Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

 

 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemta 1 atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Viešūra stāsti

Inese Mailīte,
autores foto


Eseja ieguva 2. vietu VIDM konkursā par valsts nozīmes dabas mantojuma objektiem


No lielajiem ezeriem Latvijā visaugstākais ir Viešūrs, kas atrodas Gaiziņkalna ziemeļpusē. Tā platība – 166 ha, vietām sasniedzot pat 30 m dziļumu. Vietējie iedzīvotāji ezeru sauc par Kaķīti tā formas dēļ un arī tālab, ka pašā ezermalā reiz bijis lielais Kaķa krogs. Senos rakstos ezers dēvēts arī citos vārdos. Vēžu, Devēnas, Viešu, Ķelēnu, Tulderu – tie ir daži no ezera nosaukumiem, bet par visvecāko un labskanīgāko atzīts Viešūrs.

Viešūra apkārtne ir bijusi apdzīvota kopš sensenas pagātnes. Par to liecina senkapu vietas ezera krastos, būvju paliekas ezera dzelmē, patiesi notikuši un teiksmaini notikumi tuvākā un tālākā apkārtnē.

Ezera pievilcība saistījusi cilvēku mūžus un domas. Duriņu dravnieks Jānis Krūmiņš, no lauku sievām un vīriem pierakstīdams Viešūra teiksmas, no aizmirstības izglāba tautas dzīves gudrības un nākamajām paaudzēm iedeva garīgo vērtību apziņu.

Ilgus gadus Seskos vasarās mita literatūrzinātniece Saulcerīte Viese, Viešūru ierakstīdama novada epā «Dieviena», nu pati atdusēdamās Sesku piekalnītē deviņu liepiņu viducī. Dzejnieks Imants Ziedonis, rakstnieks Rimants Ziedonis «Mežu zemē Latvijā» stāsta, kā pie Viešūra dzīvo cilvēki, kas prot šo vidi novērtēt. Viņu vidū arī publicista Visvalža Lāča ģimene skaistajā Baltužēnu mājā un gleznotāja Ērika Caunes dzimta Lejiņu mājās. Viešūra krastā ienācis arī jauns saimnieks – «Lido» īpašnieks Gunārs Ķirsons – ar grandioziem pasaules pārtaisīšanas plāniem.

Izcelšanās stāsts

Kopš neatminamiem laikiem, es, pārklādams plašo līdzenumu, mitu starp Grostonu un Bērzauni. Kad manos krastos ierīkoja Bērzaunes muižu, man apkārt radās lauki un tīrumi, kuros ļaudis gāja strādāt bez prieka, ar smagām nopūtām. Es ilgi skatījos asaru pilnajās acīs, redzēju sastrādātās rokas un saliektās muguras, dzirdēju smeldzīgās dziesmas. Nevarēju viņiem palīdzēt, tāpēc nolēmu doties uz citu vietu.

Sāku velt arvien lielākus viļņus, arvien baltākas kļuva putainās galotnes, un lēnām, ūdenim krācot un šļakstot, atdalījos no zemes un pacēlos augstu virs koku galotnēm. Apskatījies visapkārt, ieraudzīju Gaiziņkalnu un nolēmu aiz tā staltās muguras paslēpties, lai nekad vairs neredzētu nīsto Bērzaunes muižu.

Pats ar savu vēju atnācu pie Gaiziņkalna, ilgi stāvēju virs neskaitāmajiem Vidzemes vidienes pakalniem, raudzīdams vietu, kur nolīt. Es toreiz vēl neapzinājos savu lielumu, bet vēlāk gudri ļaudis zināja stāstīt, ka ar manu ūdens daudzumu varētu piepildīt 12 m platu un 10 m dziļu kanālu no Gaiziņkalna līdz Rīgai. Ja manu ūdeni pārvietotu 1 m platā un 30 cm dziļā kanālā, tad pa tādu varētu braukt ar smailīti un ar savu garumu šāds kanāls apjoztu visu zemeslodi.

