Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Lūrmaņa atsegumi Rojas krastos.

Roja Rojas pilsētā.

Lūrmaņa atsegumi Rojas krastos.

Roja pie Mušiņu Velna laivas. Mūsdienās papostīta.

 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 10 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Latvijas upju vizītkartes: Roja
(augštecē Viekste)

Rolands Lebuss
autora foto


Garums: 78 km (citos avotos 73 km).
Baseina platība: 495 km² (citos avotos 478 km²).
Kritums: 52 m (0,7 m/km, citos avotos 0,67 m/km).
Gada notece: 0,096 km³.
Vidējais caurplūdums grīvā: vidējais – 4,7 m³/s, maksimālais – 42 m³/s, minimālais – 0,7 m³/s.
Izteka: Pobužu apkārtnē (uz rietumiem no Valdemārpils).
Ieteka: Rīgas līcī pie Rojas.

Lielākās pietekas:
labā krasta pietekas: Mazroja (20 km), Vērums (Lubezere, Vēruma grāvis, Mazupīte) (11 km), Aumuļupīte, Mazupīte (ietek Rojā Rojas pilsētas teritorijā);
kreisā krasta pietekas: Vēveru grāvis, Silupīte, Maušupīte, Rudiņvalks, Jūrenvalks, Velkumupe (16 km), Vecupe.


Vēstures zīmes

Rakstītajos avotos Rojas vārds (domājams, ka šajā kontekstā domāta apdzīvotā vieta) pirmo reizi minēts 1387. gadā kādā Rīgas bīskapa ziņojumā. Vārds «Roja» ir Baltijas somu cilmes vietvārds un līvu valodā tā nozīme saistīta ar zāļaino, niedrēm aizaugušo Rojas upes grīvu. Brīvā tulkojumā šis vārds varētu nozīmēt «Duļķupe». Jāsaka godīgi, ka šādu vārdu šodien varētu piemērot ne vien grīvai (domājot par duļķainu ūdeni, nevis par zāļainu grīvu), bet arī upei viscaur vietās, kas cilvēku apdzīvotākas (jo īpaši lejtecē un pie Rudes). Tādi bija mani vērojumi šā gada 19. oktobrī.

Roju kuģošanai izmantoja jau senie skandināvi. Par to netieši liecina arī Velna laivas – akmens krāvumi, kas patiesībā ir seno skandināvu apbedījuma vietas. To apliecina 1863. gadā veiktie arheoloģiskie izrakumi Bīlavu Velna laivās, kad tajās tika atklātas trijos stāvos izvietotas 10-12 no akmeņiem veidotas kameras, kurās starp smiltīm atrada ogles, māla trauku lauskas un degušus cilvēka kaulus.

Zinātāji teic, ka Velna laivu lielums atbilst seno kuģu lielumam, ko šeit būvēja 6.-12. gadsimtā. Un, lai arī šamējās laivas gluži par kuģiem nav saucamas, tomēr tās ir gana lielas, lai mūsu dienās nabaga skandināvi, kuģojot pa Roju, izlietu daudz vairāk sviedru nekā Volgas strūdzinieki. Domājams, ka arī vēlākiem ceļotājiem tas nāktos nebūt ne vieglāk. Tātad tas vēl lieku reizi apliecina, ka tolaik Latvijas upes bija daudz pilnūdeņainākas, nekā tas vērojams šobaltdien.

Roja izmantota par tirdzniecības ceļu arī viduslaikos. Kuģotāji pa šīm pietekām devās zemes iekšienē. Bet Barons Hāns pa Roju no Lubezeres muižas 17. gadsimtā eksportējis savu produkciju – spirtu, kokmateriālus un citas preces – uz Rīgu, Pēterburgu, Holandi.

