Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Lenču purvs Cēsu rajonā – mūslaikos pļavas. Viens no tiem gadījumiem, kad it kā nekā TĀDA šeit nav. Pagaidām ...

Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāts. Pāles zivju dīķi, kas uzstādināti uz Pērļupītes. Piemērs, ka ĪADT statuss ne vienmēr ir sinonīms saimnieciskās darbības ierobežojumiem.

Dabas parks «Dvietes paliene». Jau tuvākajā laikā še tiks veikti Dvietes upes un palienes atjaunošanas pasākumi.

Bebraine Cēsu rajonā. Arī šādu vietu vērtību mēs pašlaik vēl īsti neapzināmies.

Viens no vissenākajiem aizsargājamajiem dabas objektiem Latvijā. Svētakmens – Černausku Velnakmens.

Vecpiebalgas aizsargājamo ainavu apvidus.
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 2 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Īpaši aizsargājamās dabas teritorijas un «Natura 2000».
Vai pazīstam? Un – vai atzīstam?

Rolands Lebuss;
autora foto


Latvijas jaunlaikos, jo īpaši pēdējos gados, daudz šķēpu tiek lauzts ap, par un pret īpaši aizsargājamām dabas teritorijām. Kamēr vieni sargā, tikmēr citi lauž. Sargātāji tiek vainoti valsts ekonomiskās attīstības bremzēšanā, lauzēji – pēdējo Dabas cietokšņu graušanā. Tikmēr Latvijas seju sāk «rotāt» arvien vairāk izcirtumu, jaunlaiku kartona mājiņu ciematu, bezjēdzīgu mazo HES un citu aizsprostu veidotu uzpludinājumu un sausu upju tērces.


Īpaši aizsargājamās dabas teritorijas. Daudz vai maz?

Pašlaik īpaši aizsargājamās dabas teritorijas (ĪADT) Latvijā aizņem 11,9% valsts teritorijas. No vienas sabiedrības daļas viedokļa raugoties – tā kā vēl varētu, no otras – galīgi tie zaļie aptrakuši, tā jau pusi Latvijas sagrābuši, vēl viņiem vajag... Kā tad ir patiesībā?

No vienas – saimnieciskās – puses raugoties, varētu arī piekrist, ka šie 11,9% no valsts teritorijas nav maz. Tas varētu būt pat diezgan apmierinoši, ja vien pēc rūpīgākas apstākļu izvētīšanas tai bildei par neskartās dabas zemi Latviju nepazustu sapņaini rožaini zaļā aura.

Veicot elementārus aprēķinus, redzam, ka vairāk nekā pusi jeb 62,21% (782 659 ha) no ĪADT aizņem Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāts, aizsargājamo ainavu apvidi un nacionālie parki. To uzsveru tādēļ, ka šajās ĪADT kategorijās tikai daļā (parasti ļoti nelielā) no to teritorijām ir noteikti stingrāki saimnieciskās darbības aprobežojumi. Pārējā teritorijas daļa daudz neatšķiras no tās Latvijas, kur šādu aizsargājamu teritoriju nav. Bieži vien saimnieko, kā un cik plaši gribi. Nedaudz striktāka kārtība ir dabas parkos, tomēr arī šeit apsviedīgākiem zemes īpašniekiem nereti izdodas izvērst tādas saimnieciskās aktivitātes, ka dabas sargāšanas un saprātīgas izmantošanas jēga līdz ar minētajām aktivitātēm izplēn kā rīta migla. Un tad vēl it kā sargāšanas ziņā striktākie (par tiem striktāki ir tikai rezervāti, kuru platība Latvijā ir pagalam maza) ir dabas liegumi. It kā. Jo šajās teritorijās tāpat kā dabas parkos ir iespējams (un uz to zemes īpašnieki un pašvaldības bieži vien gana aktīvi uzstāj) noteikt funkcionālo zonējumu ar daudz maigākiem nosacījumiem, kā rezultātā frāze «īpaši aizsargājamās teritorijās prioritāra ir dabas aizsardzība» pilnībā zaudē savu jēgu. Pēc visa iepriekš rakstītā droši ņemos apgalvot, ka ĪADT platības ar atbilstošu aizsardzības režīmu Latvijā šīs rindkopas garumā ir sarukušas līdz bioloģiskās daudzveidības pastāvēšanai bīstami zemai atzīmei.