Kamēr domāju, kur nolaisties, izglābās cilvēki un zvēri, palika 40 kalni, četras augstienes, piecas gravas un pieci avoti, kurus nolaizdamies apsedzu ar saviem ūdeņiem. No krastmalām manī iestiepjas 15 sēkļi, ietek astoņas mazas upītes, bet iztek viena – Viešupe. Mani rotā arī salas: Cepurītes sala un Kaķa saliņa.

Nevienam vēl nav izdevies atrast vietu, kur mani visu varētu pārredzēt, un tādu vietu neatrast, arī braucot ar laivu un šūpojoties manos viļņos. Nelīdzenā un līkumainā krasta mala ik pa brīdim atsedz citādu ainavu. Un mirklī, kad gājējam šķiet, ka mani ieraudzījis, pazinis, sapratis, es atkal parādos citāds, tāpēc nevienam pie manis nav garlaicīgi un apnicīgi.

Garajā mūžā man sakrājies daudz stāstu. Man ir savi Kalnu, Salu, Avotu, Zivju, Augu, Dzīvnieku, Teiksmu un Sapņu stāsti. Tagad tos ļauju izlasīt arī jums.

Kalnu stāsti

Ja Gaiziņš virs sava vietas pamata paceļas 50 m, tad mani zemūdens kalni aizsniedz apmēram pusi šā augstuma. Daudzi kalni ir 10-12 m augsti. Es varētu pastāstīt par visiem 40 kalniem, zinu to vārdus, bet šoreiz paklausieties par dažiem.

Sausais kalns ir visvairāk zināmais un daudzinātais. Tas ir 200 m garš, un augstākā virsotne ir tikai 0,8 m zem ūdens līmeņa. Sausās vasarās no tās virs ūdens paceļas liels laukums, uz kura pat varētu viļāties zirgs. Sausajam kalnam virsma ir tik akmeņaina, ka pat mietu grūti iedzīt. Vasaras saulainajās dienās, kad pūš vējš, bet viļņi ir nelieli, kalnu viegli atrast. Tad to var ieraudzīt pat no lielāka attāluma, braucot laivā.

Garais kalns ir garākā augstiene – gandrīz 400 m gara – un sākas pie Cepurītes salas.

Puļpu kalna virsotne ir prāvas istabas lielumā un tik cieta kā nobruģēta. Pie kalna dienvidrītu nogāzes pieplacis guļ ļoti liels akmens siena šķūnīša apmērā. Mierīgā laikā no ūdens virsmas redzami tikai vieni šā akmens sāni. Pēdējo 40 gadu laikā mans ūdens līmenis divas reizes ir nokrities tik zems, ka lielais akmens jau nedaudz redzams virs ūdens. No attāluma raugoties, liekas, ka ūdens viļņos šūpojas pīle.

Vairāki kalni virknējas garās kalnu grēdās. Viena kalnu virkne stiepjas gar dienvidu galu – ļoti tuvu krastam pie Dzērvupītes un Kuršupītes ietekām. Pati īsākā ir Divienu augstiene, kas atrodas līdzās visam Baltužēnu krastam.

Salu stāsti

Manas salas ir nelielas. Lielāka ir Cepurītes sala, kas atrodas ziemeļu galā. Tā ir Garā kalna augstākā vieta un kā stāvs pakalns paceļas 3 m virs jūras līmeņa. Cepurītes sala man mīļa, jo ir jauka un gaiša, ar cietām, smilšainām un grantainām malām. Interesanti, ka salas vidū zeme ir pelnu krāsā. Tieši tur aug liela zāle un košas puķes. Čaklie siena pļāvēji vasarā samet kaudzīti siena. Gar salas malām aug kārkli, alkšņi, četras liepas, bet salas rotājums ir slaidās niedres. Cilvēki runā, kas sala vairs neesot agrākajā vietā. Nevienam neredzot, esot pagājusi mazliet sānis. Ļaudis brīnījās, kā sala var staigāt, nepamezdama nekādu pēdu. Bet varbūt es to esmu stiprāk sašūpojis?

Devēnas līcī mīt Kaķa saliņa. Tā ir divas reizes mazāka par Cepurītes salu. Pavasaros bieži pārplūst, jo ir zema un purvaina. Pilnīgs pretstats gaišajai Cepurītes salai. Drūma, skumja, apaugusi melnajiem alkšņiem, trīcošajām apsēm un nekaunīgajiem kārkliem, pat niedras te neizskatās priecīgas, tā vien šķiet, ka, vēja pieliektas, vairs neatsliesies taisnas.

