Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

 

 

 

 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Melns dzenis ar sarkanu pauri

Ilmārs Tīrmanis


«Tas ir Eiropā lielākais dzenis!» – šādu vai līdzīgu paziņojumu pēdējā laikā itin bieži nākas gan dzirdēt, gan lasīt. Tā stāstītāji un rakstītāji parasti sāk iepazīstināt ar melno dzilnu (Dryocopus martius) – Latvijas gada putnu 2007. Turpinājumā nereti tiek precizēts: slaids, bezmaz vārnas lieluma putns – aptuveni 45 centimetrus garš, ķermeņa svars – aptuveni 300 gramu. Es piebilstu: spārnu pletums sasniedz 45-50 centimetrus. Un turpinu klasisko aprakstu: lidoņa apspalvojums, atbilstoši nosaukumam, viscaur vienmērīgi matēti melnā krāsā, vienīgi uz salīdzinoši lielās galvas ir karmīnsarkana «micīte» – tēviņam tā pārklāj visu galvas virsu, bet mātītei sedz tikai pakausi.

Var teikt, ka pasaulē melnais putns raugās ar gaišām acīm, jo tā redzokļu varavīksnene – bāli dzeltena, bezmaz balta.

Visa melnās dzilnas, kā jau īstena dzeņa, dzīve, protams, tieši un cieši saistīta ar kokiem. Dzilna ir kāpelētāja, tāpēc tās ļoti īso, svina pelēko kāju pirksti, kas bruņoti ar smailiem, gariem nagiem, izkārtoti īpaši: divi pirksti vērsti uz priekšu, divi – atpakaļ. Šāda pēdas uzbūve atvieglo gan noturēšanos pie vertikāla stumbra, gan kāpelēšanu un lēkāšanu pa to. Toties, ja kaut kāda iemesla dēļ īskājainajam putnam nākas pārvietoties pa zemi, viņš to dara, maigi izsakoties, neveikli un izskatās tizls.


Knābis aug visu mūžu

Melnā dzilna, kā jau īstens dzenis, ir kalēja. Kalšanai, protams, nepieciešams smails, izturīgs knābis. Melnajai dzilnai tas ir krietns – garāks par 5 centimetriem –, zilganpelēks ar tumšu galu. Relatīvi garais, smailais, visu mūžu augošais knābis ir īpatns dzeņveidīgajiem putniem raksturīgs, viņu specifiskajam dzīvesveidam dabas īpaši pielāgots veidojums. Knābja īpatnumu turklāt palielina tas, ka nāsis ir piesegtas ar nelielām, cietām spalviņām.

Dzeņi nedrīkst nekalt! Dzeņiem noteikti jākaļ – viņiem obligāti jādeldē ragvielas slānis no knābja gala, jo tas, kā jau minēju, nepārtraukti, visu putna mūžu aug. Melnā dzilna, starp citu, ir viens no kaļošākajiem, ja ne viskaļošākais dzeņveidīgo pārstāvis Latvijā. Dzilna kaļ tā, ka skaidas ne tikai birst lejup, bet arī sprāgst uz visām pusēm. Ceru, ka nu jūs saprotat, kāpēc putna nāsis sedz spalviņu vairogs. Jā, lai tajās netrāpītu skaidas!

No pārējām dzeņveidīgo sugām Latvijas 2007. gada simbolputns atšķirams ne tikai pēc ķermeņa parametriem un spalvu krāsojuma, bet arī pēc lidojuma manieres un balss. Melnās dzilnas lidojuma manierei raksturīgi: lai gan spārnu vēzieni, kā jau dzenim, ir neregulāri, lidojums tomēr nav viļņveidīgs kā citiem mūsu dzeņiem.

«Kāzu» laiks

Pavasarī: ja dzilna kliedz, būs salnas.

Vasarā: ja dzilna kliedz, būs lietus.

Ziemā: ja dzilna kliedz, būs atkusnis.