Nebūtu lieki arī atgādināt, ka ievērojamu Latvijas ĪADT daļu aizņem purvi. Un te vienīgās intereses var būt tikai purvu racējiem – attīstītājiem te nav ko meklēt, arī lauksaimniecība un mežsaimniecība šajās teritorijās ir neperspektīva. Bet arī purva racēji ir varen naski. Un var jau saprast – Eiropa savus purvus ir norakusi jau sen, tādēļ atlikušais tiek glabāts ar sargsuņa uzcītību. Bet te – Eiropas vienā no nabadzīgākajām valstīm – nav naudas, taču ir tāāādi kūdras resursi...

Tātad – NAV tas velns (šajā gadījumā «zaļais rekets» un «zaļie reketieri» – kā reiz dabas sargus un viņu darbu nodēvēja kādā diezgan populārā Latvijas avīzē) tik melns, kā šamējo mālē. Un tas liek secināt, ka ĪADT Latvijā ir nedaudz daudz par maz. Precizējot – tādu ĪADT, kur dabas aizsardzības intereses ir prioritāras. Tā, kā tas ir noteikts gan Latvijas, gan Eiropas Savienības politiskajos un normatīvajos aktos.

Viens konkrēts piemērs par to, kā Latvijā (ne)tiek nodrošināta dabas aizsardzība īpaši aizsargājamās dabas teritorijās. Kāda Latvijas pašvaldība savulaik ir noslēgusi zemes nomas līgumus, tajos nenorādot, ka iznomātā zeme atrodas dabas liegumā ar visām no tā izrietošajām sekām, proti, kuras varētu radīt MK noteikumos Nr. 415 («Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju vispārējie aizsardzības un izmantošanas noteikumi»; 22.07.2003) noteiktie saimnieciskās darbības ierobežojumi. Bet, tā kā parasti viena vai otra puse, vai vēl kāda daļa (atkarībā no situācijas un apstākļiem) tēlo mūždien neko nezinošus, «uzmestus» un citādi nepārvaramu vai pārvarami nevaramu apstākļu «pavestus» nabadziņus, tad maz pamazām tiek savārīta tāda putra, kuras strēbšanas laikā ir jau aizmirsies, kā un kāpēc tā putra tika vārīta. Un brīdī, kad dabas liegumam tiek izstrādāts dabas aizsardzības plāns, visas iespējamās adatas spraucas no maisa tā, ka šķind tuvu, tālu un tā līdz pašai Rīgai. Jo izrādās, ka neko nezinošie zemes nomnieki pēkšņi uzzina, ka liegumā vairs nevarēs braukt ar motorlaivu un lepnās motorjahtas nāksies uz citiem ūdeņiem pārvest – jo šos lielo viļņu gāzējus jau ar airīti uz priekšu nepadzīsi. Bet tas, ka motorlaivas ūdeņus dabas liegumā nedrīkstēja vagot jau no 2004. gada, kad liegums tika nodibināts un līdz ar to šajā teritorijā stājās spēkā iepriekš minētie MK noteikumi Nr. 415, ir apzināti vai neapzināti aizmirsts. Bet varbūt paveiksies? Bet varbūt viss tā arī paliks – liegums uz papīra ir, bet dabā nekas jau nemainīsies!? Tomēr, atmetot liekvārdību, jājautā, kur šos divus gadus bija reģionālā vides pārvalde un kāpēc tās inspektori neievēroja daudzās motorlaivas dabas lieguma teritorijā?

Un šis ir tikai viens precedents. Domāju, ikvienā Latvijas ĪADT vismaz kādu līdzīgu gadījumu konstatēt nenāktos īpaši grūti.

 

Latvijas īpaši aizsargājamās dabas teritorijas.