Avotu stāsti

Darbīgi ir mani zemūdens avoti. Lapurta avots atrodas pāris simtu soļu no krasta pret Grāveriem. Kad avots ir īpaši darbīgs, no tā cits pēc cita paceļas burbuļi. Tie ir kā vistas olas. Ja tas notiek ziemā, tad virs avota manī ledus izkūst akas lielumā. Lapurta avots darbīgāks kļūst ik pēc septiņiem gadiem. Vasarās virs tā ūdens vienmēr vēsāks un izplūst ar tik lielu spēku, ka nes līdzi smiltis. No tām ap avotu radusies smilšu kaudze siena gubas lielumā. Vidū tai ir caurums, bet ārmalas apaugušas ūdensapiņiem.

Kaķa saliņas tuvumā, pretī krastmalas lielajiem ozoliem, ir Mīlestības avots. Ziemās ledus virs avota izkūst, un izkususī vieta izskatās kā uz mutes apgāzts katls. Pašā virsū izkūst tikai mazs, spaiņa lieluma laukumiņš. Reizēm tas arī pārsalst ar plānu kārtiņu. Tad vieta kļūst bīstama, jo nav redzama. Noslīkt gan tur nevar, jo elkoņi atduras pret izkusušās vietas malām, kuras pietiekami biezas. Dažās ziemās arī ledus virs avota neizkūst. Ielūšanu Mīlestības avotā uzskata par laimīgu notikumu. Ja tas noticis, tad negadījums vienmēr saistīts ar mīlestību: vai nu meita gājusi uz kaimiņu mājām puišus raudzīties, vai puisis steidzies uz satikšanos, kāds braucis precībās, kāds devies uz kāzām...

Zivju stāsti

Esmu devis patvērumu dažādām zivīm, un apkārtnē mani uzskata par zivīm bagātāko. Cienījamākās ezera iemītnieces ir līdakas – gan īsās, resnās, gan garās, slaidās. Tās arī sagādājušas visvairāk pārsteigumu gan man, gan zvejniekiem. Reiz kāds zvejnieks satrūkās, ieraudzīdams līdaku, kas bija viņa laivas garumā. Zvejnieks, kurš savā mūžā ne mazums bija ar līdakām cīnījies, nu īrās prom, atpakaļ neskatīdamies. Viens spiningotājs reiz vilcis nelielu līdaku, kad pēkšņi tās tuvumā pie pašas ūdens virsmas pamanījis milzu līdaku vairāku metru garumā. Ūdeni viļņodama, muti plātīdama, tā nākusi tieši virsū, bet spiningotājs nobijies ne pa jokam. Neaizmirstama man ir tā reize, kad ar vasaras tīklu kāds zvejnieks izvilka 75 mārciņas smagu milzeni, tā arī ir lielākā zināmā līdaka, kas dzīvojusi manos ūdeņos.

Viens zvejnieks kļuva bagāts, kad Sesku līcī ar tīklu vienā metienā izvilka tik daudz plaužu, ka varēja tos pārdot par 500 zelta rubļiem. Daži no plaužiem bija 7 kg smagi. Plauži gan parasti ir gudri – esmu ievērojis, ka bieži tiem izdodas paslēpties no tīkliem vietās, kur tos nevar iemest.

Esmu iepaticies gan mazajiem, tā sauktajiem zāļu asarīšiem, gan arī lielajiem dziļumu asariem, kuru svars reizēm sasniedz pat 2 kg.

Manī peldas gaišas nokrāsas zuši. Tur, kur tie dzīvo, zāle aug līdz pašai ūdens malai. Agrāk krastmalā sēja zirņus šaurām un garām strīpām. Zirņu ziedēšanas laikā zuši nāca no ūdens laukā un līda zirņos. No rīta zušu ķērāji ar spīļarklu izdzina pāris vagu starp zirņiem un krastmalu, lai zuši netiktu atpakaļ, jo tie pār arumu nevar pāriet. Ķērājiem atlika tos tikai salasīt.

