Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Amazone biologa redzējumā

Guna Noldt
autores foto


Augustā saņēmu e-pasta vēstuli:

«Esmu bioloģe, studēju un kādu laiciņu strādāju Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes Botānikas un ekoloģijas katedrā profesora Valda Baloža un Gunta Brumela darba grupā. Tieši 10 gadi pagājuši, kopš manas dzīves gaitas un notikumi ar un ap mani norisinās Vācijā, Hamburgā, kur dzīvo mans vīrs un dēls un kur es kā brīvā projektu līdzstrādniece darbojos Hamburgas Universitātē. Mans pirmais brauciens uz Brazīliju, Manausu Amazones reģionā, bija 1998. gadā, laikā, kad strādāju pie sava doktordarba un ievācu materiālu, organizēdama lauku ekspedīcijas. Manas izpētes objekts – dažas ekonomiski nozīmīgas kokaugu sugas, to sakņu sistēmas izpēte, mikorizas attīstība. Pēdējā brauciena laikā uz Amazoni 2005. gada aprīlī un maijā izbaudīju arī to, ko sauc par tūrisma atrakcijām: pira- ju ķeršana, krokodilu nakts «medības», peldēšanās ezerā džungļu vidū, gulēšana šūpuļtīklā, dažādu tikai džungļiem vien raksturīgu skaņu ieaijātai....Un eksotisko augļu baudīšana – tikai tur pirmo reizi pa īstam uzzināju, kā aug, smaržo un garšo ananass, papaija, mango...

Esmu savākusi daudz un dažāda rakstura materiālus, safotografējusi simtiem bilžu, uzsūkusi sevī visdažādākos iespaidus. Ja Jums radusies interese, lūdzu, rakstiet man, kas to lai zina, varbūt mums izveidojas sadarbība?

Ar cieņu – Guna Noldt Hamburgā.»

Protams, nekavējoties atbildēju Gunai, ka «Vides Vēstis» ar prieku publicēs viņas stāstus par Amazones mūžamežiem. Nu, tad sākam! Rakstiet arī, ko jūs, «Vides Vēstu» lasītāji, vēl gribētu uzzināt par upi, kuras baseinā ietilptu 90 Latvijas!

Anitra


Par Amazoni un tropu lietusmežiem, tikai tur sastopamo augu, koku un dzīvnieku sugu daudzveidību jeb biodiversitāti laikam gan dzirdējis ikviens. Gadsimtu garumā – no pirmā spāņu izcelsmes jūras braucēja Frančesko de Orellanas piedzīvojumu stāstiem par neveiksmīgajos zelta meklējumos Dienvidamerikas kontinenta iekšienē negaidīti atklāto Amazones upi līdz pat mūsdienām ar speciāli tūristiem piedāvāto maršrutu izklāstu par Amazones džungļiem – noslēpumainības plīvurs pār mūžzaļajiem lietus mežiem saglabājies joprojām.

Ar Amazoni šeit domāta ne tikai pati upe, bet gan visa Amazones upes pieteku, atteku sistēma un tās baseins, kura apjomu lēš ap 5,8 milj. km² – tajā ietilptu 90 Latvijas. Amazones baseins ir viens no lielākajiem dabas kompleksiem uz Zemes. Divas trešdaļas no Amazones plešas Brazīlijā, bet pārējā daļa ietver Kolumbiju, Ekvadoru, Peru un Bolīviju. Amazones upes kopējais garums, pēc jaunākajām aplēsēm, ir 6387 km, un tās iztekas vietā Atlantijas okeānā izplešas neiedomājami milzīgā platumā – ap 250 km.

Pašā upes sākumā, kur izteka ietek pietekā un tai savukārt ir jauna izteka, upes nosaukums daudzkārt mainās, vidējā straumes daļa ieguvusi vienu vārdu Solimóes un tikai pēdējā upes trešdaļa nes Amazones vārdu.

