts par elektroenerģijas un siltuma iegūšanu, izmantojot atjaunojamos enerģijas resursus. Iemesli, kas liek meklēt citus enerģijas avotus un par kuriem ir rakstījušas arī «Vides Vēstis», ir divi. Pirmais, kas liek samazināt fosilā kurināmā izmantošanu, ir globālā sasilšana un klimata pārmaiņas. Otrs iemesls ir Eiropas un arī Latvijas vēlme samazināt enerģētisko atkarību no valstīm, kuras ir ārpus Eiropas Savienības. Neapšaubāmi, ka valsts, kuras ietekme Eiropas politikā pieaug un kuras spēju manipulēt ar politiskajiem procesiem vajag samazināt gan Eiropai, gan Latvijai, ir Krievija. Biomasas izmantošana enerģijas ieguvei ir perspektīvs tās ieguves veids, un lieki piebilst, ka koksne un arī rapšu eļļa ir tie enerģijas ieguves avoti, uz kuriem raugāmies ar pamatotu cerību. Gan jāatzīst, ka jauno tehnoloģiju ieviešanā un veco pārveidošanā nāksies ieguldīt prāvus līdzekļus, tādēļ siltumenerģijas, kuru iegūst no koksnes, sadārdzināšana, bet siltuma, ko iegūst no gāzes, palētināšana ir vismaz dīvaina. «Mēs mēģinām virzīt atjaunojamo energoresursu īpatsvara palielināšanu, bet tas iet ļoti smagi, jo pretī darbojas reāli lobiji, kas savas intereses spēj aizstāvēt ļoti labi. Nenoliedzami, gāze ir videi draudzīgākais fosilais kurināmais, bet ar nodokļu politikas palīdzību gāze tirgū tiek padarīta par vislētāko kurināmo, tādā veidā spiežot visus izmantot «Latvijas Gāzes» pakalpojumus. Pašlaik PVN gāzei ir 5%, bet visam pārējam kurināmajam – 18%. Drīzumā nodoklis būs arī elektroenerģijai un visu veidu šķidrajam kurināmajam, bet gāzei šo nodokli mēs neliksim. Pašlaik tas izskatās jauki, bet ir taču skaidrs, ka gāzes cena tiks celta. Tātad vispirms nemanot un klusiņām būsim piespieduši pašvaldības un cilvēkus kā vienīgo siltuma avotu izvēlēties gāzi, bet pēc tam nāksies maksāt to cenu, kuru mums paprasīs. Eiropa jau tagad par gāzi maksā divreiz vairāk nekā mēs, un nav ne mazākā pamata cerēt, ka Krievija nez kādēļ mums šo cenu nepaaugstinās. Jau no ekonomiskā viedokļa vien gāzes cenu celšana, ja no tās būs atkarīga lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju, var kļūt par sociālu katastrofu. Nerunāsim nemaz par politisko spiedienu, ko Krievija varēs izdarīt. Ar lobiju palīdzību mēs būsim sev radījuši tik lielu enerģētisko atkarību no Krievijas, ka šodienas runas par enerģētisko neatkarību liksies smieklīgas – mēs runājam vienu, bet darām pilnīgi pretējo. Mēs tajā enerģētiskās atkarības purvā būsim iekšā līdz ausīm,» skaidro Raimonds Vējonis. Acīmredzot atliek cerēt, ka šodienas gāzes lobiju draugi nākamajā Saeimā tomēr attapsies un koksnei Latvijā arī tiks noteikts 5% PVN. Tāpat kā atliek cerēt, ka nākamā Saeima un valdība pratīs rast atbildes uz trim jautājumiem, kuri šodien vēl ir neatbildēti. •