Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Katru reizi gidam kādam neticīgam ekskursantam nākas pierādīt, ka šis gleznainais ezeriņš patiešām ir plīsusi purva virsma.

Diez vai kāds fotoamatieris vai profesionālis ir spējīgs paiet garām šādam skaistumam – apaļlapu rasenei (Drosera rotundifolia).

Domājat – japāņu dārzi? Nē, Lielais Ķemeru tīrelis!

Neliels mājiens tūristam no dabas: jel aizdomājies par mūžīgo un pasaulīgo! Galu galā tīrelis ar savu cienījamo vecumu – gandrīz 8500 gadu – stāv gana tuvu mūžībai.

Lai nepabrauktu garām, uz purva laipu taku vedina lakoniska norāde.

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemta 1 atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Varbūt atstāt purvu tūristiem un pētniekiem?

Ilga Zemdega
autores foto


Visu savu apzinīgo mūžu esmu bijusi pārliecināta, ka purvs ir tikai aizaugusi slīkšņa. Vai, teiksim, aizlaists ezers, kas radies neveiksmīgas vai nolaidīgas saimniekošanas dēļ. Un pavisam noteikti tas nav nekas skaists, patīkams un finansiāli izdevīgs... Ja neskaita nolasāmos brūkleņu un dzērveņu litrus pārdošanai. Nu labi, vēl var pieskaitīt kūdras laukus.

Šādu pārliecību sagrāva divas fantastiskas sievietes – Ķemeru nacionālā parka gide Maira Vainovska un Latvijas Dabas fonda Purva biotopu aizsardzības plāna īstenošanas Latvijā projekta vadītāja Māra Pakalne, ar patiesu aizrautību stāstot par to, cik unikāli, cienījama vecuma, lieli un dabas kopējai ekosistēmai ļoti, ļoti nepieciešami ir purvi. Izrādās, purvi ir Latvijas bagātība. Turklāt tāda, kas reti kur vecajā Eiropā ir saglabājusies.


Rāmā septembra sestdienas rītā, nedaudz baidoties no gaidāmā lietus, dodamies uz Ķemeru purvu. Gide Maira Vainovska mūs sagaida stacijā, ar auto aizved līdz purvam (kājāmgājējam jāgatavojas uz pāris kilometru garu pastaigu; sīkāka informācija – http://www.kemeri.gov.lv), kur 2000. gadā par Lielbritānijas pilsones Rozmarijas Ā. Smitas līdzekļiem izveidoja apšu dēļu laipu no aptuveni 900 dēļiem, kas stiepjas 2,8 km garumā.

Gājiens pa laipu

Lielais Ķemeru tīrelis patiešām ir milzīgs – tas aizņem vairāk nekā 6000 hektāru lielu teritoriju, un apmeklētājiem īpaši izveidotā dēļu laipa aizņem vien pavisam nelielu daļu no neskartas dabas skaistuma.

Gides stāstījums liek pievērst uzmanību līdz šim nepamanītām detaļām – lielākā daļa purvā sastopamo augu ir ar asām šķautnēm – iespējams, lai pretstāvētu asajiem vējiem. Koki (kurus gan gribas saukt par kociņiem) īstenībā ir gandrīz 100 gadus veci – vidēji aptuveni 70-80 gadus, bet varot sastapt arī 120 gadus vecu purva nīkuli.

Uz katra soļa gleznainas ainavas, kuru centrālais objekts – purva lāmas, kas veidojas, sfagnu sūnām izaugot tiktāl, ka purva virsma kā kupols ceļas uz augšu un pārplīst nevienādām malām, tad plīsumā uzkrājas nokrišņu ūdeņi, kas ir labvēlīga vide ļoti daudziem purva augiem. Sfagni izauguši aptuveni 4-5 metru dziļumā, zem tā – dolomīta slānis. Tiesa, kūdra gadā izaug par 1-2 mm. Līdz ar to var tikai minēt, cik tūkstošus gadu šis sfagnu slānis audzis un ko savā mūžā purvs ir pieredzējis.

Purva lāmai nav ne cietu krastu, ne sasniedzama dibena – tas ir purva veidojums, ko tautā sauc par akaci. Kā skaidro pētnieki, purvs ir samērā droša vieta gājējam, ja vien zina, kurp doties, – nekādā gadījumā nespert soli tālāk, ja zeme zem kājām sāk līgoties, neiet klāt pie purva lāmas krasta, bet gan doties turp, kur aug mazie purva kociņi – priedītes, eglītes un bērziņi.

