Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Dzērbenes muiža pirms 1905. gada

Dzērbenes muiža

Dzērbenes baznīca
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Gunas Rukšānes spoku un mīlas stāsti


Romānus, dzeju un lugas latviešu rakstnieki raksta un raksta, bet pēdējos gados lielu interesi raisa arī tā sauktā populārzinātniskā literatūra: pazīstamu cilvēku biogrāfijas, pētījumi par vēsturi un mākslu, dažādu zinātnieku atklājumi. Visai bieži parādās arī grāmatas par dažādām ģeogrāfiskām vietām. Latvijas koki, putni, dzīvnieki un vietas. Jo visur, kur mīt cilvēki, protams, atradīsies kāds aizraujošs stāsts – gan patiess, gan izdomāts. Sevišķi, ja tur ir kāda sena pils, muiža vai parks, – šādas vietas bez romantiskiem, drūmiem vai jautriem stāstiem nav iedomājamas.

Šoreiz savus lasītājus iepazīstināsim ar pazīstamās dārznieces Gunas Rukšānes grāmatu «Cēsu rajona muižas un pilis stāstos, nostāstos un spoku stāstos». Pagaidām gan tā vēl ir tapšanas stadijā un ir Cēsu rajona padomes projekta «Inovāciju aplis» sastāvdaļa.


Dzērbene

Saulaini skaista ir Dzērbenes pils ar dzeguļoto torni, iespaidīgas ir muižas saimniecības ēkas, bet vēl skaistāks ir skats no parka puses, kad pils spoguļojas dīķa ūdeņos un koki rotājas pavasara zaļumā, rudens zeltā vai ziemas sarmas mežģīnēs.

Dzērbenes muiža tās pašreizējā veidolā ir tikai pusotru gadsimtu veca. Tolaik dažādu lielumu un formu tornīši kļuva par vispopulārāko kungu māju modernizācijas paņēmienu. Aizraušanās ar torņu celšanu gluži kā epidēmija uzliesmoja visā Latvijā un beidzās tikai 20. gadsimta sākumā. Par arhitektu šai modernizācijai pēc analoģijas var pieņemt Paulu Maksu Berči, jo ir zināms, ka viņš izgatavojis projektu netālajai Auļu muižai.

Dzērbenes pils būvēta 18. gadsimta beigās viduslaiku pils vietā. Tieši senais nocietinājumu un aizsarggrāvju reljefs ir vērtība, kuru būtu vērts rekonstruēt.

 

«Zviedru kara laikos septiņi gadi Raunas pili nav varējuši zviedri ieņemt. Uz Raunas pils jumta dancojis Velns. Visi viņu ir šāvuši, bet neviens nav varējis nošaut. Velns braukājis pa apakšzemes ceļu no Raunas pils uz Dzērbenes pili. No apakšzemes ceļa iebrukšanas Dzērbenē ir izcēlies Jāņa grāvis.

Pēc septiņiem gadiem viens zaldāts ir izdomājis sudraba lodes un ar tām Velnu nošāvis, un tad to pili ir ieņēmuši. Tomēr vēl ilgus gadus neviens nav varējis pilī ietikt, un, ja kas tur ir iegājis, tad dzelzs durvis ir aizkritušas un neviens nav iznācis vairāk ārā. Drošsirdīgie gājuši tur pēc zviedru naudas lādes, kura bijusi ļoti liela, un viņai virsū tupējis Velns melna suņa izskatā. Tas katru, kas gājis pēc naudas, nožņaudzis.» (Kristīne Deiča Dzērbenē, 1925. gadā.)

 

Dzērbenes pagasta ģerboni rotā ūdensrozes. Un pamatoti – pagasta teritorijā saskaitāmi 30 ezeri. Taču ūdensrozēm vieta atrastos arī parka dīķos, kas pagaidām vēl lepojas ar savu dabisko skaistumu.

Gleznainais parks ap pili veidots 19. gadsimta vidū. Tas ir īpaši interesants, jo ainavu parka būtiskas sastāvdaļas – dīķis un visai dziļā grava – papildinātas ar regulāro pils parādes laukumu, kam stādījumi abās pusēs.

Taču uz Dzērbeni jābrauc vēl kāda iemesla dēļ, un tas ir Spoku kambaris, kuru veidojusi Daina Šmite kopā ar saviem palīgiem. Ar vienkāršiem līdzekļiem, izmantojot līkumotās torņa kāpnes, ir radīts lielisks efekts. Iecere radās no bibliotēkā savulaik organizētā spoku stāstu un zīmējumu konkursa. Tas vainagojās ar Spoku balli, kurā tika meklēti dārgumi un ēsta raganu zupa no ķirbja.

