Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Zelta durvju rokturis Nometņu ielā

Lelde Stumbre

 

Kopā ar arhitektu Pēteri Blūmu atkal dodamies Pārdaugavas ielās. Miklajā rītā viss apkārt liekas pelēki bēdīgs, bet tas tikai no skrejošo ļaužu viedokļa – atliek vien pacelt acis no pirmā stāva līmeņa augstāk un... paveras brīnumu brīnumi – tādi, ka vai elpa aizraujas!

Pēteris stāsta: «Nometņu ielas sākums pie Meža ielas 18. gadsimtā bija Āgenskalna centrs – ar pārceltuvi Āgenskalna līča malā, tirguslaukumu un aku vidū un, kā jau pienākas, gruntīgiem pilsoņu namiem gar malām. Mana versija par Nometņu ielas nosaukumu ir šāda: jau kopš poļu laikiem pie Māras dīķa bija Rīgas garnizona vasaras nometnes teritorijas, un armijas pulki no Iekšrīgas uz šīm nometnēm devās tieši pa tagadējo Nometņu ielu, kas bija taisnākais ceļš cauri smilšu kāpām. Abās pusēs ielai atradās vecais Āgenskalna ciems – viena no vēsturiskajām latviešu dzīves vietām Rīgā.»

Šodien Nometņu iela atklājas kā krāsains, arhitektoniski krāšņs un daudzveidīgs apbūves ansamblis, lai gan savāds ir fakts, ka valsts aizsardzībā ņemta tikai viena ielas puse, otrā – nepāra numuru puse, kur ir vairākas mājas, par kurām pat neprofesionālis var pateikt, ka tās ir vēsturiski nozīmīgas, – nav valsts aizsardzībā. Nu, grūti jau teikt, ko tā valsts aizsargā un ko ne. Abas ielas puses neko daudz neatšķiras. Tā neaizsargātā liekas pat varbūt nedaudz pasargātāka.

Nometņu iela nav vienmuļa kā kazarma – koka mājas mijas ar varenām, cakīgām daudzstāvu ēkām. Te skaidri redzams, ka plāni šo ielu paplašināt un apbūvēt citādi bijuši jau sen, kas arī sākts darīt laikā pēc Pirmā pasaules kara. Otrais pasaules karš šos plānus apstādinājis. Protams, katrs laiks ierodas pilsētā ar savām būvniecības modes tendencēm un tradīcijām. Nometņu ielā redzams, kā kādreizējie pilsētplānotāji respektējuši jau esošo, kaut arī varbūt nav apzinājušies veco koka namu vēsturisko vērtību. Tas saprotams, jo toreiz koka māju laikam bija pat vairāk nekā mūra. Lietas sāk novērtēt tad, kad to palicis maz. Mūsdienās pilsētplānotājiem un būvniekiem vajadzētu saprast, ka jaunajiem namiem Nometņu ielā nevajadzētu, piemēram, pārsniegt trīs stāvu augstumu, kāds ir blakus esošajiem namiem, un ievērot, lai jaunais nams atrastos uz vienas līnijas ar vecajiem namiem, nevis tiktu uzbūvēts, atkāpies no ietves vai izvirzīts uz priekšu.

Un tomēr salīdzinoši garā, slaidā Nometņu iela var lepoties gandrīz vai ar katru namu, kas ir tā vērts, lai to atjaunotu, ceļot godā katru tā oriģinālo detaļu, saglabājot vecos logus ar smalkiem kalumiem un lējumiem, stila un citādas sendurvis, maskas un rotājumus, balkonus, lieveņus, kāpnes un nojumes. Arī nojaukto namu te salīdzinoši maz, tādēļ, iespējams, mēs varam lepoties – Nometņu iela nav ne par matu sliktāka kā slavenā Kalnciema iela... varbūt pat labāka.

Vēl Pēteris mūsu lasītājam grib teikt, lūk, ko:

«Vajag aut kājas, vilkt mugurā jaku, ņemt fotoaparātu un ar bērniem pie rokas izstaigāt to ceļu, ko četrus gadsimtus minuši Rīgas kareivju zābaki. Un, ja redzat ko tādu, kas šķiet labs, tad priecājieties kopā un fotografējiet par piemiņu! Ja redzat, ka skaistas un vērtīgas lietas Rīgā tiek bez sajēgas bojātas, arī fotografējiet un filmējiet! Un saprotiet, ka varbūt no jūsu skaļās balss: «Ei, mēs negribam, ka Rīgas senās un skaistās mājas tiek bojātas! Ja no jaunās arhitektūras tiek prasīta kvalitāte, tad vēl jo vairāk nedrīkst pieļaut vecās arhitektūras bojāšanu, kropļošanu, iznīcināšanu!» būs atkarīgs vesela kvartāla vai ielas liktenis! Labas jaunas lietas iekustina citas labas lietas, un viss sāk notikt! Vajag tik nākt ielās un konkrēti kaut ko gribēt!

Vienīgais protestētājs Gaismas pils būvlaukuma «atbrīvošanas» laikā par Uzvaras bulvāra divu nama nojaukšanu teica: «Vispirms iemācieties būvēt tādas ēkas, pirms jaucat nost.» •

 

 

Rakstu sērija tapusi sadarbībā ar biedrību ZAĻĀS MĀJAS.