Upe šodien

Roja sākas Pobužu apkārtnē (uz rietumiem no Valdemārpils). Šeit tā ir regulēta, un visi trīs upes zari, kas varētu būt Rojas (jeb Viekste, kā to še sauc) pati augštece, atgādina nelielus meliorācijas grāvjus plašos laukos. Dažos avotos norādīts, ka Viekste sākas uz rietumiem no Pūņām, pa Dundagas pacēlumu tek dienvidu virzienā un iepriekšminētie zari ir novadgrāvji, kas še ievadīti regulētajā Viekstē. Pēc Viekstes savienošanās ar novadgrāvi, kas tajā ietek no dienvidiem, Viekste pagriežas ziemeļaustrumu virzienā. Domājams, ka Viekstes vārdu Roja nes aptuveni līdz vietai, kur to šķērso Talsu–Dundagas šoseja.

Uzņemdama daudzu nelielu pieteku ūdeņus, Roja kļūst arvien lielāka un dziļāka. Valdemārpils apkārtnē, kur Rojā no labā krasta Mazroja ieplūdina arī Sasmakas ezera ūdeņus, tās tecējumā sāk iezīmēties līkumi, lai arī še (un tā līdz pat Tiņģerei) upju regulēšana senākā pagātnē lielākā vai mazākā mērā, garākos vai īsākos posmos, bet ir notikusi. Lejpus Mazrojas ietekas Roja ir ļoti līkumaina, un šķiet, ka še daudzviet upe savas vātis ir dziedējusi, iegrauzdamās taisnā kanāla malās un atkal, kā senos laikos, metot cilpas pļavās, laukos un mežos.

Pie Kundumezera Roja pagriežas uz austrumiem un nonāk mežainā ielejā, kuras dziļums pārsniedz astoņus metrus. Rojas vidustece un lejtece Engures līdzenumā veido divus lielus puslokus, kas vērsti uz dienvidaustrumiem un ziemeļrietumiem.

Roja no Lubeskroga (Lubes dzirnavām) līdz Mārkciemam ir viskrāšņākā. Šeit, neregulētai un citādi cilvēka nepārveidotai, Rojai ir dziļa ieleja, tās krastos redzami smilšakmens atsegumi un stāvkrasti. Dažās no tām esot atrastas ļoti radioaktīvas seno bruņuzivju atliekas. Upē neretas ir krāces, krācītes un straujteces, lai arī lielā daļā tecējuma še dominē smilšu vai grants gultne, uz kuras, ērti iekārtojušies, Rojas glāstiem dažviet ļaujas lielāki un mazāki akmeņi.

Ievērojamākie smilšakmens atsegumi šajā posmā ir Lūrmaņu klintis, kas slejas abos Rojas krastos 5 km lejpus Lubekroga pie «Lūrmaņiem». Ar auto vai velosipēdu līdz Lūrmaņu klintīm var nokļūt pa Lubes–Mārkciema ceļu, kas vijas gar Rojas labo krastu (vienlaikus var apskatīt arī Bīlavu Velna laivu). Vietā, kur pa taciņu pāri pļavai var nonākt līdz atsegumiem, ceļa malā ir norāde.

Šeit nepilna kilometra garā posmā Rojas abos krastos upe ir atkailinājusi astoņas tipiskas vidusdevona Burtnieku svītas pelēcīgos un sarkanīgos smilšakmens atsegumus, kurus sedz aleirolīti un māli. Atsegumos ir daudz seklu nišu un dažas nelielas seklas grotas. Klinšu apakšdaļā stiepjas pamatīga ledus iedzīta niša, bet ledus (vai upes nestu koku) sašvīkātas klintis ir pat 3-4 m augstumā. Klintīs ir atrasti arī bruņuzivju pārakmeņojumi. Še izplūst arī avoti. Kopējais klinšu platums ir aptuveni 400 metri, bet augstums sasniedz 5-6 metrus. Jāpiebilst, ka skaistākais laiks klinšu apskatīšanai ir krāsaino lapu laiks rudenī.

