Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

 

Tā kā atgriežoties visas Leju ēkas bija drupās, nācās uzcelt jaunu namiņu.

 

 

Lai laba manta neietu zudībā, Milda katru gadu izplūc Plušķim vilnu un savērpj to zeķu adīšanai.

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 2 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Dzīve, saderot ar saules gaismu

Anitra Tooma;
autores foto


Kad manās rokās nonāca jaunais ceļvedis «Lauku labumi» ar cūku ģimeni uz vāka, aizrautīgi meklēju jaunumus un pamanīju interesantu piedāvājumu Kurzemē: «Viss pašu rokām un bez tehnikas – neparastā saimniecībā, kur nav elektrības (gaismu dod sveču lākturi un petrolejas lampas), viss top ar roku darbu. Piedāvā vērot un mācīties kazu un govju slaukšanu, piena malšanu, siera gatavošanu, zirga jūgšanu. Var darboties ar izkapti un sirpi. Apskatāmi dažādi mājdzīvnieki.»

Nolēmu apciemot Liepājas rajona Sakas novada Lejas. Un piedzīvoju interesantu tikšanos ar 77 gadus jauno Mildu Arbidāni, pamācījos vērpt un iestāstīju Mildai, kā gatavo kazu sieru.


Lejas neatrodas lielā ceļa malā. Ja mani uz turieni nevestu vietējais mežkungs, droši vien apmaldītos, jo, kā Latvijā ierasts, ceļa norāžu jau nav. Tomēr laimīgi atrodam aizaugušo Saļienas muižas parku, tad celiņu, kas vijas uz Lejām, un esam klāt. Biju jau izsapņojusi, ka satikšu kādu meža dīvainīti, kas lepni man ierādīs, kā dzīvot bez civilizācijas labumiem, nemaz pēc tiem netvīkstot. Taču Milda netēlo un atklāti saka, ka ļoti ilgojas pēc elektrības, jo nu jau vairs nav spēka visu darīt ar rokām. Katram uzreiz redzams, ka Lejās drupu ir vairāk nekā ēku – viss prasās pēc atjaunošanas, bet bez tehnikas to izdarīt grūti: vai sirma sieva un viņas meitas griezīs betona jaucēju ar rokām, vai galdnieki apstrādās kokmateriālus bez elektrodzinējiem?

«Latvenergo» tik sola

Milda visus nepieciešamos dokumentus iesniedza jau Breša laikā, pirms divpadsmit gadiem. Atbrauca elektriķi, visu izmērīja, sarēķināja, sasolīja – un viss. Kad Liepājā satiku vietējo žurnālistu Pēteri Jaunzemu, viņš bija dikti pārsteigts, ka viņu rajonā vēl ir mājas bez elektrības.

Milda Arbidāne Lejās ir piedzimusi un nekad nebūtu no šīm mājām gājusi prom, ja vien kolhozu laikos vairāk maksātu. Ja nestrādāja par velti, atņēma zemi. Kurš gan var izturēt, ka kopus lopi bradā pa dārziem, bet dzimto zemi pats vairs nedrīksti kopt? Milda aizgāja dzīvot uz Dobeli, uzbūvēja māju, izaudzināja divas meitas. Pensijas gadi pienāca reizē ar laiku, kad valsts deva iespēju atgriezties dzimtas īpašumos. Un Milda atgriezās Lejās. Visas ēkas bija drupās.

Gaismas laiks

Vai esi kādreiz aizdomājies, kā ir dzīvot saskaņā ar sauli? Rīti ir agri, vakari – arī. Nevienā kaktā neverkšķ televizors, nedūc ledusskapis, ja gribi padzert kafiju, jākurina plīts. Drēbes tu mazgā ar rokām, ūdeni uz mājām nes ar spaiņiem.

Kolīdz uzaust gaisma, Milda mudīgi dodas laukā un rosās līdz vēlai tumsai. «Mana mamma sēdēja mellā tumsā, un varēja vien dzirdēt, kā irbuļi grab. Es gan pilnīgā tumsā nevaru adīt. Adu zeķes, cimdus, jakas. Bet dikti daudz darba – kamēr visus šitos mūdzīšus aptekā, diena galā,» stāsta Milda.

Sarunas ar lopiem

Statistiķi izmērījuši dzīves līmeni (cik tu bieži ēd krogā, ar kādu auto brauc, cik tev televizoru un mobilo telefonu utt.). Un paradoksāli – tie, kuri nevar atļauties augstu dzīves līmeni, vismaz dažos aspektos bauda ļoti augstu dzīves kvalitāti. Un Milda ir šāds cilvēks – kā Straumēnu idillē ēd tikai pašaudzētus produktus, dzer dzidru avota ūdeni un elpo nepiesārņotu gaisu. Bauda klusumu un dziļu, veselīgu miegu. Nepazīst stresu, jo neskatās sliktas ziņas un vardarbīgas filmas.

Milda stāsta, ka runājas ar lopiem. Kad aizbrauc pie meitām, tad jau arī laika TV kastei neiznākot, jo ir taču jāritina garās vakara sarunas. Protams, iepazinos ar ķēvi Mairu, kas palīdz federēt un ecēt dārzu, savelk mājās sienu un žagarus malkai. Trīs govis arī janvārī plūca zaļo zālīti. Kazas gan snaikstīja galvas pa kūts durvīm. Brūnu vistu bars kašņājās un meklēja noslīkušas sliekas, bet sivēni bija tik apmierināti ar dzīvi, ka nepagodināja mani ne ar vienu rukšķi.

