Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Klimata pārmaiņu sekas nav paredzamas

Sallija Benfelde,
«Nedēļa», speciāli «Vides Vēstīm»


Aizvien biežāk satraukumu rada informācija par globālo sasilšanu, klimata pārmaiņām un sekām, kuras tās rada. «Vides Vēstis» aicināja uz sarunu Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta direktoru, bioloģijas zinātņu doktoru un asociēto profesoru Viesturu Meleci.


Šā gada februārī Eiropas Parlamenta plenārsesijā Strasbūrā tika pieņemta rezolūcija, kurā pausts, ka klimata pārmaiņu iegrožošanai nepieciešami skaidri mērķi. Parlaments uzskata, ka ES stratēģijās par klimata pārmaiņām jābūt šādiem galvenajiem mērķiem:

  • panākt, lai planētas vidējās temperatūras pieaugums nepārsniedz temperatūru pirmsrūpniecības laikmetā par vairāk nekā 2°C;
  • līdz 2020. gadam samazināt emisiju daudzumu par 30%, salīdzinot ar emisiju līmeni 1990. gadā, lai līdz 2050. gadam sasniegtu 80% samazinājumu.

Tikai dažas dienas pēc šīs rezolūcijas pieņemšanas Eiropas Savienības (ES) valstis nepiekrita noteikt par saistošu mērķi līdz 2020. gadam piekto daļu energoresursu iegūt no saules, vēja, ūdens vai biomasas. Pirmo reizi apspriežot Eiropas Komisijas (EK) piedāvātos plānus kopējas enerģētikas politikas izveidošanai un atkarības mazināšanai no Krievijas naftas un gāzes, ES nozares ministri nolēma 20% mērķi atjaunojamajiem resursiem atstāt kā brīvprātīgi izpildāmu. Taču 10% no patērētās degvielas obligāti būs jābūt bioloģiskajai. Tomēr, lai arī cik dažādi būtu Eiropas valstu ieskati par to, cik daudz no iegūtās enerģijas jābūt no atjaunojamiem energoresursiem, ir skaidrs, ka CO2 emisija ir jāsamazina galvenokārt tādēļ, ka klimata pārmaiņas ir kļuvušas par acīmredzamu faktu. Tajā pašā laikā cilvēki pamana, ka vasaras kļūst karstākas, rudeņi garāki un vētras biežāk apciemo arī Latviju. Tomēr to, cik sarežģītas un smalkas ir klimata pārmaiņu radītās sekas un kā tās var ietekmēt mūsu dzīvi, mēs pat neapjaušam. Tādēļ saruna ar Viesturu Meleci ir kā mācību stunda izpratnei par vidi un pašiem par sevi.

 

Diskusijās par klimata pārmaiņām vienmēr ir skanējuši divi atšķirīgi viedokļi. Vieni uzskata, ka tās ir rūpnieciskās darbības sekas, otri apgalvo, ka tās ir parastās periodiskās klimata pārmaiņas, kas vērojamas visā Zemes pastāvēšanas vēsturē. Vai zinātnieki un pētnieki beidzot ir vienojušies par kopīgām nostādnēm?