Piebildīšu, ka purvs savā ziņā atgādina milzīgu dabas siltumnīcu no apakšas un tajā mītošajai florai un faunai nākas izturēt krasas temperatūras maiņas – vasarā pa dienu ūdens sakarst, savukārt vakarā atdziest. Turklāt pat vasarā purvā ir iespējamas salnas naktīs.

Dabas brīvdabas muzejs un izstāžu zāle

Redzot, cik barības vielām nabadzīga ir purva vide un kādus gluži vai arktiskus apstākļus nākas izturēt tās iemītniekiem, gluži vai jābrīnās, cik bagātīgs ir Ķemeru tīreļa iemītnieku klāsts. Lai visus aprakstītu, viena žurnāla raksta nepietiks: gan vairāku sugu grīšļi, gan tikko noziedējuši vaivariņi, gan andromeda, gan vēl nenobriedušas dzērvenes. Ko vērts ir arī fotogrāfu kaislību objekts apaļlapu rasene – faktiski vienīgais mušķērājaugs Latvijā. Tā ar lipīgo vielu pie lapu taustekļiem ķer un izšķīdina kukaiņus.

Pastaiga pa apses laipām ilgst gandrīz trīs stundas. Nogurums gandrīz jau klāt, kad ieraugām meža krastu. Maira Vainovska bilst: «Mums jau gribētos, lai šo laipu ik pa laikam pārceļ uz citu vietu, citādi apmeklētāji vairs nedzird nevienu putniņu. Tas tādēļ, ka, ejot pa šīm laipām, uz purva virsmas rodas vibrācija – to jūt čūskas un dodas prom no šādas vietas. Turklāt ekskursanti, lai cik solīdi uzvestos pat skolēni, tomēr salīdzinājumā ar purva klusumu ir skaļi. Lielākajai daļai šeit ligzdojošo putnu tas nepatīk, tādēļ tie ligzdas vij tālāk. Lai gan gadās, ka cielaviņas savu ligzdu uzvij tieši zem laipas – varbūt tā viņa jūtas drošāk? Toties ķirzaciņu te ir daudz – tām patīk saulē sildīties. Lāmās ir manītas arī mazītiņas karūsiņas, kuru ikrus sanesušas pīles uz pleznām.»

Purvs no purva atšķiras

Lai uzzinātu, kādi purvi Latvijā sastopami un kādēļ purvs kā ekosistēma dabā ir nepieciešams, devos pie Latvijas Dabas fonda Purva biotopu aizsardzības plāna īstenošanas Latvijā projekta vadītājas, Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes, Botānikas un Ekoloģijas katedras pētnieces Māras Pakalnes.

Latvijā esot sastopami triju veidu purvi. Vispirms – zemie jeb zāļu purvi, kas veidojušies ieplakās, kur pieplūst gruntsūdens un minerālvielām bagāti upju un avotu ūdeņi. Tie sastopami augsto purvu malās, upju palienēs un ezeru krastos. Tie var būt ļoti bagāti ar augu sugām – ne tikai dominējošās vairākas grīšļu sugas, bet arī krāšņas orhidejas – stāvlapu dzegužpirkstīte. Liela sūnu daudzveidība. Daudzos zāļu purvos zemes virspusē izplūst avoti, kas satur dzelzi, kaļķi vai sēru.

Pārejas purvi – tajos ir samazinājusies gruntsūdens nozīme, bet palielinājusies nokrišņu loma. Tie ir kā starpstadija starp zemajiem un augstajiem purviem un sastopami ezeru krastos, kā arī augsto purvu malās, piemēram, Oleru purvs Ziemeļvidzemē.

Savukārt augstajos jeb sūnu purvos kūdras slānis ir tik biezs, ka vairs nav iespējama gruntsūdens pieplūde. Ūdeni un barības vielas tie saņem tikai ar atmosfēras nokrišņiem. Tie var būt kupolveida vai lēzeni, kā arī klaji vai apauguši ar sīkām priedītēm. No pārējiem purviem tie atšķiras ar ciņu un lāmu labirintiem, nereti ir arī nelieli purva ezeriņi. Uz ciņiem dominē sīkkrūmi: virši, vistenes, kā arī andromedas. Tipisks augstais purvs ir jau aprakstītais Lielais Ķemeru tīrelis.

Vai Latvijā purvu daudz? Vai tie ir saudzējami?

Patlaban Latvijā purvi ir 4,9 procenti no kopējās valsts platības. Tas it kā nav daudz. Taču dabā purvi izskatās iespaidīgāk – milzu ezera lielumā, gluži vai jūras varenībā sniedzoties no vienas apvāršņa malas līdz otrai, kurp vien skatiens tiecas.