Ievērojāt? Tautas novērojumos teikts «ja dzilna kliedz», nevis «ja dzilna dzied»... Tomēr dzilna ne tikai kliedz, tā arī dzied. Tiesa, tik daiļskanīga kā lakstīgalas pogošana viņas dziesma nav, toties ir krietni skanīgāka.

Tātad par balsi – par kliedzieniem, par dziesmu.

Melnās dzilnas kliedzienus viegli pazīt, bet grūti aprakstīt. Tā viņas balss, kas dzirdama visu gadu jebkurā gadalaikā, skan kā skaļu saucienu virtene: kri-kri-kri-kri... vai kvi-kvi-kvi-kvi..., vai kli-kli-kli-kli... (kā nu kuram izklausās). Dzirdot raustītos saucienus, var droši secināt: kliedzējs lido; raustīto saucienu virteni dzilna pasaulē raida, atrodoties lidojumā. Kad, šiem saucieniem apklustot, tūdaļ atskan žēlabaini griezīgs kliāa, skaidrs: putns nule nolaidies uz kāda koka.

Kliedz abu dzimumu dzilnas. Riesta dziesmas gan dzied tikai tēviņi. Dziesma: pakāpeniski paātrināts kvī-kvī-kvī-kvī..., kas beidzas ar mazliet stieptu tjūuju. Šie balsieni saulainās dienās pieskandina mežus, sākot no februāra vidus, kad kaislīgākos putnus tik tikko sācis pārņemt pirms-riesta nemiers, līdz pat jūnija beigām, kad, padevušies bezcerībai, beidzot pārstāj trokšņot pēdējie no tiem tēviņiem, kuriem kaut kāda iemesla dēļ tā arī nav izdevies sameklēt sev dzimumpartneri. Taču visīstākais «kāzu» dziesmu skandēšanas laiks melnajām dzilnām ir tagad, martā, un aprīļa sākumā. Martā dažs iekāres motivēts tēviņš, pa pusei izbāzies no kāda dobuma, gandrīz bez apstājas dzied stundām ilgi.

Gan melnās dzilnas tēviņi, gan mātītes, kā jau tas dzeņiem piedien, rada ne tikai balsiskus trokšņus, bet samērā bieži, it īpaši riesta laikā, arī ļoti skaļi un dobji bungo, proti, laiž darbā īpašo veidojumu knābi – sit ar to pa nokaltušu zaru vai sausu koka galotni. Tālu dzirdamā bungošana adresēta gan partneriem, gan potenciālajiem konkurentiem, sak, šī teritorija jau aizņemta.

Pārtiek no svaigiem posmkājiem

Apdzīvojamās teritorijas melnās dzilnas izvēlas gan vecās priežu, gan egļu, gan arī jauktajās – egļu un šaurlapju – kokaudzēs, no jauktajām vislabprātāk tādās, kur skujkoki dominē pār lapu kokiem. Piemērotos biotopos Latvijā šie putni izplatīti diezgan vienmērīgi.

Savā būtībā melnā dzilna ir nometnieks, tomēr vasaras otrajā pusē un rudenī daļa īpatņu dodas klejojumos.

Atšķirībā no dzeņu sugu vairākuma, kuru ēdienkartē ietilpst gan gaļas, gan veģetāra barība, dažas šīs dzimtas putnu sugas, tostarp melnā dzilna, visu gadu pārtiek tikai no svaigas posmkāju miesas, ko sameklē, kaļot koksnēdāju jeb ksilofāgo kukaiņu bojātu un nedzīvu koku stumbrus, atkaļot no tiem mizu, bet galvenokārt tomēr kaļot vecus celmus, koku stumbeņus, kritalas un «iedziļinoties» skudru mājokļos. Visbiežāk putna barības meklējumu sekas ieraugāmas stāvošu koku lejasdaļā, sakņu tuvumā. Bet, lai gan izkaltie caurumi nereti iesniedzas pat 15-25 cm dziļi koksnē, tikai ar kalšanu vien var nepietikt, jo ēdiens mēdz slēpties arī dziļāk, kukaiņu kāpuru veidotās alas var būt itin garas, turklāt tās parasti ir vairāk vai mazāk līkumotas. Tāpēc daba devusi dzeņveidīgajiem vēl kādu īpašu pielāgojumu – garu, lokanu un lipīgu mēli, kas spēj tālu ievīties insektu jaunās paaudzes izgrauztajās ejās.

