Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Liepājas «Optimistu pulkam» – 20!

Viljars Tooms;
foto no arhīva

 

Apcerīgi jānopūšas, kā skrien laiks. Jau viena piektā daļa gadsimta grimusi vēstures pagājībā, kopš pirmos asnus dzina liepājnieku rosības pasākumi ar romantisku nosaukumu «Optimistu pulks», kur vienotā virzienā līdzīgi domājošo sasaucējs un iedvesmotājs bija Liepājas būvdarbu vadītājs, cilvēks ar celtniecības tehnikuma izglītību Olģerts Piķelis (1931–1991). Sabiedrībā tādi dāsnuma un nesavtības skarti cilvēki ir retums. Prātīgie un garīgi līdzsvarotie viņus augstprātīgi apsaukā par dullajiem, uz augšu pasistajiem, murmina kaut ko par antiņiem un trešajiem tēva dēliem. Iedomājieties – atstāt novārtā svarīgus maizes darba pienākumus un sapulcināt baru sev pašam garīgi līdzīgo, lai trauktos uz kādu nomaļu, Dieva aizmirstu briksnāju, kur nolūkotas Dona Kihota «vējdzirnavas», kas dažu stundu laikā uzveicamas, vicinot cirvjus un kaucinot zāģus. Turklāt izdevumus par to visu bez kurnēšanas vēl piemaksājot no savas kabatas. To katrs vis nespēj. Jābūt apveltītam ar īpašu domāšanu un raksturiņu. Zīmīgi, ka šādi cilvēki sevi pieteic, kad Tēvzemei tuvojas grūti laiki, kad, nevaicājot «kas man par to būs?», tai jāiet palīgā. Tik tiešām, pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu nogale un deviņdesmito sākums latvju tautai nebija no tiem saulainākajiem: padomju varas strupceļa priekšnojautas, Gorbačova «pārbūve», padomju okupantu nespēja vairs dzīvot pa vecam un ideoloģisko spaidu izmocītās tautas nevēlēšanās vairs dzīvot pa vecam soli pa solītim vien veda pretī «milža uz māla kājām» sabrukumam.

Atceroties pirmsākumus, Olģerta dzīvesbiedre Zigrīda stāsta, ka vienlaikus ar dzejnieku Imantu Ziedoni Vidzemē O. Piķelis Lejaskurzemē sāka pulcēt domubiedrus, lai apzinātu un sakoptu sava dzimtā novada dabas un kultūrvēsturiskās vietas, pilskalnos uzliktu norādījuma zīmes, izceltu no aizmirstības Latvijas kultūras cilvēku vārdus, stiprinātu latviskumu. Kopš tiem laikiem par «Optimistu pulka» talku neatņemamu tradīciju kļuvusi dziedāšana, kavēšanās atmiņu stāstos par pagājušiem laikiem un kopīgās draudzības maltītes. Bija iecerētas sakopšanas talkas arī kopā ar Ziedoņa dižkoku atbrīvošanas kopu. O. Piķelis kādā vēstulē Imantam Ziedonim raksta: «Es te, savā apvidū, cenšos darīt kaut ko līdzīgu Jūsu dabas draugu grupai. Dēvējam mēs sevi: dabas un kultūrvēsturisko vietu kopēji «Optimistu pulks». Sākām pagājušajā gadā, un mūsu pirmais pasākums bija piemiņas akmens nolikšana koktēlnieka Miķeļa Pankoka dzimto māju vietā Jūrmalciemā. Pašlaik ejam pa rakstnieka Jēkaba Janševska vietām. Rakstu Jums, proti, tādēļ, ka labprāt piedalītos kādā kopīgā pasākumā ar Jūsu grupu. Kaut kur starp Rīgu un Liepāju.» Šī jaukā iecere diemžēl neīstenojās. Taču Ziedonis atbrauca uz Liepāju ciemos un atzinīgi novērtēja Olģerta veikumu. Olģerta sapnis bija sakopt visus Liepājas rajona pilskalnus, cildināt padomju varas noklusētos latviešu sabiedrības un kultūras darbiniekus.

Domu biedru kopas «Optimistu pulks» pirmsākumi meklējami jau pirms 1986. gada, bet par oficiālo «Optimistu pulka» dibināšanas laiku ir pieņemts 1986. gads, kad 21. decembrī O. Piķelis Jūrmalciema Veckupšu māju vietā uzstādīja piemiņas akmeni koktēlniekam Miķelim Pankokam (1893–1984). Pie Olģerta un «Optimistu pulka» veikuma pieder arī sadarbība ar Liepājas Mākslas vidusskolu un tās toreizējo direktoru Rihardu Rubīnu, norādes zīmju izgatavošana Liepājas novada pilskalniem, piemiņas vietu aprūpēšana un daudzi citi pasākumi. «Optimistu pulka» aprūpes lokā tajos gados bija Leju Svētavots Rucavā, Kuršu pilskalns Paplakā, senas kapenes Dunalkā, Upurakmens Ulmalē, Blieķu kalns Cīravā, Apūles pilskalns Lietuvā, nopostītais piemineklis baronesei Korfai Tāšos un citas Lejaskurzemei raksturīgas vietas.