Tā kā nav cerību, ka uz Lejām brauktu kāda piena savākšanas mašīna, Milda ar piena pārstrādi tiek galā pati: ar roku griežamajā piena mašīnā izmaļ krējumu, no vājpiena un biezpiena gatavo sieru, kuļ sviestu. Kā kārtīgs lauku cilvēks uz atvadām mani apdāvināja ar pašas taisītām desām un brīnumgardu īstos dūmos kūpinātu speķi.

Vējtverī pamanu spaini ar zaļām lapiņām. «Tās ir selerijas. Es vienmēr salieku spaiņos ar zemi dažādas garšsaknes, un man zaļumi ir visu ziemu,» ņipri stāsta Milda.

Gaida ciemiņus

Vaicāju, ko tad ciemiņš ar «Lauku labumu» bukletu rokās var pasākt Lejās? «Visu ko!» attrauc Mildiņa. «Pacienāšu ar gardiem un īstiem produktiem, izrādīšu kūti, varēs pajāt ar lēnīgi cienīgo Mairu. Daba mums te skaista, aiziesim tepat līdz Baltijas Ledus ezera krasta vaļņiem, kas veidojušies pirms 10 tūkstošiem gadu. Bērniem te ir ļoti interesanti; Ināra atveda veselu klasi – šie bija sajūsmā. Protams, vasarā jau te ir daudz skaistāk, tagad, kad līst, dubļi vien. Bet man patīk šitāds laiks. Īstā ziemā nav viegli, jātīra taciņas, kājas slīd, ūdens silēs sasalst, ar rokām ledus gabali jāņem laukā. Siens ietaupās, tikai govis brīnās, kad tad varēs mierīgi dzīvot pa stalli un ēst sienu pilnām mutēm. Bet es jau neļauju, tik davai, davai, ganos, ganos!

Jā, miers te ir, mašīnas nebrauc, gaiss tīrs. Tie, kas grib uzlabot veselību, lai brauc pie manis!» «Kur tad jūs viņus liksit?» pabrīnos. «Vai tad daudz viņu ira?» – Mildiņai nav ilūziju par izlepušajiem pilsētniekiem.

Katrs var iemācīties vērpt

Es jau sen gribēju iemācīties vērpt, pat krietnu ratiņu kolekciju esmu savākusi. Tāpēc uzprasos par mācekli. Mildiņa veikli nones no bēniņiem ratiņu, un nu tik ņemamies piņķerēties ar to. Izrādās, tad, kad vērpj vilnu, ratiņš jāiegriež pa labi jeb pulksteņa rādītāja virzienā, bet tad, kad gatavos pavedienus šķeterē kopā, – pa kreisi. Tas tāpēc, lai dzija nesagrieztos. Tā kā pagalmā pamanu villainu ķemmsuni, kuru Milda dēvē par plušķi, taujāju, vai viņa liek lietā pavilnu. «Kā tad! Nav nekā veselīgāka par suņa vilnas zeķēm un cimdiem. Es pievērpju pie aitu vilnas dzijas pavedienam suņa villu un tad adu. Man ir trīs aitiņas; kazu gan neķemmēju, man liekas, ka tā vilna ir par asu,» pieredzē dalās saimniece. Izrādās, ka arī citas radības zina, kā iegūt vilnu: «Peles uzkāpj gulošai govei uz muguras, izplūc pilnu muti vilnas un uztaisa bērniem midzeni.

Bišu vairs nav, iznīka, jo skudras uzbruka. Vienu nedēļu neizgāju, skudras apcēla, un cauri bija – bitītes beigtas. Skudra uzkāpj viņai uz kakla, un šī nevar vairs dabūt nost.»

«Vai tad meitas nav saukušas māti uz vieglāku dzīvi pilsētā?» apjautājos. «Neskaitāmas reizes! Bet es atsakos, es negribu būt atkarīga no veikaliem. Te man pašai brīvs, produkti veselīgi. Bet tā gan ir nelaime, ka nav elektrības, «Latvenergo» tikai māna un māna. Jūs nevarat dot kādu padomu, kā ar viņiem tikt galā? Bet es tik un tā dzīvoju ar prieku... Tomēr elektrība dikti noderētu, lai kaut ko vairāk uzsāktu; tā jau mēs visu ar pašu rokām darām. Radu puisis, kas arī te dzīvo, gribētu ar galdniecību piepelnīties, bet nekā... Es no šitās vietas prom negribu nekur iet. Man patīk lauku un meža klusums, nervi mierīgi. Es dziedu, jā. Es ar lopiem runājos, pamīļoju, viņi man tādi labi.

Kurmji rok kā traki, to te ir pa pilnam. Re, mežacūkas saurbinājušas pļavas, kājas var izlauzt. Zeme te laba, melna, nav daudz jāmēslo un padodas viss: kartupeļi, kāposti, burkāni, sīpoli, pupas.

Bet cilvēki pamazām iet prom no šīs malas. Saļienas baznīca arī drupās. Mežniecība Skaidrītei iedeva mežu, lai taisa baznīcu, bet viss izkūpēja. Neviens vairs neko nedara, viss iet bojā, grūst kopā. Man tuvākā baznīca tagad ir Apriķos vai Sakā – kā tad es turp aizkulšos? Agrāk gāju uz šito, bet nu jau bīstami iet.

Bet svētdienu es tik un tā svinu – cik nu tas laukos iespējams. Jo lopi jākopj katru dienu. Bet citus darbus nedaru. Nevar jau vienmēr ņemties. Darbs un atpūta vajadzīgi katram cilvēkam. Tie, kam viss ir gatavs, ātri vien saslimst aiz tukšas garlaicības. Man ir labi.» •

Kā «Vides Vēstis» uzzināja novada domē, «Latvenergo» sola, ka 15. februārī Lejās iedegsies gaisma!