Kategorija Skaits Platība (ha)
Aizsargājamo ainavu apvidus 9 161 692
Biosfēras rezervāts 1 474 447
Dabas liegums 273 196 824
Dabas parks 43 248 898
Dabas piemineklis 354 5296,2
Dabas rezervāts 4 24 439
Nacionālais parks 3 146 520
KOPĀ 687 1 258 116,20

Te jau nekā nav!

Pagājušā gada decembrī (jā, nebrīnieties, bet tāda dīvaina prakse pēdējā laikā Latvijā ir ieviesusies, kad īpaši aizsargājamās sugas ir jāmeklē tajā gada laikā, kad tās čuč vai ir devušās tālos un ne tik tālos ceļos) nācās sagatavot dažus slēdzienus par teritorijām Rīgā un Rīgas rajonā, kuras nonākušas attīstītāju rokās. Viena no tām atrodas netālu no Baldones, mežu ielokā. Skaista un klusa vieta. Blakus labi ceļi. Ideāla vieta kārtējam ciematam.

Diemžēl izvērtējamajā teritorijā nekā tāda, kas varētu būt iemesls attīstītāju plānu apturēšanai un vietas saglābšanai, neatradās. Izcirtumi, neliela pļava un saglabājies neliels meža pudurītis. Tā nu es tur stāvēju – mēģināju iztēloties griezes dziesmu un domāju par laiku, kas droši vien pienāks pēc gadiem desmit, bet varbūt jau pēc gadiem pieciem.

Jā, pašlaik viens griežu pāris mums – griežu izlutinātiem – šķiet nenozīmīgs. Tāpat arī visur esošās lakstīgalas, brūnās čakstes un lauku cīruļi. Tāpat mums pierastām un parastām lauku puķēm piebirušās pļavas. Tāpat pavisam pierastais apšu mežs vai melnalkšņu dumbrājs.

Un tad pēc gadiem desmit, bet varbūt jau pēc gadiem pieciem aina var būt pavisam citāda. Visticamāk, tāda arī būs. Un tad, vērtējot līdzīgu teritoriju, arī viens griežu pāris būs liela vērtība. Kā lai neatceras gadījumu Vācijā, kad viena griežu pāra dēļ taisno autobāni izlieca lokā, lai tas neapraktu pļavu ar vienu (!) griežu pāri.

Piemēram, Lielbritānija. Jau daudzus gadus šajā valstī ziedaugu sēklu ieguve no dabiskajās pļavās augošiem augiem ir kļuvusi par nopietnu saimniekošanas nozari ar šim nolūkam speciāli radītu tehniku un tehnoloģijām. Sēklas ir ļoti dārgas, taču arī ļoti pieprasītas. Pieprasītāji – tie, kuri savus kultivētos zālājus vēlas atjaunot dabisko pļavu veidolā. Mums, par laimi, daudzos gadījumos augsnē vēl ir saglabājusies pļavu «atmiņa», proti, sēklu bankas veidolā, un, ja pļavas nav pārlieku aizlaistas un tās sāk atbilstoši apsaimniekot, tās var atgriezties savā sākotnējā izskatā. Tiesa, Latvijā ir arī milzīgas platības kultivētu zālāju, kur viss ir daudz ļaunāk. Un šis varētu būt tas gadījums, kad arī mums būtu nepieciešama Lielbritānijas pieredze.

Taisnības labad gan jāsaka, ka lielākā daļa pļavu nebūt nav dabiskas, tās ir radījis cilvēks, un cilvēks tās arī uzturējis – pļavas noganot un pļaujot (senāk šo uzdevumu gan veica lielie zālēdāji – sumbri, tarpāni). Tāpēc lielāko daļu pļavu vajadzēt dēvēt par pusdabiskām. Protams, ir izņēmumi. Tās ir daudzas sausieņu pļavas, palieņu pļavas, pārmitras slīkšņainas pļavas un zemie zāļu purvi, arī lauces mežā. Lielākoties, ja vien cilvēks nav pielicis savu roku pie vides «uzlabošanas», to aizaugšana notiek ārkārtīgi lēni, un te ar līdzsvara saglabāšanu parasti galā tiek pati Daba.

