Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

 

 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Ar cieņu pret viņiem

Sallija Benfelde,
«Nedēļa», speciāli «Vides Vēstīm»;
Andas Krauzes foto


Gadsimtu gaitā cilvēks ir pieradinājis daudzus dzīvniekus – sākotnēji savai iztikai un drošībai, bet vēlāk arī savam priekam. «Vides Vēstis» uz sarunu par mājdzīvniekiem un cilvēkiem aicināja vienu no profesionālākajiem un pazīstamākajiem Latvijas veterinārārstiem, zirgu pazinēju un ārstētāju Juri Tolpežņikovu.


Mūsu saruna ar zirgu dakteri – kā viņu bieži dēvē – sākas ar visai negaidītu apgalvojumu, ka vislabprātāk viņš strādā ar zirgiem, bet ar tiem nejāj. «Visiem mans apgalvojums parasti ir šoks. Ja mani uzaicina, es labprāt piedalos izjādē, bet tas nav mans brīvā laika pavadīšanas veids,» saka Juris Tolpežņikovs, re-dzot žurnālistes pārsteigto skatienu. Jātnieki gan bieži prasot viņam padomu, kādas zirglietas izvēlēties, un padoms netiek liegts, bet dakteris nemēdzot pamācīt, kā labāk jāt. Katrs savā jomā esot zinošākais un katram jādara sava lieta. Reizēm gadoties aizbraukt arī uz Rīgas zooloģisko dārzu, aizvest kaut ko no aprīkojuma, kas tur vajadzīgs, un tad kopā ar kolēģi tiekot gan bruņurupuči un krokodili aprūpēti un rentgenā caurlūkoti, gan ziloņiem nagi griezti.

Vai esat pazīstams ar visiem zvēriem, kas mīt Latvijā?

Esmu strādājis ar visiem, vienīgi ar kažokzvēriem mana pieredze ir mazāka. Kad mācījos, prakses laikā palaidu vaļā vienu nercu, un zvērs aizmuka! Tā ir viena no mana darba īpatnībām – ir jāprot runāt dzīvnieka valodā. Var iemācīties, kā pareizi pieiet pie zirga, kā pareizi sunim attaisīt muti un kā kaķim mutē iedabūt tableti. Līdz kaut kādam līmenim vari tikt, bet, ja neiemācies dzīvnieka valodu, nekas neizdosies. Spējas, talants un apņēmība visu labi padarīt neko nemainīs. Ja cilvēkam ir cieņa pret dzīvo radību un ja cilvēks saprot, ka dzīvnieks ir personība, kas dota no Dieva, – tikai tad var ar dzīvniekiem strādāt un tas izdodas. Protams, dzīvnieks nav līdzvērtīgs cilvēkam, bet viņš ir personība, viņš spēj runāt un sazināties ar apkārtējo pasauli. Dzīvnieki labprāt mums pakļaujas – gluži tāpat kā darbā mēs, cilvēki, pakļaujamies priekšniekam. Bet, ja priekšnieks ir tik stulbs... nu TIK stulbs! (smejas), tad ir robežas, līdz kurām var pakļauties. Suņi varbūt ir pat pārāk pakļāvīgi un draudzīgi, bet kaķi un zirgi ir atturīgi, it īpaši kaķi. Man liekas, ka zirgi cilvēkus ātrāk «nolasa» nekā kaķi, jo kaķi lielākoties dara tikai to, ko grib, un viņiem ir vienalga, ko cilvēks domā. Zirgi var būt no pavisam pakļāvīga, kūstošam vaskam līdzīga dzīvnieka līdz pat pilnīgi nevaldāmam radījumam. Gandrīz jebkurš zirgs var būt gan pakļāvīgs, gan nevaldāms. Patiesībā tā ir ar visiem dzīvniekiem, tāpat ir arī ar mums, cilvēkiem. Jāteic gan, ka arī cilvēkus – dzīvnieku īpašniekus – vajag saprast. Agrāk es mazliet tā kā baidījos no konfliktiem ar viņiem, bet tagad esmu sapratis – katrs ir tāds, kāds viņš ir. Var jau saprast tos cilvēkus – diena nav izdevusies, turklāt viņa mīlulis ir saslimis! Atbrauc veterinārārsts, un nauda, kas varbūt bija paredzēta kāda rēķina apmaksai, tagad jāmaksā viņam! Pavisam nejauki viss notiek! Ziniet, arī dzīvniekiem mēdz būt slikts garastāvoklis, bet to nu mēs nekādi negribam saprast. Mums grūti pieņemt, ka cilvēki mēdz būt dažādās omās, kur nu vēl mūsu mīlulis! Mums vajag eiroremontu, vajag, lai viss būtu pareizos un taisnos leņķos un, protams, ar mūsu dzīvnieciņu visam jābūt pavisam skaisti un labi!