Protams, grupējumi ar divām dažādām nostādnēm šajā jautājumā pastāv joprojām. Lielākā daļa zinātnieku tomēr uzskata, ka klimatu ietekmē antropogēnais jeb cilvēka faktors. Pēdējās desmitgadēs klimata pārmaiņas notiek ļoti strauji – ja skatāmies kaut vai datus Latvijā pēdējos piecpadsmit gados, varam redzēt statistiski ticamu tendenci. Ir tā sauktās pozitīvo temperatūru summas, ko rēķina, saskaitot kopā tās diennakts temperatūras, kuras bijušas virs plus četriem vai pieciem grādiem pēc Celsija. Analizējot pēdējos desmit gadus, aina ir statistiski ticama, un tā liecina par tendenci temperatūrai paaugstināties par vairākām desmitdaļām grāda. Tas rada bažas par to, ka daudzi dzīvie organismi un arī ekoloģiskās sistēmas nespēs pielāgoties tik strauji notiekošām pārmaiņām. Klimata pārmaiņas, protams, ir notikušas vienmēr, tas Zemes vēsturē ir pierādīts fakts, bet pašlaik tās ir straujas un tiek saistītas ar cilvēka darbību. Process, ja to attēlotu grafiski, nav kā augšupejoša līnija, tas ir zigzagveida, bet ar kopēju augšupejošo tendenci. Kad pagājušajā ziemā pie mums bija lielais aukstums, cilvēki sacīja, ka runas par globālo sasilšanu ir muļķības, ja jau reiz ir tik stiprs sals. Patiesībā, ja salīdzina šos zigzagveida grafikus, ir skaidri redzams, ka pastāv kāpums, kurš ir statistiski ticams pēdējos desmit gados, un, ja salīdzina datus par pēdējiem piecdesmit gadiem, tad šī tendence skaidri iezīmējas. Tiesa, mēs ļoti konkrētus novērojumus un pozitīvo temperatūru summas kāpuma aprēķinus esam veikuši pēdējās desmitgadēs, jo pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 1992. gadā sākām veikt pētījumus par sugu daudzveidības izmaiņām. Mēs izvēlējāmies Latvijā vairākas vietas, kur katru gadu pēc vienas un tās pašas metodes veicam pētījumus un analizējam notiekošos procesus. Iegūtie dati liek domāt, ka pastāv saistība starp temperatūras paaugstināšanos un sugu daudzveidības maiņām.

Vai pārmaiņas sugu daudzveidībā ir tikpat statistiski ticamas kā temperatūras paaugstināšanās?

Tas ir tikpat sarežģīts process kā temperatūras svārstības. Pagājušā gadsimta sešdesmitajos, septiņdesmitajos gados Latvijā viens no galvenajiem laikrakstiem bija «Padomju Jaunatne», kurā bija raksts «Tropi uzbrūk». Tajā bija rakstīts par to, ka klimats kļūst siltāks un ka varētu gadīties tā, ka ap divtūkstošo gadu Latvijā augs palmas. Kā redzat, palmas pie mums vēl neaug, lai gan klimats ir kļuvis siltāks. Ap klimata pārmaiņām pasaulē ir ļoti daudz dažādu spekulāciju, jo cilvēkiem patīk prognozēt jeb ikdienas izpratnē to varētu saukt par zīlēšanu kafijas biezumos. Cilvēkiem patīk mēģināt ieskatīties nākotnē, paredzēt, kas notiks, un pēc tam, ja kaut kas tiešām piepildās, apmierināti sacīt, ka viņi taču ir teikuši, ka tā notiks. Tomēr ir maz tādu cilvēku, kas ir ar mieru ilgus gadus visu pētīt, strādāt sarežģītos apstākļos, veikt skrupulozu uzskaiti un tad, salīdzinot visus iegūtos datus, secināt, kādas ir vispārējās tendences. Mēs esam veikuši tādus pētījumus. Mums ir vietas mežu ekosistēmās, pie jūras Ainažos, slavenajās Randu pļavās un dabas parkā pie Engures ezera, tādēļ bez spekulācijām un pieņēmumiem varam pateikt, kas notiek.

Kas notiek ar Latvijas sugām?

