Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Ēriks Leitis
Foto no VV arhīva
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Ko VAK darīs šogad

Lelde Stumbre

Vides aizsardzības klubam – 20! Labs skaitlis. Organizācija stabili stāv uz savām kājām, tai ir nākotnes plāni un tā joprojām grib radoši strādāt. Pa šiem 20 gadiem VAK kļuvis nopietnāks. Pagājuši jautrie bērna un pusaudža gadi – trakulības un straujas kustības norimušas, vien paretam uznāk kūleņošanas un jautrības lēkmītes. VAK skatās uz pasauli ar pieauguša cilvēka vērīgo un analītisko skatienu. Arī darbi kļuvuši gan sarežģītāki, gan smagāki, nodomi – dziļāki un plašāki.

Šā gada pirmajā VAK Domes sēdē tika spriests par problēmām un uzdevumiem, kas paveicami šogad.

Gads sākās ar problemātisku, valstu valdību līmeņa uzstādījumu elektroenerģijas patēriņam Latvijā un visā pasaulē. Arī Eiropas Savienība sapratusi, ka elektroenerģijas resursi nav neizsmeļami un jāsāk nopietni domāt par elektroenerģijas taupīšanas pasākumiem globālos mērogos. Latvijai vienmēr svarīgs bijis Ignalinas atomelektrostacijas jautājums un tagad jo sevišķi – kas notiks, kad pēc pāris gadiem šo AES likvidēs? Par alternatīvajiem elektroresursu ieguves variantiem valstu valdības joprojām domā visai nekonkrēti, lai neteiktu, ka nedomā vispār.

VAK nolēmis šogad atjaunot un stiprināt sakarus ar zaļajiem Lietuvā (jo viņiem tās pašas problēmas), kā arī braukt uz Ignalinu, tikties ar kolēģiem, sadarboties ar Lietuvas vēstniecību. Un, ja VAK spēkos bija apstādināt celulozes rūpnīcas celtniecību – cerams, ka uz visiem laikiem, – un tiesāties ar Brocēnu cementa rūpnīcu, var mēģināt ietekmēt elektroenerģijas problēmu risinājumus Latvijā.

Tomēr pajautroties arī gribas: dziedāt, dejot un grozīties zaļā pļavā. No 11. līdz 15. jūlijam šogad atkal tiks rīkoti VAK Dziedāšanas svētki, kas draudzīgi apvienosies ar VAK 20 gadu jubilejas svinībām.

Baumas, ka VAK mirst gan dabīgā, gan brīžiem varmācīgā nāvē, arī ir stipri pārspīlētas. VAK Dome akceptēja un pieņēma savā pulkā jaunu nodaļu – Rīgas koku glābšanas nodaļu, kuras vadītāja ir Ingrīda Ērenpreisa. Viņa jau pazīstama ar savu spītību, ja runa ir par kokiem Kuldīgas ielā, Baldones ielā un Botāniskajā dārzā. Šajās teritorijās, attaisnojoties ar vajadzību mainīt elektrības vadus, pamazām tiek izcirsti simtgadīgi koki, bet I. Ērenpreisa netaisās padoties. VAK savās rindās joprojām labprāt pieņem tādus neērtus cilvēkus, kas neparko negrib likties mierā!

Marts ir mēnesis, kad atzīmējam Ūdens dienas, un VAK šajā laikā sāks akciju «Dāvinām Rīgai avotu». Pirms pāris gadiem arī «Vides Vēstis» kopā ar VAK devās aizraujošā ekskursijā pa Rīgu un atrada vismaz četrus darbojošos avotus tieši Rīgas pilsētā. Akcija sāksies ar avotu E. Smiļģa un Bāriņu ielas krustojumā, kur pagalmā starp namiem atrodas avots. Tiks veiktas ūdens analīzes un apkopts gan avots, gan tā apkārtne.

Joprojām apdraudēts ir Mārupītes parks, kura robežas it kā reāli apstiprinātas, tomēr laikam tik nedrošas, ka būvētiesgribētāji atrod arvien jaunas spraugas, lai pierādītu, ka viņiem ir tiesības to darīt. Par to kopā ar Rīgas pašvaldību runāsim speciāli šim jautājumam veltītā konferencē. Kā parasti Ūdens dienā – sagaidīsim saullēktu Zaķusalā.