Dīvaini, ka mēs, cilvēki, ļoti mīlot savus dzīvnieciņus, iedomājamies, ka vislabākais un vismīļākais viņiem ir tieši tas pats, kas vislabāk patīk mums. Atceros, reiz jautāju savai draudzenei, kāpēc viņa ir pārliecināta par to, ka zina, ko domā un grib viņas bruņrupucis? Atbilde skanēja: bet es taču viņu tik ļoti mīlu...

Es reizēm domāju, kā mums ir izdevies kļūt tik dumjiem. Nesen internetā lasīju interviju ar krievu humoristu Zadornovu, un man patika viņa teiktais, ka tas ir apbrīnojami, cik cilvēki var būt stulbi, jo ir pārliecināti, ka citiem noteikti ir jāgrib tieši tas pats, ko grib viņi. Tāpat ir arī ar mums un ar dzīvniekiem. Un, ziniet, esmu laimīgs, ka varu nedzīvot Rīgā, jo man no mūsu lielpilsētas pumpas metas! Mēs skrienam, mums obligāti ir kaut kas jāpērk, lai apliecinātu, ka mēs taču kaut kas esam, un tā mēs vairs neko neredzam, nejūtam un nesaprotam. Lai cilvēks saprastu, ko vajag dzīvniekam, nevajag saspringt, vajag atbrīvoties un ļaut sev just. Paskatieties, kā vijolnieks spēlē – viņš jūt vijoli un vairs nedomā par to, cik skaisti vai iespaidīgi izskatās. Vijolnieks dzird savu vijoli un mūziku. Tādēļ es saku: beidziet izdomāt un izlikties! Tad, kad vairs nebūs jādomā par to, kā tu izskaties, beidzot varēsi sākt dzīvot. Ar bērniem ir tāpat – ļaujiet viņiem būt laimīgiem kaut īso bērnības brīdi! Nevelciet viņus gandrīz vai tente-riski aiz rokas, visu laiku steidzinot. Tajās dažās minūtēs, kad pagaidīsit savu bērnu, neko nepazaudēsit! Gluži tāpat ir ar dzīvniekiem – nemēģiniet viņus padarīt pareizus.

Mēs runājam par dzīvniekiem, bet visu laiku atgriežamies pie cilvēkiem. Varbūt, strādājot ar dzīvniekiem, cilvēkus var iepazīt labāk nekā psiholoģijas studijās?

