Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Rīvas lejtece. Ielejās tekošām upēm ar augstiem stāvkrastiem parasti ir šaura paliene. Pastiprināto ūdens saduļķojumu ir radījusi saimnieciskā darbība lauksaimniecības zemēs upes augštecē un vidustecē.
Foto: Rolands Lebuss

Svētes lejteces palienes. Labajā krastā – polderētā teritorija 2006. gada pavasarī pēc aizsargdambja izbūves ir sausa. Kreisajā krastā – mazizmainītā paliene bez aizsargdambjiem pavasara palos ir applūdusi.
Foto: Rolands Lebuss

Siļica un palienes mežs tās krastos.
Foto: Rolands Lebuss

Polderētajā palienē Svētes lejtecē upes labajā krastā līdz aizsargdambja būvniecībai pavasara palos vienmēr bija ūdens, kā jau palienei tas pienākas.
Foto: Edvards Kušners
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Palu laiku ūdens vara

Rolands Lebuss


Palienes ir viena no tām vietām dabā, kur izsenis tikušās varenas stihijas. Pali nereti ir postoši cilvēkam un viņa saimnieciskajām interesēm. Tāpēc lielākā daļa apdzīvoto un apsaimniekoto platību laika gaitā ir kardināli pārmainītas. Arī palienes. Tomēr nav cilvēka spēkos pilnībā mainīt lietu dabisko ritu. Tāpēc daudzviet mūsdienās pie cilvēka ir atgriezusies sapratne, ka upēm jāatdod reiz atņemtie līkumi, degradētās palienes un jāļauj ūdenim plūst pa saviem ceļiem, saimniecisko un cilvēcisko darbību pārceļot uz vietām, ko neapdraud pali. Tā būs lētāk. Daudz lētāk, nekā būvēt un uzturēt sarežģītās aizsargbūves, nosusināšanas sistēmas un sūkņu stacijas. Bez tam šādā gadījumā tiešs apdraudējums apdzīvotām vietām, kā arī cilvēkiem un lopiem tiek samazināts līdz minimumam, jo ir novērsti nejaušu un negaidītu avāriju un citādu kataklizmu draudi.


Pali baro palienes

Beidzot pie teikšanas tikuši dabas pētnieki, kas pārliecinoši salīdzina ieguvumus, ko var sniegt iegrožotas palienes un palienes, kurās pali norit dabiski vai vismaz pietuvināti dabiskām norisēm. Pārsvarā šīs kalkulācijas ir par labu tieši dabiskām palienēm, jo īpaši, ja labumu vērtē ilgtermiņā. Piemēram, dabiski funkcionējošu palieņu nozīme ūdens attīrīšanas procesos. Saskaņā ar pētījumu, kas veikts Dānijā, Bredes upes palienē, tika konstatēts, ka atjaunotajā 47 ha palienē 300 stundu laikā ir nogulsnējušās 805 t nogulu, kuru daļiņu izmērs mazāks par 0,25 mm, 121 t organisko vielu, 2,4 t slāpekļa un 1,1 t fosfora. Un tas vien nieka 47 hektāros…

Kā noprotams, šādās kalkulācijās uzmanība tiek pievērsta ne vien kādas konkrētas upes vai pat upju baseina pašattīrīšanās procesiem, bet arī ūdenstilpei, kurā šo upju vai upju baseinu ūdeņi – tīrāki vai netīrāki – nonāk. Mūsu gadījumā tā ir Baltijas jūra. Kas ar to notiek, domājams, dzirdējuši ir daudzi. Ja nē, atgādināšu, ka pašlaik Baltijas jūra ir viena no piesārņotākajām. Tāpēc, piemēram, dāņi jau daudzus gadus iegulda milzīgus līdzekļus upju un palieņu atjaunošanā, tā samazinot piesārņojošo vielu nokļūšanu Baltijas jūrā. Un tas notiek, pateicoties palieņu atjaunotajai spējai uztvert un akumulēt biogēnos elementus, pirmām un galvenām kārtām slāpekli un fosforu, kura devumu ūdeņos tik bagātīgi nodrošina ne vien intensīvā lauksaimniecība ar tiešu vai difūzu piesārņojumu, bet arī komunālie notekūdeņi.

