Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

 

 

 

 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

«Starp KLĀTBŪTNI un PROMBŪTNI…»

Arnis Šablovskis
Fragmenti no topošās grāmatas par Vides aizsardzības klubu


«Šai lūgšanu brīdī, Dievs, sapulcē visus šeit
Kopā zem Tava jumta: /../
Cik katrs ir labs, tik atnāks un pieliks pie labā, un atstās te kopā. Mēs nevaram visi tikt kopā, bet domās – mēs varam. Kungs, dari, lai jūtu, ka viņi ir klāt savās domās šai brīdī! /../»

/No Imanta Ziedoņa lūgšanas/


Būs grūti, faktiski neiespējami aptvert visu to cilvēku kopskaitu, kas tieši vai netieši šajos 20 gados ir bijuši kādās attiecībās ar Vides aizsardzības klubu. Īpaša vieta tajās ir tiem, kas ne tikai smēla spēku sev pašiem no neformālisma vitalitātes, bet arī paši kļuva par impulsa nesējiem citiem.

KLĀTBŪTNE un PROMBŪTNE – tie ir mūziķa Jura Vilcāna divu skaņdarbu nosaukumi. Sacerēti tad, kad viņa personības KLĀTBŪTNE Vides aizsardzības klubā bija vitāli jūtama. Šajos divos vārdos arī, iespējams, ir ietverta visa VAK garīgā elektrība.

Tik daudz Latvijas intelektuāļu, rakstnieku, politiķu, uzņēmēju, labas gribas jauniešu ir bijuši vakiešu KLĀTBŪTNĒ. Tik daudz laba un lieliska ticis izteikts, prieka un citādu asaru izraudāts… Viņu idejas un kāda daļa no viņiem pašiem joprojām ir aktīvā KLĀTBŪTNĒ. Kāda daļa ir PROMBŪTNĒ.

Uzturēt ideju un cilvēku apriti ir auglīgs, bet nebūt ne viegls darbs. Tik daudziem VAK ir radījis apstākļus pirmajai politiskajai un sabiedriskajai pieredzei.

VAK divdesmitajam darbības gadam iesākoties, varbūt ir vērts it visiem iesaistītajiem atcerēties savas pozitīvās pieredzes saistībā ar šo pirmo neformālo sabiedrisko organizāciju Latvijā.

Var būt – un, protams, ir – dažādi viedokļi par VAK šo 20 gadu laikā, un arī par Arvīdu Ulmi kā «mūžīgo» tā vadītāju, taču pilnīgi noteikti VAK jaunākajā Latvijas vēsturē ar visām savām izpausmēm ir ieguvis paliekošu vietu.

Žēl, ka divdesmitajā dzimšanas dienā Vides aizsardzības klubs vēl nesaņem kā dāvanu skaistus «to gadu» aprakstus glītas vēstures grāmatas izskatā; varbūt vēl apaļākā – divdesmit pirmajā – jubilejā to var sev uzdāvāt? Jo VAK un jūs – idejas uzturētāji un aprūpētāji – tik tiešām esat tā vērti. Šai dzimšanas dienā tad vismaz dažu vēsturisku atmiņu druskas no dažiem vakiešiem… Pirms gadiem teiktas, bet joprojām aktuālas. Varbūt arī jūs varat patapināt kādu savu vēsturisku atmiņu tekstu, pastāstot, kā tad patiesībā bija...; varbūt jums mājās ir kāds lielisks foto no «tiem» laikiem... Tas viss varētu paildzināt svinības «Vides Vēstu» slejās visa gada garumā un katalizēt topošo grāmatu…

 

Arvīds Ulme:

«VAK nosaukums radās Zemītē. No viena sagāzta šķūņa vācām dēļus, kas būtu derīgi baznīcas remontam. Atpūšoties pļavā, redzēju milzīgu pieneņu lauku un ievēroju, ka nav nevienas bites. Vietējais traktorists saka: to te neesot jau vairākus gadus, visas noindētas… Tad es pēkšņi domāju: glābjam šo un to, bet te taču ZEME MIRST!