Tādi ir aptuvenie plāni, ja neskaita talkas, ekskursijas, pārgājienus, laivu braucienus, izpētes ekskursijas un vēl daudz ko citu, kas parādās laika gaitā, jo VAK, laimīgā kārtā, tieši ar to atšķiras – idejas lidinās visapkārt, spēj tik satvert tās aiz bizes!

AK, SKAISTĀ JAUNĪBA!

Skatiens VAK vēsturē

Pēc aptuvenām ziņām, VAK vadījuši septiņi dažādi viceprezidenti. Prezidenta godā gandrīz nemainīgi visus gadus bijis Arvīds Ulme, bet viceprezidenti mainījušies diezgan regulāri.

Šoreiz runāšu ar vienu no viņiem – ar Ēriku Leiti. Patlaban viņš ir Vides ministrijas valsts sekretāra padomnieks, lasa ļoti interesantas lekcijas vides zinātnē Latvijas Universitātē un nodarbojas ar zinātniski pētniecisku darbu ekotūrisma jomā.

Aizrautīgie astoņdesmitie

Stāstot par VAK pirmsākumiem, Ērika skatienā pavīd tāds kā puiciskums un aizrautība. Un viņš visu atceras gandrīz vai līdz sīkākajām detaļām. Nez kādēļ tas tā... Bet man – cilvēkam, kurš VAK skaisto, aizrautīgo pirmsākumu diemžēl nav pieredzējis, – mute paliek vaļā, klausoties, labdabīgi apskaužot un klusībā vēloties... bet par to stāsta beigās.

Pagājušā gadsimta astoņdesmitie. Šis laiks bijis interesants gandrīz visās toreizējās dzīves jomās: Atmoda vēl nav sākusies, bet laikam jau dzīvā būtne zem cieši nospraustās segas sākusi nemierīgi kustēties, sajūtot rīta tuvošanos. Tas attiecas gan uz literatūru un mākslu, gan arī uz dabas aizsardzību. Latvijā sākās koku atbrīvošanas kustība, talku kustība, baznīcu sakārtošanas un atjaunošanas kustība. Kustība zem cieši nospraustās segas. Uz Cēsu baznīcas jumta sēdēja divi draugi – dzejnieks un dziesminieks – A.Ulme un H.Sīmanis. Turpat grozījās vēl citi tādi paši savādnieki: dzejnieki Aivars Neibarts un Andris Bergmanis, žurnālists Šatrovskis. A. Ulme pēc tam pārcēlās uz Tērveti, kur strādāja par mežziņa palīgu, un tur arī viss sākās. Jaunie dzejdari, žurnālisti, rakstnieki, mūziķi – īsta radošās jaunatnes kopa, kas metās dabā. Šķiet, dabas aizsardzība bija ne tikai vairogs, aiz kā paslēpt savu pūliņu īstos, politiskos, mērķus. Daba ir simbols brīvībai, tādēļ apvienot dabas aizsardzību ar brīvības alkām nebija nemaz tik grūti. Talkās, koku atbrīvošanas pasākumos, baznīcu jumtos brīvi vēji purināja drēbes un jauca galvu, bet pēc talkām – ugunskuri, dziesmas, dzeja, pašorganizētās konferences ar koncertiem, kuros piedalījās «Iļģi» un sāka veidoties bardu kultūra Latvijā. Ēriks tajā laikā bija Jelgavas un Dobeles rajona kultūras pieminekļu aizsardzības inspektors un, cik nu iespējams, vadīja šīs jaunās aktivitātes no daudzmaz oficiālas puses.

1987. gada beigās VAK bija laimīgi piedzimis.

Esam jau lieli un redzam tālāk par savu degunu

Deviņdesmito gadu sākumā plašo manifestāciju un trokšņaino akciju laiks bija norimis. Vides aizsardzības klubam bija ar ko lepoties – pirmajā akcijā pie jūras piedalījās aptuveni 80 tūkstoši cilvēku. Pēc tam cilvēcisko rokās sadošanos izmantoja arī Tautas fronte, mobilizējot cilvēkus trīs republikās un izveidojot Baltijas ķēdi.