Puse melna, puse dzeltena

Pie Manausas, kas ir Amazones štata galvaspilsēta, novērojams, kā paši brazīlieši saka, Encontro das Áquas, kas ir visnotaļ pārsteidzošs dabas fenomens. Šajā vietā Rionegro (no portugāļu valodas Melnā upe) saplūst ar Rio Solimóes. Tā kā Rionegro plūst cauri purvainām vietām, staignāju mežiem un purviem, tās ūdens ir bagātīgs ar humusvielām un izteikti tumšs, pat melns, turpretim pa Rio Solimóes plūst ar sedimentu bagāta, dzeltenkrāsas ūdens straume. Abas upes atšķiras arī ar ūdens temperatūru, kā rezultātā 70-80 km garumā Amazones upe, šķiet, sastāv no divām daļām: puse upes ir dzeltenīgi brūnā krāsā, otra puse – melnā.

Rozā delfīni un tūkstošiem zivju sugu

Pēc aptuveniem minējumiem, Amazones upē ir aptuveni divi tūkstoši dažādu zivju sugu, kas ir vairāk nekā visās pārējās upēs kopā. Šo zivju daudzveidību nu nekādi nevar nepamanīt, šķirstot ēdienu karti restorānā. Pie svarīgākajām un garšīgākajām zivīm pieskaitāmas tambaquí (Colossoma macropomum), tucunaré (Cichla spp.) un pirarucú (Arapaima gigas). Taču tirgus apmeklējuma laikā nākas secināt, ka eksistē vēl neskaitāmas, tikai reģionāli pazīstamas zivis, to skaitā ar dažādiem mītiem un briesmu stāstiem apveltītās pirajas (Pygocentrus spp.). Viena no apdraudētākajām dzīvnieku sugām, kas mīt Amazonē, ir Peixe-Boi (Inia geoffrensis) – delfīns rozā krāsā, taču gandrīz jebkuru braucienu pa upi pavada bieži sastopamais upes delfīns tucuxi (Sotalia fluviatilis).

Ziemas lieti

Ziema Amazonē sākas decembrī un turpinās līdz maijam. Šis periods sakrīt ar tā saukto lietus periodu, kurā nokrišņu daudzums mēnesī sasniedz līdz pat 400 mm (salīdzinājumam – Latvijā gada nokrišņu norma mērāma ap 600 mm). Vietas un lieli apgabali, kam dots speciāls nosaukums varzea, pārplūst un vairākus mēnešus tiek šķirti no ārpasaules, vienīgā iespēja tās sasniegt ir, pārvietojoties pa ūdens ceļiem. Dažviet ūdens pakāpjas 3 metrus virs parastā līmeņa, dažkārt pat līdz 12 metriem, ūdens masas izplešas pāri upes krastiem un iespiežas zemes vidienē līdz pat 40-50 km attālumā. Šajā periodā ievērojami paaugstinās malārijas odu un citu kukaiņu aktivitāte, kad mierīgs naktsmiers nav iedomājams bez īpašu moskītu tīklu lietošanas. Saprotams, ka šeit var augt tikai tādas augu un koku sugas, kas, pateicoties dažādām morfoloģiskām un anatomiskām izmaiņām to sakņu, stumbra un lapu uzbūvē, pielāgojušās ūdens līmeņa svārstībām. No dzīvniekiem īpaši jāpiemin ūdens bifeļi (Bubalus sp.), kas ievesti no Āfrikas un Āzijas, vēlāk selekcionēti un ir lieliski pielāgojušies ikgadējiem plūdiem Amazones upē.

Vasaras sausums

Jūnijā sākas vasara – sausuma periods, kas turpinās līdz novembrim. Nokrišņu daudzums ievērojami samazinās un dažkārt nepārsniedz 20-30 mm mēnesī. Arī maksimālā gaisa temperatūra vairāku nedēļu garumā var sasniegt un noturēties pie +33-35°C atzīmes, kas gan pēc šīs vasaras tveices Latvijā nevienu nepārsteigs. Dienas garums paliek nemainīgs visu gadu – 12 stundu diena mijas ar 12 stundu nakts periodu: saule lec ap sešiem rītā, bet vakaros jau ap sešiem ir tumšs.

