Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Gribi būvēt – vispirms ļauj izpētīt

Lelde Stumbre


Rīgā sācies īsts neprāts ar būvniecību – kas zina, varbūt pat tāds kā viesulis vai pat orkāns... Es gan vēl tīri labi atceros, kā pirms gadiem divdesmit pie sevis vaidējām, ka Rīga neattīstās, ka nekas jauns lāgā netiek būvēts vai atjaunots, ka Vecrīga izskatās pelēka un nožēlojama un Pārdaugava kļūst arvien neredzamāka zem zaļo koku lapotnēm, bet skaistajā Alberta ielā figūras pie satriecoši skaistajām jūgendstila mājām pamazām sadrūp... Nu laiki mainījušies! Nu jauc nost, būvē un atjauno, mūsu arhitektoniskā vērtību skala lēkā kā neprātīga – te mēs saucam pēc ultramodernām mājām no stikla, te atjēdzamies, ka mums taču ir unikāla koka arhitektūra – Rīga nupat tika nodēvēta par lielāko koka arhitektūras centru Eiropā.

Cilvēks ir būtne, kas spēj un var visu darīt pamazām, noteiktā kārtībā un loģiski. Ar to viņš atšķiras... gribēju teikt – no dzīvnieka, bet laikus atcerējos skudras, bites, putnus un citus gan rāpuļus, gan lidoņus, kuri jau sen pierādījuši savu fantastisko būvētmākslu. Arī cilvēks māk un grib būvēt, turklāt viņa radošais gars patiešām ir neizsakāms un apbrīnas vērts, tomēr kādreiz cilvēks kļūst neiedomājami stulbs, spītīgs un auksts kā ledus, un viņa acīs mirguļo vien naudas zīmju slepenās metāliskās līnijas.


Izpētīt līdz pēdējai naglai

Lai apvaldītu un kontrolētu cilvēka straujo darbošanos tādā senā, arhitektoniski dažādā pilsētā kā Rīga, jau 25 gadus pie mums darbojas Arhitektoniskās izpētes grupa (AIG), ko 15 gadus vada Baiba Eglāja. Tās tiešie uzdevumi saistīti ar divām būvniecībā svarīgām jomām: veco ēku izpēti, kurā ietilpst ēkas uzmērīšana, interjera un eksterjera vērtēšana, un arheoloģisko izrakuma organizēšana būvlaukumos. Baiba man stāsta, ka lielākoties AIG darbojas Rīgā, kur ir visstraujākie būvniecības tempi, taču tā darbība aptver visu veco apbūvi – sākot no pilsdrupām Cēsīs, Bauskā un citur un beidzot ar Operas Mazo zāli un Mazo Ģildi. Tātad darbības amplitūda ir visai plaša. Baiba nosauc zināmākos objektus: Mazā Ģilde, Opera, viesnīca «Ainava», viesnīca «Monika», dzīvojamās mājas Rīgā, Ģertrūdes ielā... Pēc izpētes tiek nolemts, vai ēka ir nojaucama vai arī tā saglabājama un restaurējama. Katrai vecai mājai, kas celta pirms Otrā pasaules kara, kas būvēta no koka vai ja to projektējis kāds slavens arhitekts, tiek sagatavots «nekrologs», un galvenais – tas paredzēts būvniecības noteikumos. Bez šī «nekrologa» māju nedrīkst aiztikt.