Vēlos īpaši uzsvērt, ka dzilnas ēdienkartē ietilpst ne tikai koksnē un zem koku mizas dzīvojošie kukaiņu – mizgraužu, ūsaiņu un citu tā saukto meža kaitēkļu – kāpuri, kūniņas, bet arī skudrulīši, tauriņi, kā arī citi insekti. Īpaši jāpiemin skudras – gan pašas skudras, gan to kūniņas. Tieši skudras, dažādu sugu skudras ir melno dzilnu pamatbarība gada siltajā periodā. Vēlme mieloties ar meža skudrām, piebildīšu, ir galvenais, ja ne vienīgais iemesls, kas liek dzilnām nolaisties uz zemes, konkrētāk, uz vai pie skud-ru mitekļa. Lai pilnībā atklātu skudru nepārvērtējamo nozīmi melno dzilnu dzīvē, noteikti jāpiebilst: skudras ir dominējošā dzilnu mazuļu ēdienkartes sastāvdaļa.

Perē apsēs

Savus mazuļus melnās dzilnas audzina ligzdās, ko ierīko pašu izkaltos dobumos vecos, lielos kokos. Katra pāra pastāvīgajā ligzdošanas teritorijā atrodas vairāki dobumi; visbiežāk tie ir apsēs, retāk – priedēs, vēl retāk bērzos, ļoti reti – citos kokos. Dobumus putni izmanto ne tikai pavasarī – kā bērnistabas –, bet visu gadu arī kā nakšņošanas vietas.

Dobumu aprīļa pirmajā pusē kaļ mātīte – parasti stumbros, kam vairāk vai mazāk bojāta serde. Reizēm mēdz kalt dobumus arī nedzīvu koku stumbrā. Nereti izkaļ citu dobumu tajā pašā kokā, kurā atrodas iepriekšējā sezonā izmantota ligzdvieta. Melnās dzilnas dobuma dziļums ir 30-35 cm, platums 15-17 cm. Lai to dabūtu gatavu, putnam jāstrādā aptuveni divas nedēļas.

Dobumu kalšana nav tikai ligzdvietu un guļamtelpu darināšana, tā ir arī īpašas dziņas apmierināšana, jo, kā liecina fakti, putnu pāris ligzdošanai nereti labprātāk izmanto nevis jaunizveidoto, bet kādu no jau esošajiem dobumiem, visbiežāk – iepriekšējā gadā izkalto. Pirms olu iedēšanas tas, protams, tiek rūpīgi iztīrīts un, ja nepieciešams, arī pielabots, paplašināts, padziļināts.

Ja vēlaties aplūkot koku, kurā atrodas melnās dzilnas jaunizkalts dobums, ņemiet vērā: vieglāk to atrast, skatoties nevis gaisā, bet zem kājām. Iespējamajā dobuma atrašanās vietā aprīlī jāapstaigā piemērota lieluma koki un jālūkojas, vai zemsega zem tiem nav nokaisīta ar skaidām. Ja koksnes daļiņas ir, vērsiet skatienu augšup un mēģiniet ieraudzīt ieeju dobumā. Tā var būt dažādā augstumā virs zemes – sākot no 2,5 līdz 17 m, bet visbiežāk tomēr 10-12 m. Tiesa, jūsu augšup pavērstajām acīm var atklāties kāda cita dzeņa izkalums, bet melnās dzilnas darbs allaž ir viegli pazīstams pēc skrejas formas un, protams, izmēriem. Skreja vienmēr ir garena, gandrīz taisnstūrveida, tās sānmalas ir 9-10 centimetrus garas, augšmala un apakšmala 6-7 centimetrus gara.