1987. gada 22. februārī TTP parkā nodibinājām Vides aizsardzības klubu – kā interešu klubu pie Tramvaju un trolejbusu pārvaldes…

Interesantākais un saspringtākais bija tieši Pirmsatmodas periods –1986. un 1987. gads, jo tad katra saruna vai tikšanās Radošās jaunatnes klubā zināmā mērā bija kā pēdējā, jo nezinājām, kas pēc tam būs un vai vispār būs… Arī pirmās demonstrācijas. Gan pret metro, gan tās, kas notika Mežaparkā. Par tām «jāpateicas» Alfrēdam Rubikam, jo viņa pretdarbība, cīņa pret to, ka mītiņi notiek pilsētas centrā, deva mums iespēju sarīkot milzīgus gājienus. Toreiz, ejot pāri tiltam uz Pārdaugavu, atskatījos atpakaļ – vēl pēdējie gājēji nāca no Vecrīgas ārā…

Ļoti būtisks un neaizmirstams ir 14. jūnija mītiņš ar Melnajiem karogiem. Rubiks Centrālkomitejā toreiz kliedza: «Kā jūs nesaprotat – ir taču arī melnbaltie televizori, un tas karogs izskatās kā sarkanbaltsarkanais karogs!»

1988. gada mītiņš pie Centrālkomitejas ēkas par Komunistiskās partijas aizliegšanu bija pagrieziens visā VAK darbībā. Ar milzīgiem uzplūdiem 1989. gadā, kad Vides aizsardzības klubs varēja pārņemt visu Latvijas politisko iniciatīvu. Man toreiz bija liela opozīcija, ka nevajag pārpolitizēties, un VEF saietā tikai ar divu balsu pārsvaru tika pieņemts, ka nekļūstam par politisku partiju. Ventspils nodaļa, Ģirts Kristovskis toreiz gribēja pārbalsot. Faktiski mēs zināmā mērā toreiz izglābāmies. Sākumā, protams, zaudējām, jo visa sabiedrība bija noskaņota politizēti. Tajā laikā jau bija neformālā LNNK, veidojās Tautas fronte, un varbūt arī mēs jau būtu sašķēlušies un izšķīrušies. Droši vien tas, ka kongresā visu izšķīra tikai divas balsis, ir Dieva pirksts. /../

Gājām aizliegt galveno vaininieku – kompartiju –, un šo mītiņu es gatavoju ļoti nopietni. Jau trīs mēnešus iepriekš bija zināms datums un vietas. Pirms tam mums bija saiets Lielupē, un, dodoties uz mītiņu, skatāmies, ka mēs esam ... palikuši VIENI PAŠI! Ne LNNK, ne Tautas fronte – neviens mūs tad neatbalstīja… Tā nebija nekāda spēle. Pēkšņi pret galveno ienaidnieku – Komunistisko partiju –, mēs, zaļie, nepolitiskie, palikām vieni. Mēs gribējām nākt kā iniciatori, bet izrādījās, ka esam vieni. Pēc tam es divas dienas nevarēju parunāt, staigāju pa mežu un domāju, ka tā Atmoda visa ir šķērsām...

«Daugavas» stadionā organizējām mītiņu par migrācijas apturēšanu. Pa radio ziņoja, ka nevajag iet uz šo mītiņu. Tobrīd mums bija milzīga ietekme, kad saucām – tad nāca. Bet pēkšņi mēs kļuvām pretinieki savējiem. Iznāca, ka VAK nostāda pret LNNK un Tautas fronti. Mēs kļuvām nesaprotami. Aicināja pie Gorbunova, kurš neļāva iet kopā ar «helsinkiešiem»…

Lai putns lidotu, ir vajadzīgi abi spārni – spēja uz radikālismu un spēja uz kompromisu. Ja tā nav, tad putns nelido. Tā mūs toreiz iegrieza tādā kā ritenī, un mēs vairāk virzījāmies virzienā uz vides jautājumiem, prom no politikas.