Sadzīviskā līmenī, protams, cilvēkus nākas labi iepazīt – kā jau jebkurā intīmā profesijā. Vetārstiem, tāpat kā policistiem vai ātrās palīdzības feldšerītei, nākas doties izsaukumā naktī, pa bedrēm un dubļiem, nezinot, kas gaida. Mūsu profesija ir visai skarba. Nesaku, ka mans darbs ir varonība, bet tas stingri spiež pie zemes. Mums ir jābūt pieejamiem. Ja esi ārsts – un nav svarīgi cilvēkiem vai dzīvniekiem –, tava personīgā dzīve vairs nav vienmēr un visur pirmajā vietā. Man ir gadījies, ka mašīna iegrimst dubļos tā, ka bez traktora ārā netikt, bet ir nakts. Saprotu – ja tagad dakterēšu zirgu, tad pēc tam visi būs laimīgi un par tikšanu ārā varēšu domāt pats. Reiz teicu saimniekam, lai vispirms izvelk mašīnu no tās dubļu bedres un tad iešu pie zirga. Protams, es negaidīju, kamēr saimnieka dēls atgriežas ar traktoru un mašīnu izvelk, gāju pie zirga uzreiz. Bet man vismaz bija drošība, ka pēc tam tikšu mājās. Starp citu, naktīs braukt ir viens trakums, jo norāžu jau pie mums, Latvijā, nav, – brauc un zīlē, kur nokļūsi. Varbūt arī tāpēc tie jaunie vetārsti, kas tomēr naktīs brauc uz izsaukumu, mums ir dinozauru statusā. Jaunie mēdz atcerēties likumus, darba stundas un visādas līdzīgas lietas, bet es gribu teikt, ka ārsts tā nevar strādāt. Vai nu rēķinies ar to, ka taisnā ceļā no kāzu galda, kamēr citi vēl līksmojas, brauksi pie lopiņa, nosmērēsi savu balto kreklu un uzvalku, vai arī meklē citu profesiju. Un vienmēr ir jāspēj paskatīties uz notiekošo arī no otras puses – kā jūtas cilvēks, kura dzīvniekam vajadzīga vetārsta palīdzība. Nu, protams, nav jau visi dzīvnieku īpašnieki labi un jauki, bet – arī tiem nejaukajiem jādzīvo un tā viņi šajā pasaulītē dzīvo. Starp citu – ja par nejaukajiem un par elitārajiem, tad pastāstīšu, kā man gadījās ar kādu Rīgas zobārstu. Zobs bija sastrutojis, bet viņš sacīja, ka iedošot kādas tur zāles un būšot labi. Ja nu kas gadoties – pateikšot sava mobilā tālruņa numuru. Naktī sākās tīrais ārprāts, bet ārsts, protams, bija izslēdzis telefonu, jo nakts taču! Tā nu trijos naktī braucu uz Rīgu, uz Stomatoloģijas institūtu, ar satūkušu un pavisam otrādu seju. Tas gadījums lika man padomāt par to, ka cilvēki taču uzticas un cer, ka ārsts palīdzēs. Tādēļ savu mobilo izslēdzu pavisam reti – baznīcā, koncertā.

Vai ir tā, ka pēdējā laikā cilvēki vairāk rūpējas par dzīvniekiem, jo, šķiet, ka tagad daudziem ir kāds mājas mīlulis? Varbūt ikdienā mēs esam tik sveši un auksti cits pret citu, ka savu mīļumu gribam atdot kaut vai mājdzīvnieciņam?