Arhitektoniskā izpēte ir ļoti interesanta lieta – var uzzināt ne tikai to, kad māja būvēta, bet arī, kas tajā dzīvojis, cik turīgs bijis tās saimnieks, kādi materiāli izmantoti, kādi bijuši apdares un sadzīves priekšmeti, kādi arhitektoniski stili tai piederīgi. Bieži par māju spriež pēc detaļām, kas saglabājušās, – tie var būt durvju rokturi, logu kapiteļi, ornaments virs logiem, tapešu fragmenti, krāsnis, skurstenis, arī mēbeles, ja tādas saglabājušās. Parasti mazās vienstāva koka mājas ir visai bēdīgā stāvoklī, jo tur dzīvojuši ne pārāk turīgi cilvēki, un nams ir nolaists līdz pēdējai iespējai. Toties, kad izpēte ļauj namu atjaunot un tas arī notiek, atklājas, ka ēka var lepoties ar tiešām ekskluzīvu izskatu. Mūsdienās mainās vērtību skala – cilvēki aizvien biežāk saprot, ka atjaunot vecu māju ir dārgi un darbietilpīgi, tomēr gala rezultāts ir tā vērts, jo veca māja ar savu individualitāti un dzīvo dvēseli uzrunā ikvienu, kas tai uzmet skatienu vai ienāk pa tās durvīm.

Mājas ar dvēseli

Baiba strauji un kaismīgi stāsta par Cēsu ielu, kas paslēpusies aiz trokšņainās Brīvības ielas un joprojām saglabājusi savu neatkārtojamo izskatu un atmosfēru: nelielas mājiņas ar dārziņiem, dārzos šūpoles, puķudobes, ziedoši krūmi, šur tur saglabājušās pat akas vai ūdenspumpji. Tā ir klusa, savdabīga valstība pilsētas centrā, ko, Baibasprāt, varētu izveidot par tiešām patīkamu dzīvojamo rajonu, tieši saglabājot tā savādo laucinieciski pilsētniecisko sajūtu. Tomēr, lai tā notiktu, arī pilsētai jābūt ieinteresētai, pašvaldībai jāpalīdz iedzīvotājiem saglabāt šos namus, dārzus un ielas kopējo atmosfēru. Šādi rajoni ārzemēs pašlaik kļūst arvien pieprasītāki un dārgāki. Tajos tiek saglabāts īsts vecums, bet nami – piemēroti mūsdienu prasībām. Baiba saka: namam, arī ļoti vecam, jāturpina funkcionēt. Nav jēgas kaut ko restaurēt, ja to nevar izmantot. Cilvēkam jādzīvo šādā namā tāpat, kā tur dzīvojuši cilvēki pirms simt vai divsimt gadiem. Taču ēka jāatjauno tā, lai tajā varētu dzīvot tieši mūsdienu cilvēks, kurš vēlas gan elektrību, gan dušas kabīni, gan siltās grīdas. Baiba stāsta, ka jau labu laiku aktuāla ir veco detaļu otrreizēja izmantošana, patiesībā – tās trūkums. Ja būtu tāda noliktava, kurā savāktas no remontējamām vai nojaucamām mājām demontētās detaļas – logi, durvis, furnitūra, flīzes, kapiteļi, pat nojauktu šķūnīšu vecie dēļi, kas nereti tiek izmantoti mēbeļu radīšanā... Tur tās varētu iegādāties visi, kam tās vajadzīgas. Citādi pašlaik darbojas vien «melnais tirgus» vai arī šīs unikālās detaļas tiek pārdotas ārzemēs cilvēkiem, kas, protams, saprot to vērtību. Sliktākajā gadījumā visa šī bagātība nonāk Getliņos.