Ar bebra centību noskūtās grāvmalas

Pat neveicot speciālus mērījumus un pētījumus, pilnīgi skaidrs ir viens – lauksaimniecības devums ūdens piesārņošanā ir vairāk nekā ievērojams. Daudzas Latvijas upes, it īpaši nelielās upītes, kas iegūlušas lauksaimniecības ainavā, ar apbrīnojamu centību ik gadus tiek noartas līdz pašam krastam. Šīs rīcības sekas sevišķi samanāmas laikos, kad nokrišņu vai sniega kušanas ūdeņi augsni ar bagātīgu biogēnu vielu piedevu (tātad ūdeņu aizaugšanu veicinošu slāpekļa un fosfora piešprici) skalo grāvjos, strautos un upēs. Tad upes, kas kaut nelielu gabaliņu plūst pa centīgi noartajām zemēm, pārvēršas par tumša un duļķaina ūdens straumi, un to attīrīšanai bieži vien nespēj līdzēt pat to tālākais skrējiens pa mežainākiem apgabaliem. Turklāt visu vēl jo vairāk pastiprina blīvais un plašais grāvju tīkls lauksaimniecības zemēs, jo arī grāvju malas netiek saudzētas. Jāatzīmē, ka sava biogēno elementu artava ūdeņos tiek ienesta arī ar drenēto platību starpniecību. Nenoliedzami, arī noartās upju un ezeru nogāzes neveicina mūsu ūdeņu tīrības saglabāšanos, jo īpaši gadījumos, ja nogāzes lejasmalu pie robežas ar ūdeņiem ar bebra centību rūpīgi atbrīvo no apauguma joslas, kas kalpo kā filtrs un uztver piesārņojošās vielas, kuras še nonāk no tīrumiem.

Donavas mācība

Runājot par skaitļošanu, nevar neminēt vēl kādu piemēru kādai pavisam konkrētai vietai pārcivilizētajā pasaulē. Reiz tika ierīkoti divi aizsargdambji gar Donavas upi starp divām apdzīvotām vietām – Regensburgu un Straubingu. Aprēķini pierādīja, ka, pārveidojot palieni un praktizējot intensīvu graudaugu audzēšanu Donavas deltā, reģionam pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados ikgadēji tika nodarīti zaudējumi 500 miljonu ASV dolāru apjomā. Bez tam laikposmā no 1985. līdz 1995. gadam zivju nozveja samazinājās līdz tādam līmenim, ka zvejniecība šajā reģionā kļuva par neekonomisku nodarbi. Tāpēc tika lemts par palienes atjaunošanu un, lai pamatotu šīs rīcības nepieciešamību, izskaitļoja iespējamos ieguvumus. Un tie ir, lūk, kādi: atjaunotie zivju resursi aptuveni 16 miljonu ASV dolāru apjomā; vērtība, ko rada atjaunotās palienes spēja uztvert un saistīt slāpekli (aptuveni 112,5 miljonu ASV dolāru apjomā) un fosforu (aptuveni 18,2 miljonu ASV dolāru apjomā) ik gadu; pieaugošie ieguvumi no tūrisma, ko nodrošina atjaunotie mitrāju biotopi aptuveni 16 miljonu ASV dolāru apjomā.

Tā nu mūsu zemītē ir iekārtots, ka Latvijā diemžēl nav Donavas deltas mēroga palieņu. Tomēr arī mūsu salīdzinoši mazās palienes ir gana vērtīgas «naudiskā» izteiksmē, it īpaši vērtējot to nozīmi ne lokālā (vienas upes, pagasta, rajona) mērogā, bet gan visas valsts mērogā. Un tad šie skaitļi varētu būt ne mazāk grandiozi. Vien nav mums pagaidām to «skaitļotāju». Un maz arī to, kas spētu pieņemt šo skaitļu nozīmīgumu. Vismaz pagaidām.

Uzvaras pār dabu maksā dārgi

Pasaulē ir apjausts ūdens spēks. Palu spēks un palienes nenovērtējamā nozīme tā savaldīšanai. Ne velti Eiropā, meklējot jaunu pieeju palu problēmu risināšanai, ir ieviests termins room for the river jeb telpa upei, kas tiek realizēts arī dzīvē. Tas nozīmē, ka beidzot cilvēks ir sapratis, ka Dabu uzvarēt nevar. Un tās nelielās uzvaras izmaksā pārāk dārgi. Tāpēc, praktizējot jauno pieeju, upi vairs necenšas par visām varītēm savaldīt, būvējot aizsargdambjus, ierīkojot polderus un sūkņu stacijas; tiek darīts tieši pretējais – dambjus un sūkņu stacijas demontē, ļaujot paliem noritēt dabiskā veidā. Jo tā, izrādās, ir lētāk un drošāk. Turpretī pie mums viss ir pa vecam. Meliorācija pēdējos gados ir atguvusies no pēcpadomju panīkuma un droši dodas susināmās Latvijas ārēs. Un no šī uzvaras gājiena neizdodas paglābt pat īpaši aizsargājamās dabas teritorijas, putniem un citai dzīvībai nozīmīgās «Natura 2000» vietas.