Vēdzeles, līņi, karūsas, raudas, sapali, ruduši, pleiteņi, auslējas un spulgači arī ir mani iemītnieki. Spulgačus ielaida pirms dažiem gadu desmitiem. Atgādina plaužus, tikai acis ir maigi sarkanīgas, skaistas un izteiksmīgas. Tāpēc jau arī tāds dzejisks vārds.

No mazajām zivtiņām dzīvo uļi, ķīši un mailītes, kuras sauc arī par auziņām. Pēdējos gados mailītes man izdevies tikai retu reizi pamanīt.

Dižciltīgi ir vēži ar kuplām astēm, platām maiglēm. Ja tie dzīvo plieņainās vietās, tad ir zilganā krāsā, ja gruntainā – gaišsarkani. Atceros tos laikus, kad Dietlāvu līcī vēžus grāba ar grābekļiem un veda uz Pēterburgu kā īpašu delikatesi labākajiem restorāniem.

Makšķerniekiem iesaku makšķerēt vasarā tajā pusē, kur pavasarī tiek sadzīti kūstošie ledi, jo esmu pamanījis, ka tur zivis vairāk pulcējas.

Pirms dažiem gadiem pie manis piebrauca liels auto ar zivju konteineriem. Lielais auto ir braucis vairākas reizes. Kādā oktobra dienā pa stāvu slīdkalniņu no konteinera ūdenī ieslīdēja 1916 kg karpu, 502 kg līdaku un 253 kg Amūras sazānu. Nesen man uzdāvināja trīs tonnas samu, vēlāk – rudenī – sola vēl 15 tonnas karpu. Nezinu un nesaprotu – biju domājis, ka svarīga ir bioloģiskā daudzveidība, ka nepieciešama sugu dažādība, bet tagad esmu dzirdējis sakām: «Mazo zivtiņu pārāk daudz, tāpēc nepieciešami ūsainie.» Ir jautāts: «Kāpēc zivju krājumi tiek papildināti?» Atbild arī tā: «Ja mežu izzāģē, to var redzēt, jo aug celmi. Ja ūdenī regulāri liek tīklus, neviens neredz, cik zivju tur vairs palicis. Pēc 10 gadiem diez vai būs ko makšķerēt, ja neviens neko nedarīs zivju krājuma papildināšanā.»

Nu ir savējās un svešās. Vai svešās kļūs savējās?

Augu stāsti

Skaista un daudzveidīga ir augu valstība. Seklākajās vietās bieži redzama ūdens virza, kas jūlijā zied baltiem ziediem. Vienu metru dziļās vietās aug lapotā ūdens lēpe, līdzīga purenei un zied dzelteniem ziediem. Kur mīkstākas, kūdrainākas vietas, viena metra dziļumā sastopami ūdens ašavi, kuru galotnes paceļas kādu pēdu virs ūdens. Glīzdainās, plieņainās vietās redzami meldri, kas virs ūdens izceļas viena metra augstumā. Ja apakšā grants, tā patīk slaidajām niedrēm, kas izstiepjas pat divus metrus virs ūdens. Apmēram divu metru dziļumā aug ezerroze, ko dēvē arī par ūdensrozi. Tā vasarās, Jāņu laikā, zied skaistiem, lieliem, baltiem ziediem, kaut saknes stieg dūņās. Savdabīgos ūdens apiņus dēvē arī par ūdens eglītēm – laikam jau tāpēc, ka virs ūdens redzamas to skostveidīgās galotnītes. Jūlijā dzelteniem ziediem aug ezergaiļi, kas aug pat piecu metru dziļumā ar platām lapām un virs ūdens paceļ savu ziedu vālītes. Ezergaiļiem patīk augt kalnu kantēs vai tur, kur smilšains, grantains ciets pamats. Seklākās vietās zaļgana, bet dziļumā brūnganā krāsā aug ūdens sūna.