Toties dabiski ir meži, un, lai gan īsti dabisku mežu Latvijā arī nebūt nav daudz, tomēr jebkāds mežs ir tā dabas sistēma, kam kopšana un uzturēšana nav nepieciešama. Tā ir vajadzīga tikai cilvēkam, lai ievāktu lielāku ražu. Tāpēc arī cilvēks mēdz šķirot gan kokus, gan mežus vērtīgos un nevērtīgos. Bet dabā šāda pieeja ir gaužām lieka un muļķīga, jo pavisam citāda.

Vērtīgums un nevērtīgums

Pašķirstot Lielbritānijā nesen izdotu rokasgrāmatu par krūmāju un jaunu mežu apsaimniekošanu, atklāju samērā interesantas lietas, kas skar vērtīguma un nevērtīguma kategorijas. Šajā gadījumā vērtīguma – noderīguma – Dzīvajai Dabai.

Piemēram, divi koki – melnalksnis un apse. Latvijas apstākļos ne tie paši vērtīgākie – no saimnieciskā viedokļa. Turpretim izcili vērtīgi no dabas daudzveidības viedokļa. Un, lai arī sugu skaits attiecināms uz Lielbritāniju, domājams, līdzīgi rezultāti būtu iegūstami arī Latvijā, ja vien kāds to lietu smalkāk papētītu. Melnalksnis (daļēji arī baltalksnis):

  • substrāts epifītiem, kas aug mitros apstākļos;
  • uz trim sugām (melnalksnis, baltalksnis un Latvijā nesastopamā suga Alnus cordata) reģistrētas 283 dzīvnieku sugas, kurām alksnis ir barības augs;
  • 40 bezmugurkaulnieku sugām šis ir vienīgais barības augs;
  • nodrošina ligzdvietas dobumperētājiem putniem, piemēram, baltmugurdzenim un mazajam dzenim, zīlītēm u.c.
Apse:
  • 133 ķērpju sugas;
  • 12 ķērpju sugas, kas aug tikai uz apsēm;
  • 98 sēņu sugas;
  • 26 sūnu sugas;
  • 60 bezmugurkaulnieku sugām kā barības augs;
  • 26 bezmugurkaulnieku sugām kā vienīgais barības augs;
  • 17 bezmugurkaulnieku sugas saistītas ar trūdošu apses koksni;
  • nozīmīgs barības avots putniem (nodrošina lielu kukaiņu biomasu).

Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju kategorijas

Lai izprastu ĪADT sistēmu, ir vērts iepazīties ar to klasifikāciju. Atkarībā no dabas vērtībām un dabas aizsardzības mērķiem ĪADT tiek iedalītas vairākās kategorijās.

Dabas rezervāti ir cilvēku darbības neskartas vai mazpārveidotas teritorijas, kurās tiek nodrošināta dabisko procesu netraucēta attīstība, lai aizsargātu un izpētītu retas vai tipiskas ekosistēmas un to sastāvdaļas. Latvijā ir izveidoti četri dabas rezervāti: Moricsalas (1912. gads), Grīņu (1936. gads), Krustkalnu (1977. gads) un Teiču rezervāts (1982. gads).

Nacionālie parki ir plaši apvidi ar nacionāli nozīmīgiem izciliem dabas veidojumiem, cilvēka darbības neskartām vai mazpārveidotām ainavām, biotopu daudzveidību, kultūras un vēstures pieminekļu bagātību. Līdztekus dabas aizsardzībai, nozīmīgu vietu ieņem zinātniskā izpēte, izglītošana un atpūtas organizēšana. Latvijā ir četri nacionālie parki: Gaujas nacionālais parks (1973. gads), Ķemeru nacionālais parks (1997. gads), Slīteres nacionālais parks (1999. gads) un Rāznas nacionālais parks (2006. gads).

Biosfēras rezervāti ir plašas teritorijas, kurās atrodas starptautiski nozīmīgas ainavas un ekosistēmas. To mērķis ir nodrošināt dabas daudzveidības saglabāšanu un veicināt teritorijas ilgtspējīgu attīstību. 1997. gadā Latvijā ir izveidots Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāts. Tas ir iekļauts starptautiskajā biosfēras rezervātu tīklā.