Bija gan vēl Zvārdes poligona ieņemšana, Lielvārdes aviācijas riskantie gājieni un helikopteri virs mūsu galvām.

Kad 1991. gadā Lietuvā notika šaušana, janvārī Saldus VAK dalībnieks Ķezbers un vēl vesela rinda cilvēku uzcēla teltis un pieteica badastreiku. Bija ļoti auksts, aptuveni -20°C; Lietuvas prezidents A.Brazausks izteica pateicību, ka Latvijas VAK biedri protestē pret šaušanu Viļņā, bet televīzijas raidījumā «Labvakar» toreiz tas izskanēja gandrīz nievājoši: «Kurš grib novājēt, tas var piedalīties tādā streikā.» Es atkal gandrīz divas dienas nevarēju parunāt. Tik nievājoši, garāmejoši…

Pēc 1991. gada – grūtākie Vides aizsardzības klubam bija pēcatmodas laiki, kad sabiedrībā parādījās inflācijas un depresijas.

Ievēlēja Augstāko Padomi, bet gaidītie rezultāti nenāca. «Deputāts» kļuva par lamuvārdu, un sabiedrībā radās liela plaisa, uzturēt ideālus un iedzīvināt kādu pozitīvu procesu kļuva ļoti grūti.

Mūsu avīze «Elpa» bankrotēja, un tad mūs dzenāja pa tiem Smilšu ielas stāviem. Mēs gājām, mēģinājām sasaukt, saaicināt, un īstais labums Vides aizsardzības klubā toreiz bija Smilšu ielas kapela. Man šķiet, mainījās attieksme pret Svēto Francisku. Šādā depresīvā brīdī tas deva iespēju pārdomāt stratēģiju, ko patiešām ir iespējams glābt, jo citādi bijām jau ieciklējušies savā ikdienas darbībā.

Bija Sv. Francisks un garīgie lasījumi. Daudzos radās dziļāka sapratne par kopā būšanu un arī par Dievu. Jau pirms tam definējām, ka vides aizsardzība ir morāles problēma. /../ Kāpēc vajadzīgs tāds ceļš, ja tas neved pie Dieva, kāpēc vajadzīgs tāds VAK, ja tas nedara cilvēkus labākus?

Tas tajā depresīvajā posmā bija ļoti svarīgi – šī pašsaglabāšanās un tuvināšanās garīgajām vērtībām; toreiz Sv. Francisku pieņēmām par mūsu aizbildni.

VAK dzimšanas dienas nav vienkārši piemiņas vakari, tie uztur kādu īpašu ritmu, mūsu sirdspukstus. Ja mūsu ģimenē nenosvin dzimšanas dienu, Zemes dienu, Ūdens dienu – nekas traģisks jau nenotiek, var attaisnoties, ka nav naudas utt., tomēr ir nepadarīta darba sajūta...

Ja runā par VAK garīgo dzimšanu, tad tā sākās ar Lūgšanu pie jūras. 1989. gadā, braucot uz pirmo Lūgšanu pie jūras, skatījos, kāpēc tik pilni vilcieni, vai kāds nav «izkritis». Man prātā toreiz nenāca, ka tik daudzi brauc uz mūsu akciju. /../

Atmodas laikā cilvēki atkal gāja baznīcās, jo vienīgi Dievs varēja paglābt, ne demonstrācijas un streiki. Līdzīgi bija arī ar VAK garīgo ceļu – tas sākās ar Lūgšanu pie jūras. Tas arī ir rādītājs, ka var pienākt brīdis, kad visi dodas uz KOPĒJU LŪGŠANU. Šajos gados iedibināto tradīciju uzturēšana dod zināmu ritmu – ir vai nav naudas, bet aiziet sakopt kādu avotu vai meža puķu dienās ko skaistu padarīt ir nepieciešamība. Katrā ziņā grūtos brīžos tas dod īstos sirdspukstus. /../