Aptuveni pusceļā starp Lubeskrogu un Lūrmaņa klintīm Rojas ielejas kreisajā nogāzē atrodams Lūrmaņa avots.

Līdz tam var nokļūt pa meža ceļu, kas nogriežas no šosejas pirms Lubeskroga. Pie pagrieziena un pie paša avota celiņa ir norādes – avotu izdosies atrast viegli. Klintis gan labāk braukt skatīties no otra krasta. Avotu būs grūtāk atrast laivotājiem, jo laivā sēdošajiem to apslēpj augstais un stāvais krasts un egļu siena. Arī upe lielākā ūdenī te ir gana ņipra.

Lūrmaņu avots iztek no ielejas stāvākās nogāzes, krīt nelielā strūklakā aptuveni no 1 m augstuma un tad pa cauruli tiek izvadīts caur akmeņiem uz strautu ar gaišas smilts gultni, kas pēc īsa skrējiena ieplūst Rojā. Avota ūdens ir nedaudz skābens, bet garšīgs.

Lejpus Mārkciema ir garlaicīgs, aizaugošs, taisns un regulēts upes posms, kas patiesībā ir 650 metru garš kanāls, kas upei atņēmis daudzus līkumus.

Lejpus Rudes Roja atkal kļūst līkumaina, lielākajā daļā tecējuma upe plūst lēni. Tomēr arī šajā posmā ir vērojamas krācītes un straujteces ar oļainu un akmeņainu gultni. Arī še virs un zem ūdens savas cietās muguras rāda lielāki vai mazāki, pat lieli akmeņi. Arī šajā posmā tieši upes krastos apdzīvotu māju maz. No kreisā krasta Rojai ir vairākas lielas pietekas, no kurām daudzas, kā tas kurzemnieku mēlē pieņemts, tiek dēvētas par valkiem: Vilkaste, Knatervalks, Planču valks, Jūrenvalks, Velkumupe.

Pēdējos 8 km no Velkumupes ietekas līdz grīvai Roja tek paralēli Rīgas līcim, dziļā ielejā līkumojot starp vairākām kāpu grēdām. Šajā – pēdējā – upes posmā krituma tikpat kā nav, un dažviet izskatās, ka ūdens upē ir stāvošs.

Rojas grīvā ierīkota osta, bet jūrā iestiepjas moli.

Rojas upes baseinā ir lieli mežu masīvi. Plašākie meži pašā Rojas ielejā ir lejpus Tiņģeres. Upes augšteces un vidus-teces baseinā dominē jaukti, egļu un platlapju (bieži sa-stopamas gobas) meži. Upes lejtecē, kā jau tas pienākas piejūras reģionam, dominē priežu mētrājs un sils.

Taimiņi, nēģi un foreles

Rojas neskartie un atjaunoties sākušie upes posmi pirmām kārtām ir nozīmīgi kā dabiskas upes paraugs, kā arī augsti vērtējami no bioloģiskās daudzveidības viedokļa.

Rojas lejtece un vidustece līdz Lubes dzirnavu aizsprostam ir ļoti nozīmīga taimiņu un nēģu nārstam un mazuļu attīstībai. To apliecina nozvejas dati, saskaņā ar kuriem ik gadu tiek nozvejotas 4-5 tonnas nēģu (protams, neskaitot nelegālo nozveju). Un, lai arī uz upe uz augšu no aizsprosta daudzviet ir regulēta (tāpat kā tās pietekas), pilnīgi noteikti arī tur ir pietiekami daudz piemērotu vietu ne vien taimiņiem un nēģiem, bet arī citām zivīm, piemēram, forelēm, kurām ceļš uz augšu ir slēgts.

Jāpiebilst, ka Rojā ir laisti arī taimiņu mazuļi.

Lai arī Roju uzskata par foreļupi, še sastopamas arī citu zivju sugas, piemēram, līdakas, raudas, asari.