Grūti pateikt, vai tagad cilvēki vairāk meklē dzīvnieciņus savām mājām, bet tas gan laikam tā ir, ka savu mīļumu jau kādam vajag atdot. Patiesībā jau cilvēki dzīvniekus tīri labi saprot, reti gadās tādi, par kuriem var teikt, ka viņi ir «pavisam garām». Mēs visi kaut kur un kaut kad esam vīlušies, neprotam paņemt no otra mīļumu. Bet, jo cilvēks kļūst vecāks, jo viss kļūst vienkāršāk. Man patīk stāsts par vīru, kurš jaunībā redzēja, ka pasaule ir ļauna un tā jāpadara labāka. Trīsdesmit gadu vecumā, sapratis, ka pasauli nevarēs mainīt, viņš nolēma padarīt labāku Latviju un aizgāja politikā. Piecdesmit gados vīrs saprata, ka arī Latviju viņš nevar glābt un nolēma palīdzēt cilvēkiem, kas nodzērās un kam neveicās, savā miestā. Sešdesmit gados viņš sāka domāt un rūpēties tikai par savu ģimeni, bet septiņdesmit gadu vecumā, reiz paskatījies spogulī, viņš nodomāja: «Par ko es esmu pārvērties!? Man vajadzēja sākt pašam ar sevi!» Man šis stāsts liekas ļoti patiess – ja cilvēks ir kā atkritumu spainis, viņš nevienam citam nevar palīdzēt. Un, jo ilgāk dzīvojam, jo vairāk saprotam, cik patiesi ir vārdi Dziesmu grāmatā par pasauli kā par bēdu leju. Tad pamazām cilvēks ierauga, kas viņam var dot piepildījumu, – to es saku par cilvēkiem, kas rod mieru, mīlot dzīvniekus. Mīlestība vienmēr dod mīlestību, tai vienmēr ir jēga, lai kas arī notiktu. Saņemt mīlestību no dzīvnieka ir vieglāk, jo viņš ļoti daudz piedod. Dzīvnieks, manuprāt, vairāk atceras labo, ko esam devuši, nevis kā mēs, cilvēki, kas vairāk atceras ļauno. Es arī domāju, ka tikai daļa cilvēku ir tik aprobežoti un nejūtīgi, ka nesaprot, ka nodara dzīvniekam pāri, tikai daļa tā īsteno kaut kādas savas ambīcijas – un tas ir pretīgi. Lielākā daļa cilvēku nodara dzīvniekam pāri gluži nejauši, viņi reizēm pat nenojauš, ko dara. Es neesmu budists un varu nosist odu bez sirdsapziņas pārmetumiem, to saku pavisam godīgi. Visbeidzot – tie dzīvnieki, ar kuriem mēs tiekamies, ir daudz piedodošāki un saprotošāki nekā mēs. Cilvēki reti pieķeras mājdzīvniekiem, kas ir ārpus viņu ikdienas un ģimenes loka. Par to man gan arī ir savs stāsts. Nopirku vecu lauku māju, kas jāatjauno. Puiši, kas tur strādā, kompānijas pēc nopirka kazas – sak’, vasaras beigās nokausim un sarīkosim ballīti. Vasara pagāja, un mans paziņa sacīja, ka labāk kazu meitenes apmainīt pret āzi, kuru saimnieks nokaus. Tā arī norunājām, ka samainīsim āža gaļu pret dzīvām kazu meitenēm, lai tās rada pēcnācējus. Man salūza mašīna, maiņas darījumu nācās atlikt, tādēļ teicu puišiem, lai kauj vien nost tās kazas, un, ja paši nevar, paziņa atbrauks un nokaus. Atbilde skanēja: «Nē! Šīs kazas neviens nekaus!» Saprotiet, kazas bija kļuvušas par draudzenēm! Ir dzīvnieki, ar kuriem parasti nedraudzējas, un jo īpaši lielajā ražošanā mēdz būt cilvēki, kas domā rūpnieciskās kategorijās, tomēr lielākoties tā nav.

Vai dzīvnieki prot izlikties?

Mazliet jau prot gan. Piemēram, zirgi izliekas, ka klibo, ka viņi ir noguruši, lai gan tas viņiem nav īpaši raksturīgi. Jāsaka tomēr, ka dzīvnieki neizliekas. Viņi mēdz būt kautrīgi, viņi baidās jaunā vietā. Dzīvnieki, tāpat kā bērni, redz to, ko mēs nemaz neievērojam. Un, tāpat kā par bērniem, mēs nezinām arī par dzīvniekiem, kādi ir viņu iespaidi un sajūtas. Mēs vedam dzīvnieku uz veterināro klīniku un nesaprotam, kādēļ dzīvnieciņš tā ārdās trolejbusā. Cilvēkam reizēm neienāk prātā, ka viņš trolej-busu pazīst no bērna kājas, bet dzīvnieciņš kaut ko tādu redz pirmo reizi. Dzīvnieks daudzos brīžos jūtas nedrošs un viņš paļaujas uz cilvēku, ka tas viņu pasargās. Jau teicu, ka tas nav tik sarežģīti un īpaši – saprast savu dzīvnieciņu. Tikai nevajag saspringt, ļaujiet sev sajust! Tās ir tik dabiskas spējas, kuras tagad sākam zaudēt, bet cilvēkiem tās piemitušas gadu tūkstošiem.