Kad Latvijā ienāca hernhūtieši un aicināja cilvēkus pievienoties, viņi nāca. Notika brīnums, un to nevar tikai cilvēciski izskaidrot. Vienkārši Dievs dažkārt strādā brīnumus, un to nevar izskaidrot. Dievs strādā. Tāpat, es domāju, arī mūsu Atmoda. Mēs to neizdarījām. Vienkārši VAK bija kā starpnieks. Nāca cilvēki, un tu tikai vari brīnīties par Dieva darbu. /../

Mūsu sabiedrībai vēl ir jāviļas Rietumu civilizācijas bojā ejas spožumos. Viņiem ir jāsaredz, kas notiks, ja ies tai līdzi. Kamēr mūsu sabiedrība nesapratīs, ka tā savu laimi nevar dibināt uz citu cilvēku nelaimju rēķina, kā to dara Rietumos, nekas nemainīsies. Tās ir ētikas un morāles lietas.

Sastapt Dievu – tas it kā ir tālu un ir atkarīgs vispirms no mūsu pašu personiskās dvēseles ekoloģijas… Taču, ja to grib pa īstam, nevis imitēt, tad nepieciešamībai glābt jānāk no cilvēka paša dvēseles. Citādi arī vides organizācija var pārvērsties: ir nauda – daru, nav naudas – nedaru. Tad nekādi Rietumu fondi un investīcijas mūs neglābs, bet tikai iedzīs vēl lielākā atkarībā. /../

Kad mēs sākām aizskart tādas tēmas, ka nevis bagātība, bet gan nabadzība izglābs, tad mums teica: «Jūs tur Vides aizsardzības klubā esat jukuši.»

Ja es to saku deputātiem un firmu vadītājiem, viņi dusmojas; ja es to saku nabagiem, viņi sāk domāt – varbūt tiešām. Tad es brīnos, jo sākumā man ir neērti – jo viņi taču dzīvo tikai no pensijas. Bet beigās viņi padomā: jā, jā, laikam taču taisnība vien ir...

Nākotne uzziedēs, ja mūsos noziedēs mantkārība. Vissvarīgākie ir jēdzieni, kas mums sabiedrībā kļuvuši par lamuvārdiem, piemēram, pazemība; ja piemin šo vārdu, tad tas dažiem šķiet līdzīgs lupatai...»

 

Pāvils Raudonis:

«Tajā laikā, ja es atceros pirmos saietus, bija tā, kā jau tas ierasts – bija rīdzinieku grupa, kura ir tā Latvijas sāls, galvenie, un tad bija provinces, kur vadoņi tolaik bija Januss Johansons Valmierā, Ģirts Kristovskis Ventspilī, viens no līderiem Liepājā biju arī es, Pāvils Raudonis. Tas bija ļoti labs stāsts visiem, kad Arvīds Ulme norādīja uz mums kā uz piemēru, – ka šī nav nekāda nacionālistu kustība, jo Valmierā ir igaunis Januss Johansons, bet Liepājā leitis Pāvils Raudonis. Turklāt mums bija arī daudz krievu Liepājas grupā. Lūk, tāds bija tas sākums, tā es arī atceros to VAK sākumu – kā ļoti vajadzīgu, ļoti labu un kā tādu, kas izdarīja ļoti lielas lietas.»

 

Elita Kalniņa:

«Caur vides lietām mainīt cilvēku apziņu. Tieši caur vides aizsardzību, bet saprotot to ļoti plašā nozīmē: viss, kas ap mums, ar mums un mūsos notiek, ir vides lieta, un galvenais – cilvēku apziņas mainīšana. Lai gan ne vienmēr mums tā sanāk, bet mēs gribētu būt nevis kā organizācija, nevis kā kāda konkrēta darbavieta, bet vairāk kā liela ģimene.