Dabas parki ir teritorijas, kas pārstāv noteikta apvidus dabas un kultūrvēsturiskās vērtības un ir piemērotas sabiedrības atpūtai, izglītošanai un audzināšanai.

Dabas pieminekļi ir atsevišķi, savrupi dabas veidojumi, aizsargājami koki, dendroloģiskie stādījumi, alejas, ģeoloģiskie un ģeomorfoloģiskie dabas pieminekļi un citi dabas retumi, kam ir zinātniska, kultūrvēsturiska, estētiska vai ekoloģiska vērtība.

Dabas liegumi ir cilvēka darbības mazpārveidotas vai dažādā pakāpē pārveidotas dabas teritorijas, kas ietver īpaši aizsargājamas savvaļas augu un dzīvnieku sugu dzīvotnes un īpaši aizsargājamus biotopus.

Aizsargājamo ainavu apvidi ir teritorijas, kas izceļas ar savdabīgu vai daudzveidīgu ainavu un īpašu skaistumu. To mērķis ir aizsargāt un saglabāt Latvijai raksturīgo kultūrvidi un ainavu tās daudzveidībā, kā arī nodrošināt sabiedrības atpūtai un tūrismam piemērotas vides saglabāšanu un dabu saudzējošu metožu pielietošanu.

Kas tas par zvēru – «Natura 2000»?

«Natura 2000» ir Eiropas Savienības dabas daudzveidības saglabāšanai izveidoto aizsargājamo teritoriju tīkls. «Natura 2000» izveidošanas mērķis ir, sākot ar 2010. gadu, apturēt bioloģiskās daudzveidības samazināšanos, par pamatu izmantojot Eiropas Savienības putnu un biotopu direktīvas. Kopš 2004. gada arī Latvija ir izveidojusi savu daļu no «Natura 2000», jau esošajām īpaši aizsargājamajām dabas teritorijām pievienojot klāt vēl 122 jaunas. «Natura 2000» tīklā Latvijā ir iekļautas 336 dabas teritorijas.

Dabas aizsardzība Latvijā no senākiem laikiem līdz mūsdienām

Dabas aizsardzības vēsture Latvijā iesniedzas jau tālajos pirmskristiānisma laikos. Tolaik mūsu senču darbošanās šajā lauciņā gan nebija tiešā veidā saistīta ar dabas aizsardzību, tomēr to ļoti labi nodrošināja pagāniskās pasaules izpratnes piekopšana daudzajās svētbirzēs, iekš un pie alām, upēm un ezeriem, pie svētkokiem un svētakmeņiem. Gan tie dabas objekti, kam piemita ārstējošas īpašības, gan tie, kas bija rituālu veikšanas vieta, tika saudzīgi sargāti, jebkurš ļaunu nolūku vadīts indivīds tika bargi sodīts. Tik bargi, ka mūslaiku cilvēkaizstāvjiem mati stāvus saceltos.

Protams, plaši izcirstie ozolu meži piļu būvniecībai mūsu senčus šajā jomā gan īpaši neizdaiļo. Tomēr lielāku ļaunumu vēlākajos laikos nodarīja kristieši, kuru vākums plašajos Latvijas platlapjos bija daudz varenāks, un Vāczemes un citas zemes iedzimtie tika aplaimoti ar ne vienu vien burinieku vai ozolu dēļu kravu. Savukārt, lai sagrautu pagānu garu, masveidā tika iznīcināts tas, kas gadu simtiem bija lolots un auklēts: nocirsti svētmeži un svētkoki, sašķelti svētakmeņi un nosusināti avoti.

Arī tālākajos laikos daba paliek tādā kā bārenītes lomā. Vien varbūt kāds meža masīvs izbēg zāģa, jo še vietējais muižkungs nolēmis dzimtļaužiem liegt ko darīt, paziņojot, ka šis būs mežs viņa medību priekiem. Saimnieciskās aktivitātes samazinātas līdz minimumam, tāpēc atļaušos apgalvot, ka būtībā arī šo – muižkunga – mežu varētu dēvēt par aizsargājamo dabas teritoriju ar stingriem saimnieciskās darbības ierobežojumiem.

