Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemta 1 atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Lai izdzīvotu, šodienas neefektivitātei jātop par efektivitāti

Jānis Brizga


Viss ir jādara pēc iespējas ātrāk, izmantojot mazāk resursu un cilvēku laiku. Citiem vārdiem sakot – ātrāk un lētāk. Rīkojoties pēc šīs formulas, mēs ne tikai celsim savu dzīves kvalitāti, bet arī atrisināsim visas pasaules problēmas: pārtikas trūkumu, klimata pārmaiņas, nabadzību u.tml.

Argumentu par efektivitāti plaši izmanto, lai rosinātu vēl lielāku patēriņu, lai slēgtu vietējās slimnīcas un skolas, kā arī lai attaisnotu vergu darba izmantošanu trešās pasaules valstīs. Efektivitāte un uz to balstītais brīvais tirgus ir šodienas reliģija, kam jātic un jāpakļaujas. Ideja ar pēc iespējas mazākiem resursiem un piepūli panākt pēc iespējas iespaidīgāku rezultātu ir jau vairākus tūkstošus gadu veca. Taču industriālās revolūcijas laikā 18. gadsimtā, kad sabiedrība sāka daudz intensīvāk izmantot dabas resursus un par cilvēku darbu bija jāmaksā, šī tēma strauji aktualizējās. Ja sākotnējie centieni pēc efektivitātes bija vērsti uz rūpniecisko uzņēmumu resursu un darbaspēka izmantošanas efektivitāti, tad tagad tā ir izlauzusies no rūpnīcu mūriem un seko mums līdzi uz mājām. Taču lielākā daļa dabā un sabiedrībā pastāvošo sakarību neatbilst mūsdienu efektivitātes definīcijai. Efektivitāti var vainot arī pie tā, ka mūsu laiks ir kļuvis dārgs, līdz ar to daudzas lietas, kas cilvēkiem patiešām patīk un ko viņi novērtē, ir kļuvušas ļoti neefektīvas. Tā, piemēram, sarunas, uzmanības parādīšana, spēles, rotaļas un citas līdzīgas nodarbes izskatās pavisam neefektīvas. Vakariņu gatavošana ģimenes lokā ir gaužām neefektīva, taču pārtikas pusfabrikāti ir ekonomiski efektīvāki.


Kur labums videi?

Jaunākās tehnoloģijas, piemēram, hibrīdautomašīnas (to motors tiek darbināts gan ar baterijām, gan benzīnu) tiešām tērē mazāk fosilā kurināmā, kura dedzināšana ir viens no galvenajiem klimata pārmaiņu faktoriem. Energoietilpīgās tehnoloģijas uzņēmumos tiks aizstātas ar taupīgākām. Produktu ekodizains ļaus preces vieglāk pārstrādāt un neradīs tik daudz atkritumu. Līdz ar to, ieviešot efektivitātes pasākumus, kas nereti ir arī ekonomiski izdevīgi, mēs varēsim samazināt slodzi uz vidi bez nepieciešamības mainīt savu dzīvesveidu.

Ja jūs tam ticat, tad droši vien esat pārliecināts, ka datora lietošana samazina papīra patēriņu. Taču patiesība ir pilnīgi pretēja. Pēdējos gados, kopš lielāko daļu darbu veicam ar datoru, papīra patēriņš ir strauji palielinājies. Līdz ar to patiesais efektivitātes mērķis izrādās dabas un energoresursu patēriņa palielināšana – skaitļi rāda, ka, lai arī mēs lietojam daudz efektīvākas tehnoloģijas un produktus, patiesais enerģijas patēriņš palielinās. Darīt vairāk ar mazākām izmaksām galu galā nozīmē nevis lietot mazāk, bet darīt vairāk un lietot vairāk.

Ražošanas izmaksu samazināšanās patērētāju sabiedrību noveda pie straujas rūpnieciskās attīstības un ar to saistītā patēriņa: vairāk drēbju, vairāk sadzīves elektronikas, vairāk nieciņu un greznumlietu, lielākas mājas un mašīnas. Un vairāk atkritumu. Tā kā mājsaimniecībā izmatojamās ierīces ir kļuvušas lētākas un energoefektīvākas (lētākas lietošanā), mēs pērkam vairāk šādu ierīču un galu galā lietojam vairāk elektrības.