Spilgtāko šādu gadījumu nesenā pagātnē piedzīvojusi Svētes paliene, precīzāk, Svētes lejtece dabas parkā «Svētes paliene», kas ir unikāla putnu atpūtas un barošanās vieta to pavasara migrāciju laikā. Te padomju gados plašas Svētes lejteces un Lielupes palienes ir pārvērstas par meliorētiem drenētiem polderiem ar aizsargdambjiem, sūkņu stacijām un grāvju tīklu. Tomēr šīs platības, lai arī padomju gados atbilstoši uzturētas, laika gaitā ir piedzīvojušas zināmu dabiskošanos. Viena šāda dabiskošanās iezīme bija savulaik izbūvētā aizsargdambja gar Svētes labo krastu tās lejtecē palēna «izzušana». Līdz ar to jau pagājušā gadsimta 90. gados aizsargdambis bija vairāk simbolisks nekā taustāms veidols un paliene Svētes labajā krastā tās lejtecē (ko dēvē Vārpas vasaras poldera vārdā) vairāk vai mazāk bija pakļauta applūšanai vai vismaz daļējai applūšanai, ko nodrošināja sniega kušanas ūdeņi, nokrišņi un paaugstināts gruntsūdens līmenis, kā arī ūdens ieplūšana poldera teritorijā no Svētes pār simbolisko, faktiski neesošo aizsargdambi un caur nefunkcionējošā (jeb daļēji funkcionējošā) regulatora aizvariem. Protams, ka šis apjoms bija atkarīgs no palu intensitātes tajā vai citā pavasarī, tomēr pat zemos palos ūdens polderī bija vienmēr. Tas nodrošināja izcilus barošanās un atpūtas apstākļus, tajā skaitā aizsardzību pret plēsējiem pavasarī caurceļojošiem putniem, kuri še allaž bija sastopami ļoti lielā skaitā.

Un tad 2005. gada vasarā ar Jelgavas reģionālās vides pārvaldes vieglu roku tika parakstīts spriedums šai idillei, atļaujot veikt aizsargdambja «renovāciju». «Renovācija» izvērtās par jauna aizsargdambja būvniecību, kā to lieliski ilustrē šajā laikā uzņemtie fotoattēli. Tā un arī regulatora atjaunošanas dēļ 2006. gada pavasarī Svētes lejteces labā krasta paliene jeb Vārpas vasaras polderis bija sauss un izslaucīts no putniem gan vārda tiešā, gan pārnestā nozīmē. Putnu pavasara caurceļošanas laikā pabiju šeit vairākkārt – paliene šāda bija visu periodu. Saprotams, ka ne vien šai vietai raksturīgo putnu tūkstošu, bet pat desmitu še vairs nebija. Melioratori notikušajā vainoja zemos palus. Turpretim pretējā Svētes krastā esošās palienes pļavas, kuras nav nogrožotas ar aizsargdambi un saglabājušas savu salīdzinoši dabisko veidolu, bija vairāk vai mazāk klātas ar ūdeni.

Iznīcina Svētes palienes

Reiz Svētes palienē redzēju trīs ziemeļu gulbjus, kas ielidoja poldera «gaisa telpā», apmeta pāris līkumu un, žēli noklieguši, aizlidoja ūdeņaināku vietu meklējumos. Diemžēl šie trīs gulbji tā arī paliks manā atmiņā kā simbols cilvēka kārtējai «uzvarai» pār dabu. Un tā tas acīmredzot arī paliks – vismaz tuvākajā nākotnē –, jo minētās teritorijas aizsargā ne vien īpaši aizsargājamo teritoriju, «Natura 2000» un putniem nozīmīgo vietu statuss, bet arī idejiski pretēji likumdošanas akti, kuru «jumts» ir nacionālās nozīmes lauksaimniecības teritoriju statuss iepriekšminētajai Svētes palienei. Un šajā gadījumā dabas (ne)sargāšanas un (ne)līdzsvarotas un (ne)saprātīgas izmantošanas praksē tas diemžēl ir daudz spēcīgāks arguments.

Ir aplēsts, ka dabas parkā «Svētes paliene» uzturas līdz 20 tūkstoši ūdensputnu. Ņemot vērā, ka Svētes lejteces palienes aizņem aptuveni trešdaļu no dabas parka teritorijas un šī ir nozīmīgākā ūdensputnu atpūtas un barošanās vieta dabas parkā, tās zaudējums pēc aizsargdambja izbūves ir vairāk nekā nopietns signāls, kas liecina par nopietnām problēmā dabas aizsardzības jomā mūsu valstī.