Esam novērojuši interesantas lietas. Pētījām atsevišķas organismu grupas, kuras cilvēks nepamana, jo tās ir ļoti sīkas un dzīvo augsnē, toties viņu ir ārkārtīgi daudz – simtiem tūkstošu uz kvadrātmetru – un tām ir ļoti liela nozīme ekoloģiskajā sistēmā. Šie organismi veic nobiru un organiskās masas noārdīšanu. Izrādījās, ka sugu sastāvs un skaitliskās attiecības ir ļoti mainījušās. Ir pētījumu metodes, kas ļauj noteikt, kāda ir sugu kopuma trajektorija jeb virziens. Grafiki rāda, ka visvairāk pārmaiņas ietekmē temperatūra, bet nokrišņi it kā šūpo visu šo struktūru turp un atpakaļ. Reālajā dzīvē tas nozīmē, ka «šūpojas» arī viss organisko vielu noārdīšanās process augsnē. Veicām arī pētījumu par šīs organiskās masas noārdīšanās intensitāti augsnē. Noskaidrojās, ka noārdīšanās intensitāte no 1992. līdz 1997. gadam strauji pieauga, tad process sāka svārstīties. Lai arī laikā pēc 1997. gada noārdīšanās process ir palēninājies, tomēr kopumā par šo procesu jāsaka, ka noārdīšanās intensitātes pieaugums ir statistiski ticams, un tas ir aptuveni 0,4 procenti gadā. Tas ir loģiski, jo siltākos laika apstākļos mikroorganismi var darboties ilgāk. Lai gan mikroorganismi ar aci nav redzami un minētais skaitlis šķiet mazs un nenozīmīgs, praktiski tas nozīmē, ka pieaug oglekļa dioksīda daudzums gaisā. Tātad sistēmā notiek pašstimulējošs efekts, jo, noārdoties jebkurai organiskajai vielai, tiek atbrīvots oglekļa dioksīds, kurš ir globālās sasilšanas vaininieks. Savukārt gaisa temperatūras paaugstināšanās palielina augsnes organisko vielu noārdīšanās intensitāti un palielina arī oglekļa dioksīda emisiju. Starp citu, kibernētikā to sauc par pozitīvo atgriezenisko saiti – process pats sevi uztur un dzen uz priekšu. Somi ir veikuši pētījumus purvos, lai uzzinātu, kas notiek ar kūdru. Kūdrai žūstot, tās sadalīšanās process notiek straujāk, un oglekļa dioksīds izdalās vairāk un straujāk. Iespējams, ka minētie intensīvie procesi atbrīvo vairāk oglekļa dioksīda nekā rūpniecība.

Tātad savā ziņā cilvēka rūpnieciskā darbība ir kā katalizators, kas iekustinājis oglekļa dioksīda pieaugošo emisiju?

Jā, process ir sācies un notiek aizvien straujāk.

Vai esat veikuši vēl kādus citus pētījumus, kas apliecina klimata ietekmi uz sugu kopuma pārmaiņām?

Esam pētījuši, kā mainās sugu skaits. Aptuveni desmit gadus Engures dabas parkā ar katru gadu pieaug divspārņu – tā ir viena no kukaiņu kārtām – sugu daudzveidība. Sugu skaits ir pieaudzis gandrīz divas reizes. Tās nav retas vai dienvidzemju sugas, tās ir vietējās – mušiņas, odi, dunduri un vēl citi kukainīši, kas pieder divspārņiem un kuru Latvijā ir vairāk nekā 2000 sugu. Liela daļa šo divspārņu ir tik sīki, ka cilvēks tos lāgā nepamana. Ir pētnieki, kas uztraucas, ka klimata pārmaiņas var samazināt sugu skaitu, bet tas ir ļoti dažādi – vienas var pat izzust, bet otras strauji pavairojas.

Kādas reālas sekas var nest divspārņu sugu skaita palielināšanās?

Sekas varētu būt visnegaidītākās. Klimata ietekmi uz sugu daudzveidību nedrīkst skatīt tīri mehāniski – ziemeļu sugas aizies, un vietā ienāks dienvidu sugas. Process notiek ļoti sarežģīti. Ziemeļu sugas cenšas piemēroties klimata pārmaiņām, un ienākošās dienvidu sugas saskaras ar šeit esošajām. Sīko organismu sugās, kuru dzīves ilgums ir īsāks, paaudžu maiņa notiek ātrāk, tādēļ piemērošanās apstākļiem notiek ātrāk un veiksmīgāk – mutācijas, radot izturīgākus indivīdus, notiek no paaudzes paaudzē, un tam nav vajadzīgi ilgi gadi. To apstiprina pētījumi par pesticīdu ietekmi uz kaitēkļiem – ir zināms, ka kaitēkļi piemērojas ļoti ātri, līdz pesticīdi tiem vairs nav indīgi. Tātad vietējās sīkās sugas piemērojas klimata pārmaiņām. Leduslāči vai roņi to nevar izdarīt tik ātri.