Jaunākajos laikos «Optimistu pulka» pasākumos rosīgi piedalījās jau vairāk nekā simts sabiedrības labā darboties alkstošu ļaužu, un tā darbības lauks plešas no Rucavas līdz Sakas novadam un no Vērgales līdz Kalvenei. Tie ir dažādu gadagājumu ļaudis, gan tādi, kuri ikdienā strādā algotu darbu, gan pensionāri, kas «Optimistu pulka» pasākumos ņem līdzi arī savus mazbērnus – «Optimistu pulka» jauno maiņu. Dzimtenes mīlestības mudināti, «Optimistu pulka» rindās savā laikā stājies arī dažs labs no bijušajiem vācu okupācijas laika leģionāriem un latvju zemes arāju pēctečiem, kuru izturība dzīves vētru negantībā rūdījusies, čekai sarūpējot Staļina tētiņa «tūrisma ceļazīmes» uz aukstajām zemēm pie «baltajiem lāčiem».

Olģertam Piķelim tikko bija apritējuši sešdesmit gadi, kad dzīves mūžīgās nevaļas un sabiedriskā rosīguma gaisotnē viņa sirds neizturēja un apstājās. Olģerta domubiedri to saprata kā aicinājumu, kā īpašu zīmi doties tālāk ieceru īstenošanā, spert soli pēc soļa vēl un vēl. Jau sešpadsmit gadus Olģerta vairs nav mūsu vidū, bet viņa aizsākto iespēju robežās aizrautīgi turpina pensionētā skolotāja Skaidrīte Solovjova. Viņa tur augstā godā kurzemniecisko latviskumu, gādā par novada dabas vērtību aprūpēšanu: dabas taku izveide Sakas pagastā pie Maznodumpju akmeņu krāvuma (Māras svētnīca), pie Piņņu upurakmens, pie Sēku ozoliem, Rucavā pie Riekstiņu dižakmeņa, Liepājas jūrmalas apzaļumošana, arhitekta Paula Maksa Berči dzimtas kapuvietas atjaunošana Liepājas Vecajos kapos, Vidzemes senvēstures vietu apmeklējumi, ciemošanās pie rakstnieka Miervalda Birzes Cēsīs un daudzas citas rosības. «Optimistu pulka» aprūpētie objekti tagad iekļauti dažādos tūrisma maršrutos; tā divdesmitgades atceri ievadīja viena no projekta «Tautieši ārzemēs» iecerēm – viesošanās Vāczemē pie tur mītošajiem svešatnes latviešiem. Tas kļuva iespējams ar Liepājas pilsētas Domes un rajona padomes finansiālu atbalstu. Ar šo pasākumu tika aizsākta «Optimistu pulka» pārrobežu darbība – ciemošanās svešatnes latviešu mājā «Bērzaine» Vācijā, Freiburgā, un filozofu, rakstnieku Zentas Mauriņas (1897–1978) un Konstantīna Raudives (1909–1974) apbedījuma vietas apmeklējums Krocingenes kapsētā.

No laika zoba iznīcības paglābusies kāda rūtiņu burtnīcas lapa, aprakstīta skaidri salasāmā rokrakstā. Te pārdomās kavējies Olģerts: «Sen senis Dzintarjūras krastā ir zeme. Maza, vienkārša, pieticīga. Mana, tava, mūsu zeme. Un es eju pa to gaišām acīm, atvērtu sirdi. Ja esat ar mani – iesim kopā. Šeit nebūs eksotikas, izpaliks tālu zemju valdzinājums. Mēs būsim tepat, pie sevis. Šeit vientuļš smilšu ceļš, bet… tas ved uz zemi laimīgo un, izrādās, – uz mājām. Vienkāršs zāļu krasts, kur lauks un debess tik parasts, un alkšņi un kārkli upju krastos. Ai, zemīte, tēvu zeme! Kur skaistāku vietu rast? Kalnā auga ozolītis, lejiņā upe tek. Un kāds akmens nosūnojis cauri gadu simteņiem veras, kāds strauts, kā sākums ilgām. Un tas vienkāršais bērzs, kas kādā laukmalē aug, un šīs zāles, šīs smilgas sidraba ziediem zied, jo manā dzimtenē tās. Seni pakalni sirmajam Dievam un tur, kur joprojām pakalnos Jāņugunis kur. Tas viss un vēl mazliet ir šī zeme, kur mans vectēvs līdumā gāja, kur raupjām rokām un sviedros mirkušu kreklu mans tēvs no saules līdz saulei… kur man šūpulis kārts. Kur mans mūžs, un šeit es esmu liels, un šeit es stiprs, un šeit es esmu es. Un vēl. No šejienes es aiziet nevarētu, jo aiziedams es nebūšu nekur.» •