Mana nelaime (stāsta, ka no jūras ievazāta) ir kuplā nezāle – ūdensnāve. Tās galotnes izbeidzas jau metru zem ūdens līmeņa. Īpatnējs augs, kas atnes lielu ļaunumu. Tā izaug zem ūdens 2 m augstumā, kā resnus diegus stiepjot apaļās sudrabainās stīgas, kas sazarojas kuplos ceros. Tā zem ūdens veidojas plašs vienlaidus zāliens. Man šķiet, ka vietas kļūst mazāk ūdens plašumam, jo sāku aizaugt no apakšas. Man palīdz zvejnieki, kas ar lielajiem tīkliem tonnām vien izvelk arī ūdenszāles masas. Saulainās dienās, kad uzmanīgi ieskatās ūdens dziļumā, šķiet, ka ieraudzīta kupli sazēlusi druva vai zaļa pļava. Rudeņos, kad ledus ir dažus centimetrus biezs, dzidrs un spoguļgluds, jo sniegs vēl nav uzsnidzis, rodas iespaids, ka staigā virs zaļa meža galotnēm. Ir redzamas arī augstākās un zemākās galotnītes, vietām kā tumšas aliņas, un ūdensnāves audzes atgādina lielākas un mazākas birzītes. Tā ir nepatīkama un biedējoša sajūta, jo ūdensnāve gatava izspiest, nožņaugt zilos ūdens plašumus.

Dzīvnieku stāsti

Kas tik manī nav peldējies! Vienā pavasarī suņi skrēja pakaļ zaķim. No Dietlāviem skriedams, zaķis metās ūdenī Dūņu līcī, nopeldēja 800 m un iznāca malā Baltužēnu krastā.

Reiz stalts briedis aizpeldēja uz Cepurītes salu. Padzīvojis tur vienu dienu, labi to iepazinis, peldēja atpakaļ uz Stāvo krastu.

Pašā vidū ir pamanīts kāds dūšīgs peldētājs. Sākumā domāju, ka tas kāds koka gabals, kas, vējam pūšot, grozās, bet izrādījās, ka kurmis, kurš ar platajām priekšējām ķepiņām strādāja tik ātri un sparīgi, ka ūdens šļakatas dzirkstīdamas skrēja uz visām pusēm.

Lejasķelēnu saimnieks reiz savu zirgu bija aizvedis pie Devēnas kalēja apkalt. Kamēr saimnieks iegriezās Kaķa krogā, lai zirga «jaunos zābakus» apslacītu, zirgs no slitas atraisījies un devies uz māju pusi peldus.

Cits zirgs, nogriezies no lielceļa, peldus devās uz Devēnas pusi, aizmirsis, ka ir iejūgts kokasu ratos, kuros gulēja iedzēris vējavietis. Rati turējās virs ūdens, zirgs izpeldēja stāvā vietā Grāveru krastā. Braucējs izkrita no ratiem, bija miris, bet zirgs nemaz neizskatījās noguris.

Ātri un veikli ir peldējis mežakuilis. Skaisti, garos ragus atstutējis uz muguras, no makšķerniekiem nebaidīdamies, peldēja liels stirnu buks!

Graciozi, lokot augumu tāpat kā zutis, peld čūskas, galvu kādu sprīdi virs ūdens izcēlušas.

Teiksmu stāsti

Katram ezeram ir savas teikas un nostāsti. Daudz esmu klausījies, ko runā par mani, bet vislabprātāk stāstu par Divienas mūžu.

Reiz jauna sieviete laivā īrās pār ūdeņiem. Pēkšņi pašā ūdens klajuma vidū tai piedzima meitenīte. Kad sieviete pārliecās pār laivas malu, lai bērniņu nomazgātu, tā manā dziļumā ieraudzīja Divienu zemūdens kalnieni un saprata, ka neparastā vietā pasaulē nākusi viņas meita. Kad mani viļņi abas aizšūpoja malā, tur jaunā māmiņa ieraudzīja sirmu sievu, kas vēlēja meitiņu nosaukt par Divienu. Tā arī notika. Diviena izauga skaista, gudra un čakla. Prata dziedēt vainas, pazina puķu un zāļu spēku, cepa maizi, sēja sieru, auda dvieļus un palagus. Pēc smaga darba vienmēr nāca manos ūdeņos izpeldēties, un es biju laimīgs, palīdzot spēkus atgūt.

