Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemta 1 atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Rīga – nopūtu pilsēta

Lelde Stumbre
Andas Krauzes foto

 

Pēdējā laikā arvien uzmācīgāks kļūst neizpratnes pilns jautājums: kāda Rīga būs vismaz nākamajos desmit gados? Nu labi, lielpilsēta. Jau tagad ir skaidrs, ka šeit dzīvo viena trešdaļa Latvijas iedzīvotāju. Un, ja nav iespējams no tā izvairīties (vai tiešām nav?), tad kāda lielpilsēta – ūdensgalva, kas pletīsies un pletīsies gar Daugavas krastiem līdz pat Daugavpilij? Varbūt otra Ņujorka ar salām un Manhetenas debesskrāpju rajonu Ķīpsalā? Šādas jaunceltnes it kā celšot rīdzinieku pašapziņu... Bet varbūt Rīga ar savu, oriģinālu, seju? Vēsturiski interesanta viduslaiku pilsēta ar mūsdienīgiem akcentiem un oriģinālu arhitektūru? Varbūt parku pilsēta ar plašām zaļām teritorijām?

Rīgas pilsētas iedzīvotāju skaits nevis aug, bet – samazinās. Par to runāju ar Rīgas Domes Vides komitejas priekšsēdētāju Daini Īvānu, kurš šajā amatā ir nepilnu gadu, bet paspējis izdarīt pietiekami daudz. Viņš cenšas Rīgas vides problēmas aptvert no dažādiem viedokļiem. «Es pēc sava rakstura esmu lauku zēns un pilsētu uz-tveru ar visām pilsētai raksturīgajām pazīmēm, un dažreiz domāju, ka varbūt prātīgāk pilsētu veidot augstumā, nevis platumā. Protams, skaidri jāapzinās, ko iegūs un ko zaudēs tās vietas, kurās parādīsies debesskrāpju rajoni. Ja vispār tādi vajadzīgi, jo Rīgas iedzīvotāju skaits pilnīgi noteikti samazinās. Bet strauji samazinās arī zaļās teritorijas, pēc Rīgas attīstības plāna – par 20%.»

Vides komitejas priekšsēdētāja amats ir tāds, kurā darbojoties tik īsā laikā nevar sasniegt lielus, uzreiz redzamus panākumus un izmaiņas, tomēr katrs saglābts koks arī ir uzvara. D. Īvāns, var teikt, ir paglābis ne vienu vien, panākot, ka Rīgas Dome nosaka moratoriju pilsētas cen-tra koku izciršanā. Tāpat ir pieņemts lēmums, ka jāveido Rīgas pilsētas koku digitālā karte, kur katrs pilsētas koks būs atzīmēts.

Septembra sākumā varējām iepazīties ar jauno Apstādījumu koncepciju, kas paredz, ka internetā būs pieejama informācija par to, kur pilsētā tiks cirsts kāds koks jau piecas dienas pirms ciršanas, lai iedzīvotāji būtu informēti un vajadzības gadījumā varētu reaģēt laikus, nevis celt traci, kad ļaunais darbs jau paveikts.

D. Īvānam viņa pašreizējais amats saistās ne tikai ar lēmumiem, papīriem un sanāksmēm, bet galvenokārt ar iespēju pašam būt tur, kur ir kādas problēmas, – mums bija iespēja viņu satikt jau pirmajās pavasara talkās pie Mārupītes, Bišumuižā, pie vēl nenodegušās Arkādijas un vēl daudzviet. Un, ja tagadējā Rīgas Dome cenšas iekļūt vēsturē ar dažām jaunām strūklakām, tad Īvānam gribas panākt krietni reālākus rezultātus. Viņa radošā biogrāfija sākusies ar žurnālistiku, un viņš salīdzina: žurnālists, protams, ir brīvs, rakstot par problēmām, analizējot un pētot informāciju, tomēr viņa varā nav ietekmēt. Pašreizējais amats viņam dod iespēju ietekmēt Rīgas Domi un departamentu, panākt konkrētus lēmumus un virzīt īstu zaļo politiku. Cik nav dzirdēts, kā zaļie kandidāti solīt sola saviem vēlētājiem zaļu dzīvi gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē, bet, kad tiek pie amatiem, spiesti piemēroties lielajai politikai – un tā ir nauda vai, glītāk izsakoties, ekonomika, un tad nereti jābalso pret savu pārliecību. Dainis Īvāns, būdams opozīcijas biedrs, priecājas, ka vismaz viņam nav jārēķinās ar politisko koalīciju, tātad var virzīt savus mērķus vides politikā.

Īvānam galvenais ir sadarbība ar iedzīvotājiem un nevalstiskajām organizācijām, kuras parasti neslēpj savu viedokli, un tā var uzzināt, kas īsti notiek un ko grib tie, kuri ir nevis naudas turētāji, bet cilvēki ar skaidru galvu un noteiktām prasībām.

Par vienu no galvenajiem Rīgas vides politikas jautājumiem Īvāns uzskata Rīgas tīrību. Ne tuvu nepietiek, ka daudzmaz tīrs un sakārtots ir pilsētas centrs, un pilnīgi noteikti nepietiek tikai ar talkām, tīrīšanas kampaņām vai spodrības mēnešiem, jo netīrība, pēc Īvāna domām, nesākas uz ielas, bet gan cilvēka galvā. Latvijā nav likuma par atbildību, ja esi kaut ko piesārņojis vai piemēslojis. Vides komitejas nākotnes plānos ir ieviest jaunu atkritumu apsaimniekošanas sistēmu, kas aptvertu ne tikai Rīgas centra rajonus, bet arī nomales, piemēram, tādus «neapdzīvojamos» rajonus kā Dārziņi.