Muižas uzplaukums saistās ar Veismanu fon Veisenšteinu vārdu, kuri muižu kā Krievijas ķeizarienes Katrīnas II dāvinājumu ieguva 1771. gadā. Cita pēc citas tika celtas jaunas celtnes: klēts, zirgu stallis, alus brūzis, spirta dedzinātava, vīna pagrabs... Par Veisenšteinu bagātību var spriest kaut vai pēc pils pārvaldnieka mājas, kurai ir trīs stāvi. Tajā bija pat zāle, kur pieņemt viesus. Taču dzimtā sākās ķildas, un te nu kārtējo reizi var teikt, ka nauda laimi nenes. To apstiprina arī šis stāsts:

 

«Dzērbenes muižas barons Oto Veismans fon Veisenšteins aizbrauc uz balli Cēsīs. Kādā starpbrīdī kungi iziet ārā parunāties, un tuvākais kaimiņš – Raunas barons Vulfs – saka dzērbenietim: «Savos 30 gados tu vēl esi vecpuisis. Ne tev bērnu, nekā, māsas aizprecējušās, ar brāli esi naidā. Kam tos savus īpašumus atstāsi, vai savai istabmeitai?» Dzērbenes baronam tas ķeras pie sirds un viņš izsauc Vulfu uz divkauju. Duelis tiek nolikts tādā interesantā vietā kā pie Velna ozola.

Stāsta, ka tur esot jūtama sēra smaka un reizēm tur varot redzēt pašu nelabo. Kāda kalpone kādreiz saderējusi ar otru, ka viņa pusnaktī aizies pie tā ozola. Aizgājusi ar un patiesi sajutusi sēra smaku. Te atskanējis varens blīkšķis un parādījusies tik liela gaisma, ka viņa aiz bailēm zaudējusi samaņu. Kad attapusies, tad vairs nevarējusi parunāt – zaudējusi valodu.

Duelī cieš abi strīdnieki, Raunas muižkungs nomirst pēc nedēļas. Otto Veismans tiek nāvīgi ievainots un atvests uz pili. Sekundanti viņam ieliek pistoli rokā, lai tas izskatītos pēc pašnāvības, jo dueļi ir aizliegti ar likumu. Nākamajā rīta viņu atrod mirušu. Kas vainīgs? Atrod vienu grēkāzi – istabmeitu Mariju, kura, izrādās, ir bijusi arī viņa mīļākā. Motīvs nav tālu jāmeklē: viņš aizbraucis uz balli, viņa bijusi greizsirdīga, jo ir bijusi stāvoklī. Marija tiek uzskatīta par vainīgu un ielikta cietumā. Pēc dažiem mēnešiem sekundantiem pamostas sirdsapziņa, viņi izstāsta patiesību, taču par vēlu... Marijai ir piemeties dilonis, un meitene ar visu bērniņu mirst.»

Tagad Marijas tēls vēlu vakaros ir redzēts virs muižas ēkas. Savukārt barons tika apglabāts pils pagalmā, jo tāda bija viņa griba. Pirms divkaujas uzrakstītajā testamentā viņš atvainojās saviem vecākiem un visiem, kam darījis pāri, un, juzdamies kā grēcinieks, nejūtas cienīgs gulēt dzimtas kapenēs. Pirmā pa-saules kara laikā krievu karavīri viņa kapavietu izdemolē un lielgabalu, kas stāv virs tās, aizved. Muižas iedzīvotāji barona mirstīgās atliekas pārapbedī kapos pie ģimenes. Kopš tā laika barons vairs nerod mieru.

Ir jūtams, ka līdzās mums pilī vēl kāds dzīvo. Vēlu vakaros pils kreisajā spārnā un uz kāpnēm, kas ved uz pagrabu, ir dzirdami soļi un klusa ķēžu žvadzoņa. Kādreiz sargs regulāri gāja skatīties, vai tur kāds ir, bet tagad viņš pie spoka jau tik ļoti pieradis, ka reiz uz tā rēķina tika apzagta pils kafejnīcu, jo zagļu rosīšanos sargs uzskatīja par spoka izdarībām.