Vai mūsdienās vēl tiek veidotas jaunas mājdzīvnieku šķirnes?

Daudz mazāk nekā agrāk. Ar kaķiem laikam kaut ko dara – tur notiek tīrās modes ākstības. Ja runājam par lauksaimniecības dzīvniekiem, tad viena lieta ir globalizācija, otra – mākslīgā apsēklošana. Vairs nerada jaunas šķirnes, bet krusto esošās, meklējot labākās īpašības, piemēram, vairāk gaļas ar labākām garšas īpašībām. Tas ir līdzīgi kā ar blendēto viskiju, kad tiek sajauktas vairākas viskija šķirnes. Šķirnes izkopšana ar vajadzīgajām īpašībām jau ir māksla. Pašlaik notiek produktīvo līniju taisīšana, kam varbūt pat ir neauglīgi pēcnācēji. Ar cāļiem to vien dara – sakrusto divas šķirnes, un rodas broileri, kas domāti tikai gaļai. Ar zirgiem šur tur kaut ko dara. Pašlaik Latvijā ir ievests konik polskie, kas īstenībā ir pussavvaļas zirgs. Savvaļā šie zirgi jau bija izmiruši, bet no zemniekiem savāca tos, kas vēl līdzinājās savvaļas zirgiem, un viņi savā starpā tika krustoti. Cilvēki tagad ir pārliecināti, ka ir izdevies atjaunot pirmatnējo savvaļnieku līniju. Līdzīgi ir ar Žemaišu zirgiem. Lai nu kā – zirgu šķirnes izveidošana ir titānisks darbs. Tāds zirgu skaits, kāds bija pirms Otrā pasaules kara, tik drīz neatjaunosies. Kuces agri kļūst vaislīgas un viņām metienā ir vairāki kucēni. Suņus var krustot uz nebēdu un skatīties, kas tur iznāks. Ķēvei pirmais kumeļš ir četru gadu vecumā.

Vai tās suņu un kaķu šķirnes, ko mēs pazīstam, ir mākslīgi radītas?

Vilku suns ir vislīdzīgākais savam sencim vilkam. Tāpat arī parastie kaķi vairāk vai mazāk līdzinās saviem senčiem meža kaķiem. Piemēram, vācu aitu suns ir klasisks suns. Pārējās šķirnes tika piemērotas un mākslīgi veidotas pat simtiem gadu, piemēram, Aļaskas suņi, terjeri, kas ir mednieku suņi. Tad ir tie kailie kaķi un suņi, ko veidoja nevis vajadzības, bet savas patikas pēc. Man tas neliekas godīgi un šajos jautājumos es dzīvnieku aizsardzību ieviestu pavisam stingri. Tāda kropļu veidošana nav vajadzīga, tā ir vardarbība. Tas nav godīgi. Viņu ģenētiskā bāze ir trausla un viņi daudz slimo.

Kāpēc dzīvniekus nedrīkst izmantot, pārbaudot jaunas zāles? Kā lai zāles pārbauda?