Galvenais, kas palīdzētu tīrības ieviešanā un stiprināšanā, ir tā pati vecā, sen izrunātā un it kā labi saprotamā iedzīvotāju izglītošana. Dainis Īvāns stāsta, ka viņa lielais sapnis un cerība ir – Arkādija. Sena un sociāldemokrātu tradīcijām bagāta vieta. Rīgas pilsētai tomēr vajadzētu uzņemties nodedzinātā Arkādijas kinoteātra atjaunošanu, tad šeit varētu veidot Vides izglītības centru – vietu, kur notiek semināri, konferences, mākslas izstādes un pasākumi vides izglītības jomā. Kādreiz Arkādijas mājā tas viss notika – kad tur saimniekoja Arkādijas Vides aizsardzības klubs, gandrīz visi pasākumi bija saistīti ar vidi. Arī tagad arvien vairāk ir cilvēku un sabiedrisko grupu, kas saprot, kādi ir viņu mērķi vides izglītības ziņā, tādēļ uz viņiem var paļauties, ka tāds izglītības centrs darbotos ar pilnu atdevi, un būtu ļoti nelāgi, ja, nojaucot nodegušās Arkādijas drupas, pilsēta vienkārši atdotu šo vietu kādam naudaskārīgam privātajam, kuram ir tikai vie- na doma – kā pelnīt!

«Nauda bojā pilsētas,» Īvāns domīgi saka. Pēterburga, piemēram, vai mūsu pašu Liepāja – šīs skaistās, vecās pilsētas nauda vēl nav pilnīgi sabojājusi, bet Rīga un Maskava – ir. Tur katrs pleķītis tiek aizbūvēts, nedomājot par nākotni – kā cilvēks dzīvos tādā vidē, ko viņš elpos, vai viņš varēs 20 minūtēs kājām aiziet uz tuvāko zaļo teritoriju, kā to paredz tikai vēl topoša Eiropas Savienības direktīva. Protams, pilsēta nav lauki un tajā diezin vai zaļo platību būs vairāk nekā apbūve, tomēr viena no Eiropas galvaspilsētām – Oslo – jau šodien var lepoties ar apstādījumu pārsvaru pār betonu. Vai Rīgai nebūtu jāmācās no tās?

Runājot par Rīgas Brīvostu, kas nemitīgi grib piesavināties arvien lielākas teritorijas, Īvāns no sirds brīnās: ko gan tādā milzīgā ostā, kur 15 gadu laikā radies daudz pamestu, piedrazotu, pilnīgi neizmantotu teritoriju, viņi grasās darīt, ja ir skaidrs, ka nākotnē naftas un ogļu ieguve samazināsies, nevis palielināsies un jau šodien jāstrādā pie resursu taupīšanas projektiem? Osta, kā padomju laikos, arvien lielās ar mistisku «kravu apgrozījuma pieaugumu», bet vai tas ir vajadzīgs? Vai vispār vajadzīgs plastmasas maisiņu, reklāmpapīra, plastmasas krāmu, dūmu, trokšņu un atkritumu pieaugums Rīgā? Vai ostas ieguldījums pilsētnieku labklājībā nav jāvērtē ne tikai ar tiešo nodokļu iemaksu, bet arī ar pilnīgi aprēķināmiem zaudējumiem, ko radītu tankkuģa avārija Rīgas līcī, ko rada piesārņojums, smakas, vibrācijas un tās darbības izraisītās vides degradācijas negatīvā ietekme uz rīdzinieku veselību? Liverpūle, kas kādreiz bija ievērojama tirdzniecības ostas pilsēta, savu kravu industriju vienkārši pārtrauca un pārvērta šo teritoriju par tūristiem pievilcīgu vietu, jo tā, izrādās, bija arī ekonomiski izdevīgāk. Varbūt arī Latvijai pilnīgi pietiktu ar divām jau esošajām ostām Liepājā un Ventspilī? Īvāns atbalsta arhitekta Pētera Blūma it kā neprātīgo ierosinājumu drīzāk nojaukt Vanšu tiltu, lai pie Rīgas pils varētu piestāt burinieki, liellaivas un jahtas, bet ostu pārveidot par burinieku un jahtu piestātni, kas būtu ne tikai pievilcīgi, bet arī pilnīgi droši. Neprātīgiem priekšlikumiem allaž var atrast loģisku pamatojumu. Ja tagad ostā avarēs kaut viens kuģis ar naftu, apkārtējā vide tiks sagandēta, var teikt, uz mūžīgiem laikiem. Bet ostas lietas tik cieši saistītas ar ārkārtīgi lielu naudu, ka domāt par nākotni nevienam, kas pie tās tiek, nenāk ne prātā. Tikai no šīs ātrās naudas maz labuma rīdziniekiem.

Dainis Īvāns lielākoties dzīvo laukos, ne Rīgā, un, iespējams, tādēļ spēj paskatīties uz pilsētu, tā teikt, no attāluma, kas ir vairāk kā nepieciešami. Tā var ieraudzīt pilsētu kā kopumu, organismu, kurš pārveidojas un izdveš vai nu atvieglojuma, vai sāpju pilnu nopūtu, kas atbalsojas visā valstī. •