Un tad nāk 1912. gads, kad Latvijas teritorijā oficiāli un valstiski (precīzāk gan – cariski) tiek nodibināta pirmā īpaši aizsargājamā dabas teritorija – Moricsalas rezervāts.

Tālāk dabas sargāšanas lietas, lai arī rokrokā ar daudzām mūslaikos nepieņemamām formām (un tomēr jaunlaiku Latvijā bieži praktizētām, atsaucoties uz «vecajiem, labajiem laikiem»), norit arvien raitāk. 1923. gadā Latvijā ir sastādīts pirmais oficiālais aizsargājamo dabas objektu saraksts. 1936. gadā valsts aizsardzībā jau ir 978 aizsargājamie dabas objekti – aizsargājamie meži, dabas pieminekļi, dendroloģiskie parki, alejas – aptuveni 40 000 ha kopplatībā.

Padomju laikā Latvijā pirmo aizsargājamo dabas objektu sarakstu Ministru Padome apstiprināja 1952. gadā, to papildināja 1957. un 1962. gadā. 1977. gadā ar Ministru Padomes 04.15.1977 lēmumu izveidoja vienotu aizsargājamo dabas objektu sistēmu, ko vēlāk ar Ministru Padomes 04.10.1987 lēmumu «Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām» papildināja un pārstrādāja.

Pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas Latvijā vēl joprojām spēkā bija 1987. gadā pieņemtie noteikumi. 1993. gada 2. martā Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņēma likumu «Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām», kas stājās spēkā 1993. gada 7. aprīlī. Likumā ir minētas sešas šādu teritoriju kategorijas: dabas rezervāti, nacionālie parki, dabas parki, dabas pieminekļi, dabas liegumi un aizsargājamie ainavu apvidi. Šīm kategorijām vēlāk pievienojās septītā – biosfēras rezervāti. Atsevišķu aizsargājamo dzīvnieku, augu un sēņu aizsardzībai nepieciešamības gadījumā tika paredzēts izveidot mikroliegumus.

Latvijā ir arī starptautiskas nozīmes īpaši aizsargājamas dabas teritorijas.

Tādas ir putniem nozīmīgās vietas, kas ir putnu aizsardzībai starptautiski nozīmīgas vietas un kas tiek izdalītas, lietojot standartizētus, starptautiski saskaņotus kritērijus. Šajās teritorijās putni, to skaitā aizsargājamas putnu sugas, ievērojamā skaitā ligzdo vai pulcējas migrācijas laikā. Putniem nozīmīgo vietu programma ir globāla iniciatīva, ko īsteno starptautiskā putnu aizsardzības organizāciju savienība «BirdLife International», lai noteiktu un aizsargātu pasaules putniem – pirmām kārtām jau retajām un apdraudētajām sugām – vissvarīgāko vietu tīklu. Putniem nozīmīgo vietu programmu Latvijā koordinē Latvijas Ornitoloģijas biedrība, un to uzsāka 1994. gadā. Kopš tā laika sagatavoti trīs putniem nozīmīgo vietu saraksti; jaunākais un pārskatītais saraksts izdots 2004. gadā – grāmata «Eiropas Savienības nozīmes putniem nozīmīgās vietas Latvijā». Šobrīd Latvijā ir izdalīta 71 putniem starptautiski nozīmīgā vieta – 64 iekšzemes un septiņas jūras teritorijas. Septiņas putniem nozīmīgās jūras teritorijas aizņem aptuveni 339 470 ha lielu akvatoriju. 64 putniem nozīmīgās vietas atrodas iekšzemē un aizņem 534 056 ha jeb 8,3% valsts teritorijas.

Starptautiskas nozīmes īpaši aizsargājamas dabas teritorijas ir Ramsāres vietas, kuras izveidoja 1995. gadā, ratificējot jau 1971. gadā pasaulē pieņemto «Konvenciju par starptautiskas nozīmes mitrājiem, īpaši kā ūdensputnu dzīvesvidi», kas plašāk pazīstama kā «Ramsāres konvencija». Latvijā šādas Ramsāres vietas ir trīs: Engures ezers, Kaņiera ezers, kā arī Teiču un Pelečāres purvs. •