Un tomēr, pretēji visam iepriekš minētajam, šogad janvārī daba parādīja savu arvien vēl neapdzisušo spēku. Apmeklējot Svētes lejteci šā gada 15. janvārī, piedzīvoju ainu, kāda jau sen nebija redzēta, – ūdens klāta bija ne vien ar aizsargdambi no upes nenoslēgtā paliene Svētes kreisajā krastā, bet arī viss iedambjotais Vārpas vasaras polderis Svētes labajā krastā. Tieši tas, kuram tik rūpīgi tika izbūvēts aizsargdambis 2005. gada vasarā.

Dabai draudzīgie ES ieteikumi Latvijā tiek slēpti

Rokoties pa interneta plašumiem, nejauši uzgāju kādu diezgan interesantu dokumentu. Šis dokuments sagatavots Eiropas Savienības kabinetos un ir tulkots latviešu valodā, tātad Latvijā zināms. Bet zināms gan laikam tikai tiem, kas šādu dokumentu cenšas plašai publikai nerādīt, jo tas varētu apdraudēt zināmas sabiedrības daļas zināmas ekonomiskas dabas intereses. Turklāt – ievērojiet, ka šo dokumentu Eiropā ir radījuši nebūt ne zaļie, bet gan ekonomiski domājoši ierēdņi!

Raksta ietvaros atļaušos publicēt (ar saviem izcēlumiem) dažus citātus no šā dokumenta. Manuprāt, tie ir ne vien attiecināmi uz situāciju Latvijā kopumā, bet arī tiek visvairāk apkaroti no naudas rausēju, melioratoru, dažāda ranga un pozīciju «attīstītāju» (to skaitā palieņu apbūvētāju) un citu dabas nīdētāju un viņu sekotāju puses, saucot šo atzinumus par nelielas ļaužu grupas murgainiem izdomājumiem, kam nav nekāda sakara ar realitāti, un apgalvojot, ka ES un pasaulē meliorācija un līdzīgas nodarbes senlaiku izpratnē joprojām ir atzīta un tiek plaši praktizēta.

Ekonomikas un sociālo lietu komiteja

Briselē 2005. gada 11. februārī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas ATZINUMS par Komisijas paziņojumu Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai: Plūdu riska pārvaldība – plūdu novēršana, mazināšana un pretplūdu aizsardzība.

COM (2004) 472 final

3.2. Plūdi ir dabas parādība, kas saistīta ar upju un piekrastes [eko]sistēmu normālu funkcionēšanu un darbojas pēc ģeoloģiskā laika skalas, kas ir daudz lielāka par skalu, kuru parasti lieto, piemēram, ekonomiskajā plānošanā vai zemierīcībā u. tml. Tādējādi «atkārtošanās intervāls» nozīmē, ka:

  • plūdu gadījumā – vai tie notiktu reizi 100 vai 500 gados – upe appludinās attiecīgo zonu;
  • šādi plūdi noteikti atkārtosies;
  • tie var atkārtoties jebkurā brīdī.
Jēdzieni, ko izmanto hidroloģiskajā plānošanā, tostarp ir:
  • Upes gultne jeb dabiska pārtraukta vai nepārtraukta ūdenstece ir zemesgabals, ko pārklāj ūdens, nepārsniedzot maksimālo ierasto līmeņa paaugstināšanās atzīmi.
  • Palienes ir zonas, ko norobežo teorētiskas līmeņa atzīmes, kuras ūdens varētu sasniegt plūdu laikā, kuru statistiskais atkārtošanās intervāls varētu būt 100 vai 500 gadi. Tās neietekmē (valsts vai privātas) īpašumtiesības uz zemi, tomēr kompetentā iestāde var noteikt ierobežojumus to lietošanai, lai nodrošinātu personu un īpašuma aizsardzību.
  • Plūdiem pakļautu zemju parastie raksturlielumi tostarp ir mitrāji, aluviāli meži, citas palienes, konusveida gružu sanesas, ko rada lietusgāzes kalnu apgabalos, lagūnu dumbrāji un vairākas iezīmes (daudzas no kurām ir raksturīgas ekoloģiski vērtīgām ekosistēmām), kas norāda plūdu robežas, kuri, kā jau minēts, ir parādība, kas saistīta ar upju un piekrastes [eko]sistēmu normālu darbību.