Klimata pārmaiņas leduslāčus apdraud, jo ledāju kušana rada vidi, kurā lāči vairs nespēj sev sagādāt uzturu. Dokumentālās filmas, kuras nācies redzēt, ir satriecošas.

Mums ir problēma ar roņiem – izrādās, Baltijas roņu sugas mātītēm, kas šeit dzīvo, jādzemdē uz ledus. Bet ledus nav, un tas var kļūt par šīs sugas ierobežojošu faktoru.

Tātad pašlaik vēl nevar pateikt, kādas sekas būs tam, ka divspārņu sugu skaits palielinās?

Jā, vēl ir grūti pateikt, kas te izveidosies, vietējām sugām adaptējoties un mijiedarbojoties, un konkurējot ar tām sugām, kas ienāk no dienvidiem. Procesam ir ļoti rūpīgi jāseko, ja negribam kaut ko nokavēt. Taču ar spekulācijām nodarboties nedrīkst. Var gadīties, ka starp šīm sugām gadās arī tādas, kas cilvēkam nes ļoti nepatīkamas sekas un pārsteigumus. Ar vienu gadījumu jau saskārāmies. Knišļi ir milimetru lieli kukaiņi, to kāpuri ir gandrīz nesaskatāmi un dzīvo strautos un citos ūdens baseinos. Knišļu straujā savairošanās izraisīja govju bojāeju. Nevaru apgalvot, ka knišļu populācijas lielo pieaugumu ir izraisījušas tikai klimata pārmaiņas, iespējams, ka ir bijuši vēl citi faktori. Tomēr šis gadījums liek saprast, ka varam gaidīt dažādus nepatīkamus pārsteigumus. Jo vairāk izpētīsim visu sistēmu, jo vairāk mums būs iespēja turēt roku uz pulsa un brīdināt sabiedrību.

Vai pozitīvās atgriezeniskās saites efektu vispār ir iespējams palēnināt vai apturēt?

Procesu apturēt būtu ļoti grūti. Protams, var ieguldīt ļoti lielus līdzekļus, ja mēs, piemēram, par katru cenu gribam saglabāt manis pieminēto roni. Varam veidot mākslīgā ledus gabalus, varam pavairošanas nolūkos pārvietot šos roņus uz zooloģisko dārzu, ja dabā viņi vairs nevairojas. Visbeidzot varam paņemt no roņiem DNS, iekonservēt to, lai pēc kāda laika mēģinātu šo sugu atjaunot. Tie, protams, ir galējie varianti, bet neko daudz šajā jautājumā darīt mēs nevaram. Mēs varam mēģināt ierobežot cilvēka darbību, kas izraisa oglekļa dioksīda emisiju, lai visa sistēma nepārveidotos tā, ka cilvēkam nelabvēlīgās populācijas rada ekonomiskus un sociālus zaudējumus. Minēšu kādu populāru un zināmu piemēru. Visi zina, ka malārija ir dienvidzemju slimība, kaut gan arī Latvijā ir bijuši šīs slimības gadījumi. Jo klimats kļūst siltāks, jo vairāk pieaug iespēja, ka malārija parādīsies arī Latvijā un vairs nebūs eksotiska slimība. Dabā ir kāda interesanta likumsakarība: process virzās kvantitatīvi uz augšu, tad pēkšņi notiek straujš lēciens, un viss process aiziet pavisam citā kvalitātē. Tas ir pats bīstamākais, jo šāds lēciens var notikt pāris gadu laikā, bet mēs pat nezinām, kur šī kvantitāte uzkrājas un kur var sagaidīt kvalitatīvu lēcienu. Mums tomēr vajadzētu būt daudzmaz gataviem tādiem lēcieniem.

Vai cilvēki kaut kur pasaulē ir gatavi pēkšņām un straujām pārmaiņām?

Ir kāds piemērs tam, ka procesus var mēģināt kontrolēt. Putnu gripa varbūt tik daudz nav saistīta ar klimata pārmaiņām, tās izplatību vairāk ietekmē cita veida darbības – putnu koncentrēšana ļoti lielos daudzumos vienā vietā, blīva audzēšana un paša cilvēka fiziskā saskarsme ar šiem putniem. Tomēr putnu gripas izplatību cilvēks tagad cenšas kontrolēt, izkaujot miljoniem putnu, kas no malas, protams, izskatās barbariski. Tomēr tas tiek darīts.