Pēdējos gados vidējais automašīnas degvielas patēriņš uz 100 kilometriem ir nokrities no 10 litriem 1970. gadā līdz 7 litriem 2000. gadā. Taču tas nav samazinājis kopējo degvielas patēriņu un CO2 emisijas, tieši otrādi – ar kat- ru gadu mēs patērējam un piesārņojam arvien vairāk un vairāk. Tas tādēļ, ka automašīnu skaits aug straujāk nekā ietaupītā degviela.

Izzūd sugas

Efektivitāte, protams, neattiecas tikai uz enerģijas patēriņu, bet arī uz citām nozarēm. Piemēram, zvejniecībā attīstoties jaunām ierīcēm zivju nozvejā, arvien vairāk cilvēku visā pasaulē patērē arvien vairāk zivju. Tas izraisījis strauju zivju populācijas samazināšanos, un pašlaik daudzas sugas jau ir tuvu izmiršanas robežai. Attīstoties mežizstrādes tehnikai, mežu platības pasaulē samazinās tik strauji, ka šo procesu vairs nevar uzskatīt par ilgtspējīgu. Efektivitātes vārdā mežs tiek pārvērsts par rūpnīcu, kur noteiktu laiku tiek audzēti tikai vienas sugas koki, tad novākti un stādīti no jauna. Līdzīgi ir lauksaimniecībā.

Transportam un lauksaimniecībai kļūstot efektīvākai, mēs tērējam mazāk līdzekļu pārtikas iegādei, bet ēdam vairāk. Daudzās valstīs tas izraisījis diētas problēmas, tādējādi to cilvēku skaits, kas cieš no liekā svara, pašlaik ir pārsniedzis to cilvēku skaitu, kas cieš no bada. Taču tas nav noticis tādēļ, ka būtu samazinājies badacietēju skaits, bet gan tāpēc, ka strauji pieaug resnu cilvēku skaits. Mūsu ēšanas paradumi vairs nav atkarīga no klimata un sezonālajām īpatnībām, bet no globālajām iespējām.

Efektivitāte noteikti ir palīdzējusi daudzās jomās uzlabot dzīves kvalitāti, taču tās piemērošana visās dzīves jomās padarījusi cilvēku personības degradēšanos par ražošanas līdzekli.

Efektivitātes aprēķins

Lai teiktu, ka transporta sistēma, ražošana vai reģionālā reforma ir efektīva, tā ir jānovērtē. Bet, tā kā dominējošais efektivitātes skaidrojums balstās uz neoliberālo tirgus ekonomiku, kas tiek vērtēta pēc izmaiņām iekšzemes kopproduktā (IKP), tad arī efektivitātei tiek piemēroti līdzīgi kritēriji. Taču problēma ir tā, ka IKP balstīts uz-skaites sistēmā, kas tikai pievieno, bet nemāk atņemt.

Jebkāda ekonomiskā aktivitāte tiek uztverta kā attīstību un izaugsmi veicinoša. Arī katastrofas, piemēram, naftas noplūde pie Spānijas krastiem, dod savu ieguldījumu ekonomikas attīstībā. Tās IKP parādās ar plus zīmi. Audzēji, šķiršanās, noziegumi un vandālisms – tie visi veicina ekonomiskās aktivitātes.

Tādējādi fundamentāli neefektīvas lietas var tikt uztvertas kā efektīvas. Un, kad mūsu valdība saka, ka mazās zemnieku saimniecības ir neefektīvas, tai ir taisnība. Tās neveicina IKP pieaugumu tādā mērā, kā to darītu lielie monokultūru ražotāji.

Taču iedomājieties, cik efektīva ir uz lauksaimniecības ķīmijām un fosilajiem kurināmajiem balstītā intensīvā lauksaimniecība. Vai ekonomisti savās bilancēs ir iekļāvuši:

  • dabas resursu noplicināšanu;
  • globālās klimata pārmaiņas, ko rada pārtikas preču transports no vienas pasaules malas uz citu;
  • dzeramā un gruntsūdeņu piesārņojumu;
  • pieaugošo vēža slimnieku skaitu, ko veicina lauksaimniecības ķimizācija?

Cik efektīva būtu intensīvā lauksaimniecība, ja visi šie aspekti tiktu iekļauti aprēķinā?

Ekonomiskā efektivitāte izskatās labi tikai uz papīra. Ja tā nozīmē zemnieku aizbraukšanu uz pilsētām, ķimikāliju kaisīšanu uz laukiem, atkarību no importa precēm, kas vestas tūkstošiem kilometru, tad tam nav jēgas un mums ir jāpielūdz neefektivitāte. •