Bet deviņdesmitie gadi nāca ar vajadzību pēc noteikta plāna, konkrētiem mērķiem un programmām, lai VAK kustība nekļūtu haotiska un nevadāma, jo VAK tajā laikā bija plašākā neformālā organizācija. Vides aizsardzības klubs dibināja nodaļas visā Latvijā, bet Ēriks 1994. gadā, ievēlēts par VAK viceprezidentu (otrs viceprezidents tajā laikā bija Pāvils Raudonis), iestūrēja kluba darbības kuģi plašākos ūdeņos – tika izveidotas divas starptautiskas VAK nodaļas – CCB un Zemes draugi –, kas darbojas joprojām.

Vides aizsardzības klubs no lokālas entuziastu organizācijas kļuva par starptautisku vides aizsardzības organizāciju biedru, atnesot Latvijai pilnīgi jaunu un pat negaidītu informāciju par to, ka vides aizsardzība ir plaša, starptautiska kustība, kuras dalībnieki ne tikai pieķēdējas pie kokiem, bet iesaistās nopietnos, garos tiesas procesos un mēģina ietekmēt arī savas valsts politiku. VAK darbības kontā ir arī pirmā konference par Baltijas jūras tīrību, kas ar ārzemju latviešu palīdzību tika sarīkota Ēdolē. Tā bija pirmā tāda veida konference, kas nenotika Rīgā, bet gan ārpus tās, un arī tas bija kas jauns, jo parasti tamlīdzīgas sanāksmes tika organizētas vienīgi Rīgā. Tuvākie Ērika palīgi tajā laikā bija Valdis Ābols un Tija Kārkls. Viņi sāka veidot un vadīt VAK ārlietas, un, tā kā ārzemju organizācijām bija vajadzīgi jauni biedri, sevišķi no jaunatgūtās Austrumeiropas, ieinteresētība bija abpusēja.

Latvijā turpinājās arī dažādas VAK akcijas, un var teikt, ka vides klubs noteikti bija pirmais, kas sāka aktualizēt problēmu ar atkritumu apjoma palielināšanos. Piemēram, stiklu akcija, kad Rīgā tika savāktas aptuveni 20 automobiļu kravas izlietotā stikla, arī Siguldā un Olainē, un cauri visai Latvijai kursēja vilciens Rīga–Liepāja–Ventspils ar speciālu vagonu izlietotajam stiklam, ko galu galā nogādāja Grīziņkalna pārstrādes rūpnīcā. 1991. gada augustā tika organizēts tā sauktais indiāņu skrējiens, kurā piedalījās cilvēki ne tikai no Latvijas, bet vēl 50 pasaules valstīm, kuri ticēja, ka Zeme – tā ir dzīva būtne, kam nedrīkst darīt pāri. No šā gada 27. aprīlī sāka atzīmēt Zemes dienu.

Ēriks ir pārliecināts, ka kopš deviņdesmito gadu vidus VAK darbība izgāja ārpus lokālās vides aizsardzības robežas un sāka pievērsties nopietnākiem ģeopolitiskiem jautājumiem. Vides aizsardzība neizbēgami saistīta ar cilvēku sabiedrību, jo cilvēks ietekmē vidi, vide – cilvēku, tādēļ VAK statūtos un mērķos ierakstīts, ka arī cilvēks kā vides neatņemama sastāvdaļa ir aizsargājams, izglītojams un uzklausāms.

Kopā ar Ēriku ātri izskrējām cauri deviņdesmitajiem gadiem un mazliet tā kā sabēdājāmies. Atceroties raibu un darbīgu pagātni, parasti pirmais, ko cilvēks iedomājas: kur gan tas viss paliks? Vai tiešām nebūs nevienas grāmatas par šo laiku, pilnas ar atmiņām, fotogrāfijām, dzejoļiem un stāstiem? Un fotogrāfiju, amatierfilmu un atmiņu vēl ir tik daudz, bet cilvēki... tie pamazām aiziet. Cits pēc cita. Bet tas ir laiks, kas patiesi veidojis Latvijas vēsturi, un nu jau pienācis brīdis, kad šos notikumus var aprakstīt un apkopot, – divdesmit gadi ir pietiekami ilgs laiks, lai gan atcerētos, gan nepazaudētu realitātes sajūtu. •