Mazuļus baro ar skudrām

Pilnā melnās dzilnas dējumā ir četras (reti trīs, vēl retāk piecas) ar baltu, spīdīgu čaumalu segtas olas. Mātīte tās dobumā iedēj aprīļa otrajā pusē. Perē abi vecāki pārmaiņus; olu inkubācija ilgst bezmaz divas nedēļas. Mazuļi ir ligzdguļi, tie izšķiļas ļoti nevarīgi un attīstās lēni. Kamēr dzilnēni vēl pavisam mazi un nepietiekami apspalvoti, tēviņš tos naktīs silda. Ēdmaņu (pārsvarā – ar siekalām kompaktās piciņās salipinātas skudras un to kūniņas) līdz 24-28 dienu vecumam bērniem knābī pienes abi vecāki – gan tēvs, gan māte. Gādājot jaunajai paaudzei specifisko barību, pieaugušie putni spiesti sirot plašā apkārtnē, nereti pat pāris kilometru attālumā no ligzdas.

Jūlija pirmajā pusē dzilnēni pamet dobumu un kopā ar vecākiem tūdaļ dodas prom no ligzdošanas vietas. Vēl kādu nedēļu tēvs un māte piebaro jau pieaugušos bērnus. Un tad saime izjūk: jaunuļi pamazām izklīst un dodas katrs uz savu pusi meklēt vietu patstāvīgai dzīvošanai. Ja viņi to nedara labprātīgi, vecāki savas atvases – nu jau barības konkurentus – bez žēlastības padzen.

Mežizstrāde apdraud dzilnas

Melnā dzilna ir ES Putnu direktīvas suga, un tajā pašā laikā tā ir vienīgā no trim pie mums sastopamajām dzilnu sugām, kas nav ierakstīta Latvijas Sarkanajā grāmatā (bet aizsargājama ir!). Lai gan Latvijas Ornitoloģijas biedrība melno dzilnu pasludinājusi par Latvijas 2007. gada putnu, uzdrošinos apgalvot, ka šīs sugas pārstāvju pie mums netrūkst.

Melnajām dzilnām nav daudz dabisko ienaidnieku; nozīmīgākie ir caunas (naktī), vistu vanagi (dienā) un, protams, arī slimības. Nozīmīgākie barības konkurenti, neskaitot citas dzeņu sugas, varētu būt mežacūkas, jo tās izposta melno dzilnu «ēdnīcas» – skudru pūžņus. Tomēr būtisku ietekmi uz putnu daudzumu šie dzīvnieki neatstāj.

Tāpēc melno dzilnu pie mums netrūkst. Pagaidām netrūkst. Piemērotos biotopos tās bez grūtībām ieraudzīt vai vismaz izdzirdēt, ja vēlas, var jebkurš interesents. Lēš, ka Latvijā mājo 6-8 tūkstoši Eiropā lielāko dzeņu pāru. Manuprāt, gana daudz! Tad kāpēc tieši šī suga izvēlēta par gada simbolputnu? Tāpēc, ka ornitologi prognozē: sakarā ar intensīvo mežizstrādi melno dzilnu skaits samazināsies. Šajā gadījumā viņi atkāpjas no pierastās prakses, kad īpaša uzmanība kādai sugai tiek pievērsta tikai tad, kad tās eksistence jau reāli ir nopietni apdraudēta. Jā, neapstrīdami: teorētiski dzilnu populāciju negatīvi var ietekmēt vecu mežu intensīva izstrāde, bet ... Bet to, šķiet, itin veiksmīgi kompensē tā saukto ekoloģisko koku obligātā atstāšana cirsmās.

Netieši par to, ka melnās dzilnas pagaidām nav īpaši apdraudēti putni, manuprāt, liecina meža baložu un bikšaino apogu stabilais skaits vai pat skaita pieaugums pēdējos gados. Abas nule pieminētās lidoņu sugas ligzdo melno dzilnu izkaltos dobumos. Par vairāk vai mazāk pastāvīgām mājvietām melno dzilnu darinātos dobumus mēdz izmantot arī citi dzīvnieki: meža pūces, garastes pūces, gaigalas, lielās gauras, pupuķi, zaļās vārnas, vāveres, susuri, sikspārņi un caunas. •