Rekonstrukcijas un renovācijas vilnis, kas gāžas pāri vecajai apbūvei visā Latvijā, ir tiešām milzīgs. Cilvēki grib dzīvot mājās «ar dvēseli». Bet, atjaunojot vecās mājas, jādomā arī, kas tad īsti ir prioritāte: mājas skaistums šodienas izpratnē vai vēsturiskais īstums. Un arhitektam, kurš nodarbojas ar šādu māju, jāsaprot, kādas detaļas ir vērts saglabāt, kādas ne, vai mājai vajadzīgs pamatīgs remonts, vai iespējams izmantot vecos grīdas dēļus un logus... Saprotams, var jau arī mākslīgi radīt «vecumu», kas ārzemēs pašlaik tiek bieži darīts. Arī pie mums – vecā mājā ieliek jaunus «vecos» logus, jo atjaunot vecos rāmjus ir gan dārgi, gan darbietilpīgi. Izvēle paliek saimnieka un arhitekta ziņā, kā nu kurš izprot jēdzienus «vēsturisks» un «īsts». Atjaunojot namu fasādes Kalnciema ielā, tika izpētīts, ka nami vēsturiski bijuši visai vienveidīgi krāsoti, reti kurš divos vai pat trīs toņos. Parasti krāsu tonis bijis pelēcīgs, zaļgans vai bēšs; izņēmums ir Hartmaņa muiža, kas nu atguvusi savu spilgto ķieģeļkrāsas sarkanumu. Arī krāšņie, bagātīgi dekorētie Alberta ielas nami bijuši vienkrāsaini, lai to detaļas saules un ēnu rotaļās varētu izcelties pašas par sevi. Bet Kalnciema ielu nokrāsoja... tā, kā nokrāsoja... Un var jau būt, ka nemaz nav slikti, ja mūsdienu cilvēkam gribas mazliet vairāk košuma.

Arheologs. Romantiski?

Arheoloģiskie izrakumi Latvijā ir pavisam īpaša nodarbe, kurā iesaistās cilvēki, kam tā kļūst par dzīvesveidu. Arī AIG organizē arheoloģisko izpēti visdažādākajās vietās, jo īpaši Rīgā, kur būvlaukumi rodas ātrāk, nekā prāts to spēj aptvert. Izrakumi notikuši Triangula bastionā, arēnas «Rīga» un tirdzniecības centra «Centrs» teritorijā, Doma laukumā, Kungu ielā, Minsterejas un Grēcinieku ielas stūrī, Šķūņu ielā pie Pētera baznīcas, paredzēti izrakumi arī Rīgas pilī, Cēsu un Bauskas pilsdrupās.

Arheoloģiskā izpēte būtu vajadzīga vēl daudzviet, ja vien nebūtu problēmu ar darbu vadītājiem. To ir pārāk maz, lai varētu organizēt vēl vairāk ekspedīciju. Arī kādreiz tik iecienītais uzskats, ka skolēni varētu piedalīties šajos darbos, ne vienmēr darbojas. Arheoloģiskie izrakumi ir smags un nogurdinošs darbs, sevišķi pilsētā, kur izpētāmā teritorija parasti ir iespiesta starp namiem, ko nežēlīgi karsē vasaras saule un kur valda bezvējš. Skolēni ne vienmēr aptver šā darba specifiku. Turklāt, ja izrakumi notiek ārpus pilsētas, darba vadītājam jābūt atbildīgam gan par bērniem, gan par darba drošību. Taču izrakumi notiek, un tā ir obligāta prasība, kas jāievēro, ja attiecīgajā vietā paredzēti būvdarbi.

Vecas mājas mums patīk arvien vairāk. Jā, tās elpo, dzīvo, tām ir sava seja. Un nav divu vienādu vecu māju – tas laikam ir pats apbrīnojamākais. Kādreiz sāp sirds, ka vecā māja tomēr jānojauc, jo viss nolaists līdz kliņķim. Burtiski. Kādreiz tiek nolemts to saglabāt un pārvietot citur. Atkal garām. Jo arī vieta ir tā, kas vecajai mājai palīdz izdzīvot. Ja Rīgā kādreiz sāksies Maskačkas apgūšana, vecie nami nav iedomājami bez šīs vietas īpatnējās gaisotnes – fabrikām, Daugavas, Centrāltirgus. Un tādu rajonu ar spilgti izteiktu individuālu raksturu tieši arhitektoniskā ziņā Rīgā ir daudz. Mūsu uzdevums būtu tos saglabāt, lai, kā saka, nākamajām paaudzēm būtu par ko brīnīties un priecāties. •

 

 

Rakstu sērija tapusi sadarbībā ar biedrību ZAĻĀS MĀJAS.