Tas ir ļoti smags ētiskas dabas jautājums. Zāļu pārbaude uz dzīvniekiem bieži vien ir bezjēdzīga, jo pastāv sugu barjera. Piemēram, nav godīgi pārbaudīt uz dzīvniekiem kosmētiskos līdzekļus, jo tie ir kas tāds, bez kā var iztikt. Farmācijas bizness ir pārvērties par ļoti negodīgu spēli, gandrīz vēl trakāk nekā ar ieročiem. Par laimi, man nav televizora, es to skatos reizi divās nedēļās kādu pusstundu un jau tad esmu šokā par zāļu un kosmētisko līdzekļu reklāmām – tā ir nelietīga naudas izpumpēšana no cilvēka. Katram pašam ir jāizdomā, kā viņš pret to izturas. Dzīvnieku dzīvība ir ļoti pakārtota mūsu dzīvībām, protams. Bet vai ir jēga zāles izmēģināt uz dzīvniekiem? Vienas un tās pašas zāles neder govij un zirgam, tāpat kā daudzas zāles, kas der sunim, neder kaķim. Tāpat ir ar aitām un kazām. Tādēļ es esmu pret dzīvnieku izmantošanu zāļu un kosmētisko līdzekļu pārbaudēs.

Vai jūs esat veģetārietis?

Nē, lai gan es neesmu īsts gaļas cienītājs. Es, piemēram, neēdu desas – negaršo, un viss. Zirga gaļu es neēdu. Man ir draugi islandieši, un viņiem es varu piedot, ka viņi uzturā lieto zirga gaļu, bet latviešiem es to nevaru piedot. Es esmu par godīgu gaļas ēšanu.

Kas ir godīga gaļas ēšana?

Pagatavoju bērniem ragū no kazas gaļas un teicu: «Atcerieties, kāds viņai bija skaists skatiens? Tagad mēs viņu ēdīsim.» Bērni teica, lai es viņiem to nemaz nenesu, viņi neēdīs. Nu tad neēdiet gaļu vispār! Tas ir tāpat kā aiziet uz veikalu, ieraudzīt dzīvās karpas un šausmināties, ka tās nu tagad nevarēs ēst. Bet nopirkt zivs fileju – to gan var! Tad aizej un paskaties, kā tās zivis ķer! Kā viņas tonnām saber kaudzē un kā viņas noslāpst, stundām mokoties. Tas ir mežonīgi, nežēlīgi un vājprātīgi! Tā nav godīga ēšana! Lai citi to izdara kaut kur tur, kur es to neredzu, un tad es ar savu maigo sirdi varēšu ēst. Neēd! Nedari to, ja tev žēl dzīvnieku, bet nenovel nogalināšanas darbu uz citiem. Laukos tas ir normāls process, kam cilvēks iziet cauri, – viņš audzē lopiņu, baro un tad ar cieņu to nokauj. Jau labi sen biju Spānijā un sākumā domāju, ka vēršu cīņas ir barbariska padarīšana. Tad nonācu spāņu veterinārārstu biedrībā un dzirdēju uzrunu Eiropas veterinārārstiem, kurā tika pastāstīts, kas ir korrida. Toreiz padomāju un piekritu, ka korrida ir normāla buļļa dzīve. Kad tā buļļa brālēni, kas nav domāti korridai, jau sen ir miruši mežonīgā lopkautuvē, kur ir pārdzīvojuši šausmas, sajūtot gaļas un asiņu smaku un aptverot nāves tuvumu, un kad viņi jau sen ir apēsti, nodzīvojuši vien gadu vai divus, korridas bullis ir pašā spēku plaukumā. Viņš dzīvo brīvās ganībās, viņš ir brīvs un spēcīgs. Nezinu, vai korridas buļļa dzīve ir tik nepareiza, ja salīdzina ar tiem sugas brāļiem, kuri mirst vidē, kurā ir cieņa pret mašīnām, bet nav cieņas pret nogalējamo dzīvnieku. Man šķiet, ka šausmināšanās drīzāk ir liekulība, nevis rūpes par dzīvniekiem. Es nezinu, vai dzīvnieks ir atnācis uz Zemes pavadīt cilvēku kā rūpniecisks objekts. Viņš drīzāk ir atnācis, lai ar mums satiktos, tādēļ mēs esam atbildīgi par viņu. Mums ir jādzīvo ar cieņu pret dzīvniekiem. •