Meliorācijas skartā

Līdzīgi kā daudzas citas Latvijas upes (domājams, Latvijā būs grūti atrast tādu, kurai vismaz kāds posms nebūtu laika gaitā regulēts) arī Roja ir cietusi no meliorācijas. Rojas augštece regulēta jau 19. gadsimta vidū, jo plašās un līdzenās palienes regulāri applūda un applūdums tur saglabājās ilgstoši. Pēc tam veikta atkārtota Rojas regulēšana. Regulēta ir Rojas augštece līdz Vārzavas strauta ietekai. Lieli regulēšanas darbi attiecināmi uz 1929.-1930. gadu. Nav izdevies gan noskaidrot, kad ir regulēta Roja lejpus Mārkciema, bet var droši teikt, ka šie ir vairāk nekā ļoti apjomīgi darbi.

Šai vietā dabiskās un ļoti līkumainās Rojas posms gandrīz 4 km garumā ir pilnīgi atgriezts no upes ar 650 m taisnu kanālu dziļā grāvī. Vecā Rojas gultne nav aiztikta un ir saglabājusies kā vecupe ar stāvošu ūdeni, kas cilpo (tas tā – tēlaini izsakoties –, jo ūdens jau netek, ir palikusi – tikpat tēlaini izsakoties – tikai upes atmiņa), koku un krūmu ieskauta pa pļavām starp meža puduriem. Iespējams, ka šie regulēšanas darbi ir veikti stipri senā pagātnē (iespējams, pat tajos 1929.-1930. gados), jo vecupes gultne, nogriezta no upes ar uzbērumu, atrodas pāris metru augstāk par Rojas gultni. Domājams, ka neba jau Roja šajā salīdzinoši īsajā laikā ir izgrauzusi tādu dziļu ieleju, bet gan Rojas vecupe, kurai ūdens plūdums ir stājis, vairs nav spējusi ar straumi nest prom atmirušos ūdensaugus (piemēram, stāvošiem un lēni tekošiem ūdeņiem raksturīgos ūdensziedus), lapas, zarus. Tie savukārt tepat vien palikuši un, pamazām trūdot, pieaudzējuši vecupi ar pāris metru biezu nogulu kārtu. Tomēr ūdens ir salīdzinoši dzidrs, vien stipri tumšs.

Stāvot šā brīnuma malā, mēģināju iztēloties neticamo: šoreiz jau kanāls tiek atgriezts no Rojas un Roja atkal skrien pa veco gultni. Upes dzīvībai atgriezta vecā dzīves telpa (arī Rojas taimiņiem – nārsta vietas). Upe atdzimusi. Tomēr... Vien iedomājoties to, kādus fantastiskus līdzekļus varētu prasīt šī upes atdzimšana, cerība noplaka tikpat ātri, cik dzimusi. Upei jau kalnā tos pāris metrus skriet nepaģērēsi. Un, arī aizklapējot kanālu ciet visā tā dziļumā, vecupe darbosies kā aizsprosts – tātad virs vecupes zem ūdens uz ilgu laiku, kamēr upe iztīrīs (ja vispār spēs iztīrīt) vecupi, pazudīs krāces, straujteces, akmeņi, taimiņu nārsta vietas, krasti. Tātad vienīgais risinājums – iztīrīt vecupi, kaut vai lielumu, ja ne visu. Bet, lai to iespējami saudzīgi izdarītu... Var tikai iedomāties, kādi līdzekļi šādam projektam būtu nepieciešami. Sešām nullēm rakstāmi! Tāpēc atliek vien cerēt un gaidīt Rojas atdzimšanu kaut kad nākotnē, kad lietas varētu mainīties.

Pie Lubeskroga ir atrodams vienīgais šķērslis visā Rojas tecējumā, kas traucē upes plūdumam. Tas ir Lubes dzirnavu aizsprosts, kas atjaunots jaunlaikos. Lai arī uzplūdinājums ir neliels, aizsprosta aug-stums ir iespaidīgs. Šeit nu nekāda dzīvība pāri netiek (ja nu vienīgi spārnotā). Vēl ne tik senā pagātnē dzirnavu īpašniece šamējo trombu gribēja par mazo HES pārveidot. Tomēr Upes māte Roju sargāja un naudas dzirnavu malējai nācās palikt ar garu degunu.