Džungļu katedrāle

Ar laivu pa upi tuvojoties tropu mežam, tas šķiet nepie-ejams un noraidošs. Taču tropu lietusmežs nebūt nelīdzinās neizbrienamiem džungļiem, drīzāk tas salīdzināms ar katedrāli, kas balstās uz neskaitāmām kolonnām. Šeit pat dienā valda mijkrēslis. Gaismas trūkuma dēļ veģetācija ir diezgan trūcīga, zemas formas lakstaugiem tropu mežos raksturīga izmainīta lapu krāsa, bieži – sarkanīgos toņos, kas svarīga to izdzīvošanai tumšajā dzīves telpā, to ziedi samērā neuzkrītoši. Citi augi, piemēram, liānas, ložņā pa koku stumbriem, lai sasniegtu gaismu. Uzkrītoši daudz šeit sastopamas dažādas ložņaugu, tīteņaugu un kāpelētājaugu sugas. Interesanti ir Araceae dzimtai piederošie ziedaugi ar to bultveidīgajām lapām un kolbveida ziednesi, kas daudziem kukaiņiem tieši urīna smakas dēļ šķiet neatvairāmi. No koku galotnēm lejup karājas šo augu gaisa saknes, un, lai turpinātu ceļu, šķiet, jāatver priekškars. Daži augi, piemēram, bromēlijas, atsakās no sakņu veidošanas vispār un izdzīvo, pateicoties minerālvielu putekļiem. Ik pa solim nākas uzdurties kādam no tropu lietusmeža kokiem milzeņiem – nostājoties tādam blakus, pārņem sajūtas, ka esi kā Sprīdītis Anna Brigaderes pasakā. Liela daļa šo 30-40 m augsto koku veido tā sauktās dēļu saknes. Sumauma jeb kapokkoks no Bombacaceae dzimtas (Ceiba pentandra) ieņem īpašu vietu šo koku vidū, un brazīlieši paši to dēvē par tropu lietusmeža princesi. Bieži sastopami koki ar citām sakņu pārveidnēm – ar balsta saknēm (Lauraceae, Myristicaceae, Annonaceae u.c. dzimtas) un adventīvajām saknēm (Arecaceae, Euphorbiaceae u.c. dzimtas). Neizbrienami džungļi drīzāk veidojas vietās, kur notikusi cilvēka iejaukšanās dabā, piemēram, cirsmās. Šeit radušos tukšumus ātri slēdz pionieraugi – dažādas bambusa sugas, balza koki (Ochroma lagopus), kuri jau 15 gadu vecumā sasniedz 20 metru augstumu, Cecropia sugas, kam raksturīga simbioze ar skudrām.

Brazīlijas ziemeļos, Amazonē izteiktā vairāku mēnešu sausuma un lietus periodu maiņa ir būtiski svarīga augu ziedu un augļu veidošanā. Tādēļ Latvijā labi pazīstamie augļi papaijas (Carica papaya), ananasi (Ananas comosus), mango (Mangifera indica) un nedaudz mazāk zināmie kupuasu (Theobroma grandiflorum), acerola (Malpighia emarginata), inga (Inga spp.), serimoja jeb anona (Annona spp.) vai marakuja (Passiflora edulis) Amazonē nogatavojas noteiktā laikā, atšķirībā no citiem reģioniem, kur šis process ir nepārtraukts. Liela daļa augļkoku ražo sausuma perioda sākumā – no maija līdz jūlijam, tādējādi izmantojot pie-ejamo bagātīgo ūdens apgādi lietus periodā, lai ziedētu un veidotu augļus.

Dzīve tur – augšā

Pēc vairāku stundu visnotaļ sviedrējoša un arī nogurdinoša gājiena cauri tropu lietusmežam, vērojot bezgalīgo zaļumu sev priekšā, blakus un aizmugurē, klausoties tikai tropu mežam raksturīgajās skaņās un laiku pa laikam tikai manu ceļabiedru kārtējiem norādījumiem sekojot, atkal ieraugot ko sevišķi eksotisku (termītus, kādu putnu zirnekli, zaļo koku čūsku, sliņķi, laiski karājoties zaros, vai gekonu), nākas secināt, ka liela daļa no dzīves norisēm Amazones lietusmežā norisinās vairāku metru augstumā, slēgtajās koku vainagu galotnēs, no kurām dažkārt izceļas līdz pat 70 m augsti koku milzeņi. Pat vērīgajai un visuredzošajai biologa acij, biologam, kas nav uzaudzis kopā ar tropu lietusmežu, daudz kas paliktu tā arī nesaskatīts, neieraudzīts un nesaprasts, ja vien blakus neatrastos izpalīdzīgs brazīliešu kolēģis, kurš palīdzētu orientēties šajā varenajā ekosistēmā. •