Kādudien pēc ekskursijas spoku kambarī naktī tieši divpadsmitos atskanēja liels troksnis. Sargs tikai no rīta uzdrošinājās paskatīties, kas noticis. Izrādījās, ka saplīsis lielais sienas spogulis. Kad pielika jaunu spoguli, arī tas jau nākamajā dienā saplīsa.» (Daina Šmite, Dzērbenes pagasta tūrisma koordinatore, 2006. g.)

 

Dzērbenē nevar paiet garām luterāņu baznīcai, un ne jau tikai tāpēc, ka tā stalti stāv piekalnītē, bet arī tās interesantās būvvēstures dēļ. Mārcis Sārums (1799.-1859.) bija pirmais Cēsu novada nevācu būvuzņēmējs. Ja Drustu baznīcā viņš veica tikai koka apdares darbus, tad Dzērbenes baznīca jau ir viņa autordarbs, bet Svētā Jāņa baznīcas tornis Cēsīs ir viņa augstā dziesma.

Tas nevienam nav noslēpums, ka katrai baznīcai visai tuvu atradās arī krogs. Šī tēma ir gana apdziedāta latviešu tautas dziesmās, bet dzērbeniešiem ir vairāki kuriozi stāsti:

 

«Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados Dzērbenē bija krogs, kurš gan saucās «Tējnīca». Pēc dievkalpojuma vīri raida mājās sievas, lai iet barot bērnus un lopus, bet viņi pakavēšoties kādu brīdi krogā, lai nokārtotu dažas lietas. Vienai ziķerīgai dzērbenietei tomēr gribas redzēt, kādas ir tās lietas, ko vīri tik cītīgi kārto. Viņa pa kluso pielien pie loga, un ko viņa tur redz? Izrādās, ka uz galda danco divas plikas sievietes – pašu pagasta iedzīvotājas. Viena, Anna, jau ir mirusi, lai viņai vieglas smiltis, bet otra vēl ir dzīva, tāpēc nesauksim vārdā. Vienai priekšā ir bijusi kļavas lapa, bet otra dancojusi kā no mātes miesām nākusi. Veči, kas sēž un skatās, met pa desmit latiem. Vēlāk vīri izstāsta arī kādu savu pikantēriju. Bijis tāds Kārlītis, kurš teicis, ka viņam jau mūžs uz otru pusi, bet nav to desmit latu, bet vai neļautu arī viņam vecumā paskatīties tādus priekus, kad viņš vēl ko tādu redzēšot. Nu rīkotāji arī apžēlojušies: «Labi, maksā pieci lati, tad mēs tev vienu aci aizsiesim, ar otru skaties vesels.» Tā arī Kārlīts noskatījies priekšnesumu.»

 

Daina bieži jautā ekskursantiem, kas ir kaulu kambaris.

Bērni parasti atsaka, ka tas ir tievs cilvēks, kam visus kauliņus var redzēt.

Tad viņa izstāsta, ka tā ir telpiņa, kur glabā senāku apbedījumu kaulus, līdz tos no jauna aprok svētītā zemē.

 

«Reiz tas pats Kārlītis ar savu draugu Pēteri dzēruši, dzēruši krogā līdz saderējuši, ka Kārlis varēs ieiet tajā kaulu kambarī, tieši pusnaktī, spoku stundā. Saderējuši uz Kārlīša zirgu. Atnāk pusnaktī līdz kaulu kambarim, bet nu ir dūša papēžos. Pēteris saka: «Bet atceries, ka mēs saderējām uz tavu zirgu, domā pats.» Jā, zirgs nav joka lieta – tas pats, kas mūsdienās mašīna. Kārlis saņem visu savu dūšu, taisa tos vārtus vaļā un dodas kaulu kambarī iekšā. Pēteris stāv un dzird: kviecieni, spiedzieni, necilvēciskas balsis – nu ir laikam pats velns. Pēkšņi viņš redz, ka tas Kārlis necilvēciskā ātrumā, tā, ka papēži vien nozib, pazūd. Viņš sākumā tā kā saminstinās, vai tad nu skries pakaļ pašam velnam, bet sirdsapziņa pamostas – skries arī pakaļ. Pa gabaliņu skatās, Kārlis ir grāvī. Kas par lietu? Blakus guļ melns vepris ar lauztu kāju. Izrādās, ka vepris iegājis vienkārši kauliņus pagrauzties, bet Kārlim tieši tai brīdī jāiet nelaimīgi iekšā.» •