Pie Lubes dzirnavām samanīju arī kādu visai bieži Latvijā izplatītu parādību, proti, žogu, kas bezmaz vai mērcas upē. Pāri līst negribas, bet citādi gar upi nenoiet. Un atkal termins «tauvas josla» ir palicis vien uz papīra.

Bez tam aculiecinieki stāstījuši, ka upes lejtecē ap un lejpus Rudei ir atkritumi upes krastos un pašā upē. Turklāt bieži vien vietējo iedzīvotāju atstāti, par ko liecina upē guloši savu laiku nokalpojušie ledusskapji. Bet arī tas nav jauns stāsts. Šādas upes Latvijā var atrast strīpām vien. Vietās, kur upi ar savu klātbūtni pagodina cilvēkveidīgie radījumi.

Gribi vilkt laivu, kuģo pa Roju

Laivošanai Roja izmantojama pie augsta ūdenslīmeņa. Ar laivām vislabāk sākt braukt no Tiņģeres vai Lubes. Skaistākais posms laivošanai ir no Lubes dzirnavām, turklāt še laivā var kāpt arī ne tik augstā ūdens līmenī (tomēr šajā gadījumā jārēķinās, ka laivas vilkšana būs pierasta nodarbe).

Pavisam nesen Rojas lejtece lejpus Rudes ir iztīrīta no koku sanesumiem un gandrīz visi 18 km no Rudes tilta līdz ietekai jūrā ir viegli laivojami. No Rudes tilta uz leju Rojā 3-4 straujteces, kurās vasaras ūdens līmenī laiva jāvelk, brienot pa ūdeni. Taisnajā posmā – pēdējos 5 km – upe kļūst platāka un dziļāka. Še būs jārēķinās ar pamatīgu airēšanos.

Maršruta kilometrāža un orientieri

Pēc I. Luksa «Ar laivu Latvijas ūdeņos. Ūdenstūrisma maršruti.»; 1991.

Jābrīdina, ka kilometrāža var būt neprecīza; nobīde var būt pat par pāris kilometriem. Kilometrāžas garums ir sākts ar augstāko punktu, no kura var sākt laivošanu palos. (Raksta autora piezīmes.)

 
Km no grīvas Augstums v.j.l. Kritums (m/km) Orientieri
60 37,6 0,3 Talsu–Dundagas ceļa tilts
56 36,3 0,1 Valdemārpils–Kalēju ceļa tilts
50 35,7 0,3 Valdemārpils–Cīruļu ceļa tilts
48 35,1 0,7 Kreisā krasta pieteka Silupe
45 33 0,9 Labā krasta pieteka no Sasmakas ezera (4 km) – Mazroja
42 30,3 0,9 Popervāles–Tiņģeres ceļa tilts
40.5 29 0,3 Bijušais Rojnieka tilts
39 28,5 0,4 Nelielais Kundumu ezeriņš
34 26,5 0,7 Bijušais Rendenieku tilts
31 24,4 4,1 Labā krasta pieteka Lubezere (Vēruma grāvis)
30 20,3 1,2 Rojas–Valdemārpils ceļa tilts, Lubes dzirnavu aizsprosts
24 13,3 0,1 Koka tilts pie Vecumiem
22 13,2 0,7 Sākas vecupes, regulēts posms
18 10,5 1,0 Dzelzsbetona tilts
16 8,5 0,8 Rojas–Valdemārpils ceļa tilts
14 6,9 1,3 Dzelzsbetona tilts
9 0,6 0,1 Kreisā krasta pieteka Velkumupe
0,5     Slokas–Kolkas ceļa tilts, Roja
0 0   Ieteka jūrā •