Un tomēr – vai šīs pēkšņās pārmaiņas par prognozēt? Ar putnu gripu cilvēki taču sāka cīnīties tikai pēc tam, kad tā prasīja pirmos upurus.

Jā, būtībā cilvēki par to sāka domāt tikai pēc cilvēkam nāvējošās slimības parādīšanās. Tagad tiek strādāts pie vakcīnu izveidošanas, tiek veikti dažādi pretpasākumi, bet iepriekš putnu gripas parādīšanās netika paredzēta. Līdzīgi notika ar HIV vīrusu. Pagāja gadi, inficējās ļoti daudzi cilvēki, kamēr atklāja, kas tas ir un no kurienes nāk.

Tātad mēs nezinām, kas tālāk notiks?

Jā, mēs to nezinām, bet mums ir jāseko līdzi pārmaiņu procesiem, jo citādi mēs nevarēsim ātri reaģēt. Prognozes tomēr tiek veidotas, jo pasaulē ir Ilgtermiņa ekoloģisko pētījumu globālais tīkls, kurš tika izveidots 1994. gadā un kuram Latvija pievienojās 2004. gadā. Protams, iespējamos attīstības modeļus veido cilvēki, un, ja kaut viens faktors netiek ievērots, tad modelis ir aptuvens vai arī vispār neatbilst notikumu gaitai.

Redziet, cilvēks pie daudz kā pierod un vairs nemana, kas notiek. Pavisam vienkāršs ir piemērs par cilvēku, kurš dzīvo pie jauna meža. Koki aug lēnām, cilvēks tos redz katru dienu un pat nepamana, cik liels mežs ir izaudzis. Tad atbrauc kāds no tālienes un saka, ka mežs taču ir izaudzis. Vēl viens populārs piemērs par to, ka lēnas pārmaiņas nepamana, ir tas, ko bieži stāsta skolēniem: ja vardi ieliek ūdenī, kuru lēnām uzsilda, varde izvārās. Ja vardi uzreiz iemet karstā ūdenī, tā izlec no trauka. Ar cilvēku notiek līdzīgi: ja viņš visu laiku nevēro, kas notiek, uzmanība zūd, cilvēks pierod pie notiekošā, kamēr jau ir par vēlu. No šāda viedokļa ļoti nozīmīga nozare ir mežsaimniecība. Ja klimats kļūst siltāks, var notikt tā, ka priede – viens no ekonomiski nozīmīgākajiem kokiem pie mums – sāk sliktāk augt un iznīkst. Mežsaimniecība prasa ilgtermiņa skatījumu, jo šodien iestādītais koks izaugs pēc desmit, divdesmit un pat pēc trīsdesmit gadiem. Tādēļ jau tagad būtu jāzina, kādus kokus stādīt. Varbūt vajadzētu stādīt skābaržus, kuri pašlaik nedaudz aug tikai valsts pašos dienvidrietumos, bet Viduseiropā ir viens no izplatītākajiem kokiem. Iedomājieties – jūs bērnu bērniem iestādāt mežu, kurš tā arī neizaugs. Starp citu, koki ir vieni no tiem organismiem, kuri tiek noķerti klimata lamatās, jo tie izplatās ļoti lēni. Kā jau sacīju, organismi, kuru paaudžu nomaiņa notiek lēni, mainoties klimatam, varētu tikt eliminēti jeb izstumti no aprites.

Kad runājam par klimata pārmaiņām, kuras ietekmē oglekļa dioksīda pieaugošās emisijas, visbiežāk tiek minētas valstu rīcības programmas, koncepcijas un emisiju kvotas. Ko var darīt katrs no mums, lai vismaz nepaātrinātu klimata pārmaiņas?

