Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

Ilmārs Tīrmanis un Juris Zvirgzds uzjautrināti aplūko rotaļlietu ražotāju versijas par abiniekiem.

Juris Zvirgzds un Elvīra Hrščenoviča.

Latgales zoodārza izveidotājs Mihails Pupiņš ar uzticamo domubiedri Aiju Pupiņu parūpējās, lai Latvijā atgrieztos purva bruņrupuči.

Purva bruņrupucis.
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 2 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Kā Latvijā atgriezās kokvardes

Ilmārs Tīrmanis;
autora un Līgas Folkmanes foto


Februāra vidū Nacionālajā zooloģiskajā dārzā pulcējās cilvēki, kas pirms 20 gadiem, Jura Zvirgzda iedvesmoti, nodibināja Ekoloģijas laboratoriju. Līdzko iegāju zooloģiskā dārza bijušajā baložu mājā, kuras iekštelpas tagad līdz nepazīšanai sakoptas un, ja nemaldos, tiek pārveidotas par muzeju, man tūdaļ tika pasniegtas divas ar auklu kopā sasietas lapas. Atvēru. Augšpusē – kalendārs, uz kura kokvardes. Pirmajā lapā zem kalendāra – uzraksts: «Rīgas Nacionālais zooloģiskais dārzs. Ekoloģijas laboratorija. 1987. – 2007.» Un tālāk – virkne fotoattēlu, kuru izkārtojuma secība nepārprotami nav bāzēta uz bildēs redzamo cilvēku statusu, rangu, nozīmību u. tml.: Edgars Dreijers, Inguna Helmane, Modris Stašulis, Aleksandrs Napolovs, Egons Tone, Elīna Gulbe, Aija Pupiņa, Margita Deičmane, Dainis Helmanis, Elvīra Hrščenoviča, Juris Zvirgzds, Mihails Pupiņš, Ingmārs Līdaka, Daiga Leimane, Andris Čeirāns, Ginta Jansone, Valts Vilnītis, Ilze Dunce, Andris Eglītis, Aija Stašule, Ilmārs Tīrmanis. Šie ļaudis vairāk vai mazāk saistīti ar Ekoloģijas laboratoriju. Tiesa, saistīti ir ne tikai šie. Par to jebkurš no klātesošajiem pats varēja pārliecināties, apskatot tās daudzās bildes, kas bija izvietotas stendos, kuriem līdzās galds ar «rotaļietām» jeb suvenīriem – abiniekiem, kas veidoti no dažādiem materiāliem.


Te, manuprāt, beidzot ir iemesls bez aplinkiem pateikt, ka šā gada 9. februārī Rīgas Nacionālajā zooloģiskajā dārzā notika Ekoloģijas labaratorijas divdesmitajai gadskārtai veltīts pasākums, bet daudz lielāks iemesls ir atgādināt: zoodārza Ekoloģijas laboratorija, īstenojot Jura Zvirgzda ideju, nodibināta 1987. gadā; tās dibināšanas nolūks bija veikt reto un izzūdošo abinieku pavairošanu un reintrodukciju.

Pašsaprotami, ka par laboratorijas pirmo oficiālo vadītāju kļuva Juris Zvirgzds. Viņš, būdams vecākā zinātniskā līdzstrādnieka statusā, laboratoriju vadīja līdz pat 1995. gadam, kad tika paaugstināts par zoodārza direktora vietnieku zinātniskajā darbā. Tagad godpilnais ekolaboratorijas priekšnieces statuss ticis Ilzei Duncei.

Man allaž ir šķitis un joprojām šķiet, ka sirdij tuvākais no laboratorijas uzmanības lokā nokļuvušajiem abiniekiem gan Jurim Zvirgzdam, gan viņa līdzgaitniekiem bija parastā kokvarde (Hyla arborea). Tāpēc pašsaprotami, ka man šķiet: par ekoloģijas laboratorijas darbinieku Lielo dienu (pareizāk laikam būtu teikt – Lielo vakaru) var uzskatīt 1990. gada 1. maiju, kad šo cilvēku ausis pirmo reizi izdzirdēja viņu darba augļu apliecinājumu – reintroducētas kokvardes tēviņa «kāzu» dziesmu. Tagad tai vietā – Liepājas rajona Kalvenes pagastā – kokvaržu ir daudz. Tur izveidots dabas liegums. Tagad stabilas kokvaržu populācijas mājo ne tikai šajā liegumā, bet arī tālu aiz tā robežām. Tagad reintroducētie abinieki sastopami nu jau vismaz deviņos Lavijas pagastos.

Tas ir lielisks rezultāts. Taču sākumā bija piņķerīgs darbs. Bija nepieciešama protekcija, aizgādnība un nauda. Lielākais organizatoriskā darba smagums gūla uz Jura Zvirgzda pleciem. Vajadzēja iegūt Latvijas Dabas fonda akceptu un finansiālu atbalstu. Vajadzēja iegūt vaislas pamatmateriālu – abiniekus no Baltkrievijas. Vajadzēja sarūpēt hormonu preparātu varžu stimulēšanai.

Dabas fonds līdzdalību neatteica. Arī vaislas materiāls tika sarūpēts. To ieguva Baltkrievijas dienvidrietumos, Pripetes upes baseinā mītošajā kokvaržu populācijā un atgādāja uz Latviju ar Baltkrievijas Zinātņu Akadēmijas Zooloģijas institūta profesora Mihaila Pikuļika svētību. Hormonu preparātu surfagonu (un arī vairākkārtēju finansiālu atbalstu!) neliedza firmas «Bapekss» vadītājs Udo Kalējs.

Ar «Bapeksa» surfagonu stimulēja baltkrievu kokvardes. Abinieki nebrīvē labprāt pārojās – iznērsa ikrus. Ikri labi attīstījās, un no tiem veiksmīgi izšķīlās kāpuri jeb kurkuļi. Kurkuļi, ko baroja gan ar akvārija zivju barību, gan nātrēm, ziedputekšņiem un gaļu, auga un izauga līdz metamorfozei. Metamorfozēja – «nometa» astes – un turpmāk jau tika ēdināti ar īstu varžu barību – kukaiņiem, konkrēti, augļu mušiņām.

Ko nu? Ar Liepājas virsmežziņa Viktora Šķērsta palīdzību atrada Vilku čūksli (sākotnējās reintrodukcijas vietas neoficiālais nosaukums) – panīkušu mājvietu Liepājas rajona Kalvenes pagastā. Nebrīvē iegūtie kokvardēni tur, Vilku čūkslī, pirmoreiz tika izlaisti savvaļā. Bija 1988. gads.

Darbs turpinājās... Un, lai cik tas šķistu neticami, to pienācīgi novērtēja pat valdības līmenī! Brīnums!? Brīnums! Jā, – ticiet vai ne! – viena Latvijas valdība spēja (sadūšojās?) atzinīgi novērtēt Ekoloģijas laboratorijas darba rezultātu! Valdības atnāk, aiziet un drīz vien izplēn... Bet vienu no daudzajām Latvijas valdībām vismaz daži cilvēki atcerēsies. Valdība, kuru vadīja Guntars Krasts, viņiem ilgi paliks atmiņā. 1997. gada rudenī par desmit gadus ilgušu darbu dabas daudzveidības saglabāšanā Juris Zvirgzds svinīgā ceremonijā saņēma vienu no prestižākajām taustāmajām atzinībām – Ministru kabineta balvu. Izrādās, tā gluži nav, ka pravietis savā zemē netiek cienīts. •