Pienāca diena, kad jauns kalējs, godīgs un strādīgs, airēja pāri ūdeņiem un aizveda Divienu uz Dietlāvu smēdi. Sākās Divienas sievas gaitas. Tāpat kā māte viņu, arī Diviena savus bērnus sagaidīja zemūdens Divienas kalnienē, trīs dēlus un trīs meitas savā mūžā tā ielika kalēja sastrādātajās rokās. Diviena apzinājās mātes laimi un palīdzēja arī putnēnam, kas bija izkritis no pērkļa, raiba gotiņa viņai ļāva saņemt savām rokām tās slapjo teliņu, bet kaķene Divienas kamolu grozā slēpa savus mazuļus. Saviem bērniem Diviena iemācīja Zemes tikumus, ūdeņu skaidrību, zvaigžņu ceļus. Tikai, kad gaidīja septīto bērniņu, Diviena, vēl gribēdama gotiņu izslaukt, nepaspēja līdz laivai aiziet. Netālu no krasta viņu un bērniņu atrada mirušu. Tropeļu pussalas kapsētā abus apglabāja kopā. No tā laika te neviens vairs nav apglabāts, bet Tropeļu birzi nodēvēja par Divienas birzi. Tā Diviena palika par svētās pussalas sargātāju, par manos krastos dzīvojošo paaudžu piemiņas glabātāju.

Sapņu stāsti

Ir sapņu stāsti. Kuram gan to nav? Sapņo arī ezers. Kad no rītiem pamostos, izstaipos kā kaķis un sāku savus dienas darbus.

Gadu tūkstošus mierīgi gulēju Gaiziņa aizvējā, augsto kalnu spoguļodams savos dzidrajos ūdeņos. Sen jau biju aizmirsis Bērzaunes muižas vārdu, līdz kādā dienā manā krastā parādījās sirms, dūšīgs akmens runcis, kuram blakus ieraudzīju uzrakstu, akmenī iecirstu, – «Ķirsona muiža». Nāca prātā sensenās dienas, un mana ezera sirds sāpīgi iedunējās. Mans miers ir pazudis, bezmiega naktīs klausos satraukto viļņu čalošanu, atminos dienā dzirdētās vietējo ļaužu valodas par to, vai netiks traucēta apkārtnes ļaužu mierīgā dzīve. Domāju par Gunāra Ķirsona teikto: «Izvēli noteica tas, ka tur ir kalni. Dziesmās apdzejotais Gaiziņš. Esam tur iegādājušies 260 ha. Mēs tur veidosim ko īpašu. Varbūt Eiropā kāds jau kaut ko zina par Krasta ielas «Lido», taču par to, ko veidosim pie Kaķīša ezera, ar laiku zinās visa Eiropa. Tāda būs šī atpūtas vieta. Katrs piektais, kas iebrauc Latvijā, iebrauks arī Gaiziņā. Ceļi ir jāsakārto. Mēs liksim sakārtot! Tur būs Latgale, Kurzeme, Zemgale, Vidzeme. Aura, attieksme, atpūta. Esam plānojuši arī lidmašīnu nolaišanās laukumu. Būtu jālido 15 minūtes. Šie helikopteri būs tieši saistīti ar vēl kādu projektu Rīgā. Kaķītī būs arī slidotava. Plānojam 3000 cilvēku apmeklējumu ik dienas.

Šeit būs sirsnība. Tā ir liela starpība starp bagātību un sirsnību. Es vienmēr izvēlēšos padarīto skaistumu un sirsnību.» Grāmatas «Mežu zemē Latvijā» autori apgalvo, ka krasts ir tīrs un sakārtots, vietējie iedzīvotāji no ezera nav norobežoti un pret Ķirsona saimniekošanu izturas labvēlīgi.

Bet es reizēm sapņos atkal lidoju, kaut zinu, ka divreiz viens un tas pats nenotiek. Tepat vien man būs jāpaliek un ar cilvēkiem jāsadzīvo, lai arī cik dažādi viņi būtu.

Kaut piepildītos sapnis par to, ka manos krastos dzīvo cilvēki, kas prot saglabāt, nosargāt un kopt to skaistumu, kas Dievienas apkārtnē! •