Savu mikroartavu procesa uzlabošanā katrs no mums var dot. Pats pirmais būtu mainīt pārvietošanās sistēmu, jo autotransporta dzinējos tiek sadedzināts ļoti daudz fosilās degvielas, kas būtiski palielina oglekļa dioksīda emisiju. Diemžēl mūsos joprojām mīt pārliecība, kas acīmredzot mantota no padomju laikiem, ka automašīna ir nevis pārvietošanās līdzeklis, bet mūsu veiksmes, svarīguma un ietekmes rādītājs. Grūti iedomāties, ka Latvijā ministri un citas augstas amatpersonas uzdrošinātos ikdienā pārvietoties ar velosipēdu, kā tas notiek, piemēram, Zviedrijā.

Runājot par enerģijas iegūšanu, aizvien biežāk tiek uzsvērts, ka jāizmanto atjaunojamie energoresursi un ka biomasa ir pati labākā izejviela. Vai piekrītat šim apgalvojumam?

Jāsaprot, ka jebkurš enerģijas iegūšanas veids un jebkura cilvēka darbība atstāj ietekmi – lielāku vai mazāku – uz vidi. Ir jādomā par enerģijas patēriņa samazināšanu un ir vērts sākt ar ekonomiskajām spuldzītēm un ēku siltināšanu, jo pie mums milzīgs iegūtā siltuma daudzums tiek palaists gaisā. Jautājums par biomasas izmantošanu mani mazliet uztrauc, jo parādās pārspīlēta tendence, ka visu Latviju vajag apsēt ar rapsi. Ja Latvijas teritorija pārvērtīsies par rapšu tīrumu, pieaugs patērēto ķimikāliju apjoms, jo, protams, vajadzēs cīnīties pret kaitēkļiem lielās platībās. Grūti prognozēt arī to, kādas būs bioloģiskās sekas un kādas izmaiņas ekosistēmā var nest milzīgi vienlaidus sējumi ar rapsi. Pieredze rāda – ja tiek izveidoti milzīgi vienas sugas sakopojumi, parasti kaut kas notiek. Nedod, Dievs, ja sāks sēt modificētu rapsi, jo tad sekas paredzēt ir vēl grūtāk. Turklāt netieši tas var sekmēt arī bišu saimju samazināšanos, jo rapšu medus nav garšīgs, bet bitei jau to neiestāstīsi. Ja medum nebūs noieta, cilvēki var atteikties no biškopības.

Biomasas veidošanai noder ne tikai rapsis, bet arī koksne.

Protams, biomasai noder ne tikai rapsis. Taču ir jāievēro līdzsvars. Dabā biomasa nav paredzēta tam, lai cilvēks to simtprocentīgi utilizētu savām vajadzībām, tai jāpaliek dabā, jo tā kalpo daļai mikroorganismu, kas to izmanto. Ja visu aizvāksim, bojā aizies visi tie mikroorganismi, kas no tās pārtiek, un sekas atkal nav paredzamas, jo sistēma kļūs kropla. Tas ir līdzīgi, kā notiek ar parku, ja rudenī savāc katru kritušo lapu un aizved. Pavasarī augsne jau ir kļuvusi liesāka. Un tad atkal jātērē degviela, nauda un jāved minerālmēslojums. Cilvēkam sava rīcība jāsabalansē tā, lai pēc iespējas mazāk iejauktos dabas ekosistēmā un lai tā varētu darboties un atjaunoties pati. Mežā kritalām ir milzīga nozīme, un runa ir par bioloģisko daudzveidību. Bez kritalām mežā nevar dzīvot ne dzenis, ne dzilna, ne daudzi citi. Zviedrijā intensīvās mežsaimniecības rezultātā milzīgās platībās izzuda dzeņi, kurus zviedri pēc tam reintroducēja no Latvijas. Zviedri bija spiesti pāriet uz dabai draudzīgo jeb ilgtermiņa mežsaimniecību. Tagad viņi vairs neuzlasa katru lapiņu un zariņu. Tādēļ ar biomasas izmantošanu jābūt uzmanīgiem. Dabu un tās resursus nevar izmantot, kā ienāk prātā, pretējā gadījumā varam panākt tādu ķēdes reakciju, kas vēl pastiprinās klimata pārmaiņas. •