3.3. Tas, cik plūdi ir nopietni, ir atkarīgs no tā, kā cilvēki izmanto plūdu zonas, veicot darbības, kas ietekmē normālu šo ūdeņu [eko]sistēmu funkcionēšanu, būtiski mainot upju un piekrastes vidi. Veicot šāda veida darbības, pieaug anormālu apstākļu veidošanās varbūtība, kas var ārkārtīgi nopietni kaitēt cilvēkiem un īpašumam. EESK uzskata, ka plūdu postošās iedarbības un apjoma pieaugumu veicina šādi faktori:

  • daļā gadījumu ieilgusi nepiemērota zemierīcība ņemot vērā zināšanas par zinātnes un tehnikas sasniegumiem, kas mūsdienās būtu nepieņemami;
  • nepārdomāta plūdu riska pārvaldība (upju iztaisnošana, plūdu ūdeņu novadīšana, ūdenskrātuvju un aizsprostu būve, aiztures sistēmu atdalīšana ar dīķiem pie upes gultnes), pasākumi, kuri bieži vien izrādījušies nepiemēroti vai kopumā, sevišķi upes lejtecē, daļā gadījumu to efekts izrādījies pretējs gaidītajam.

3.5. Riska pieaugums, kas ir tādas cilvēkrīcības rezultāts kā zemes izmantošana attiecīgajās zonās un tajās dzīvojošo cilvēku skaits, ir labojams, un tas ir jādara, tostarp īstenojot aktīvas plānošanas politiku, kas vērsta uz to, lai nodrošinātu ILGTSPĒJĪGU plūdu zonu izmantošanu un mazinātu risku.

4.1. EESK piekrīt, ka plūdu riska pārvaldības mērķis ir mazināt plūdu varbūtību un/vai ietekmi, parasti īstenojot procesu, kas apvieno preventīvus, aizsardzības, informatīvus u.c. mērķus, kā to norādījusi Komisija. Neskatoties uz to, ir vērts klasificēt rīcības pasākumus un līdzekļus, ko varētu īstenot, un kritērijus, kuri ļautu katrā gadījumā izdarīt pareizo izvēli. Iespējams pielietot šādus preventīvus līdzekļus:

  • Dabiski pretplūdu aizsardzības pasākumi, piemēram, dabiskās aizsūkšanās uzlabošana vai atjaunošana, samazinot zemes blīvumu, vai kalnu mežu sanācija; (kādreizējo) dabisko plūdu ūdens aiztures telpu atgūšana, plūdu viļņa tecēšanas un izplatīšanās ātruma mazināšana, atjaunojot iztaisnoto upju gultni, nokrišņu ūdens novadīšanas uzlabošana apdzīvotu vietu teritorijās;
  • Rīcības pasākumi, kas maina plūdu zonas uzņēmību pret postījumiem, tādi kā agrīnas brīdināšanas sistēmas, zemes ierīcība un ierobežota zemes izmantošana plūdu zonās u. c.

4.2. EESK piedāvā Komisijai apsaimniekošanas plānus balstīt uz šādiem principiem un šādiem, ar būvdarbiem nesaistītiem pasākumiem:

  • Upju un piekrastes ūdeņu [eko]sistēmu dabiskā līdzsvara atjaunošana, veicinot dabisko dzīvotņu un [upju] baseinu dabisko pašregulēšanas funkciju atjaunošanos (skarto kalnu apgabalu atkārtota apmežošana, mitrāju un ar tiem saistīto ekosistēmu aizsardzība, erozijas un nogulsnēšanās procesu uzraudzība ūdenstecēs, programmu izstrāde paaugstināta riska zemesgabalu alternatīvai izmantošanai un atjaunošanai u.c.).
  • Ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanas princips plūdu zonās:
    i) novērtējot zemes ierīcībai izmantojamo ekonomikas potenciālu, kas ir atbilstīgs dabiskajai plūdu aktivitātei;
    ii) plānojot pāreju uz šiem modeļiem dažādās plānošanas jomās, jo īpaši zemes ierīcībā.

4.3. Piemērotu pretplūdu aizsardzības pasākumu izvēlē jāizvirza piemērotas vadlīnijas un kritēriji:

  • uzlabojot aizsardzību pret plūdiem, nedrīkst notikt hidrauliskās situācijas pasliktināšanās citā vietā (piemēram, palielinot ūdens aizplūšanu, paaugstinot ūdens līmeni vai paātrinot plūdu vilni upes lejtecē);
  • iespēju robežās, ņemot vērā noturīgu attīstību, priekšroka dodama nevis tehnisku aizsardzības iekārtu ierīkošanai, bet sateces baseinu sanācijas pasākumiem un dabai tuviem pasākumiem, lai pastiprināti un, nenodarot kaitējumus, plūdu ūdeni vienmērīgi izkliedētu («plaši ūdeņi, nevis augsti ūdeņi»). •