Senākos literatūras avotos lasāms, ka purvi aizņemot aptuveni 10 procentus no Latvijas teritorijas. Mūsdienās puse ir cilvēka darbības ietekmēta – purvus nosusina, nostrādā vai izmanto kā citādi.

Kam purvi vajadzīgi

Ne tikai, kur spārei grīšļa galā uzsēsties. Arīdzan, kur vilkam un alnim atnākt padzerties un bebram dambi uzsliet. Purvs ir mājvieta daudzām retām augu, dzīvnieku un sēņu sugām. Tiem ir liela vēsturiska, zinātniska, rekreatīva un estētiska nozīme – viss, kas reiz nonācis purva sfagnu skāvienos, saglabājas tāds, kāds bija. Tā ir sterila vide un neizsmeļams pētniecības dārgumu krājums dažādu zinātņu sfēru pētniekiem. Vai tās ir sena cilvēka vai dzīvnieka mirstīgās atliekas, amatu rīki vai tūkstošiem gadu veci putekšņi – itin viss ir vēstures un mūsu Zemes attīstības liecinieki pēdējo 10 tūkstošu gadu laikā.

Un visbeidzot – purvi ir ūdens uzkrājēji. No tiem iztek upes, avoti. Ja izsīkst purvi, mainās apkārtne.

«Jāsaka, ka Latvijā purvi vēl ir samērā labi saglabājušies, salīdzinot ar Rietumeiropu, – Holandē purvu faktiski vispār vairs nav,» uzsver M. Pakalne. «Nesen pie mums ciemojās kolēģi hidrologi no Rietumeiropas, daži no viņiem brīnījās un teica, ka nekad nav purvā bijuši. Vācijā ir tikai kultūrainavas un lauki. Purvi nosusināti un pārveidoti par lauksaimniecības zemi. Nedaudz purvu ir saglabājušies Austrijā, Alpu priekškalnē vai augstu kalnos.

Latvijā purvu vēl ir samērā daudz! Gluži vai kuriozs – redzēju, kā austrietis basām kājām pa purvu bradāja, dzīvu dzērveni ēda. Tā vien gribas domāt: nu kur viņi ir nonākuši – skaistas mājas ir, bet saskares ar dabu vairs nav. Purvi dod iespēju cilvēkam atpūsties, atpūtināt prātu. Turklāt purva kūdru un dūņas izmanto balneoloģijā – Jaunķemeru sērūdeņraža vannas, Baldones dūņu krēmi.»

Papildus ikdienas purvu pētniecībai norit arī t.s. darbs ar sabiedrību – pašlaik tiek uzņemta filma par Latvijas purviem, notiek semināri, kuros stāsta par purvu vērtībām, M. Pakalne bieži lasa lekcijas gan skolotājiem, gan skolēniem par Stiklu purviem. Un, nenoliedzami, tiek izmantoti arī masu mediji – daudzas un dažādas publikācijas vairākās Latvijas avīzēs.

Ka tik visu nosusināt

Kūdras ieguve ir svarīga nozare valsts ekonomikā. Tādēļ iepriekš ir ļoti jāizsver, kādēļ un vai ir vērts postīt purvu. Ja to nosusina, pilnībā mainās temperatūras režīms, pirmās izzūd mitrumu mīlošās sugas. Purvā svarīgākais ir augi – sfagni, kas sevī satur gandrīz 90 procentus ūdens. Purva virsdaļā ir dzīvā daļa, tālāk ir kūdra. Ja purvu norok – izrok grāvjus pāri purvam vai gar malām –, vispirms purvs nosēžas, izzūd mitrumu mīlošie augi, ieviešas bērzi, vairs nav sfagnu. Vairs nav kur dzīvot skaistajai rasenei, spārēm, vabolēm. Pazūd purva avotiņi. Vairs nav nekā.

Ja reiz ir veikta nosusināšana, atpakaļ purvu dabūt vairs nevar. Tāds, kāds tas bija pirms tam, purvs nekad vairs nebūs. Kūdras slānis ir degradējies. Var aizbērt grāvjus, var dabūt mitrāku, šur un tur ieviesīsies atsevišķi purva augi. Lāmas būs jārok mākslīgi. Pašlaik dažviet ārzemēs, piemēram, Kanādā un Vācijā, kūdras laukos tērē miljonus – stāda sfagnu fragmentiņus un grīšļus. Varbūt mums derētu no citu kļūdām mācīties un saprast, ka purvus vajag saudzēt, nevis vispirms sagraut un tad ieguldīt miljonus, lai dabūtu tos atpakaļ? •