Ļoti daudzi cilvēki Vides aizsardzības klubu ir izmantojuši, bet varbūt tas nemaz nav tik slikti, ka VAK viņiem ir bijis kā viens pakāpiens karjeras kāpnēs, varbūt arī kā trepīte, bez kuras šie cilvēki nebūtu tikuši tik tālu, cik viņi ir tikuši. Turklāt diezgan daudzi vadošie politiķi…»

 

Haralds Sīmanis:

«Gribētos, lai VAK atveseļojas. Tā kā mana profesija ir saistīta ar jumtiem un torņiem, daudz esmu domājis: stiepiens uz augšu – tā ir ļoti kolosāla sajūta…

Ir arī baiļu sajūta, tā ir iekšā jau tad, kad es skatos uz leju: ir zālīte, kurā es varētu nokrist (pirmās reizes kāpjot), bet ir arī aklimatizācijas laiks, kad tu vairs to neredzi, tu redzi tikai divus trīs metrus ap sevi, tu redzi to, ko dari. Un tad ir kolosāla sajūta, jo neviens cits jau to nedarīs, un tu zini, ka tu dari foršu lietu…

Gribētos atveseļošanos. Kā to izdarīt, es vēl nezinu, neesmu par to domājis; es redzu, ka daudz labu ļaužu vienkārši vairs neiet uz VAK. Nerādās vairs. Nu labi, ir ģimenes... Bet nav vairs šīs īpašās smalkās sajūtas. Negribas viņam vairs tur iet. Kāpēc? Es varu to pašu zaļo dziesmu nodziedāt ar koka ģīmi, visu it kā pareizi un precīzi, bet bez nevienas emocijas... Un ir otrs veids – kad ir garīgais pacēlums un iekšējā dzirksts...»

 

Jānis Matulis:

«Mans viedoklis ir tāds – Vides aizsardzības klubam ir jābūt pilnīgi nepolitiskai organizācijai, kurā, protams, drīkst būt biedri no dažādām politiskām partijām. Taču tai ir jābūt sabiedriskai, tā nedrīkst būt politiska partija vai, vēl jo ļaunāk, kādas partijas filiāle. Tas ir mans pilnīgi stingrs uzskats. Tur jau šī kluba jēga ir, ka mēs esam dažādi domājoši. Te taču ir kristieši, pat musulmaņi, kā esmu dzirdējis, un budisti. Visādi... Tur arī tā sāls, ka mēs esam dažādi un mūs vieno šī zaļā ideja.»

Starp KLĀTBŪTNI un PROMBŪTNI tomēr ir tik daudz skaistu brīžu piedzīvots: ir pavisam Zaļa bibliotēka piedzimusi, ļoti Zaļi Dziedāšanas svētki ir svinēti, zaļš žurnāls ir piedzimis un turpina zaļot…Zaļi raidījumi televīzijā un radio mani uzrunā, zaļi lauksaimnieki mani cenšas pabarot, un bija pavisam zaļi piedzīvojumi, viņiem Zaļu tirgu rīkojot. Ir Latvijas skolas, kas pavisam zaļas jau kļuvušas. Un laiku pa laikam uz kādām citām Latvijas skolām dodas rīdzinieki no «Vides Vēstīm», lai skolas zaļi pārkrāsotu. Par zaļajiem cīnītājiem allaž dzird. Rau, pavisam nesen cīnīja un izcīnīja veselu kāpu Pāvilostā!

Un pamazām palēnām arī Latvijā miskastes sākuši zaļi šķirot un veļas pulveri uzmanīgi lietot. Zaļā – DZĪVĪBAS – doma nu te ir pazīstama.

PALDIES visiem bijušajiem, tiešajiem un netiešajiem vakiešiem, kas TAJĀ PUSĒ, un tiem, kas ŠAJĀ PUSĒ. Pat tad, kad esat (esam) PROMBŪTNĒ, jums (mums) zaļā KLĀTBŪTNE ir vienmēr jānodrošina… •